Arvis Ančevskis
Šogad daudz sanāk šo tēmu aizskart, bet tam ir arī iemesli. Visi grib kārtību, daudz zivju ezerā, bet kaut kā nesanāk. Tikko bija precedents ar Burtnieku novada Ķiruma ezeru, kur pašvaldība zaudēja tiesā zvejniekam, un tūliņ būs arī tiesa par pašu Burtnieka ezeru. Aprunājos ar cilvēku, kam ezers rūp un kāds ir viņa viedoklis, – Jāni Brambatu.
Kā saprotu, esi vienkārši makšķernieks parastais?
Es esmu pilnīgi noteikti makšķernieks parastais. Principā manas makšķerēšanas gaitas var iedalīt divās daļās – bērnība, kad 6–7 gadu vecumā klasiski ar lazdas kātu un bambusa kātiņu ķēru asarīšus un raudiņas. Vēlāk vecāki, redzēdami manu lielo aizrautību pret makšķerēšanu, uzdāvināja tirgū nopirktu teleskopisko makšķeri ar spoli, un tā līdz padsmit gadiem Salacas krastos arī makšķerēju.
Tas ir turpat pie Burtnieka, ja?
Jā, Salaca, Vecates gals. Tālāk jau 16 gados man vietējās laivu bāzes pārvaldniece R. Eņģele, lai vieglas viņai smiltis, kā prātīgam puisim pat uzticēja laivu. Tad arī viens pats airēju uz vietu, kur Salaca iztek no Burtnieka, kur ķēru asarīšus. Trāpījās arī pa kādai līdaciņai. Vēlāk parādījās otrs hobijs – medības – un makšķerēšana palika otrajā plānā. Pirms gadiem pieciem sešiem arvien intensīvāk sāku atkal pievērsties makšķerēšanai. Pa šo laiku esmu izaudzis līdz savai laivai, nopietnākam ekipējumam, un copei nu jau ir milzīga nozīme manā dzīvē. Tāpat kā vispār saiknei ar dabu.
Kad sāka šķist, ka Burtniekā kaut kas nav labi?
Gadu gaitā makšķernieku lomi Sirmajā samazinās un ne tikai man, bet arī krietni prasmīgākiem un zinošākiem makšķerniekiem. Par to var lasīt gan copes forumos, gan dažādos medijos. Pagājušogad izlasīju interviju ar kultūras ministru. Tajā viņš bija ieminējies par Usmas ezeru, kā izveidojuši whatsapp grupu, kur spriež par aktuālo ezerā. Izdomāju, ka arī Burtniekam tādu vajag. Sarakstījos ar vienu draugu, ierosināju izveidot šādu grupu. Beigās sanāca tā, ka katrs izveidojām pa grupai. Skaidrs, ka bija bezjēdzīgi uzturēt divas atsevišķas grupas par vienu tēmu, un tādēļ tās apvienojām. Pamazām šī grupa uzauga līdz 220 domubiedriem, un es sapratu, ka cilvēkiem tiešām rūp šis ezers.Šo darbību rezultātā radās ideja par dalību konferencē, kas notika pagājušā gada izskaņā. Bet bija skaidrs, ka arī pašiem pirms tam kaut kas ir jādara, un īsi pirms konferences sagatavoju iniciatīvu manabalss.lv, kur nepilnas diennakts laikā mēs savācām minimālo slieksni – vismaz 1000 paraksti (kas, pēc manabalss.lv sniegtās informācijas, bija rekordātri par tik lokālu jautājumu ar tik augstu minimālo slieksni). Pateicoties iniciatīvai manabalss.lv, mani arī uzaicināja dalībai konferencē, kur līdz tam man vieta kā makšķerniekam parastajam kovidierobežojumu dēļ īsti neatradās, un varēju izteikt savu viedokli. Līdz ar to varējām konferencei iesniegt savu iniciatīvu. Sabiedrības atbalsts šajā jautājumā bija apbrīnojams, un cilvēki nav vienaldzīgi par to, kas ezerā.Protams, ir skaidrs, ka vaina jau nav tikai tīklos. Ir lielas problēmas ar balto zivju īpatsvaru, barības vielu daudzumu un citiem aspektiem, un ir skaidrs, ka tas viss ir jāskatās kompleksi. Šobrīd makšķernieki jau tika ierobežoti, samazinot atļauto paturamo plēsīgo zivju skaitu, proti, drīkst paturēt lomā trīs līdakas un trīs zandartus, bet ar tīkliem tas nenotiek. Tajā pašā laikā, pēc zinātnieku vārdiem, ezerā ar zivju resursiem viss ir kārtībā.
