Makšķerēšana
Spiningošana

Līdakās tikai ar rotiņu0

Beate Zube

Viss sākās ar to, ka tādu lietu kā makšķerēšanu man, pirmsskolas vecuma meitenei, parādīja kaimiņu puikas. Parādīja, kā piemājas dīķī visai aši var noķert mazas karūsiņas, kā arī to, kā vispār uz āķa slieku uzlikt.

Noņemt no āķa zivi gan man palīdzēja un, godīgi sakot, arī tagad man palīdz, bet šoreiz ne kaimiņu puikas, bet vīrs. Muļķīgi, bet joprojām mani baida zivju kustīgums un bailes izmest no rokām, tās atbrīvojot no āķa, bail nodarīt sāpes zivij. Īpaši jau līdakas un vējzivis.

Par pašiem sākumiem manā makšķerēšanas karjerā

Kad kaimiņu puikas nebija blakus, dzīvoja diezgan patālu, tad nolēmu, ka pati uzmeistarošu sev makšķeri un iešu pēc loma uz mūsu piemājas dīķīti, kas bija labi ja 6×6 m. Palūdzu mammai atvest man žilku un āķus no Liepājas tirgus, bija kādreiz tur vieta, kur nopirkt makšķerlietas, biju ievērojusi. Man atveda, aukla bija līdz 2 kg smagām zivīm, un āķi tādi mazi mazītiņi. Diemžēl biju piemirsusi, ka vajag arī svinu un būtu bijis vēlams arī pludiņš. Bet te ļāvu vaļu savai fantāzijai, makšķeres kāts man bija gana labs aiz mājas nocirsts oša zars, divreiz garāks par mani, pati arī nocirtu, bez traumām. Pludiņš bija no kinderolas tā dzeltenā oliņa, vienkārši iespiedu kaut kur starp auklu uz sajūtām un svina vietā iesēju mazu uzgrieznīti. Āķi uzsēju, kā nu mācēju, un tas noteikti nebija neviens no zināmajiem āķa siešanas mezgliem. Nākamā problēma bija tas, ka nebija blakus kaimiņu puikas, kas uzliktu tārpu, es to pratu, bet, kā jau meitenei, parasti man izlīdzēja un to izdarīja manā vietā. Tam noderēja vienkārši darba cimdi, kas uzreiz lika justies labāk: cimdi rokās un tārps uz āķa, viss kārtībā. Mazajā dīķītī ilgi uz copi nebija jāgaida – cope bija, un piecirtu visai spēcīgi. Karūsiņa. Tikai… lai turpinātu makšķerēt, vajadzēja karūsiņu no āķa arī noņemt, blakus neviena nebija. Reizēm skrēju mājās ar visu makšķeri un zivi auklas galā pie omammas, lai noņem, vai arī vēlāk izdomāju, ka auklu pie āķa var nogriezt ar šķērēm un uzsiet citu āķi, un makšķerēt tālāk. Tā arī nācu mājās ar zivīm, visām mutēs āķi. Tāda makšķerniece sešgadniece biju, bailīga, bet zivis gribējās. Bet ne ēst, tās, kuras pati noķēru, nekad neēdu, bija žēl. Tā sākās mans makšķerēšanas prieks. Lieki gan piebilst, ka neviens no manas ģimenes nav bijis nekāds makšķernieks, izņemot nostāstus par vecvectēvu, kurš uz piemājas upi gājis nēģus ķert, bet tie veikli pa zāli pamukuši atpakaļ uz upi, kamēr vecvectēvs nolicis tos spainī turpat pie verandas. Ir bijuši zvejnieki, bet tas jau ir cits stāsts.

