Raksts tapis sadarbībā ar Zivju fondu
Ir dzirdēti gan labas prakses piemēri, gan ne pārāk. Tāpēc aicināju uz sarunu Didzi Ustupu no BIOR, un parunājāmies par un ap šo tēmu.
Latvijā šobrīd ir vairāk par 50 licencētiem ūdeņiem. Kuri ir tie ūdeņi, par kuriem var teikt, ka, jā, šie ir kā piemērs citiem?
Jā, nu tā viennozīmīgi ir Alūksne. Šo droši var nosaukt kā Latvijas mēroga veiksmes stāstu. Un tieši tāpēc, ka makšķerēšana ir tikai viena daļa no tā, kas viņiem ir izdevies. Aizbraucot uz Alūksnes ezeru, tur atrasties ir vienkārši patīkami. Ir labiekārtots krasts, pa kuru var kaut vai vienkārši pastaigāties, ir iekārtoti soliņi, iekārtotas vietas makšķerniekiem. Alūksnes aģentūra ir ļoti aktīva un iesniedz vairākus projektus Zivju fondam, sākot ar resursu aizsardzību līdz zivju mazuļu pavairošanai. Jo pārdotās licences ir tikai viena daļa no ienākumiem. Tas cipars nav ārprātīgi liels – tie ir kādi 30–40 tūkstoši eiro, nu kuriem 20% aiziet Zivju fondam, tad principā tas, kas paliek aģentūrai, ir alga diviem cilvēkiem. Bet nu šis ir, tikai skatoties uz vienkāršiem cipariem.
Jāņem vērā arī tas, kādas tad ir tās licences – vai tā ir vienas dienas licence vai vairāku dienu. Pašvaldība viennozīmīgi iegūst ar savu sakopto ūdenstilpi, ja tūrists vai makšķernieks atbrauc un paliek tur ilgāku laiku, ne tikai vienu dienu, jo tādējādi ieguvums ir gan pašvaldībai, gan visiem vietējiem uzņēmējiem. Tāpēc Alūksnei viennozīmīgi cepuri nost. Viņi strādā ar savu tēlu – tur ir lielas līdakas, pateicoties sociālajiem tīkliem, to zina teju katrs makšķernieks, un tas rada vēlmi uz turieni braukt un tikt pie savas trofejas. Attiecīgi veidojas tāds kā sniega bumbas efekts. Alūksnes apsaimniekotāji pilnīgi noteikti ir līderi, un ne velti citi apsaimniekotāji brauc ciemos uz Alūksni skatīties, ko un kā var uzlabot savos ūdeņos.
Kāpēc mums ir tikai viens šāds izteikts līderis apsaimniekošanas ziņā? Jo tomēr licencēto ūdeņu ir daudz
Es teiktu, ka viss notiek uz labo pusi. Kaut vai paskatāmies uz upēm, piemēram, Salacu. Vēl pirms pāris gadiem tur bija milzīgs skandāls ar vietējo izpirktām sezonas licencēm, bet, pateicoties jaunai kārtībai, šī problēma ir atrisināta. Sanāca visas puses kopā, izrunāja lietas, un šobrīd es teiktu, ka, ja arī nav ideāli, tad stipri labāk noteikti. Tāpat ir atrisināta problēma ar licenču atgriešanu no makšķerniekiem, jo tā zinātniekiem ir bijusi ļoti liela bēda.
Jā, šobrīd likumi tajā ziņā ir pamainīti, un, neatgriežot aizpildītu licenci, var iedzīvoties sodos un pie jaunas licences netikt
Tieši tā, un tagad pāris gadu licencētā cope ir arī Gaujā. Šobrīd to informāciju saņemam ļoti pretrunīgu – attiecīgi visu laiku tur varēja makšķerēt bez maksas, bet nevarēja zivis paturēt, ja runājam par lasi un taimiņu, tagad ielaistās zivis ir iespējams paturēt, bet, vai tā cena ir adekvāta vai nav, par to notiek diskusijas. Pagājušajā nedēļā tieši runājām ar GIAB (Gaujas ilgtspējīgas attīstības biedrība) par to, ko iesaka pamainīt zinātnieki, jo uz nākamo gadu ir jāapstiprina jauns licencētās makšķerēšanas nolikums, un es ļoti labprāt redzētu līdzīgu scenāriju, kāds ir Salacā un Ventā, ka ķeram taimiņus, bet sargājam lašus. Apsaimniekotājiem ir līdzīgs skatījums, tāpēc cerams, ka arī šeit būs strādājoša kārtība. Bet jāsaprot arī tas, ka apsaimniekotāji ir dažādi. Piemēram, Burtnieka gadījumā apsaimniekotājs ir pašvaldība, citur šī darbība tiek nodota biedrībām, aģentūrām, kurām ir cita rocība un citi resursi strādāt un attīstīt kārtību.
