Gan pavasarī, gan rudenī pie mums atbrauca brāļi lietuvieši uz mušiņmakšķerēšanas sacensībām, sastādīja ļoti labu konkurenci un parādīja, ka nedrīkst gulēt uz veciem lauriem un ir jāpilnveido savas zināšanas, prasmes un jākrāj pieredze. Tādēļ uz bāliņu rīkotajām sacensībām Mariampolē, Šešupē bija jābrauc, grib vai negrib. Ceļš tāls, no Rīgas 320 kilometru, braucot jāpavada četras ar pusi stundas, tas nozīmē, ka jāmostas divos naktī, lai varētu aizbraukt un paspēt sagatavoties, bet rūdītam makšķerniekam agri mosties un tālu braukt nav nekas jauns. Pirmā kārta, 12. novembris
320 km līdz sacensībām
Galā mūs sagaidīja cīņai noskaņoti vīri, daži jau pilnā ekipējumā, citi vēl tik brauca un sveicinājās ar sen neredzētiem biedriem. Laiciņš samērā jauks, nedaudz apmācies, taču nekas no gaisa nekrīt un vēja arī nav, tātad diezgan komfortabli gan pašiem makšķerniekiem, gan man kā fotogrāfam un līdzjutējam/ranerim un filmētājam. Multitaskings! Pie sektoru sadales un noteikumu skaidrošanas rodas dažādi jautājumi, pārpratumi un neskaidrības, līdz ar ko starts tiek dots pusstundu vēlāk. Tas šķiet nekas sevišķs, bet pusstunda novembrī no rīta nozīmē tumsu pēcpusdienā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
LIELAIS LOMS + PIELIKUMS + dāvanā kalendārs! Abonē šeit!
Zivju daudzums upē ir manāms un jūtams, ik pa brīdi kāda izlec un atrādās, ja ieskatās, tad kādu foreli var pamanīt mierīgi peldam gar krasta līniju, bet, tiklīdz dalībnieki sāka brist pāri upei, tā zivis pazuda un tā būtu pusbēda, bet pēc pirmajām izvilktajām upes daiļavām pārējās sakautrējās un noslēpās, kā nekā, viņas pavisam kailas ūdenī un, kā pieklājas dāmām, tādā paskatā iepazīties nedrīkst. Drīz vien sākās pievilināšanas taktika un veiksmes spēle, bija jāatrod pareizā pieeja, māneklis jāizspēlē precīzā ritmā mušai bija jābūt bordo krāsā vai tirkīzzilai, jo vienkārši sarkana vai zila tiks ignorēta. Protams šī ir ierasta lieta visu veidu makšķerēšanas sacentsībās, kad zivis sajūt ko nelāgu un par intensīvu copi bieži vien nākas aizmirst, tādēļ izšķiroša var būt arī viena cope, ko izdodas vai neizdodas realizēt.
Video. Šešupe FLYvsSPIN
No rīta pārākumu izrādīja spinings un tā pārstāvētie mānekļi, dažādi vobleri, šūpiņi un silikona gumijas, kas ļoti atgādina nimfas. Tomēr pēcpusdienā, kad zivs jau stipri satramdīta, iniciatīvu pārņēma mušotāji; kādēļ tā, nemācēšu teikt, iespējams, dabīgāka ēsmas prezentācija vai mazāks kumoss šķita drošāks. Cīņa notika līdz pēdējām sekundēm, un pēc taures skaņas ne visi steidzās nodot protokolus, bija tādi, kas vēl stiprā krēslā mēģināja saprast, ko un kā vajadzēja darīt savādāk. Pēc rezultātu apkopošanas pirmās divas vietas ieņēma mušiņmakšķerēšanas entuziasti, tomēr tā ir tikai pirmā kārta un nākamajā nedēļā viss varēja mainīties. Mūsu pašu censoņiem rezultāti vidēji, kāds visu dienu centās atrast pareizo ēsmu un tikai pēdējās minūtēs spēja savaldzināt varavīksnes foreles, bet atziņa ir viena – ļoti laba pieredze.
