Inventārs

Kā es nonācu pie alumīnija copes laivas būvēšanas0

Foto: no privātā arhīva

Vecās alumīnija laivas… ja pieķeras, tad var arī ko smuku uztaisīt.

 

Esmu parasts svētdienas makšķernieks, ar to nodarbojos kopš bērnības ar lielākām vai mazākām pauzēm. Pirmoreiz uz līdaku copi braucu ar tēvu pie Kalnciema tilta uz Lielupi, kur atradās opja laiva. Opis laivu PSRS laikā bija izgatavojis pats no koka karkasa, apskrūvējis ar alumīnija loksnēm. Pēc formas tā bija vairāk kā airu laiva, bet šad tad tika izmantota ar motoru Veterok 12E, kurš vēlāk arī bija mans pirmais motors piepūšamajai PVC laivai Busch Kaiman 330. Vispār opis bija liels copmanis un mednieks, kurš visas brīvdienas pavadīja pie ūdens vai mežā. Tāpēc tā copēšana man tomēr ir asinīs, bet tik daudz laika kā viņš gan es pie ūdens nepavadu. Žēl, protams, ka pacopēt ar opi nesanāca, viņš aizgāja, kad man bija 4,5 gadi. Pirmās copes gaitas man bija ar tēvu, kad Lielupē mēs diezgan veiksmīgi velcējām līdakas, tad man bija 8–10 gadi. Spiningi – padomju laika ar Ņevas spolēm.

Kā es nonācu pie alumīnija copes laivas būvēšanas

Tātad mana pirmā laiva bija PVC ar PSRS motoru, kas sākumam likās pat ļoti forši, kā rezultātā tika iepazīta Latvijas ūdenspasaule. Ar šo motoru vairāk sanāca vizināties, nevis copēt. Tad pēc gadiem sešiem iegādājos mūsdienu četrtaktu dzinēju Suzuki DF 15 un daudz nopietnāk pievērsos spiningošanai. Protams, šos divus motorus nevar salīdzināt, un biju priecīgs bez gala, bet laiks gāja un prasības auga. Copējot divatā no PVC laivas ar garumu 330, nu nav ļoti ērti, plus katru reizi pirms un pēc copes tā ņemšanās ar pumpēšanu un locīšanu, motora staipīšanu, benzīnbāka auto bagāžniekā smird utt. Ja brauc copēt kaut kur tālāk un ar nakšņošanu, tad vairāk par diviem cilvēkiem auto nevar iekāpt, jo vienkārši nav vietas. Nolēmu, ka ir kaut kas jāmaina šajā lietā, domu par piekabi PVC laivai pat neapspriedu, jo, ja ir laiva uz piekabes, tad tai noteikti ir jābūt cietā korpusa laivai un noteikti no alumīnija.

Sāku domāt, ko tad man gribas, kādu laivu es sev vēlos? Skatoties copes sacensības no laivām, gribējās kādu Finval vai Lund laivu, bet tās izmaksas un lielie dzinēji ar milzīgo degvielas patēriņu man ir par dārgu.

Sev gribēju laivu, ar kuru var copēt, šad tad pavizināties tāpat vien un vasarā pavilkt slēpotāju vai pūsli. Laivai jābūt līdz 5 m garai, un dzinējam ap 60 Hp. Sāku skatīties, ko var iegādāties, lietoto laivu tirgū Latvijā nekā sakarīga nebija par saprātīgu naudu, skatījos arī LT un EE tirgos, bet nekā pieņemama nebija, jo gribēju laivu ar divām konsolēm un stūri, tā kā rumpeļa versija bija apnikusi. Tad sāku skatīties, ko var nopirkt Krievijā, tur, protams, uz to laiku par sakarīgu cenu bija Volzhanka un vēl daži ražotāji. Bet lai to atvestu, dokumentu kārtošana un formalitātes mani kaut kā atturēja. Skatījos variantus tālāk, sāku pētīt PSRS laivas, kuras varētu pārbūvēt savām vajadzībām. Atradu Youtube laivu pārbūvētājus, kuri remontē un pārveido padomju laivas, sāku pētīt, kuru korpusu izvēlēties, kurš būtu vislabāk piemērots. Nonācu pie secinājuma, ka tas būs Progress 4. Tā sākās laivas korpusa meklēšana, svarīgi, lai laiva būtu ar veselu un nesabuktētu korpusu, protams, pēc iespējas lētāka, jo tāpat es tur visu pārveidošu.

Meklējot attiecīgu laivas korpusu, es paralēli skatījos Youtube, kā ko kurš pārbūvē, kādus materiālus izmanto, kā pārkniedē un labo alumīnija korpusus. Tagad varu teikt, ka par PSRS laikā būvētajām laivām zinu daudz, protams, ne visu. Ļoti maz varēja atrast Progress 4  laivas, kuras pielāgotas copei, tieši ar izgrieztu purngalu, bet idejas ņēmu no vieniem un otriem, sev galvā modelējot, kā izskatīsies mana laiva. Pats esmu beidzis kokapstrādes tehnologus, strādājis par galdnieku un pusi dzīves profesionālo elektroinstrumentu pārdošanā, tā ka ar instrumentiem un tehniku esmu uz tu. Tādēļ arī izdomāju laivu uzbūvēt pats ar savām rokām, jo otras tādas nevienam nebūs.

