Harijs Spanovskis bija lielisks, talantīgs dziedošais aktieris, vienmēr labestīgs un humora pilns. Viņa kaislīgākā aizraušanās bija spiningošana. Dāmu makšķernieču klubiņa “Alata” rīkotajās sacensībās “Dāmas izaicina kungus” Haris, kā mēs viņu draudzīgi saucām, jau no 2000. gada pagodināja mūs ar savu klātbūtni un pulcēja aktierus gandrīz no visiem Rīgas teātriem. Vienalga, kāds pasākums notika, Haris allaž bija tā sirds un dvēsele. Reiz viņš nolēma kopā ar Egonu Simsonu rīkot SS (Spanovskis, Simsons) mačus. Tie notika rudenī, parasti oktobrī, un kļuva tikpat populāri kā mūsējie. Sacensības allaž pulcēja daudzus pazīstamus makšķerniekus. Diemžēl līdz ar Hara aiziešanu makšķerēt labākos ūdeņos tie pajuka.
Tad mūsu klubiņa dāmas nolēma sarīkot Harija Spanovska atceres vakaru un sacensības, kurās labākā komanda ar četriem makšķerniekiem iegūs savā īpašumā piemiņas kausu. Šoreiz mēs sacensības organizējām Engures ezerā, Mazsaliņu bāzē, kurā ir pietiekami daudz laivu un vietas vakara svinībām.
Saulainā septembra sestdienā “Alatas” dāmas laikus sabrauca Mazsaliņu bāzē. Cēlām teltis nakšņošanai un klājām svētku galdu. Uz vakara pusi sabrauca viesi – sacensību dalībnieki, un atmiņu vakars varēja sākties. Tērzējām par copi, atcerējāmies jaukos saie-tus kopā ar Hari un viņa draugiem. Fonā skanēja Hara iedziedātās dziesmas, un mēs tām pievienojāmies. Un, protams, kur dāmas un kungi, tur bez dejām neiztikt. Jaukais vakars paskrēja gauži ātri, tomēr dažas stundas vajadzēja nosnausties, lai no rīta jauniem spēki-em varētu doties ezerā.
Ar saules lēktu cēlāmies. Stājāmies uz rīta līnijas, iepazīstinājām dalībniekus ar sacensību nolikumu un sarunājām, cikos nākam krastā. Un tad ar copmaņiem vien pazīstamu azartu visi devās ezerā, kurš līdaku, kurš balto zivju meklējumos. Šoreiz, lai būtu interesantāk, nolēmām, ka katrs dalībnieks varēs izvēlēties, kādu zivi ķert, jo ieskaitē gāja visas Latvijas Republikas makšķerēšanas noteikumos atļautās iegūstamās zivis. Gal-venais – noķert pēc iespējas vairāk, jo izšķirošais būs loma svars. Tātad katrs var paturēt 5 līdakas, 5 kg asaru un kaut vai 50 kg balto zivju.
Laiks mūs lutināja, kaut gan jau iepriekšējās dienas vakarā un arī svētdienā, kad bijām ezerā, prognozēja lietu.
Laikam Haris tur augšā pabīdīja mākoņus, lai mums viss izdotos bez slapjuma. Paldies viņam par to!
Zivīm gan būtu labpaticis, ja nedaudz uzlītu, bet visu jau nevar gribēt! Tā kā Engures ezers ir ļoti sekls, mūs no necopes glāba vien stiprais vējš, jo, ja tā nebūtu, saulē zivis nolīstu zālēs un mēs paliktu ar garu degunu.