Turpinājumā

Vēlāk, kad jau paaugos, visur, kur bija iespēja, gāju makšķerēt, visbiežāk jau kādam līdzi, biju priecīga, ja izdevās arī pašai pamakšķerēt un kaut ko noķert. Tā arī pēc pamatskolas beigšanas no Kazdangas devos mācīties uz Liepāju, kur iepazinos ar savu vīru, kurš lielā mērā mani ar makšķerēšanu saslimdināja vēl vairāk, jo, izrādās, viņš arī puika no laukiem, ar makšķeri pie sāniem. Kas gan var būt foršāk par pirmajiem randiņiem ar makšķerēm rokās un pie ezera, domāju, ka tā pat ļoti labi var iepazīt cilvēku. Vai viņš ir vairāk tendēts uz procesu vai uz rezultātu, vai vispār atnācis paelpot svaigu gaisu. Mums ir pretēji. Vīrs būs priecīgs, ja būs vienkārši aizgājis pacopēt, neko nenoķēris. Man tā ir retāk, jo esmu daudz azartiskāka, man ir svarīgs rezultāts, it sevišķi spiningojot, – process man var būt otršķirīgs, izņemot līņu makšķerēšanu. Kad pirmo reizi noķēru savu lielo 10+ līdaku, vīrs man sīki un smalki jautāja par procesu, kad uzsita, kā sajutu vai vēl kaut ko, par ko man nebija nekādas nojausmas, jo adrenalīns, izjūtot to, ka pieķēries kaut kas liels, ir tik milzīgs, ka neizbaudu procesu, kamēr zivs ir krastā. Pēc tam gan dreb viss ķermenis un ir emocijas, līdz tam gan vienā angļu mierā, bez stresa. Manas zelta zivtiņas ir 9–10 kg līdakas, tās līdz šim man arī lielākās, ko esmu noķērusi, iespaidīga bija arī 7 kg līdaka, vismaz priekš manis. Tāpēc labi, ka līdzi ir telefons, lai var iemūžināt. Ir gadījies arī aizmirst un tieši labos momentos. Esam arī vienreiz aizbraukuši uz copi bez makšķerēm un atcerējušies pusceļā, jo domājām, ka ielikām, bet agrajos rītos gadās visādi, nerunājot jau par mērauklu un svariem, jo ikdienā makšķerēt nesanāk un no priekiem par gaidāmo copi gadās aizmirst paņemt. Reizēm ir žēl, ka varbūt ir par maz nofilmēts vai nofotografēts, tas vienkārši ne vienmēr ir ļoti ērts process vai arī man kā sievietei ne vienmēr gribas fotografēties vai fotografēt, lai arī tas ir viens no maniem hobijiem. Ja man negribas, tad negribas.

Pārsvarā makšķerējam ūdeņos Kurzemē, biežāk, protams, sanāk Liepājas pusē. Vīrs savas trofejas vēl gaida, mums ir veselīga konkurence, viens otru gan pamācām, gan pakaitinām, viņš priecājas un lepojas ar maniem rezultātiem un reizēm ir izbrīnīts par to, ka bieži iniciatore doties makšķerēt esmu es, nevis viņš. Ir bijis arī tā, ka vīrs viens dodas spiningot un gūst vairāk lomu, nekā ar mani kopā makšķerējot, tāpēc bieži smejoties saka, ka neņems mani līdzi. Lai gan tas, kurš kuru ņem līdzi, vairs nav saprotams. Mūsu tehnikas arī atšķiras – ja jūs redzētu mana vīra vizuļu kolekciju, ak vai… Un manu, nu, ir man vairāk vizuļu nekā auskaru, bet manā kolekcijā ir tikai rotējošie vizuļi un spiningoju tikai un vienīgi ar tiem, precīzāk, visa mana lielā līdz 10 vizuļiem kolekcija sastāv tikai no Lucky John rotiņiem trīs krāsās. Mani vienmēr visi mudina pamēģināt ar citu mānekli, ja zivs nenāk vai arī ir grūtības makšķerēt ar rotiņiem, kad ir zāļaina ūdenstilpe, bet es vienalga turpinu un esmu uzticīga saviem Lucky John mīluļiem, un rezultāts ir praktiski vienmēr. Asariem gan nepatīku ne es, ne mani rotiņi, laikam viņu spēli vēl neprotu. Ir noķerti, protams, bet skaitliski ļoti maz un maza izmēra, izņemot vienu, kuru redzēsiet bildē. Tas ir mans lielākais asaris. Zinu, ka daudzi netic, ka arī lielākās līdakas ir noķertas ar rotiņiem, bet ko lai es saku – arī lielas zivis var noķert tādā veidā, katram ir sava tehnika, un pagaidām es to neplānoju mainīt, man patīk un acīmredzot arī sanāk. Piemēram, gumijas zivtiņas man ir par sarežģītu, tāds nervus kutinošs process, nejūtos pārliecināta par to, ko daru un vai vispār daru pareizi, un vai vispār var teikt, kā ir pareizi un kā nav, jo tā zivs nav dumja. Citi pārāk zemu novērtē spiningošanu ar rotējošiem vizuļiem, vai arī man vienkārši ir lielāka pacietība un ticība tam, ka rezultāts būs, un nemainīšu mānekļus ik pēc 10 metieniem. Bet nesaku, ka kādreiz nepamēģināšu ko citu. Sākumā, kad sākām makšķerēt ar vīru kopā, tad tikai ar pludiņu.