Un tā pagāja gandrīz 1,5 gadi, kamēr es atradu puslīdz sakarīgu korpusu, bet ne Latvijā, tam es braucu pakaļ uz Lietuvu aiz Ignalinas. Tas arī bija piedzīvojums – braukt pakaļ alumīnija kastrolim uz Ignalinu.

Nu ko, bijām nopirkuši laivas korpusu pie leišu brāļiem, tagad tikai jāsāk pārbūvēt. Jautājums – kur to darīt, vecākiem ir privātmāja, bet tur nav nevienas telpas, kur to darīt, tās bija 2019. gada vasaras beigas, un zem klajas debess ziemā nebūvēsi. Tikko mans draugs Igors bija ticis pie garāžas, un sarunājām, ka līdz nākamajai vasarai varu tur darboties. Tā arī laivu aizvedām uz garāžu un rudenī sāku laivas lieko elementu demontāžas un korpusa remonta darbus. Atnāca ziema, un darbi apstājās, jo garāža bija bez apkures.

Nāca 2020. gads, un es biju nolēmis mainīt darbavietu, viss bija it kā sarunāts, ka no aprīļa varēšu sākt strādāt. Nu un sākās lielā kovidafēra, kā rezultātā mana darbā pieņemšana atcēlās uz nezināmu laiku. Tas deva iespēju man ķerties klāt projektam Progress 4, nu tad es arī martā atsāku darbus pie laivas pārbūves. Turpināju korpusa remontu, laiva kopumā bija labā stāvoklī, bet, protams, bija šādi tādi caurumi no korozijas, kurus nācās labot ar kniedēšanu, jo šī konkrētā laiva ir būvēta no aviācijas dūralumīnija, tādēļ to nevar sametināt. Tālāk tika izgatavots jauns tranča dēlis, jo vecais bija satrunējis, kā arī izgatavots augstāks, lai var uzkārt importa motoru ar L kāju (508 mm). Visas šuves no laivas iekšpuses tika nosmērētas ar PU hermētiķi. Tā kā alumīnija laivas ir diezgan trokšņainas (skan kā kastrolis), es laivu no iekšpuses nokrāsoju ar auto grubuli, tas pasargā metālu laivas iekšpusē no korozijas, un laiva kļuva daudz klusāka. Tad tika uzbūvēts karkass grīdai un priekšējai platformai, viss tika kniedēts un starp alumīnija detaļām smērēts ar PU hermētiķi.

 

Paralēli tika apzinātas cenas visai laivas elektroinstalācijai (slēdžu grupa, gaismas, bilžu sūknis utt.) un nerūsējošā tērauda furnitūrai (eņģes, knehti, kāpnes utt.). Salīdzinot cenas ar mūsu laivu veikalos pieejamām precēm, nolēmu visu sūtīt Aliexpres, jo cenas būtiski atšķīrās, pasūtīju visu, ko vajadzēja, un nebiju vīlies kvalitātē. Kaut kādus loriņus un šļauciņas nopirku tepat uz vietas.

Tā kā laivas korpuss aizmugurē kļūst šaurāks, nolēmu bāku izvietot laivas priekšgalā, jo aizmugurē būs motors ar svaru 113 kg. Bāku nolēmu izgatavot stacionāru un no alumīnija AMG5, tajā skaitā arī konsoles, ar metināšanas darbiem nācās izsaukt TIG metinātāju, jo šo neprotu, kā arī nav iekārtas. Alumīnija detaļas sagatavoju pats, bet locīt vedu uz uzņēmumu.

Laivas korpusa augšdaļa no rūpnīcas ir plata, es to nogriezu šaurāku, tādējādi tai zuda stiprība. Lai korpusa augšdaļa būtu saturīgāka, tai pa virsu piekniedēju 2 mm alumīniju, kā arī alumīnija bleķi uz borta un laivas iekšpusē, kopumā laivai tika iztērētas vairāk par 2000 kniežu, lielākā daļa izvelkamās (slēptās), korpusam, kurš saskaras ar ūdeni, – pilnās (sitamās) kniedes.

Kad konsoles bija sametinātas, es visas šuves noslīpēju un negludumus aiz­špaktelēju ar speciālu špakteli alumīnijam. Tomēr laivas konsole ir tā vieta, kur tu sēdi, tur ir eholote un citas ierīcas, jābūt glīti. Man patīk, ja viss izskatās akurāti, nevis kā ar cirvi izcirsts.

Pirms korpusa sagatavošanas krāsošanai vispirms vajadzēja noņemt veco krāsu. Izmēģināju visus Latvijā nopērkamos krāsas noņēmējus un apstājos pie viena labākā, kurš ir uz ūdens bāzes.

