Peipuss vienmēr vilinājis skrīverieti Jāni Kudiņu. Viņš zina, kā no ezera dzelmes izvilināt prāvus asarus, skaistas raudas un brekšus, kā arī vēdzeles. Viss ir pavisam vienkārši – jākāpj auto un jādodas ceļā.
Tēva mantojums
Kudiņa kunga ceļojums uz Peipusa ezeru sākās vēl bērnībā, kad viņš pirmās reizes uz copi devās kopā ar tēvu – ļoti kaislīgu makšķernieku, kurš vēl pirms darba ar spiningu devās uz Daugavas krastu pie Lielvārdes un mājās visbiežāk atnesa vienu vai divas līdakas brokastīm ģimenei un sev līdzi pusdienām uz darbu. Tad viņam iepatikās arī ziemas cope, kad Ņegas upē ar bļitkām ķēra asarus. Neizpalika arī braucieni uz Tomes upi, un tas viss ziemā ar motociklu.
Arī tagad vasarās Kudiņa kungs vislabāk laiku pavada upes krastā ar fīderi rokās, bet ziemās – ar mazo makšķerīti un mormišku. “Protams, vislabāk ir pavasarī. No rīta ej pa piesalušu ledu, izborē āliņģi, apsēdies uz kastes un sāc vilkt raudas. Saulīte sāk sildīt, tu novelc pufaiku un pakar uz bora, pliku galvu, un turpini ķert. Ārā ir +6…+7 grādi. Vakarā gan, kad jādodas mājās, kājas dziļi grimst sniega un ūdens putrā, kas ir uz ledus. Un tas nemaz nav ekstrēmi. Ekstrēmāk, kad tu brauc uz Pērnavas līci. Tas, starp citu, ir tuvāk nekā uz Peipusu un arī iecienīts latviešu makšķernieku galamērķis. Tur gan ķeras lielākoties tikai asari. Taču trāpās arī lucīši. Izmantojam īpašu makšķeri, kur auklas galā ir iekārta speciāla šķērszivtiņa, kuru paceļot rodas īpatnējs burkšķis, kas atgādina lucīšu nārsta skaņas. Šķērszivtiņas galos ar pavadiņām tiek piesietas divas mušiņas,” stāsta Jānis Kudiņš.
Pašu ezeru viņš pirmo reizi ieraudzīja 1992. gadā.
Galvenais – nesmieties!
“Uz Peipusa ezeru pirmās reizes braucu kopā ar vairākiem aizkraukliešiem. Braucām ar autobusu uz Ņinu. Tā ir apdzīvota vieta pirms Kallastes. Parasti uz vienu dienu. Lustīgi bija tie braucieni! Krastā neskaitāmi autobusi – uz ledus copmaņu tā, ka pamaisīt nevar! Taču jāizbrauc laikus – bija robežkontrole, un, kurš pirmais tika pie robežas, tas pirmais tika uz ledus! Piecos bija jābūt pie ezera, lai var paspēt paēst brokastis, pārģērbties, kāpt karakatā – speciāli braukšanai pa ezera ledu pārbūvētā automašīnā – un doties uz ledus. Vēlāk, jau braucot ar vieglo auto, bija jācenšas tikt ātrāk par autobusiem. Tagad robežas šķērsošanas kreņķu vairs nav.
