Zinātnieku vidū pastāv uzskats, ka līdakām padodas mācības. Piemēram, ja tās negrib nogaršot mākslīgo ēsmu, tad tās jau kādreiz ir iepazinušās ar to un tāpēc tagad izvairās no mākslīgās ēsmas. Makšķernieki un zinātnieki no Nīderlandes nolēma noskaidrot, cik reižu līdakai ir jāapdedzinās, lai tā sāktu baidīties no ēsmas.
Šis un tas interesants no līdaku dzīves
Pirmais eksperiments
Vēl pagājušā gadsimta 50. gados rīkoja eksperimentus, lai uzzinātu, kā līdakas reaģē uz dažādām ēsmas zivtiņām. Akvārijā, kur peldēja 12 grunduļi un 12 stagari, līdakas dzinās pakaļ abiem šīs sugas pārstāvjiem. Tomēr, sajutušas stagaru adatas, plēsējas priekšroku deva grunduļiem, kas tika apēsti pirmie, un tikai tad pienāca kārta arī stagariem.
No sākuma līdakas uzskatīja stagarus par bīstamiem pretiniekiem un nepievērsa tiem nekādu uzmanību, kamēr bija citas ēsmas zivtiņas.
Otrais eksperiments
Pirmie eksperimenti ar vizuļiem tika veikti vēl 1967. gadā kādā nelielā dīķī, kura laukums bija tikai 0,2 ha. Šajā dīķī atradās 79 līdakas, kuras bija no 36 līdz 64 cm garas. Trīs dienas šeit spiningoja pieci pieredzējuši makšķernieki, katrs piecas stundas dienā. Tika izraudzītas divu veidu ēsmas: neliels sudrabots rotiņš ar sarkanām svītrām un dzīvā zivtiņa – neliela izmēra raudiņa. Noķertās zivis tūlīt tika atlaistas atpakaļ. Loma analīze pierādīja, ka līdakas bailīgi ķēra rotējošo vizuli. Pēc tam, kad tā vienreiz jau bija uzķērusies uz āķa, otro reizi vairs tik viegli to nepiemānīt. Bet nekādas lielas izmaiņas makšķerēšanā ar dzīvo zivtiņu netika novērotas. Līdakas bez jebkādām aizdomām atkal ķēra raudiņas, pat pēc iepazīšanās ar āķi. Tādējādi iznāk, ka dīķī līdakas tā arī neiemācījās atšķirt raudu ar un bez āķa.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Trešais eksperiments
90. gados eksperimentālo bāzi paplašināja. Tika izraudzīti divi lieli dīķi, kuru platība bija 0,4 hektāri, šajos dīķos ielaida 60 līdakas, garumā no 43 līdz 67 cm. Mēneša laikā, no oktobra beigām līdz novembra beigām, šajās ūdenskrātuvēs pabija 151 makšķernieks (visi eksperimenta dalībnieki). Vienā no dīķiem spiningoja ar mākslīgajām ēsmām, turklāt ēsmas dalībnieki varēja izvēlēties paši. Noķertās zivis viņi atzīmēja un nekavējoties atlaida dīķī. Laika gaitā lomi krasi pasliktinājās. Otrajā dīķī drīkstēja makšķerēt gan ar dzīvām un beigtām zivtiņām, gan arī ar dažādiem vizuļiem. Noķertās zivis tāpat kā pirmajā dīķī atzīmēja un atlaida. Izrādās, ka visa eksperimenta laikā loms gandrīz vai nemainījās.
Zinātnieku secinājums un rezultāti
Zinātnieki secināja, ka labākus panākumus bija iespējams gūt uz ēsmas zivtiņu (gan dzīvu, gan aizmigušu). Arī šajā dīķī rezultāti uz vizuļiem krasi pasliktinājās. Tajā pašā laikā dati par lomu liecina, ka līdakas, kas vēl nekad nebija noķertas, sākumā lielāku interesi izrādīja par vizuļiem. Tiesa, pēc tam mācība bija rokā, un līdakas uz vizuļiem uzķērās ļoti reti, savukārt rezultāts ar dzīvo zivtiņu nemainījās, tas bija stabils. Šo triju eksperimentu rezultāts liecina, ka līdakas tomēr kaut ko iemācās, tā teikt, gūst dzīves pieredzi. Tāpēc spiningotājam bieži ir jāmaina mānekļi, lai zivis tās neiemācītos atpazīt. Tas vispirms ir attiecināms uz mākslīgajām ēsmām, dažāda veida vizuļiem. Runājot par ēsmas zivtiņām, līdakas nav iemācījušās saskatīt ēsmā briesmas, tāpēc bieži vien nonāk makšķernieku lomos.
Vēl viens interesants moments: ja dīķī ir slikta barības bāze, tad zivis kļūst neuzmanīgas un “priecīgas”, ka tām ir kam dzīties pakaļ, ir barība.
Zviedrijas LIELĀKO paliju te noķēra latvietis! Dodamies copēt uz Malgomaju
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
