Pigori

Kad makšķerēšanas prieki ātri beidzas0

Edmunds Bērziņš

Kā bebrs līņu copi izjauca

Bija jūnija sākums un patīkami silts laiks. Noteikti, ka līņi gatavojās nārstam un steidzās uzbaroties pirms mīlas priekiem. Jādodas uz nakts copi. Mēs ar copes biedru Edi veicam pamatīgus priekšdarbus. Zivīm sagādāts iebarojamais un dažādas ēsmas, ko spraust uz āķa, savukārt pašu komfortam sagādāti dažādi uzgraužamie našķi, uzdzeramais, krēsliņi un maiss ar sausu malku ugunskuram. Viss pa skaisto. Vakars mierīgs, pat nedaudz sutīgs, sprakšķ ugunskurs, kaut kur leišmalē ducina pērkons, bet tas mūs neuztrauc. Izvēlētā vieta dīķī jau pa dienu kārtīgi iebarota. Iestājoties tumsai, arī pirmais līnis tiek noķerts, tāds uz gramiem 800. Labs sākums un sajūta, ka būs vēl. Sēžam, dzeram alu, graužam čipsus un skatāmies uz ūdeni. „Klau, ūdens baigi viļņojas,” saka Edis. Jā, tā dīvaini, galvenais, ka vēja praktiski vispār nav, bet pie mūsu krasta kaut kā aizdomīgi nemierīgs. Meldri un citas ūdenszāles vietām diezgan pamatīgi sakustas. Laikam kaut kādas zivis tur peldas. Domājam, ka pienākušas lielās zivis baroties pie mūsu sagatavotā līņu galda. Cerība, ka kādu lielāku rupuci varbūt noķersim. Uz brīdi ūdens kļūst mierīgs, kādu gabalu pa labi no mums dzirdam baigo plunkšķi. Nodomājam, ka kaut kāda liela zivs izlēkusi virs ūdens. Nu laikam baigie kukaiņi te dzīvo un šodien ir īpaši aktīvi. Makšķerējam tālāk, un pēc kāda laika atkal pie mūsu pludiņiem sāk viļņoties ūdens. Vai nav gadījumā iesācies nārsts? Nu gan jau, kas tad cits te varētu notikt, ne jau bebri vai citi kustoņi te ložņās… Pēkšņi starp abiem pludiņiem kaut kas tumšs un apaļš paceļas, pāris sekundes tā stāv, un tad seko skaļš blīkšķis un šļakatas, bebra astei sitot pa ūdeni. Jā, notrāpījām uz īsto copes vietu. Nu, nekas, gan jau bebra kungs nobijās un aizpeldēs, un visas zivis nebūs nobiedējis. Cik reižu nav gadījies sastapt bebrus, un viņi visi, ieraugot cilvēkus, ir mukuši prom drošībā. Pēc neilga mirkļa pāris metrus pa labi no mums kaut kas sāk čabēt, pagriežu lukturīti uz to pusi, un ieraugām, ka bebrs lēnām slāj uz mežmalu. Nu gan jau dodas kaut ko uzgrauzt. Diez vai tas ir tas pats bebrs, kas pie mūsu pludiņiem peldējās? Varbūt te tuvumā vesela bebru ģimene saimnieko? Makšķerējam tālāk. Pēc kāda laika dzirdam un redzam, ka bebrs dodas atpakaļ uz dīķi, ielaižas ūdenī un peld uz mūsu pusi. Lēnām atpeld un sāk plunčāties turpat pie mūsu pludiņiem. Nu galīgi nav bailīgs, pat nedomā peldēt prom, ik pa brīdim pietuvojas tuvu krastmalai, kur atrodamies mēs. Sākam šim kaut ko saukt, lūgties, lai netraucē, bet šim ne silts, ne auksts. Te uz kādu brīdi šis tomēr aizpeld, bet nepaiet ne piecas minūtes, kad draugs jau ir atpakaļ un turpina plunčāties, kaut ko grauzt, un tā visu laiku. Neatceros, kuram no mums, makšķerniekiem, neizturēja nervi, bet tiek raidīts ugunskuram paredzēts malkas gabals šim taisni galvas rajonā, kam, protams, seko bebra atbildes sitiens ar asti pa ūdeni. Kādu laiku tas palīdz, kaut sāk jau uzmākties šaubas, vai šeit vispār jēga makšķerēt, jo gan jau visas zivis aizbiedētas, tomēr nolemjam turpināt copi.

P.S. Pēc stundas jau krāmējam mantas kopā, jo bebra kungs turpat vien ampelējas un viņam ir pilnīgi vienalga, ko par to domājam mēs. Mums mērs bija pilns, un tonakt makšķerēt vairs nevēlējāmies.