Dzīvojām no vietējiem īrētās istabās. Reiz nezinājām, kā sauc saimnieku. Kad bija saklāts vakariņu galds, aicinājām saimnieku mums piebiedroties. Norunājām: ja viņu sauks Urmass, nesmiesimies! Jābūt solīdiem! Tā nu iepazīstamies, stādāmies cits citam priekšā. Kad saimnieks atklāja, ka viņu sauc Rauls, mums sākās īsta smieklu lēkme. Bija grūti namatēvam izskaidrot, kāpēc tas tā… Neērti vien bija tas, ka diviem bija jāguļ vienā gultā. Tajā naktī man atnāca īsziņa, ka piedzimis pirmais mazdēls! Kaitināju gultas kaimiņu, ka viņš aizgājis gulēt blakus normālam vecim, bet pamodies blakus vectēvam! Tas bija pirms 20 gadiem!” turpina makšķernieks.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kā spiegu filmā
“Ķērās vareni, un kur tu tik daudz zivju liksi? Pārdevām vietējiem zvejniekiem. Pēc tam kādi dienesti sāka mūs un vietējos ķert. Viņiem neļāva iepirkt, mums – tirgot. Un tad viss bija kā spiegu filmās! No vienas puses pamestā rūpnīcas ēkā iebraucām mēs, no otras – igauņu zvejnieki. Ieklausoties katrā aizdomīgā skaņā, tika apskatīta prece, ātri svērta un pārkrauta un skaitīta nauda.
Un tas jau nebija vienīgais bizness. Latvijā nevarēja nopirkt cukuru, bet igauņiem tā bija gana. Pirkām un slepus vedām uz mājām. Slēpa kur nu kurš – cits zābakos, cits copes kastē paslēptā nodalījumā. Muitnieki taču uz robežas pārbaudīja!” Kudiņa kungs brauc uz Kallasti. Tur kādam uzņēmīgam latvietim ir īpašums, un makšķerniekiem ir iespēja noīrēt istabiņas. Jāpiezvana nedēļu iepriekš un jāvienojas par naktsmājām. Kad ticis braukts ļoti bieži, katru nedēļas nogali, Jānis istabiņu īrējis uz ilgāku laiku. Tad jau laikus aizvedis kartupeļus, burkānus, mikroviļņu krāsni, kādus apģērba gabalus, lai tur varētu dzīvot ar ērtībām.
“Arī tagad iespējams noīrēt numuriņus, lai paliktu uz vairākām dienām. Jārēķinās, ka cenas gan ir būtiski palielinājušās. Tāpēc visbiežāk tiek braukts uz vienu dienu. Tāpat jārēķinās, ka brauciens ar karakatu līdz copes vietai maksā 30 eiro. Vislabāk izvēlēties tādu vedēju, kas pats ir makšķernieks un paliek copēt kopā ar atvestajiem makšķerniekiem. Pretējā gadījumā var sanākt tā, ka jācopē vietā, kur principā neķeras… Savukārt gids vienmēr var pateikt, ka vakar jau šajā vietā ir ķēries… Protams, ja copes vieta ir tikai pāris kilometru no krasta un sniegs nav dziļš, šo attālumu var viegli mērot arī kājām,” skaidro makšķernieks.
Vaicāts, vai attālums, kas jāmēro no krasta līdz copes vietai, ir tik būtisks, Jānis Kudiņš skaidro, ka tas atkarīgs no konkrētās vietas.
Jānis Kudiņš
Foto no Jāņa Kudiņa albuma
Svarīgs dziļums un grunts
“Ezerā dziļums dažādās vietās ir dažāds, un arī zivju bari klejo. No tā arī atkarīgs, vai zivis var ķert pie krasta vai jādodas vairākus kilometrus tālu. Man patīk braukt februāra beigās, marta sākumā, kad tiek atcelts liegums vēdzeļu copei. Tās jāmeklē vietās, kur ir akmeņaina grunts. Vēdzeles labi ķeras, par ēsmu izmantojot zivs gabaliņu. Nogremdē to uz grunts, un turpat netālu var ķert asarus. Laiku palaikam tikai jāpārbauda – ir vēdzele pieķērusies vai ne. Ir vietas, kur ezera gultne ir klāta smiltīm vai dubļiem. Tas viss nosaka copes vietu un zivju sugas, kas ķeras. Uz pavasara pusi lomā ir arī brekši. Reiz kādam kolēģim līdz āliņģim izdevās pievilkt ļoti lielu breksi. Devos palīgā, lai izurbtu lielāku caurumu ledū. Darbojoties ar bori, pārgriezu auklu… Bija ļoti nepatīkams brīdis,” atceras Kudiņa kungs.