Otrā kārta, 19. novembris
Pa nedēļu atnāca ziema, sniegs, mīnus grādi, un nepacietīgākie jau savas zemledus makšķeres bija salikuši pie durvīm kopā ar kasti un urbi, lai jau pēc pirmajām ziņām par drošu vai ne tik drošu ledu dotos piemānīt kādu asarīti vai raudiņu, bet mēs, mēs atkal vēlu naktī vai pārragri no rīta modušies un sākuši ceļu uz dienvidiem, kur ar katriem nobrauktiem 100 kilometriem siltāks nemaz nepalika. Bet atkal – vai tad makšķernieku kaut kas biedē?
Degvielas uzpildes stacijā, izkāpjot ārā bez virsjakas, radās pamatotas aizdomas par to, ka būs sū…salti. Vienmēr labāk esmu uzvilcis vienu kārtu mazāk nevis vairāk, bet šoreiz likās, ka būšu pārrēķinājies. Iegriežot jau pazīstamajā ceļā, sapratām, ka ir vēl vismaz minūtes 40, ko sēdēt mašīnā un morāli sagatavoties vēsajai dienai. Skatoties laika ziņas, nekas cerīgs tur nebija manāms, stabils -4 un laika prognoze otrā, labvēlīga. To, kam tā ir labvēlīga, viņi nenorādīja, tādēļ pieņēmu, ka noteikti ne mums.
Otrās kārtas sākums, var teikt, tāds pats kā iepriekš, pārpratumi, noteikumu maiņa, kur pasaka vienu un es kā tulks pārtulkoju, tad pienāk klāt un saka jau kaut ko citu, uz mani skatās tā, nu ne īpaši labvēlīgi, bet pēc brītiņa noskaidrojas, ka mans variants tomēr bija pareizais, ej nu tu saproti. Ironiski, ka pirmajā iegājienā pāris lietuvieši bija tie, kas nesaprata jauno politiku un aizgāja uz nepareizajām vietām.
Šķita, ka šodien vajadzētu labāk ķerties, jo vēl tika papildināti zivju krājumi, kā arī sals parasti uzlabo plēsīgo zivju apetīti, tomēr tas, kā vajadzētu būt, nenozīmē, ka tā arī būs. Sals un sniegs arī nepalīdzēja, jo sala ciet rinķi, pirksti bija stīvi, un stāvēt ūdenī līdz jostas vietai noteikti nebija ērti. Lai kā, bet tika izmānītas gan pālijas, gan varavīksnes foreles, dažas pieklājīga laša izmērā un pilnas ar cīņas sparu, jo visas lielās zivis dzīvo upē uz vietas un ir pieradušas pie straumes, līdz ar ko spēj sarīkot īstu jandāliņu ar šļakatām, norautām auklām un izmisuma saucieniem.
Atkārtojās iepriekšējās nedēļas scenārijs, dienas pirmā puse aizvadīta, spiningam izvirzoties vadībā, bet pēcpusdienā tas mainījās un līderos atkal parādījās mušotāji. Šoreiz pa nedēļu tika ievākta informācija un aptuveni ieskicējās vadlīnijas, kāpēc tā. Viena no versijām tika izklāstīta iepriekš, bet spininga galvenā priekšrocība ir izdarāmo metienu skaits, fiziski to sanāk vairāk, bet, kad zivs paliek piesardzīga, izdarīto metienu skaits vairs nav tik svarīgs, izšķirošais faktors ir mānekļa prezentācija un izskats, jeb cik dabīgs tas ir, līdz ar to muša parāda savu pārākumu. Sarežģīti to atzīt, jo pats nu jau vairāk kā desmit gadu spiningoju, bet šogad daudz laika pavadīts ar mušotājiem un arī Gaujā izmēģināju savu inventāru ar ļoti vieglu 2.7m kātu un 0.04mm auklu, alatas mēģinot piemānīt un salīdzināt rezultātu ar tur pat esošiem mušotājiem, kā arī dīķos ķerot foreles. Teikšu kā ir, par pieredzes trūkumu nevaru sūdzēties un it kā zinu, ko daru ar kātu rokās, kā arī inventārs ir virs vidējās klases, bet apsteigt pieredzējušos mušotājus man nesanāca. Pavisam nesen kāds man teica, ka katra spiningotāja nākamais evolūcijas solis ir mušiņmakšķere, iespējams, tas tā arī ir.