Lielajā ezerā makšķernieki ātri paklīda kur kurais. Mēs ar komandas biedreni Olgu Lapiņu, elektromotoram piepalīdzot, diezgan ātri aizbraucām uz ģenerāļa bāzi. Mana nojauta, ka tur varētu būt rudens līdaka, izrādījās pareiza. Priekšā jau spiningoja viens vietējais cop-manis, bet vietas pietika arī mums. Ūdens līmenis nebija ne augsts, ne zems, tā ka varēju strādāt ar gumijas zivīm bez atsvara. Bieži aizķērās zāles, bet tur neko nevarēja darīt – tāds nu reiz ir Engures ezers. Es ķēru ar Relax 4 gumijzivtiņu, baltu ar melnu muguriņu, sarkanu pazodi un asti. Cauri ķermenim izdūru lielu divžuburu āķi. Astē iestiprināju 8. nu-mura trīsžuburu āķi, piesietu ar kevlara diegu, kas uzmanīgi ar adatu tika izvilkts cauri zi-vtiņas astei un savienots ar divžuburi. Tādā veidā līdaka, kura tikai mēģinās pagaršot ma-nis piedāvāto ēsmu, uzķersies uz trīsžuburu āķīša, nenokožot gumijzivtiņai asti. Olga sākumā izmēģināja voblerus, rotiņus un šūpiņus, bet, redzot, ka man ķeras uz gumijas zivīm, pārgāja uz tām.
Saule mūs sildīja, bet, kad uzpūta brāzmainais, aukstais rudens vējš, gribējās uzvilkt mugurā vēl pāris jakas. Labā noskaņojumā sākām pa vējam apmētāt kārtu pēc kārtas ezera klajumus. Drīz vien pieteicās pirmās līdakas, diemžēl visas zemmēra. Bet tad atradām vienu nelielu pleķīti, kur, kārtīgi nomētājot, izvilku vairākas ņemamas līdakas. Lielākā bija divniece. Arī Olgai pieķērās milzene, tomēr šoreiz līdakai paveicās, jo tā spēja no āķa atbrīvoties. Žēl, jo sacensībās katrs grams ir lielā vērtē. Kopumā par copi sūdzēties būtu bijis grēks, jo zemmēra līdaciņas kodās dūšīgi, ko nevarētu teikt par mēra – tās ņēma negribīgi un lielākoties norāvās.
Tomēr beigu beigās es četras līdakas piemānīju, un kopā tās svēra 5,1 kg.
Ar lielām cerībām, ka arī pārējām dāmām būs gājis vismaz tāpat, braucām uz bāzi.
Mūsu komandas otra ekipāža Dace Gurtiņa un Daiga Smidrovska uz makšķeres bija noķērušas 6,6 kg dažādu balto zivju, pārsvarā ruduļus un raudas. Bet no “Alata 2” ko-mandas Marika Plūme noķēra skaistu 400 g asari, par ko saņēma pārsteiguma balvu – mākslinieka Arta Butes darināto un dāvāto gleznu.
Makšķernieki krastā kāpa ar dažādām domām. Lielākā daļa, tāpat kā mēs, bija cīnījušies ar zemmēra līdaciņām, tomēr vairākums makšķernieku par copi nežēlojās, un visumā lomi bija krietni labāki par iepriekšējām sacensībām Baltezerā, kad daudzi palika bez copes.
Sākās lielā svēršana, kas priekšgalā izvirzīja komandu “Policija” ar 13,1 kg, tad “Alata 1” ar 11,7 kg un “Zuši” ar 6,0 kg. Tātad triumfēja un pirmo vietu un kausu izcīnīja Indulis Avotiņš, Ivars Čevers, Normunds Trikulis un Dainis Putroms. Komandai “Policija” arī dižākā līdaka – 2,7 kg, kuru izvilka Normunds Trikulis. 2. vietā komanda “Alata 1” – Ināra Koha, Olga Lapiņa, Dace Gurtiņa, Daiga Smidrovska. 3. vietā komanda “Zuši” – Jānis Rozenblats, Roberts Misāns, Juris Bērziņš, Imants Kramiņš. Uzvarētāju komandas dalībnieki, tāpat kā mēs, vienā laivā makšķerēja baltās zivis (kā Indulis teica: spiedām uz ruduļiem), bet otrā – spiningoja. Kā redzam pēc rezultātiem, šī taktika atmaksājās. Visi pirmo trīs vietu ieguvēji saņēma klubiņa sarūpētās balvas.
Tā beidzās šīs lieliskās sacensības, kurās bija gan svētki, gan darbs, gan satraukums, gan prieks par piedalīšanos un uzvaru.
Uz tikšanos citreiz!
Ināra Koha