Mazliet par lenteņiem
Tāpat viņš atklāj vēl kādu niansi, kas, makšķerējot Peipusa ezerā baltās zivis – raudas un brekšus, jāņem vērā.
Seklumā un tuvāk krastam vilktajām zivīm iespējami zivju lenteņi. Šādas zivis mēdz būt lomā, ja tās ir vilktas no dziļuma līdz pusotram metram. Savukārt, ja zivs vilkta no sešu, septiņu metru dziļuma, tā nekad nebūs ar lenteņiem.
Parazīts neļauj zivij ienirt. “Ņemot vērā to, ka zivis jāmeklē lielākā dziļumā, iecienītas ir tā saucamās Peipusa bļitkas. Tās ir ļoti izstieptas trijstūrveida ar smagāka metāla pildījumu, lai ātrāk nogrimtu dziļumā. Arī Latvijā ir meistari, kas tādas māk izgatavot,” atklāj makšķernieks. Taču lielākā daļa zivju tiek vilkta ar makšķerīti, kuras galā ir mormiška. Vaicāts, kas nepieciešams starta komplektā, lai dotos uz Peipusa ezeru, Kudiņa kungs atklāj, ka noteikti nepieciešams kvalitatīvs boris, kaste makšķerītēm un lomam, vairākas zemledus makšķerītes, kuras ar visu nepieciešamo jāaprīko jau mājās. Taču pats svarīgākais – kvalitatīvs apģērbs, kurā būs ērti makšķerēt un arī pārvietoties pa ledu, urbt āliņģus. Vislabāk izvēlēties vairākas termoveļas kārtas un piemērotu kombinezonu, kas pasargās no vēja, kurš ezera plašumos var būt visai nejauks. Ja rocība atļauj, var izvēlēties arī vieglu telti, kurā paslēpties no vēja. Telts gan jāpieskrūvē pie ledus virs āliņģa. Pretējā gadījumā tā var arī spēcīgākās vēja brāzmās aizlidot.
Uzziņa
Peipusa ezers (igauniski – Peipsi) ir ceturtais lielākais ezers Eiropā. Tas ir uz Igaunijas un Krievijas robežas. Platība – 3550 km2.
Ezers sastāv no trim daļām: Peipusa ezera (Peipsi jarvi) ar platību 2670 km2, Pleskavas ezera (Pihkva jarvi) – 710 km2 un tos savienojošā šauruma Siltā ezera (Lammijarvi) – 236 km2.
Peipusa vidējais dziļums – 8 m, maksimālais – 12,4 m. Ezera krasti lielākoties sausi, ar lieliskām smilšu pludmalēm un priedēm apaugušām kāpām. Rietumu krasts vietām stāvs, akmeņains.
Pleskavas ezers ir četras reizes mazāks par Peipusa ezeru, sekls, vidējais dziļums – 2,5–3 m, maksimālais – 5,4 m. Peipusa un Pleskavas ezerus savieno 15 km gara un 1,5–5 km plata caurteka, kuru sauc par Silto ezeru. Ūdens tajā ir tāds pats kā ezeros, ko tas savieno, bet jūtama straume no Pleskavas ezera uz Peipusa ezeru, tāpēc Siltais ezers aizsalst nedaudz vēlāk kā citas ūdenstilpes daļas.
Pēc zivju daudzuma ezers ir viens no bagātākajiem Eiropā. Peipusa ezerā dzīvo 42 sugu zivis, arī salakas, repši, plauži, zandarti, Peipusa sīgas, līdakas, raudas, asari. Peipusa sīga ir slavena ar savu izcilo garšu.
Zivis neķer māneklis, tās ķer rokas. Māris Klauze. “Ķeram lielo!” #34 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