Turpinot par sacensībām, tātad pēcpusdiena, muša ņem virsroku, dalībnieki zilām lūpām, drebošām rokām un dzelzs nerviem turpina noskaidrot, kurš ir prasmīgāks un kas labāks: muša vai spinings? Tālumā dzirdu smagus vārdus un klusums, aha, tātad kādam mezgls neizturēja vai no āķa noāķējās izšķirošais loms. Diena iet uz beigām un gaisma ir pavisam skopa, izgāju pēdējo goda apli un nozudu mazajā mājiņā, kur silti kuras uguns. Pēdējās minūtes 30 tika mests un tēmēts vairāk uz jūtām paļaujoties, nekā uz redzi balstoties.
Noskanot beigu signālam, dažs atnāca pavisam nerunīgs, pārsalis un nelaimīgs, kāds domās skaitīja punktus un mēģināja aprēķināt, vai tiek uz pjedestāla, vai paliek aiz līnijas, un cits sildīja rokas pie tējas tases, mēģinādams tajās atjaunot kustībspēju. Mēs sapratām, ka ilgi nekavēsimies un devāmies prom, jo tāls ceļš priekšā un par vietu ieguvi arī nebija jādomā.
Kopējie secinājumi tādi, ka jābrauc vēl un, ja sacensības notiks, piedalīšanās obligāta. Pieredze lieliska un formāts interesants. Skumji, ka mums pašiem nav tādas upes, kur varētu šādus mačus rīkot un cīnīties ar iespaidīga izmēra zivīm.
Labākie sportisti pa abiem posmiem ir pirmā vieta Remigijus Bobinas (muša), otrā vieta Robertas Naujokas (muša) un trešā vieta Modestas Atmanavišius (spinings).
Piedzīvojums! Lielā Baltezera kaprīzie asari!
Foto: SHUTTERSTOCK
Noslēgumā neliels pārstāsts no sarunas ar Suvalkijas mušotāju kluba biedra un sacensību organizatora Martynas Savukynas.
Projektu sākām aptuveni pirms pieciem gadiem, tā bija mūsu pašu, vietējo mušotāju iniciatīva, jo vēlējāmies labu upi, kur atpūsties un popularizēt mušiņmakšķerēšanu. Lielākais izaicinājums tam visam bija finansējuma piesaiste un birokrātiskais ceļš, papīru kalns un daudzie pētijumi, kas bija nepieciešami, lai iegūtu atļauju laist iekšā zivis, pat ja tas ir starp diviem HESiem un tālāk tās nekur netiek. Bija nepieciešams pārliecināt arī vietējos iedzīvotājus, jo upe tek caur pilsētu un onkuļi, kas ņēma visas zivis, ko noķer, bija ļoti pret licenzēto makšķerēšanu un to, ka pālijas un varavīksnes foreles nedrīkst paturēt, te arī sākās nākamā problēma. Kad jau viss notika un zivis bija upē, sākās nākamās galvassāpes, brakari. Garšīga tā forele ir, bet ne jau ēšanai viņa tur laista, un ironija tajā, ka turpat piepilsētā ir foreļu dīķi, bet upē var mēģināt izšmaukt, tomēr tas ir dārgs prieks, drīz vien salikām kameras, policija arī bija atsaucīga, un nu jau reti kad kāds drosminieks trāpās, jo skaidri zina, ka redzam gandrīz visu upi.
Pa gadu nopērk nedaudz vairāk kā 200 licenzes, katras cena 6 euro, kas ir ļoti pieklājīgi, ja ņem vērā ieguldīto darbu. Upē laižam arī zandartus, vienu ir atļauts paturēt. Ziemā copējot pie dambja no ledus, atļauts paturēt arī vienu foreli, tad ir iespēja, nepārkāpjot likumu, nobaudīt dabīgu zivi.
Vasarā, karstajā laikā, zivis koncentrējas tuvāk slūžām un tur, kur ir straume, bet arī pašās karstākajās dienās tās spēj pielāgoties un piecu gadu laikā tikai vienreiz saskārāmies ar zivju slāpšanu, bet tā nebija būtiska un lielus zaudējumus neizraisīja. Ieguldītais darbs, laiks un pūles ir tā vērtas, jo nu mums ir skaistas, spēcīgas zivis un iespēja organizēt sacensības, piesaistīt jauniešus un popularizēt makšķerēšanu kā hobiju.
Abonē! Dāvanā kalendāru, iespēju piedalīties loterijā un abonējot ar pielikumu arī izdevumu “Makšķernieka gads”!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
