Bija jūnija sākums un patīkami silts laiks. Noteikti, ka līņi gatavojās nārstam un steidzās uzbaroties pirms mīlas priekiem. Jādodas uz nakts copi. Mēs ar copes biedru Edi veicam pamatīgus priekšdarbus. Zivīm sagādāts iebarojamais un dažādas ēsmas, ko spraust uz āķa, savukārt pašu komfortam sagādāti dažādi uzgraužamie našķi, uzdzeramais, krēsliņi un maiss ar sausu malku ugunskuram. Viss pa skaisto. Vakars mierīgs, pat nedaudz sutīgs, sprakšķ ugunskurs, kaut kur leišmalē ducina pērkons, bet tas mūs neuztrauc. Izvēlētā vieta dīķī jau pa dienu kārtīgi iebarota. Iestājoties tumsai, arī pirmais līnis tiek noķerts, tāds uz gramiem 800. Labs sākums un sajūta, ka būs vēl. Sēžam, dzeram alu, graužam čipsus un skatāmies uz ūdeni. „Klau, ūdens baigi viļņojas,” saka Edis. Jā, tā dīvaini, galvenais, ka vēja praktiski vispār nav, bet pie mūsu krasta kaut kā aizdomīgi nemierīgs. Meldri un citas ūdenszāles vietām diezgan pamatīgi sakustas. Laikam kaut kādas zivis tur peldas. Domājam, ka pienākušas lielās zivis baroties pie mūsu sagatavotā līņu galda. Cerība, ka kādu lielāku rupuci varbūt noķersim. Uz brīdi ūdens kļūst mierīgs, kādu gabalu pa labi no mums dzirdam baigo plunkšķi. Nodomājam, ka kaut kāda liela zivs izlēkusi virs ūdens. Nu laikam baigie kukaiņi te dzīvo un šodien ir īpaši aktīvi. Makšķerējam tālāk, un pēc kāda laika atkal pie mūsu pludiņiem sāk viļņoties ūdens. Vai nav gadījumā iesācies nārsts? Nu gan jau, kas tad cits te varētu notikt, ne jau bebri vai citi kustoņi te ložņās… Pēkšņi starp abiem pludiņiem kaut kas tumšs un apaļš paceļas, pāris sekundes tā stāv, un tad seko skaļš blīkšķis un šļakatas, bebra astei sitot pa ūdeni. Jā, notrāpījām uz īsto copes vietu. Nu, nekas, gan jau bebra kungs nobijās un aizpeldēs, un visas zivis nebūs nobiedējis. Cik reižu nav gadījies sastapt bebrus, un viņi visi, ieraugot cilvēkus, ir mukuši prom drošībā. Pēc neilga mirkļa pāris metrus pa labi no mums kaut kas sāk čabēt, pagriežu lukturīti uz to pusi, un ieraugām, ka bebrs lēnām slāj uz mežmalu. Nu gan jau dodas kaut ko uzgrauzt. Diez vai tas ir tas pats bebrs, kas pie mūsu pludiņiem peldējās? Varbūt te tuvumā vesela bebru ģimene saimnieko? Makšķerējam tālāk. Pēc kāda laika dzirdam un redzam, ka bebrs dodas atpakaļ uz dīķi, ielaižas ūdenī un peld uz mūsu pusi. Lēnām atpeld un sāk plunčāties turpat pie mūsu pludiņiem. Nu galīgi nav bailīgs, pat nedomā peldēt prom, ik pa brīdim pietuvojas tuvu krastmalai, kur atrodamies mēs. Sākam šim kaut ko saukt, lūgties, lai netraucē, bet šim ne silts, ne auksts. Te uz kādu brīdi šis tomēr aizpeld, bet nepaiet ne piecas minūtes, kad draugs jau ir atpakaļ un turpina plunčāties, kaut ko grauzt, un tā visu laiku. Neatceros, kuram no mums, makšķerniekiem, neizturēja nervi, bet tiek raidīts ugunskuram paredzēts malkas gabals šim taisni galvas rajonā, kam, protams, seko bebra atbildes sitiens ar asti pa ūdeni. Kādu laiku tas palīdz, kaut sāk jau uzmākties šaubas, vai šeit vispār jēga makšķerēt, jo gan jau visas zivis aizbiedētas, tomēr nolemjam turpināt copi.
P.S. Pēc stundas jau krāmējam mantas kopā, jo bebra kungs turpat vien ampelējas un viņam ir pilnīgi vienalga, ko par to domājam mēs. Mums mērs bija pilns, un tonakt makšķerēt vairs nevēlējāmies.
Pirmā eholote! Kuru izvēlēties – Garmin, Lowrance, Humminbird vai Deeper? Video bloga #7 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
