Agnese Aruma
Atceros no bērnības, kā pati no zara uztaisīju kātu, kaut kur pat dabūju auklu un pludiņu, un makšķere bija gatava. Sliekas zem akmeņiem. Gāju uz vietējo dīķīti, saķēru mazās zivteles un nesu savai omammai kā baigās trofejas. Viņa tikai pasmējās, ka tās jau derēšot tik kaķim… Bet, tā kā no ģimenes neviens nebija makšķernieks, tā tas arī palika.
Viss mainījās, kad satiku savu vīru, kurš jau bija ar savu pieredzi makšķerēšanā. Kad iepazināmies, mums vēl nebija ne laivas, ne motora. Pirmo reizi viņš paņēma mani līdzi uz Babītes ezeru (pirms gadiem sešiem) un mācīja rīkoties ar spiningu. Diezgan ātri to apguvu un jau pirmajā reizē saķēru kādas pāris mēra līdakas. Es pat atceros, ka ar Lucky John Basaru, koši zaļo, kas vēl joprojām labi strādā. Man bija tāds prieks, un es sapratu, jā, tas ir mans, man ļoti patīk! Tā arī sākām braukāt gandrīz katru nedēļas nogali laivu sezonā. Braucām tur, kur varēja iznomāt laivu, vīrs airēja, kas ne vienmēr bija viegli, īpaši ja saceļas vējš un esi tālu no krasta. Bet kas tad man, es tikai baudu dabu. Tā es iepazinu Babītes ezeru un arī mazliet Ķīšezeru. Vasarā varējām laivā pavadīt no saullēkta līdz rietam. Tik ātri laiks iet, ja patīk tas, ko dari, un vēl var izbaudīt brīnišķīgo dabu. Šad un tad vasarās braucām arī uz pludiņa pie Gaujas pacopēt, esam smukas karūsu vietas atraduši, līnis arī ir gadījies. Var gaļu pacept, pasauļoties, papeldēties, kur vēl labāk laiku pavadīt!
Tad mums pieteicās meitiņa, kura, zīmīgi, piedzima Zivs zvaigznājā, un man uz kādu gadu nācās atlikt copes lietas malā. Tiklīdz varēju, braucu atkal, biju ļoti noilgojusies. Un nu jau mums bija arī sava laiva un motors, gan benzīna, gan elektriskais. Arī eholote. Tagad jau vēlme ir makšķerēt nopietnākās vietās, dzirdējām, ka maijā Burtnieka ezerā var sportiski pavilkt līdakas, tad divus gadus braucām tur un baudījām daudz copes. Īpaši labi man tur strādā Ponton 21 rotiņš.
Tā kā mums ir sava laiva, sākām pētīt Rīgas bagāto akvatoriju, maijā uz sezonas atklāšanu pirmo reizi drīkstēja copēt Juglas ezerā, to arī izbaudījām, jo vēlāk tas stipri aizaug un var copēt tikai rudenī.
Savu pirmo spiningu diezgan ātri salauzu. Tad vīrs uzdāvināja Team Salmo Vantage 6–18 g ar spoli Daiwa Freams 2500A.
Pirms diviem gadiem apguvu arī mikrodžigu (lietoju Salmo Tioga 05–12), to izmantoju Daugavā vai Lielupē asariem un zandartiem. Manas iecienītākās gumijas ir Tioga, Ballist no Lucky John un Larva no Fanatik, tās strādā gandrīz vienmēr. Kaut gan, atceros, šajā rudenī vienu dienu arī Lielupē nestrādāja pilnīgi nekas, mainījām visu ko, un nekā. Izdomāju joka pēc uzlikt pirmo reizi Mickey Mouse gumiju, kas ir kā hibrīds – pa pusei kukainis, pa pusei pele, un vēl koši rozā. Un sāka copēt – asaris, zandarts. Dažreiz ir jāmeklē tā atslēdziņa, bet ne vienmēr tas sanāk. Ir gadījies arī pa nullēm atbraukt mājās.
Pamazām apgūstu arī dropšotu, domāju vasarā tam pievērsties nopietnāk, jo ar šo tehniku, šķiet, var tikt pie labiem zandartu lomiem.
Bet pat vairāk nekā vasarā man patīk ziemas cope. Varbūt tāpēc, ka tas sanāk retāk, jo ziemas mums dažreiz pat nav. Un vēl ir lielāka brīvība – staigā, kur gribi, var izkustēties.
