Lasītāj, tu droši vien zini, ka sezonas atklāšanai piemīt sava maģija. Gluži tāpat kā zvēri un putni pavasarī sāk savas riesta dejas, tā, tikko sniegs ir nokusis, tantuki un onkuļi ar lāpstām un grābekļiem vico uz saviem mazdārziņiem. Jo IR JĀSĀK! Labi, liksim mierā mazdārziņus; IR JĀSĀK efekts līdzīgi darbojas pirmspandēmijas laika sezonu pirmajā Dinamo mājas spēlē, pirmajā teātra izrādē u.c. Kaut vai paraugieties 1. septembrī skolās notiekošajā! Vienvārdsakot, IR JĀSĀK spēj iedvest paueru viskuslākajā miesā, lai tā celtos un mestos darīt lielos atsākšanas darbus, kuriem citādi miesas kuslums būtu pārvilcis pāri treknu svītru.
Ar copi viss ir tieši tāpat. Teicienam Ja redzi uz ezera bļitkotājus, tad drīz uzsals ledus apakšā jundās IR JĀSĀK skaļais un neatvairāmais brēciens. Lieki sacīt, ka sauciens ir aktuāls arī pie ledus iziešanas. No pagrabiem, ankambariem un būdām tiek vilkti ārā garie kāti, inventarizēti auklu krājumi, un viss tiek gatavots pirmajam metienam.
Mēs savā trijotnē tādi paši cilvēki vien esam. Es katru pavasari sev uzrīkoju tādu kā totalizatoru: kurš – nāburgu Kažiņš vai Igoročiks – pirmais atsauksies IR JĀSĀK aicinājumam un organizēs braucienu vimbās. Neesmu vimbas kā zivs fans, tak ne par to jau stāsts! Stāsts ir par pavasara sauli, vēl mīksti dubļaino upes krastu, kluso un mierīgo upes plūdumu, neiztrūkstošajiem cīruļu treļļiem debesīs un – jā! jā! jā! – iemesto grunteni, kurai piekombinētais zvaniņš jebkurā brīdī var padot ziņu, ka jācērt! Zinātāji saka, ka dabā esot pieejams tas, ko sauc dīvainā vārdā terpēni un kuri cilvēku uzlādē, nomierina un imunizē pret visādām zarazām, kas lido apkārt. Tad nu, lūk, esmu pārliecināts, ka tur, pie upes, var sastapt un sevī saelpot gluži vai veselu terpēnu ganāmpulku, jo neatkarīgi no copes rezultāta dzīvība rumpī pēc tam kūsāt kūsā.
Tad nu mēs braucām, šoreiz manā autiņā. No Rīgas līdz Ventai ir kāds gabaliņš stūrējams, taču vai tad tas ir šķērslis? Jā, jā, pārkāpām tos jokainos noteikumus, jo kopā ne dzīvojam, ne strādājam, taču, dāmas un kungi, tak saprotat – kā citādi? Braukt katram ar savu autiņu? Tur lauvas tiesa pozitīvo emociju ietu secen, savukārt pozitīvo emociju ietekme uz imunitātes stiprināšanu ir zinātniski pierādīta. Mums pašiem tādējādi bija stipra pārliecība, ka, lai arī likuma burtu pārkāpjam, likuma garu noteikti ne.
“Re, kā Ķīnā tagad vīrusa analīzes ņem no pakaļas,” nāburgu Kažiņš ierunājās, kad vēl tumsiņā bijām uzsākuši savu braucienu.
“Jā, jo tur tā vīrusa esot vairāk nekā mutē,” Igoročiks piebilda.
“Bet tad jau katrs saslimušā purkšķījiens, teiksim, tramvajā, nozīmē veselu tramvaju inficēto!” Kažiņš iesaucās.
“Kā tad!” Igoročiks piekrita. “Tāpēc jāpieņem likums, ka uz pakaļas jānēsā maska ar bakterioloģisko filtru!”
“Un pie ieejas lielveikalos maskas un filtra esamība apsardzei jāpārbauda!” es iesaistījos sarunā.
Tad nāburgu Kažiņš padalījās ar kaut kur lasītu anekdoti par to, ka korupcijas apkarošana ļoti līdzinoties sporta makšķerēšanai, kurā lielo zivi noķer, nofotografē un atlaiž. Vienvārdsakot, brauciens līdz Ventai pagāja tīri jautri.
Jēāh! Un tad tas pirmā iemetiena gatavošanas brīdis! Vietas izvēle. Žāklīšu iespraušana kātu turēšanai. Kāta sakārtošana. Ēsmas uzspraušana. Žvidziens ar – plunkš!!! – beigās!
“Vajadzēja likt simtdivdesmitnieku atsvaru,” Kažiņš pēc brīža nokonstatēja. “Straume tomēr…”
“Man simtnieks notur!” Igoročiks nepiekrita. “Tev žilka par resnu, straumē bura tāpēc par lielu!”