Man kā makšķerniekam esot pie ūdeņiem, nepamet sajūta, ka dažu ūdeņu licencēšana nozīmē kaut kādu pašvaldību vēlmi nopelnīt uz dabas rēķina. Piemēram, tā pati Gauja… jā, es saprotu, ka droši vien tā licenču pildīšana ir svarīga jums kā zinātniekiem, bet vai nebūtu jābūt tā, ka, ja ūdens ir licencēts, tur būtu jādomā par krastu sakopšanu, zivju pavairošanu utt.?
Ar Gauju ir mazliet sprukas, ja tā var teikt. Gaujā ir liela zivju atražošanas programma, kuras ietvaros tiek laisti iekšā laši un taimiņi par valsts līdzekļiem. Un attiecīgi, ja ir vieta, kur par valsts līdzekļiem tiek pavairoti laši un taimiņi, tad Zivju fonds papildu finansējumu šim mērķim nedod, lai finansējums nepārklātos. Tāpēc GIAB ir sasietas rokas un pretendēt pēc finansējuma Zivju fondā viņi nevar, lai papildus vairotu zivju resursus. Bet tas, ko viņi var darīt un dara sadarbībā ar pašvaldībām, ir atjaunot dzīvotnes (nārsta vietas), kas tīri tehniski ir daudz sarežģītāk, bet tas tiek darīts, un ilgtermiņā tas atmaksāsies. Tāpat tiek izvietotas norādes par to, kur var aizbraukt, kādā zonā atrodies utt., bet diemžēl vandalismu neviens nav atcēlis un daudzas no norādēm tiek nolauztas.
Bet problēma jau ir tajā, ka no licencēm nav iespējams iegūt tik daudz līdzekļu, lai varētu noalgot cilvēkus, kuri ir gatavi kaut ko darīt. Alga ir viens, bet vēl nepieciešama tehnika, degviela utt. Tāpēc arī pašvaldības sadarbojas ar pašvaldības policijām, lai kaut kāda kārtība būtu. Gauja ir ļoti gara, un nosargāt visu vienlaikus ir neiespējami. Jā, var iet Salacas ceļu un salikt daudz novērošanas kameru, varbūt pat šīs kameras padarīt publiskas, lai katrs interesents var skatīties un vērot, kas notiek uz ūdens.
Šis īstenībā būtu interesants risinājums. Makšķernieki paši attālināti varētu pieskatīt sev mīļos līkumus
Gan Gaujas, gan Salacas apsaimniekotāji par to domā un jau tuvā nākotnē, lai nārsta vietas būtu publiski apskatāmas. Šobrīd ļoti daudzi seko līdzi kamerām, kas ir jūras ērgļa ligzdā, kāpēc lai līdzīgi nebūtu zivju nārsta vietās? Un papildu tam, ja kāds izdomās darīt nelikumības, to visi redzēs un kontrolei būs daudz vienkāršāk.
Šobrīd daudz kur Eiropā vispār ir tāda kārtība, līdzīgi kā pie mums medniekiem – ir klubi, kuriem ir savas teritorijas, un citur tikt ir grūti. Domā – mūs arī sagaida visu ūdeņu licencēšana, kas nozīmētu to, ka, lai makšķerētu papildu makšķerēšanas kartei, vēl jāiegādājas arī licence par katru ūdeni?
Es domāju, ka šis ir vairāk filozofisks jautājums un šeit nebūs viena pareizā atbilde. Es teiktu, ka gribētos tomēr tā, ka cilvēkam ir izvēle. Rocība un iespējas arī tomēr ir jāņem vērā. Tāpat arī tas, ka vienam gribas vienkārši atpūsties ūdeņu malā, uzcelt telti un ar bērniem noķert kādu zivtiņu pie viena. Otram atkal cope ir baigais hobijs, kurš uz to ir specializējies un visu dara ļoti nopietni. Tāpēc, manuprāt, ir jābūt izvēles iespējai – ir ezeri, kuros es varu brīvi atpūsties un pamakšķerēt, bet ir arī tādi, kur ir lielāka iespēja tikt pie krietnāka loma, un par to attiecīgi samaksā drusciņ vairāk, un tāpēc man šķiet, ka pasaulē nekas labāks par izvēles iespēju nav izdomāts. Šim visam ir gan plusi, gan mīnusi. Ja ir licencētā makšķerēšana, mums paveras citas iespējas, kā, piemēram, regulēt makšķernieku skaitu. Tā pati Salaca – kolīdz zivs pēc nārsta ir jau atkopusies, varam palielināt licenču skaitu un pielaist vairāk cilvēku klāt upei, zinot to, ka zivs ir jau atkopusies un pēc noķeršanas varēs izdzīvot. Naudas iekasēšana par licenci ir tikai viens no punktiem, bet zinātniski ar to mēs varam izdarīt daudz vairāk un tā, lai upei un zivju resursiem būtu labāk.