Kad spiningošana paķer

Man vispār tāda spiningošana nebija pazīstama un neuzrunāja, bet ar laiku, kad izmēģināju pati pie Bārtas upes, tad pavilkos. Joprojām manu pirmo reizi, spiningojot pie Bārtas upes, apliecina koka zarā palicis metāla bleķītis, kad mācījos mētāt. Toreiz gan neko nenoķēru, kaut gan noķēru gan – kaisli spiningot. Un pludiņmakšķerēšana, agrie rīti un vēlie vasaras vakari… Kas var būt relaksējošāks! Mana favorītzivs ir līnis. Tā kā makšķerēšanas tēma mūsu ģimeni caurvij gandrīz katras brīvdienas un ne tikai, tad atcerējos, ka, pirms nebijām precējušies, uzdevu vīram savdabīgu jautājumu: “Tu esi makšķernieks un es zivs. Kāda zivs es esmu?” Un viņš man atbildēja, ka līnis. Kāpēc līnis? – skaista, maģiska, kaprīza. Ne visi var noķert, un ne visi paturēt. Laikam jāpiekrīt – nu, es domāju par zivi. Tie maģiskie burbulīši un vasaras smarža, un pludiņš, no kura neatrauju skatienu, tie ir tie brīži, kad klusums ir lielākā bauda. Līnīši ir bijuši manā kontā, neteiktu, ka daudz un milzīgi, bet process un atmosfēra ir tas, kas man patīk visvairāk. Kaut vai līst lietus. Es vispār esmu tāds atmosfēras cilvēks, man agrajās copēs patīk tā kafijošana tieši, kad lec saule, putnu, zivju un visas dabas rīta pamošanās. Kaut gan esmu tipiska pūce, pamosties tik agri man tiešām ir ļoti grūti. Ja man jautātu, kad labāk patīk makšķerēt – no rītiem vai vakaros –, tad jāsaka, ka katrā dienas daļā ir savi plusi un mīnusi, bet tomēr tie vakari, krēsla un saulriets. Karpu makšķerēšana man ir diezgan sveša, bet vienu dienu ienāca prātā, un es teicu vīram – braucam karpās! Nav mums nopietna ekipējuma karpu copēm. Nopirkām barību, sarakām sliekas un aizbraucām. Tas bija pagājušā gada maijs, izvēlējos savdabīgu seklu vietu, kur nelikās, ka vispār kaut ko bez raudām var noķert, bet bija – manas pirmās trīs karpiņas. Saprotu, ka tas nopietniem karpu makšķerniekiem liksies smieklīgi, bet man gribējās pamēģināt un sanāca, bet jāmācās vēl daudz. Gan jau, ka paveicās. Tā kā esam liepājnieki, tad esam izmēģinājuši spēkus arī jūrā. No moliņiem. Butes, jūras bullīši, vējzivis un viens nomaldījies lucītis. Butes ķeram uz garnelēm, esam ķēruši arī uz reņģi, bet kaut kā labāk garneles, ir bijuši tripleti. Bullīšus ķeram – kurš vairāk, tajos esmu eksperts, būsim godīgi, to tur dzelmē ir tik daudz, ka grūti būtu tos nenoķert. Visgardākie tie ir kotletēs samalti, tāpēc ir vērts uz stundiņu aiziet saķert. Pietiks visiem, arī brāļiem lietuviešiem, kuru uz mola ir vairāk nekā vietējo. Un nu par vējzivīm – mēs tās ķeram ar pludiņu, lai gan esam mēģinājuši arī spiningot, bet labāk tomēr pludiņš un arī garnelīte. Cenšamies atbrīvot laiku, lai tiktu uz to salīdzinoši īso brīdi, lai izbaudītu vējzivju copi. Ir bijušas gan maijā, gan pirms Līgo svētkiem, tās plus mīnus divas nedēļas, kad vējzivis ir aktīvākās mūsu krastā, tā esam novērojuši, tāpēc reizēm gadās nokavēt, bet nu jau tā