Vanckars

Kārtējā maija līdaku spiningošanas diena. Ar pāris klasesbiedriem devāmies pa Mūsas krastmalu piemānīt kādu zaļsvārci. Cītīgi apmētājām perspektīvākās vietas – lielākas bedres, to kantis, bet pie vienas no šīm vietām krastmalā vienkārši starp pērnajiem meldriem kāds no draugiem atrada olu. Ola bija baigi lielā, tāda nedaudz iedzeltena, nedaudz netīra. Nez, kas šajā laikā olas krastā perē? Liekam galvas kopā un štukojam. Daudz jau variantu nav, tik liela ola nevienam nelielam lidonim nevar būt, gan jau būs kāda gulbja ola, kas šeit, Mūsā, ir diezgan bieži sastopami. Bet kāpēc tā mētājas šeit krastmalā? Ej nu sazini, bet fakts paliek fakts, te nu tā ir. Ola ir auksta, pamesta, un acīmredzot putns no tās vairs neizšķilsies, bet mēs jau nebūtu mēs, ja nepārbaudītu, kas lācītim vēderā… Neatceros, kurš to olu pārplēsa un kā tas notika, bet to smaku aizmirst nevar. Olai pārplīstot, pēc sekundēm divām katrs aiznesās uz savu pusi, kurš ātrāk, kurš lēnāk, kurš rīstīdamies, kurš aizspiedis degunu ar abām rokām. Tā smaka iesēdusies dziļi smadzenēs un nebūs izdzēšama mūžam. Krastmala vairāku metru lielā posmā nebija apmakšķerējama, tieši pie potenciāli labākajām copes vietām…

P.S. Pavisam nesen gadījās šo smaku atcerēties, kad neveiksmīgā kārtā pannā iesitu neizperētu brīvi audzētu lauku vistas olu. Esiet moži!

Kā tēvs uz šķērsbļitkas noķēra…

Bija decembris, sasnigusi krietna sniega kārta, un, tuvojoties nedēļas nogalei, izskatījās, ka sals ņems virsroku un būs iespēja doties uz upi bļitkot. Saprotams, zemledus makšķerēšanas inventārs pirms sezonas jāpārbauda – vai auklas gana izturīgas, vai ir pietiekami asi āķi vizuļiem un citas nianses. Tēvs bija iegādājies jaunu makšķerīti līdakām, jāuztin aukla, pie reizes jāpārbauda, kā strādā spolīte, kātiņš. Lai neviens plēsējs nenospruktu, tiek uztīta kārtīga monofilā aukla, pievienota pagara metāla pavadiņa. Pie reizes jāpievieno arī šķērsbļitka un jāpārbauda, kā strādā kātiņš. Tēvs nostājās kājās, nolaida tuvāk grīdai šķērsbļitku un uzrāva vienreiz, uzrāva otrreiz. „Izskatās, ka būs labs rīks,” noteica un sāka raut trešo reizi, un… Pirmais loms uz jaunās līdaku makšķeres bija mūsu kaķis. Izrādās, ka zem galda, kas atradās blakus tēvam, bija tupējusi kaķene, kas ļoti adekvāti reaģēja uz zivtiņu. Tēvam uzraujot šķērsbļitku un zivju māneklim gaisā esot, elegantā lēcienā uzklupa kaķis, kas pamanījās arī uzķerties uz āķiem. Tālāk sekoja spalgi kaķa bļāvieni, šņācieni un pamatīgs jandāliņš, kur nabaga dzīvnieks sāpju agonijā skrēja šurpu turpu pa dzīvokli, pa ceļam gāzdams visu. Tam mazajam dzīvniekam, kad viņam ir dikti sāpīgi un bail, ir ļoti spēcīgs skrējiens. Labu brīdi kaķis skraidīja apkārt, jo notvert mēs viņu nevarējām. Brīdī, kad kaķis teju jau bija rokās, tas reaģēja ar izlaistiem nagiem un zobiem, un tādu kaķi neviens rokās negribēja ņemt, turklāt satvert viņu būtu bīstami pašiem šķērsbļitkas āķu dēļ. Kādam ienāca prātā uzmest segu un uzgulties virsū, piespiežot nabaga lopiņu pie zemes. Tas arī veiksmīgi izdevās. Neatceros precīzi, kur māneklis bija ieķēries, bet vienu āķi viņa pati bija dabūjusi ārā, un šo āķi rotāja spalvu kušķis. Otrs āķis bija ieķēries kaut kur gana dziļi ādā. Māte turēja kaķeni, es ņēmu stangas un mēģināju nokniebt āķi. Kaķene izmisīgi pretojās, šņāca, visu nočurāja, apkakāja un paspēja labi dziļi savus nagus ielaist mātes rokā. Tēvs nespēja neko darīt un, kaut ko murmulēdams, skatījās pa gabalu. Kaut kā āķi izdevās nokniebt, bet nu skaidrs, ka kaķene diezgan spēcīgi cietusi un vajag vetārsta palīdzību. Bija vēls vakars, vietējo vetārstu sazvanīt neizdevās, telefona grāmatā atradām kaut kādus citus vetārstus, un viens, par laimi, piekrita vēlajā vakara stundā kaķim palīdzēt. Satinām nabaga lopiņu segā, ielikām lielā grozā, sēdāmies auto un braucām sašūt kaķi.

P.S. Kādu laiku tēvs ļoti pārdzīvoja un uz copi nevēlējās iet.

P.P.S. Savukārt kaķis kopš tā negadījuma, ieraugot makšķerlietas, instinktīvi metas bēgt.

Atkal jau novēlu visiem āķus siekstā… un ne mājdzīvnieku miesā!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.