Elīna Grēbere
Nevarētu teikt, ka nāku no dižas makšķernieku dzimtas. Tētis makšķerēšanu izmanto kā atpūtu no darbiem, taču loms nav svarīgākais. Vectēvs makšķerēja tikai tad, kad sagribēja apēst kādu zivi. Ome vienreiz ar dakšām nodūra līdaku. Tas skaitās? Laikam tieši pateicoties tētim, arī man makšķerēšana ir atpūta no citiem darbiem un saikne ar dabu. Pirmo reizi kātu (burtiski) rokās paņēmu laukos Latgalē, kad teleskopiskie makšķerkāti bija vēl nākotnē. Tētis un vectēvs bija sarūpējuši lazdas kātus, piesējuši auklu un paštaisītu pludiņu no pudeles korķa un stārķa spalvas. Viens kāts īsāks, otrs – garāks. Tādus ar brāli izmantojām, makšķerējot dīķī, kur vectēvs bija ielaidis zivis. (Neatceros vairs, kādas, jo man bija kādi pieci gadi.) Tajos pašos laukos tētis ņēma līdzi makšķerēt arī uz upi. Pašu smaržīgāko, dzidrāko upi uz zemeslodes. Tā ir neliela upīte – Asūnīca, kas tek uz Baltkrieviju. Tajā mēs gājām (ejam vēl joprojām) peldēties karstās vasaras dienās, tajā ome un mamma skaloja drēbes pēc mazgāšanas ar Rīgu (tagad dabas draugi tikai var saķert galvu), un tajā mēs ejam makšķerēt. Krastos aug upesmētras, ievas, niedres un vēl, un vēl. Tāpēc arī smaržo tā, ka reibst. Šāda maņu kairināšanas kombinācija dod labāko atslodzi gan nogurušam ķermenim, gan prātam. Sēdi uz spainīša upes malā ar makšķeri rokās un tikai elpo, skaties un klausies. Kad tētim parādījās pirmais teleskopiskais kāts, noķēru arī savu pirmo zivi. Tas notika pavisam nejauši, jo tētim savajadzējās mazajās darīšanās un viņš lika man paturēt makšķeri. Es ieraudzīju, ka pludiņš paiet zem ūdens, un kliedzu, ka ZIVS!!! Tētis savā mierā tik noteica, lai velku ārā. Es nepratu pat spoli pagriezt. Tā kā biju iemācījusies ar lazdas kātu, tā arī ar šo – vienkārši izcēlu zivi. Nelielu (6 gadu vecumā likās milzīga) raudiņu. Laikam no šī brīža var teikt, ka āķis lūpā. Vēlāk tā arī gāju līdzi tētim makšķerēt. Kad tētim līdzi bijām abi ar brāli, tad nācās dalīties. Vispirms viņš, tad es. Makšķerējām ar sliekām, kuras paši sarakām aiz kūts. Sākumā slieku uz āķa palīdzēja uzlikt tētis, vēlāk brālis, un tad jau bija arī pašai jāiemācās. Nekādu problēmu! Kad gājām makšķerēt ar brāli divatā, tad jau katram bija savs slieku trauciņš, lai nav jādalās. Bet, ja nu kādam pietrūkst, tad var aizdot. Sliekas rakām arī katrs sev. Šī vieta ir kļuvusi par manu mīļāko makšķerēšanas vietu un patiesībā diezgan ilgi par vienīgo. Jo ikdienā dzīvoju Ērgļos, un, neskatoties uz to, ka tur cauri plūst Ogres upe, ir arī dambis, nekad negāju makšķerēt. Arī tētis un brālis ne. Kāpēc – nepateikšu. Varbūt Ogre tik labi nesmaržo, nav upesmētru, nav tas! Vispār jau skaitos tāda kā pilsētas meitene, ikdienā pa mēsliem nerokos (kas gan nav problēma, ja jāatrod tārps), dejoju tautas dejas, patīk rokdarbi un profesija arī vairāk tīra un radoša. Tā nu makšķerēšanu atstāju tikai tām vasaras dienām, kad biju laukos. Līdz satiku savu vīru… Viņš ir spiningotājs, kas arī kopā ar tēti šad tad pamētājis, bet nopietni tai lietai pieķēries