Krāsa nonāca salīdzinoši ļoti viegli, no sākuma ar špakteļlāpstu, tad ar Karcher mazgāju visu nost. Tad viss korpuss tika notīrīts ar metāla birsti, ar instrumentu “flexi” (leņķa slīpmašīna), darbs nav no patīkamākajiem, krāsas un alumīnija putekļi, brrr…

Krāsošanai izvēlējos Rilak tehnoloģiju – divkomponentu skābā grunts, epoksīda grunts divās kārtās un PU krāsa divās kārtās, cena un kvalitāte ļoti atbilstoša. Par toņu izvēli nebija ilgi jādomā, sākumā gribēju melnu apakšu un bortu karoga sarkanajā tonī, bet Rilak nevarēja tādu uztonēt, tad izlēmu par spilgti sarkano. Manuprāt, izskatās ļoti labi.

Kad korpuss bija gatavs, atlika tikai uztaisīt visu iekšpusi, elektrību, salikt putuplastu drošībai, lai laiva nenogrimst. Sāku meklēt apkurināmu telpu, lai varētu pabeigt savu sapņu laivu līdz 1. maijam. Uz pāris mēnešiem pārvedu laivu pie vecākiem uz privātmāju, kur tā stāvēja apsegta uz piekabes. Piekabe tika iegādāta vasarā un arī mazliet pārbūvēta – noņemti sānu atbalsta riteņi un uzliktas lāgas (atbalsta dēļi abās pusēs), lai laivas svars nebalstās divos punktos un lai neveidotos korpusā buktes un vēlāk metālā plaisas.

Oktobra beigās beidzot atradu telpas ar apkuri, un kopā ar vēl vienu entuziastu pārvedām laivu uz turieni. Tā es visu ziemu turpināju būvēt laivas kokpitu, grīdām tika izmantots Latvijas finiera mitrumizturīgais saplāksnis, kuram kantītes tika apstrādātas ar speclīdzekli pret mitrumu. Piepildīju visas tukšās vietas ar ekstrudētu putuplastu, jo tas ar laiku nesabirst un mazāk dzer ūdeni kā parastais putuplasts. Tā kā laivai pie lielas sūces ir pozitīva peldspēja, tika iemontēts bilžu sūknis, kurš strādā automātiski, nospiežot pogu uz konsoles paneļa. Vietas, kur grīdā ir paredzētas sēdekļu rozetes, tika pastiprinātas ar alumīnija plāksni.

Laivas priekšdaļā ir trīs mantu nodalījumi ar atveramām lūkām, furnitūra no nerūsējošā tērauda, aizmugurē viens kopīgs mantu nodalījums, kurš ir kā platforma, no kuras var makšķerēt. Pa vidu starp lūkām ir rozete velosipēda tipa sēdeklim, lai copējot nenogurtu, bet pagaidām vēl neesmu to izmantojis. Laivas recesa abās pusēs ir vēl divi nodalījumi, kur vienā ir starta akumulators, bet otram iet cauri komunikācijas uz dzinēju, vēlāk tur ir plānots izvietot ūdens pumpi ar cauruli dušai.

Laivas borti tika apšūti ar kompozītmateriālu, kurš ir aplīmēts ar jūras vinilu. Pirms apšūšanas tika savilkta visa elektroinstalācija, gaitas uguņiem, eholotei, trollinga motoram, bilžu sūknim, mūzikai utt. Bija nepieciešams izgatavot stiklu, nolēmu to darīt pats, lai ietaupītu līdzekļus, vēl jau jāgādā motors. Stikla rāmi izgatavoju no alumīnija caurules un kvadrātprofila.

Visu ziemu meklēju laivas dzinēju 50 vai 60 ZS, es čekoju reklāmas portālus visā Baltijā, bija varianti gan Igaunijā, gan Lietuvā, bet tos momentā izķēra. Uzdūros vienam variantam Aizkrauklē – stiklašķiedras laiva ar piekabi, kurai tikko bija izieta skate, un Mercury 60 EFI dzinēju, par lietota motora cenu.

Lai pabeigtu laivu, man atlika laivai uzstādīt motoru un savilkt visas vadības troses, un pievienot degvielas sistēmai. Palīdzēja draugs Atis, kuram ir savs auto serviss.

Uz 2021. gada 1. maiju es nepaspēju visu izdarīt, kā plānots, un atklāt copes sezonu no savas laivas, tāpēc to es paveicu maija vidū, braucu uz CSDD reģistrēt jaunuzbūvēto laivu. Tajā pašā dienā veicu pirmo izbraucienu tepat Lucavsalā, teikšu tā – sajūta bija fantastiska, beidzot es esmu uz ūdens savā pašbūvētajā laivā, es to esmu paveicis!

Ir jau vēl lietas, kuras neesmu uztaisījis, piemēram, gaitas un transportēšanas tents, bet to ar laiku izdarīšu. Protams, lai ko tādu uzbūvētu, vajag laiku, vietu, prasmes un, protams, instrumentus. Vai es to darītu vēlreiz, teikšu – jā, darītu! Es zinu, kā un ko esmu darījis un būvējis, varu droši teikt, ka laiva manam atlikušajam mūžam nokalpos.

 

Raimonds Ernestsons

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.