Nu, šis man arī īsti nav skaidrs. Kā tas var būt? Un it kā jau tika taču panākts, ka tīklus aizliegs, bet beigās viss sāk izskatīties citādi.
Man ir aizdomas, ka šī konference tika rīkota vairāk kā PR pasākums gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Jo kas notika – pēc konferences tajā pašā mēnesī pašvaldība pieņēma lēmumu aizliegt tīklus ezerā ar 2022. gada 1. janvāri (nomas līgumi par rūpniecisko zveju Burtniekā ir spēkā līdz 2021. gada 31. decembrim). Tas tika izdarīts, neskatoties uz to, ka, lai pieņemtu šādu lēmumu, pašvaldībai ir jāievēro Zvejniecības likuma 16. panta piektajā daļā noteiktais, proti, vispirms ir jāsaņem BIOR atzinums, tad atļauja no Zemkopības ministrijas un Vides reģionālās attīstības ministrijas, un TIKAI tad pašvaldība var lemt par rūpnieciskās zvejas aizliegumu.
Bet tas nebija ar domu, ka vispirms nobalso pret un tad kārto dokumentāciju. Vēl jau it kā laiks ir?
Tikko bija tiesa par Ķiruma ezeru, kuru zvejnieks vinnēja tieši šī procesa neievērošanas dēļ. Un domāju, ka līdzīgs liktenis sagaida arī Burtnieka ezeru un zvejnieki tiesu uzvarēs. Arī pats lēmums ir administratīvs akts, kuru var pārsūdzēt viena mēneša laikā, kas šajā gadījumā no zvejnieka puses arī tika izdarīts. Šis viss rada aizdomas, ka pašvaldība nemaz nav ieinteresēta aizliegt tīklus. Turklāt Burtnieku novads esošajā veidojumā tika izveidots jau 2009. gadā, bet par tīklu aizliegšanu sāka domāt vien tagad īsi pirms vēlēšanām. Uzskatu, ka pašvaldībai beidzot būtu jāizšķiras starp makšķerniekiem un zvejniekiem. Esošais modelis acīm redzami nedarbojas.
Tieši tā, pats noklausījos konferenci, un šobrīd rodas sajūta, ka ir 4–5 zvejnieki pret visiem pārējiem.
Kopā ir 6 zvejnieku saimniecības, no kurām 4–5 rūpnieciskā zveja ir kā vienīgais peļņas avots.
Jā, bet vai tas tiešām ir pietiekams arguments? Konferencē piedalījās daudzi sabiedrībā zināmi makšķernieki, kuri reāli ir tie, kas tur katru gadu brauc, un viņiem ir reāls priekšstats par ezerā notiekošo. Tieši tāpat visi vietējie uzņēmēji, arī viņi ir pret rūpniecisko zveju. Manuprāt, tajā būtu jāieklausās un vismaz kaut kāda pauze jāuztaisa. Un diemžēl arī man ir tā, ka katru gadu maijā es braucu uz ezeru nodzīvot tur nedēļu, lai kārtīgi pasportotu ar līdaku copi. Nu… šogad jau ir tā, ka šis ir pirmais gads, kad ļoti negribīgi rezervēju mājiņu ezera krastā. NAV tur tā, kā bija pirms gadiem, kad 20 mēra līdakas pa dienu bija feina cope, tagad labi ja piecas vari noķert. Un pazūd jebkāda vēlme braukt, atstāt savus finanšu līdzekļus tur, jo kopējās izmaksas tur pietuvojas Somijas braucienam. Un, kas attiecas par zivju daudzumu, tad komentāri lieki. Tās pāris mēra līdakas arī pie mājām varu noķert.