ir kā tradīcija vismaz vienu reizi mēģināt notrāpīt to laiku. Savdabīgas zivis gan izskata, uzvedības, gan garšas ziņā, bet ļoti aizraujošs process, man patīk. Ja trāpi uz baru, tad būs viena pēc otras un skatītāji garantēti. Atceros, kā vienu gadu bija jau ļoti silta diena, bet uz mola vējiņš, kā jau Liepājā, pavadījām visu dienu tur, un biju diezgan apdegusi, bet zivju daudz. Atceros, ka arī dienā, kad saderinājāmies, 21. maijā, svinējām, uz mola ķerot vējzivis. Tas ir mūsu dabā. Uz copi gandrīz vienmēr dodamies trijatā, mums līdzi brauc arī mūsu sunīte Mia, kas jau no mazotnes dodas līdzi visur, kur iespējams, dodas līdzi gan ar laivu, gan krastā pacietīgi gaida. Ja mums līdzi ir krēsls, tad tas arī nekad nav brīvs, jo to vienmēr aizņem Mia, un dalīties viņai nepatīk. Runājot par sievietēm un makšķerēšanu, esmu saskārusies ne vienu reizi vien ar kritiku tieši no vīriešu puses, kas man liekas absurda. Ja kāds redz bildi, kur esmu ar savu lomu, tad vairākkārt esmu dzirdējusi, ka tas jau vīra loms un es tikai bildei esmu paņēmusi, lai instagramā padižotos, vai arī ka esmu ar tīklu noķērusi vai tirgū nopirkusi. Smieklīgākais ir tas, ka to smejoties nesaka mani vienaudži, bet vecāki, it kā nobrieduši vīri. Un es joprojām nezinu, kas tā par mērīšanos vai kas tie par kompleksiem. Manā paziņu lokā nav sieviešu, kas makšķerētu, bet, ja būtu, es nemaz neiedomātos šādi izteikties, jo, pat ja tā būtu, ja tā ir vienkārši bilde ar skaistu zivtiņu, ko pati nenoķēra? Nu, un? Bet ir arī forši vīriešu dzimtes pārstāvji, kuri apjautājas, kā copējas, paslavē un vienkārši pakavējas sarunās, jāsaka gan, ka biežāk tas ir pie jūras uz mola, kur labāk var redzēt, ka makšķerē tomēr sieviete, jo nav tik lielas drēbju kārtas kā, piemēram, agros rītos vai vēlos vakaros pie saldūdens. Neesmu gan no tām komunikablākajām, un, ja saruna plānota plaša, var sanākt vilšanās, it sevišķi, ja makšķerēju, tad man ir svarīgs klusums. Nākotnē noteikti vēlētos pamēģināt noķert reņģes, jo Liepājā ir visas iespējas, bet kaut kā nav sanācis, varbūt visam savs laiks. Tāpat vēlētos izaicināt sevi un patrenēt vēl vairāk savu pacietību uz forelēm, gribas pabrist pa tām meža upītēm, domāju, ka lieliska atpūta, daba un svaigs gaiss. Tas, ka arī turpmāk mūsu brīvo laiku lielākoties pavadīsim pie ūdeņiem, ir skaidrs, arī to daudzi mūsu draugi nesaprot, kā var relaksēties pie ūdens, kā var stundām ilgi sēdēt un skatīties uz pludiņu, vai nav bail no ērcēm, vai jums labāks nekas nav darāms, kas tikai nav dzirdēts. Tāpēc mans novēlējums visiem tiem, kas nemakšķerē, ir, lai kaut vienu reizi pamēģina, pirms rauc pieri un ir neizpratnē, bet tiem, kas jau sevi sauc par makšķerniekiem vai tikai mācās, lai tā dzirkstelīte nekad nepazūd! Dodos meklēt sev jaunus brienamos zābakus un novēlu visiem patīkami izbaudīt savu brīvo laiku pie ūdeņiem un ne tikai!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.