Sēžam, dzeram termosu kafiju, Kažiņš ar Igoročiku iemet pa piparu šņabulim, klausāmies cīruļus. Nuja, un tad atskan tas! Gruntenes zvaniņš! Igoročiks pielec kājās un CĒRT!
“Veči, ir! Šogad pirmā būs!” Igoročiks priecīgi iesaucās un lēni, kāta galam raustoties, tina spoli. Pievilcis palielo vimbu pie krasta, Igoročiks to prasmīgi paņēma rokā un izcēla no ūdens.
“Tā!” Igoročiks bija patiesi lepns par veikumu. “Žopizdan!”
“Kas?” Kažiņš izbrīnīts iesaucās. “Kāds vimbai sakars ar žopām vai to otru vietu??”
“Nu, kā!” Igoročiks bija neizpratnē. “Kad kaut ko labi padara, tad taču saka: “Žopizdan!” Mēs taču dzīvojam modernā pasaulē!”
“Nē, Igoročik!” es nepiekritu. “Modernā pasaulē šādos gadījumos saka: “Džob iz dan.” Tas nav gluži tā, ko tu teici.”
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Igoročiks nepaguva atbildēt, jo no tuvējā upes līkuma pēkšņi parādījās peldošs pūslis ar spiedzošiem un rokas vicinošiem ļautiņiem iekšā. Pūslim piepeldot tuvāk, redzējam, ka pūslī ir trīs meitenes. Viņas vicināja rokas un spiedza, ka lai palīdzot, jo netiekot vairs krastā. Nāburgu Kažiņš ātri pielēca kājās un strauji sāka tīt makšķeres spoli. Pūslis jau atradās tieši pretī mūsu makšķerēšanas vietai apmēram metrus divdesmit no krasta. Satinis makšķeri, Kažiņš ātri ar visām drēbēm iebrida ūdenī, tādējādi samazinot attālumu līdz peldošajam pūslim.
“Pieliecieties un sargiet galvas!” viņš iesaucās un, sagaidījis, ka daiļavas paklausīgi pieplok pūšļa dibenam, ar vieglu un precīzu makšķeres kustību ielidināja gruntenes atsvaru pa vidu pūslim.
“Turiet cieši svinu!” Kažiņš turpināja komandēt balsī, kas izslēdza jebkādus iebildumus.
“Vēēēēēē! Te ir tāāāārpi!” iebļāvās viena no daiļavām. “Viņi rāāāāāpo!!!”
Viena no trijotnes bija cieši satvērusi svinu. Pūslis turpināja plūst lejup pa straumi. Kažiņš ar slapjižļerkstošajām kājām gar upes malu sāka iet paralēli pūslim un lēnām pietina auklu. Pūslis ar daiļavām lēni, bet nepārprotami sāka tuvoties krastam. Mēs ar Igoročiku soļojām līdzi Kažiņam – neko palīdzēt mēs nevarējām; ja nu vienīgi pūsli saķert, kad tas sasniegs krastu. Metru pa metram attālums starp pūsli un krastu samazinājās. Vēl pāris spoles tinienu, es satvēru pūsli un, cik nu tālu spēdams, izrāvu to krastā.
“Džob iz dan!” Igoročiks lietpratīgi nokonstatēja.
Meitenes pūslī bija visnotaļ sabijušās.
“Redziet, cik jūsu pestītājs slapjš!” es norādīju uz Kažiņa slapjajām biksēm. “Tūlīt kāpiet ārā viņu sabučot!”Daiļavas paklausīgi pa vienai kāpa ārā no pūšļa un metās bučot apjukušo nāburgu Kažiņu. Kad procedūra bija galā, noskaidrojās, ka meitenes vienā brīdī bija pamanījušās izlaist no rokām airi, tad, ar otru airi mēģinot izķeksēt, pazaudēja arī to. Tad bija riktīgi sabijušās, ka straume viņas aiznesīs līdz pat jūrai, un neattapušās, ka var mēģināt airēt krasta virzienā kaut ar rokām.
“Labi, Igoročik, ka tev bija iespēja ģenerālmēģinājumam!” Kažiņš noteica, kad jau braucām mājās mašīnā.
“Par ko tu tagad runā?” Igoročiks nesaprata. Man jāatzīst, es arī ne.
“Atceries, ko tu pateici, kad Otomārs izvilka krastā pūsli ar meitenēm?”
“Nu, atceros. “Džob iz dan!””
“Jā, protams! Un kā tev šķiet, ko meitenes nodomātu, ja tu pateiktu to tā, kā pateici vimbu izvelkot?”
“Eh!” Igoročiks atmeta ar roku. “Viņas bija par daudz pārbijušās, lai ko nodomātu…”
Mājās braucām labā garastāvoklī par kārtējo izdevušos copes dienu. Lasītāj, tici man, jābūt izcili lielai neražai, lai copes diena neizdotos!
Vai copes aprīkojumam ir nozīme? Kādu aprīkojumu izvēlas Arvis Ančevskis un Arturs Zabors
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