Manuprāt, šobrīd ezera plēsīgo zivju resurss tiešām ir ļoti noplicināts. Sekojot līdzi pazīstamiem makšķerniekiem, dažādiem forumiem par ezeru, gadu laikā var ļoti labi redzēt dinamiku makšķernieku lomos. Pirms 10 gadiem ik mēnesi tika izvilktas trofejas mēroga līdakas, zandarti. Šobrīd ir tā, ka maija/jūnija posmā kaut ko vēl var noķert, bet pēc tam jau tikt pie tām pašām pāris mēra zivīm ir izaicinājums.
Skaidrs, ka pie šī nav vainīgi tikai zvejnieki, bet arī makšķernieki. Parunājos arī ar Didzi Ustupu (BIOR Zivju resursu pētniecības departamenta vadītājs), viņš arī saka, ka makšķernieki ir ļoti lielā mērā vainīgi. Ne tikai lomu paturēšanas dēļ, bet arī licenču neaizpildīšanas un nenodošanas dēļ. Attiecīgi viņiem nav nekādas informācijas par to, kas notiek ezerā. Nav iespējams veikt noķerto zivju monitoringu, ja nav datu, ar ko strādāt. Šobrīd ir veidi, kā piespiest to izdarīt, – neesi nodevis iepriekšējo, jaunu nopirkt nevari.
Viennozīmīgi, ka akmens ir abos dārziņos. Lomu uzskaites kvalitāte klibo gan makšķerniekiem, gan zvejniekiem. Līdz ar to objektīvus datus pētījumiem nav iespējams iegūt. Arī pašam ir gadījies sagrēkot ar atskaites neiesniegšanu, nenoķerot nevienu zivi.
Kurš nav? Cilvēks ir pārāk slinks, lai pēc copes kaut ko pildītu vai, vēl trakāk, vestu kaut kur un nodotu.
Bet tas viss ir sakārtojams. Vajag tikai gribēt. Kā viens no variantiem ir elektroniska licence, kuru neaizpildot tu vairs nevari iegādāties nākamo licenci. Šobrīd tas darbojas tikai uz vienas dienas licenci. Protams, te atsevišķi būtu jāpadomā par gados vecākiem makšķerniekiem, kuri ar modernajām tehnoloģijām īsti nedraudzējas, bet, kā jau to minēju, viss ir risināms. Būtiskāka problēma, manuprāt, ir tas, ka tagad pēc novadu apvienošanas novads būs milzīgs, un ir jautājums, vai jaunievēlētajai pašvaldības domei būs vēlme risināt tādu Burtnieka jautājumu. Tajā pašā laikā ir vairāk nekā skaidrs, ka būs nepieciešamība pēc kaut kādas institūcijas, kura tieši būs atbildīga par ūdeņu apsaimniekošanu. Ļoti ceru, ka makšķernieki jaunajā pašvaldībā tiks sadzirdēti un zvejnieku ļoti stipri lobētais tīklu jautājums vairs nebūs aktuāls. Šobrīd, pēc provizoriskiem datiem, zvejnieki izzvejo tikpat daudz, cik makšķernieki.
Nu, labi. Tas ir uz papīra, un šiem papīriem es personīgi neticu. Par zvejnieku godprātību varētu dainas sarakstīt. Katrā ziņā mans viedoklis, ka ezeram kādu laiku ir jāļauj atpūsties no tīkliem.