nebija. Jā, forši, bet ne sava inventāra, ne kā. Kad sākām laiku pavadīt vairāk pie dabas, novērtējām, ja radās iespēja pamakšķerēt. Es pamēģināju spiningu, taču cieši noteicu, ka tas nu gan nav man. Dod man pludiņu! Vīrs aizrāvās arvien vairāk. Un mājās sāka parādīties pirmais inventārs. Vēlāk mūsu ikdienā ielauzās dažādi copes raidījumi, sākumā latviešu valodā, tad jau arī zviedru. Inventāra kļuva vairāk, arī mana interese par spiningošanu sāka augt. Tā nu vienā jaukā dienā atkal jau pie manas omes, atkal jau smaržīgajā upē es makšķerēju ar spiningu. Ar SAVU spiningu! Pa kuru laiku tas notika? Jā, uz dzimšanas dienu mana un vīra omes dāvina naudiņu (labākās omes pasaulē), un kam lai to naudiņu tā lietderīgi iztērē? Loģiski, nopirku savu pirmo kātu un spoli. Noķēru savu pirmo asari! Ak, sajūtas tādas, it kā es būtu izvilkusi metrīgu monstru, taču tas bija kādus 22 cm garš asaris. Tas brīdis, kad dzidrajā ūdenī redzi to mazo velnēnu, kas purina kātu, ir prātam netverams, jo ES TAČU NESPININGOJU! Vēlāk sāka parādīties interese padarboties arī ar mikrodžigu. Un vīrs sāka makšķerēt Ērgļos. Tā nu es lauzu savu – es Ērgļos nemakšķerēju – apgalvojumu. Tieši savā dzimšanas dienā ar mikrodžigu izvilku asari, pēc tam kaut kādu lielu zivi, kam nezināju pat nosaukumu. Meklēju google, izrādījās rudulis. Jā, esmu tieši tik zinoša makšķerniece, ka nezināju par tādas zivs eksistenci. Katru dienu iemācies ko jaunu, ne? Tad nāca arī pirmā līdaka. Diezgan smieklīgi bija tas, ka pirms tam vīrs mētāja, tad iedeva kātu un teica: “Met tur, tur būs!” Sacīts, darīts! Metu, un ir! Līdaciņa apmēram plaukstas izmērā. Bet ir! Un pirmā! Kad piedzima meita, makšķerēšana kļuva kā randiņpasākumi. Brīžos, kad vecāki mūs palaiž un pieskata mazo, ar vīru dodamies copēt. Laiks ir ierobežots, tāpēc jāizplāno, kur (netālu) un ar ko. Šādos brīžos pat ir vienalga, ir cope vai nav, jo svarīgi, ka esam kopā un varam nedaudz atpūsties pie dabas. Tā nu izdomājām, ka šādām kopīgām atmiņām izveidosim sev Instagram kontu – @me_fishing.lv. Tur glabāsim mūsu veiksmes un neveiksmes tieši copesrandiņos. Uz šī gada maija svētkiem vīra mamma palaida mūs uz ilgāku laiku. Kopā ar vīra tēti sēdāmies laivā iekšā un aidā ezerā! Vīram pirmā cope, pēc tam uzreiz man. Likās, ka viena un tā pati līdaciņa pakošļāja abiem mānekļus. Vēlāk viņam – 56 cm līdaka! Man ir lielais vaaaaaau, cik forši! Bet pēc neilga laika cope arī man – 47 cm līdaka! Ko? Man? Tā purināja un ņēmās, man (droši vien arī viņai) tāds adrenalīns! Mana pirmā lielā līdaka! Un nekas, ka zemmērs. Man tā šķiet dikti liela. Kad sāku skatīties pulkstenī un domāt par atgriešanos krastā, man pieķērās vēl viena 45 cm līdaka. Pagaidiet, man jau divas?! Savu izbrīnu nespēju noslēpt, bet vīrs un viņa tētis tikai nopriecājās. Pēc šādas dienas uz ūdeņiem vēl divas nedēļas negribējās makšķerēt, gribējās to labo sajūtu vēl aiz astes paturēt. Bet tagad gan jūtu, ka spinings sāk stūrītī skumt. Jāved pastaigā. Kur šoreiz?
Tiekamies pie ūdeņiem, draugi!
Elīna Grēbere
