Noteikti neesmu nekāda trakā makšķerniece, kas katru brīvu brīdi pavada pie ūdeņiem, bet makšķerēt patīk un zivis garšo ļoti, ļoti. Pats sākums manai makšķerēšanai aizsākās, kad tētis mani mazu ņēma līdzi uz Gauju Valmieras pusē, vēlāk, jau pieaugušā vecumā, pirms gadiem desmit Sillakās notika darba ballīte, skaista vieta, garšīgas zivis un labs saimnieks. Tur vēlāk sāku braukt bieži, lai gan tur noķert zivi nav māksla un to var gandrīz katrs, āķis lūpā bija. Iepazīstoties ar savu šobrīd jau vīru, randiņi tika pavadīti romantiskos namiņos pie kādas ūdenstilpes, nevis restorānos un kino. Kur ūdeņi, tur laiva; kur laiva, tur makšķeres; kur makšķeres, tur zivis, un tā arvien vairāk un vairāk iepatikās makšķerēt. Abi esam dabas baudītāji, mans vīrs, šķiet, piedzimis ar makšķeri rokā, ievilka tā ritīgi arī mani tajā visā. Dzīvojam Braslas upes krastā, līdz ar to samērā bieži dodamies uz upi relaksēties no ikdienas steigas un noķert kādu zivi. Esam braukuši ar laivu pa Gaujas augšteci uz 4–5 dienām, kur uz rotiņa noķēru savu pirmo meža vimbu. Visvairāk patīk Daugava pie Pļaviņām – pirmo reizi biju tur 2017. gada jūlijā uz četrām dienām, ļoti labi ķērām zandartus, asarus, līdakas – tobrīd domāju, ka nekur citur vairs nemaz negribēšu braukt, jo ķērās vienkārši fantastiski, zivis nebija lielas, bet ļoti, ļoti daudz. Pēc šīs reizes sākām biežāk braukt uz Pļaviņām, mašīnu atstājam vienā krastā, telti uzceļam otrā un tad divas trīs dienas braukājam šurpu turpu makšķerējot, varētu jau ilgāk, bet četrus bērnus mājās ar omi ilgāk atstāt neļauj sirdsapziņa. Lielākā līdaka, ko esmu izvilkusi, ir 6,8 kg, un lielākais asaris 1,1 kg – abus man ir paveicies noķert Ilzes ezerā, Vecpiebalgas pusē, lielākais zandarts – 1,8 kg Alauksta ezerā. Man vistuvākā ir spiningošana un pārbraucienos, kā arī aukstajos rudeņos velce. Pludiņmakšķerēšana un fīderis man ir par garlaicīgu un zemledus makšķerēšana (vienu reizi biju vīram līdzi) galīgi nav priekš manis. Katram savs! Cēsu pusē ir daudz skaistu, nelielu meža ezeru, kas man ļoti patīk. Par vienu no tiem vienmēr saku – vismaz vienu divas līdakas ar garantiju var piemānīt. Tā arī notika kādā rudenīgā, lietainā oktobra dienā – divas skaistas līdakas ap 2–3 kg jau bija laivā, un taisījāmies uz krasta pusi, braucot uz velci. Eholotē redzam, ka pie grunts ~4,5 m dziļumā guļ kaut kas liels, vēl dažas sekundes, un viņa paņēma… Diemžēl vīra, ne manu vobleri, bet tās emocijas, kad man vajadzēja viņu dabūt sečokā! Es vīram teicu, ka laivā necelšu, jo viņa mani nokodīs… Tā bija vīra diena – viņa rekordniece 12,8 kg. Mans rekords vēl mani gaida. Lai arī ir reizes, kad neko nenoķeru, tās emocijas un sajūtas, kas ir, atrodoties dabā, nekas nevar aizstāt. Gaidu 1. maiju, lai dotos pie ūdeņiem un, kas zina, varbūt tikt pie jauna rekordloma. Novēlu katram skaistus lomus!
Piedāvājums, kas noliks uz pauzes! Jaunumi un pārsteigumi no Jahipaun.lv Video bloga #30 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