Biju vairākas reizes Peipusā (Kallastē), tas bija kaut kas neaizmirstams! Ieved vietējais onkulis ar karakatu 10 km tālu, klusums, miers, ledus 30 cm. Man tur bija arī līdz šim lielākais asaris uz bļitku, 800 g, tas tik bija kaifs tādu izvilkt! Un tuvāk pavasarim obligāts brauciens pēc treknām raudām, kas pēc tam pārtop voblās. Tur parasti braucām uz divām dienām, jo tāls ceļš tomēr.
Atceros, pirms gadiem trim bija piedzīvojums, kas parādīja dabas varenību… Tieši sezonas noslēgšanas dienā. Brauciens uz Peipusu – es, vīrs un vīratēvs. Vīrs pirms izbraukšanas zvana robežsargiem par situāciju, atbild: ”Viss kārtībā, šodien atvērts, brauciet!” atbild robežsargs, kaut arī neomulīgi mazliet, jo Rīgā diezgan vētrains. Braucam uz Varņju, jo tuvāk un ar karakatiem nav aizlieguma, bet vietējie neriskē un neved. Ja jau braukts ar auto ap četrām stundām, plāns aiziet no krasta vismaz 3 km attālumā, tad nu ejam. Cilvēku ļoti daudz, vējš pūš mugurā, un jau pēc pirmajiem 300–400 m no krasta maza plaisiņa ap 30–40 cm gar krasta zonu, ledus drošs: 25–30 cm. Aizejam savus 3 km no krasta. Uzceļam telti vīratēvam, un mēs ar vīru ejam asaru meklējumos. Copējam, viss kā parasti, tikai vējš kļūst vēl spēcīgāks, ievēroju, ka bļitku nevar nolaist līdz gruntij, liekas, ka straume. Vīratēvs zvana, ka teltij (kubs) stiprinājumi vienā pusē no vēja norāvušies un nevarot noturēt, sauc, lai nākam palīgā. Kamēr aizejam, nostiprinām telti, jau paveras skats uz krasta pusi, kur pulcējas liels makšķernieku pūlis. Tad saprotam, kāpēc straume parādījās, – mazā plaisiņa tomēr aizpeldēja. Man jau stress liels, bet vīrs apsēžas teltī un saka, lai mierīgi pasēžam, paēdam, jo pusdienas nav ēstas, te vēl teltī komfortabli, un tad jau čāposim, steigties nav ko. Mierīgi paēduši, sakrāmējam telti un visas mantas, lēnām dodamies uz krasta pusi. Tad redzam – mums tuvojas robežsargi ar amfībiju, piebrauc un saka mums: ”Kāpiet iekšā, krastā netiksiet, jo atvērusies plaisa!” Tā nu viņi mūs droši ved uz krastu, pa ceļam paņemot vēl divus vietējos, kaut arī amfībija liela un ietilpīga – drošības nolūkos viņiem atļauts pārvadāt tikai piecus pasažierus. Piebraucot klāt – plaisa, kas no rīta bija vien pāris desmit cm, nu jau, pēc robežsarga teiktā, 500 metru plata. Tas bija neticami. Vienīgā veiksme, ka tikām pāri pirmie krastā. Tā nu robežsargiem bija ko noņemties, kamēr visus krastā dabūja, vēl pieslēdzās pašvaldības policija ar koka vai stiklplasta laiviņu un benzīna motoru, bet pēc pirmo divu pasažieru pārvešanas citi makšķernieki atteicās braukt, jo ūdens smēlās laivā un drošāk tomēr ar amfībiju.
Tepat Rīgā ziemā arī ir gadījušies smuki asarīši, Baltezerā. Šoziem jau paspējām atrast drošu ledu ārpus Rīgas un pacopēt. Pirmo reizi noķēru mēra līdaku uz balansiera, labi, ka vīrs bija blakus, palīdzēja ar garo āķi izvilkt. Nebija jau liela, bet āliņģis tikai 110 mm un fluorkarbona aukla 0,16, labi, ka ar pavadiņu. Tā ka ļoti gaidu un ceru, ka iestāsies labs sals un varēs Lielupē uz balansiera pamēģināt zandartus paķert.
Iesaku pamēģināt šo hobiju, kas ne tikai dod iespēju pabūt kopā dabā, bet arī vienreizējas emocijas un gardu, veselīgu maltīti!
