Dažas reizes gadā cenšos izrauties uz Ventu. Noteikti ir tā vērts. Tur bieži satieku pazīstamus hobija kolēģus no Liepājas un Rīgas. Tātad kaut kas tur ir!
Jūnija sākums ir pļaujas laiks zandartam. Loģiski, jo ar jūnija sākumu atveras visas iespējas legāli paturēt lomā zandartu. Ir vietas, kur var tikt arī pie labiem asaru lomiem. Savukārt rudens – jūras asaris + piezvejā nereti gadās arī zandarts. Arī laba izmēra zandarts. Mans Ventas “gids” Māris Cīlītis ticis pie sava personīgā rekorda – 6,8 kg. Labi, pietiks kārdināt. Īsāk sakot – Venta noteikti ir upe, kurā ir vērts paciemoties, it īpaši tad, kad upē salien jūras resursa zivis. Tad tur ir jautri. Bet šajā reizē vēlos padalīties ar stāstu par septembra asari un manu mīļāko asaru ķeršanas metodi – dropšotu.
“Braucam piektdienā, jo būs mazāk laivu,” tā mēs spriežam ar Māri nedēļas sākumā. Lietavas, lietavas, vējš, vējš, par laimi, nesāk snigt sniegs. Pienāk piektdiena, un laikapstākļi sūdīgi, lai neteiktu skaļāk. Protams, var braukt, cīnīties, copēt lietū, šķendēties par vēja brāzmām, bet, ja dzīve atļauj zibenīgi visu pārplānot, tad tā arī jādara. Svētdien sola labu un pateicīgu laiku. Ideāli!
Bez pārsteigumiem, protams, neiztiekam. Ņēma aizvakar, ņēma pat vakar, bet, kad pienāk copes diena, tad… Copes sākumā saprotam, ka asaris ir super kūtrs, izvēlīgs, mute ciet, nerij. Kopā ar Māri spriežam par iemesliem tādai zivs uzvedībai. Strauja laikapstākļu maiņa bieži ietekmē copi. Sanāca tā, ka visu nedēļu lija lietus un pūta vējiņš, bet svētdienas rīts sagaida ar minimālu vēju, saulīti. Izskaidrojums ir atrasts, un sevi, savas prasmes jau nevainosim.
Lai cik slikta cope arī būtu, ir tomēr jācīnās un kaut nelielu, bet tomēr atslēdziņu var atrast vienmēr. Gandrīz vienmēr… Nelielai atkāpei gribu piebilst, ka svarīgi tomēr saprast to, ka zivs upē ir. Ja neredzi, ka zivju bari staigā, tad vēl ātrāk zūd ticība māneklim un darbībām. Zemūdens bilde dod motivāciju turpināt eksperimentus, mainīt mānekļu krāsojumus un izmērus, kā arī mainīt ķeršanas metodes, ja rezultāta nav. Eholote šādā copē ir svarīga ierīce. Šajā reizē gan ir skaidrība, kurā rajonā asaris ganās, jo laivu ir ļoti daudz.
Atgriežamies pie copes. Ar startu īpaši nesteidzamies, tāpēc pirms mums uz ūdens ir daudz laivu. Šķiet jocīgi, ka, braucot garām daudzajām laivām, neredzu nevienu copmani, kurš vilktu zivi. Motors noslāpst, nostājamies, un aiziet! Māris šogad sācis pievērsties live tehnoloģijām, kuras dod rezultātu, tāpēc bieži ieskatās eholotes ekrānā un strauji maina kātus, jo zandarts parādījies. Azartiski jau ir, noliegt nevar. Es gan jau no paša rīta nolemju koncentrēties uz asari ar smalkajām metodēm. Šajā reizē ir pasakains iemesls pie šī plāna arī pieturēties, jo ir iegādāts jauns agregāts Lucky John Suijin kāts. Pēc vienas foreļu un vienas asaru copes gan nesteigšos ar secinājumiem, tā kā cena ir tiešām augsta, bet pirmais iespaids ir labs. Viegls, jautrs un informatīvs ierocis. Pēc vairākām testa copēm sekos detalizētāka analīze par šo mikrodžiga kātu.
Džigs klusē. Mainām mānekļus un krāsu. Ir copītes, bet zivju nav. Sāku satraukties. Tiem, kuri nav tēmā, varētu šķist, ka esmu sacerējies, bet tad, kad runa ir par jūras asaru ķeršanu, tad viss notiek baigi raiti – asaris ķeras labi, un lielu mākslu nevajag. Atvada – viens asarītis atsaucas. Par atvadu runājot, man īsti neiet pie sirds šī metode, bet ne tādēļ, ka tā nebūtu efektīva, bet gan tāpēc, ka tā man ir par lēnu, it īpaši šādos apstākļos, kad upē straume ir minimāla. Nervi netur! Bet pat strādājoša atvada rezultātu nedod. Un šajā brīdī atnāk saprašana, ka nekāda leiputrija kā jūnijā, kad zandarti ķērās kā karūsas, te nav gaidāma. Vēl saldsērīgāku sajūtu piešķir fakts, ka esmu atspēries no Liepājas, kur centra kanālā asaris pēdējās dienās ķēries ļoti labi. Kuru gan copes laikā nav mocījusi muļķīgā sajūta, kuru varētu raksturot šādi – atkal tu esi nošāvis greizi ar vietas izvēli, iztērējis laiku ceļā un naudu degvielā, jo pie mājām būtu pamatīgi atvilcies? Slikti ir tas, ka nav kur aizbraukt copēt, bet vēl sliktāk, ka ir pārāk daudz iespēju izvēlei.