Viennozīmīgi piekrītu. Arī konferencē zinoši cilvēki un uzņēmēji pauda līdzīgu viedokli. Arī makšķernieku finansiālais pienesums pašvaldībai ir 3–4 reizes augstāks nekā no zvejniekiem, un tas ir tikai no iemaksātās licenču naudas. Par makšķernieku atstāto uzņēmējiem nemaz nerunājot. Līdz ar to tīkli ezerā ir daudzu gadu garumā lobēts pasākums. Kas attiecas uz godprātību, tad pašam bija gadījums septembrī, kad biju makšķerēt, un ezerā ir norobežota vieta, kur pašvaldībai ar zvejniekiem ir vienošanās, ka tur zvejot nedrīkst. Es piebraucu klāt, un tīkli stāv tieši tur. Piezvanīju pašvaldības pārstāvim, kurš tālāk jau sazvanīja zvejniekus. Pēc pusstundas zvejnieki izņēma tīklu un nolika turpat gar pašām norobežotās vietas bojām (vēlāk esot taisnojušies, ka biezajā miglā apmaldījušies un sajaukuši tīklu likšanas vietu).
Skaidrs ir arī tas, ka bez zvejniekiem iekšējos ūdeņos neiztikt, jo cilvēkiem zivi nopirkt gribas, bet, manuprāt, ir jābūt kārtīgai kontrolei. Gan uz tīklu garumiem, gan lomu atskaitēm.
Kontrolei ir jābūt, bet, kā es to jau daudzkārt minēju, to visu VAR sakārtot, ja ir griba. Šobrīd, izvērtējot pašvaldības darbus, šādu gribu es diemžēl neredzu. Tāds pats risks pastāv arī jaunajā pašvaldībā, jo tā tiešām būs ļoti milzīga (aptuveni pusotrs bijušais Valmieras rajons). Jautājums, cik no ievēlētajiem deputātiem būs kādas zināšanas, izpratne un vēlme ko mainīt, to rādīs laiks.
Bet nu… ja neviens neko nedarīs, tad tā aina būs bēdīga. Paliksim pie sasistas siles – zvejniekiem nebūs ko zvejot un pārdot, makšķerniekiem nebūs ko ķert, uzņēmēji bankrotēs, un skaisti dzīvojam tālāk.
Šobrīd jau uz to pusi iet. Vietējās laivu bāzes jau ir paputējušas. Vecates laivu bāzi jau otro gadu pārdod, Sedas bāze nedarbojas, Bauņu bāzē nav diži labāk. Bet darot var izdarīt. Pirmkārt, būtu jāsamazina karpveidīgo zivju skaits, vai tā būtu vada vilkšana, vai tie ir murdi, uz kuriem zvejnieki, iespējams, negribēs pāriet augsto izmaksu dēļ. Domāju, ka arī makšķernieki nebūtu priecīgi, ka ezers ar tādiem piekrāmēts.
Domā, tā vada vilkšana būtu caurspīdīga?
Skaidrs, ka vada vilkšana būtu jāveic stingrā uzraudzībā, un, visticamākais, jāizsludina iepirkums, kurā varētu ņemt dalību tie paši zvejnieki. Vada vilkšana noteikti būtu jāveic tam piemērotos apstākļos, lai neciestu jau tā smagi cietusī plēsīgo zivju populācija.
Kas vēl būtu darāms, lai uzlabotu situāciju?
Vēl pie izaicinājumiem jāpiemin barības vielu (slāpekļa, fosfora u.c.), kuras ieplūst ezerā no lauksaimniecības zemēm, ierobežošana. Tāpat arī par licencēm – ir jāskaidro makšķerniekiem atskaišu iesniegšanas nozīmība, jāizstrādā mehānisms, kurā esi spiests aizpildīt iepriekšējo licenci, pirms vari iegādāties nākamo. Jāuzlabo atgriezeniskā saite un komunikācija starp pašvaldību un sabiedrību, makšķerniekiem, uzņēmējiem. Ir skaidrs arī tas, ka mums pašiem ir aktīvāk jāiesaistās esošajos procesos, jāliek ar sevi rēķināties, jo tikai kopā mēs esam spēks! Ļoti ceru, ka zemākais punkts Burtnieka pastāvēšanas vēsturē jau ir sasniegts un turpmāk būs tikai labāk! Ne asakas!