Piekrītu, manuprāt, ir arī labi tas, ka ūdeņu apsaimniekotājs ir uz vietas un zina tā brīža stāvokli ūdenī. Respektīvi, ir opcija pārcelt sezonas sākumu vēlāk, ja, piemēram, nārsts ir iekavējies. Tā pati Alūksne ļoti veiksmīgi līdaku sezonu nesāk pirmajā maijā kā visur citur Latvijā, bet nedaudz vēlāk, zinot to, ka bijusi gara ziema ar vēlu pavasari
Jā, tieši tā. Teorētiski arī bez ūdeņu apsaimniekošanas pašvaldībām ir opcija rakstīt iesniegumu, lai pamainītu sezonas sākuma datumus, bet, cik atminos, neviens to nav līdz šim izdarījis.
Cik zināms, viņi ievieš arī citus ierobežojumus, piemēram, velcēšanas liegumu maijā, kas tādējādi pasargā zandartu nārsta ligzdu neizbakstīšanu
Tieši tā, jo nārsta laiki mēdz ļoti atšķirties, ja skatāmies Liepājas un Alūksnes griezumā.
Labi, paskatāmies uz Pierīgu. Šeit viennozīmīgi makšķernieku ir visvairāk. Kā tev šķiet, vai šos ūdeņus varētu piemeklēt licencēšana?
Plaši ūdeņi – Daugava, Ķīšezers, Jugla, Baltezeri. Kontroles ziņā aktīvāk iesaistot pašvaldību policijas, droši vien būtu, ja ne labāk, tad vieglāk, bet pie tik lieliem ūdeņiem tas noteikti būtu ļoti liels izaicinājums. Skaidrs, ka šeit būtu runa par zandartu copi, visticamākais. Veicot pētījumus, nonācām pie secinājuma, ka vismaz trešā daļa no Pierīgā noķeramajiem zandartiem nārsto jūrā, un arī mūsu pašu zandarti mēdz paklejot pa līci līdz pat Pērnavas līcim, tā ka ar lomiem arī šeit var gadīties visādi, kā kuru gadu.
Jā, šis gads man ir pārsteigums, jo Ķīšezerā no jūras ienākušo zandartu praktiski nav. Citus gadus varēja tikt pie pieciem mēra zandartiem, šogad viens vai divi – tas jau ir daudz. Un pēc zandarta izskata es esmu drošs, ka tie ir vietējie. Kas var būt par iemeslu?
Jauns un ļauns iemesls var būt roņi, jo viņu kļūst arvien vairāk, un šie novērojumi ir jau starptautiski. Viņi mierīgi var nostāties pretī zandartu baram un neļaut tiem ienākt ūdeņos tā, kā tas tiem ir bijis ierasts. Varbūt kaut kādu migrāciju ir pamainījuši neierasti vēji vai straumes. Katrā ziņā zinātniski patīk runāt par tendencēm, un tendence ir vismaz trīs gadi. Ja viens gads ir ļoti labs vai ļoti slikts, tas vēl neko nenozīmē, tā dabā mēdz gadīties. Un zinātnieki pilnīgi visu izskaidrot arī nevar, ja to mācētu, tad to ātri atkostu gan makšķernieks, gan zvejnieks un drīz vien attaptos pie tukšiem ūdeņiem. Tagad makšķerniekam ir ļoti liels palīgs – tehnoloģijas, kuras ir spērušas iespaidīgus soļus, lai izprastu zivs uzvedību. Kur tas mūs aizvedīs, to laiks rādīs.
Spoles. Izvēle, auklas uztīšana, kādu izvēlēties, kāds ir piedāvājums. Video bloga #4 epizode
Meklē preses tirdzniecības vietās, pasūti Latvijas mediji e-veikalā, jeb, ja esi abonējis žurnālu Lielais loms, saņemsi to savā pastkastītē!
Labākās makšķerēšanas vietas Latvijā 2022