Salīdzinoši ātri nonāku līdz savam zandartu ķeršanas favorītam – dropšotam. Nu patīk man šī metode! Skanīga, tieša un labi iebliež kātā. Piecu gramu sviniņš, smalkais kāts, un var nodoties kārtīgai mānekļa purināšanai. Un izrādās, ka drops dod rezultātu. Pēc diviem asariem pēc kārtas arī Māris uzsien dropšota sistēmu. Lai arī šķietami ir atrasta strādājoša tēma, tomēr nevar noliegt, ka asaris šodien rijējs nav – papurina, pagrābj un prom. Statistiski daudz tukšo un nerealizēto copju. Viena fāze ir pabeigta, jo šodienas strādājošā tēma ir atrasta, bet nākamais izaicinājums seko uzreiz – atrast īsto mānekli, krāsu.
Šī ir copes reize, kurā tiek atvērtas daudzas mānekļu paciņas. Dabiskas krāsas nomaina toksiskās, mazie mānekļi klusē tāpat kā izmēros lielākie, vēži, kāpuri un slugi. Jāatzīst, ka tādu baigi jaudīgu mānekli tā arī neatrodu, bet pavisam noteikti der uzsvērt, ka tiešām efektīvs gan Mārim, gan man ir Lucky John Ballist. Un galvas tiesu pārāka ir violetā krāsa. Šo krāsojumu noteikti nepieciešams iepirkt un turēt savās asaru kastītēs – verņaks. Labi strādā arī Perchik Babka, arī violetā krāsā.
Kad braucam copēt ar Māri, tad skaidra bilde, ka nekāda zivju izsēdēšana te nebūs. Mēs nevis gaidām, kad tā parādīsies, bet paši to meklējam un atrodam. Šoreiz pārvietošanās iedod dažas zivis no katra enkura, bet nekādi nespējam uziet vietu, kur asaris ir noskaņots uz ēšanu. Koncentrācija it kā ir, jo eholotē redzam, ka asari pa trim seko māneklim, bet uzbrukumi seko reti. Šis arī ir tas moments, kad ieslēdz smadzeni un sāc domāt, ko dari nepareizi, jo, ja reiz zivs ir un nāk līdzi, tad vai nu spēle, vai māneklis nav tas. Mainu mānekļus, raustu agresīvāk, mierīgāk. Būtiski tas copi neietekmē, un nekādu panākumu formulu atrast neizdodas. Izņemot violeto krāsu, tā izšauj daudz biežāk.
Pievakarē jau atpakaļceļā uz laivu ielaistuvi pieparkojamies tuvāk zāļu malai. Pēdējā cerība. Metiens, asaris. Nākamais metiens, neuzsēžas. Metu atkārtoti, smuks asaris virsū. Māris jau paspējis pāriet uz klasisko mikrodžigu un arī veiksmīgi ķer praktiski uz metienu. Es palieku uzticīgs dropšotam, kurš manā auklas galā ir iesiets visu dienu, izņemot pašu sākumu. Kad copes pārtrūkst, tad pabīdāmies sāņus un atkal ķeram. Vakarpusē iestājas asara zelta stunda, un tas aktivizējas. Tad jāstrādā vairāk ar kātu un spoli, ne tik daudz ar galvu un pareizās pieejas meklēšanu.
Pēc copes sazinos ar kolēģiem, kurus pamanīju uz ūdens, un prieks, ka dzirdu stipri līdzīgus stāstus par to, ka copes īsti nebija līdz pat vakaram. Mājupceļš paiet mierīgā pārdomu virpulī. Vai būtu bijis labāk, ja uz metienu būtu nākuši ārā asari? Vai atvilkšanās būtu iedevusi copes gandarījumu? Un nonāku pie slēdziena, ka tieši šādas copes veicina jaunas tehnikas pielietošanu, izvelk no kastēm noputējušus un sen aizmirstus mānekļus. Asaris atveras tikai vakarā, bet ar eksperimentiem un mānekļu maiņām šo to saskrāpēt mums izdodas. Un tas dod gandarījumu par nepadošanos arī necopes dienās.
Lai neaizmirstami rudens copes piedzīvojumi!
Visvieglākais un visbīstamākais veids, kā tikt pie trofejas līdakas. “Ķeram lielo!” #21 epizode
