Skumbrijas tiek sauktas arī par makrelēm. Tās ir asaru radinieces, jo pieder pie asaru kārtas zivīm. Šīs populārās zivs (no gastronomiskā viedokļa) vidējais ķermeņa garums ir aptuveni 30 cm, taču dabā bieži vien sastopami arī divas reizes garāki indivīdi, vienlaikus sasniedzot aptuveni 2 kg svaru. Bieži vien makšķernieku lomos ir mazie eksemplāri, kuru svars ir tikai aptuveni 300 g. Zivs galvai ir konusa forma, ķermenis veidots kā vārpsts, klāts ar mazām zvīņām, astes daļā skumbrijas ir it kā nedaudz saspiestas.
Skumbrijas pazīmes un dzīvesveids
Ķermeņa krāsa sudrabaina, ar tumšām šķērseniskām svītrām, muguras daļa zaļgani zila. Papildus parastajām spurām, muguras un krūšu spurām skumbrijām ir piecas papildu spuru rindas, no kurām astes spura ir stipri dubultojusies. Gandrīz visiem skumbriju dzimtas pārstāvjiem ap acīm ir tāds kā kaula gredzens. Visām skumbrijām deguna daļa ir smaila, bet zobi – koniski un maza izmēra.
Skumbrijas iedala četrās grupās. Starp visiem skumbriju veidiem lielākos izmērus sasniedz Āfrikas zivis. Šo zivju garums var būt pat 63 cm, bet svars var pārsniegt divus kilogramus. Vismazākās (44 cm un 350 g) ir zilās jeb japāņu skumbrijas. Turklāt no šīs zivs veidiem ir zināmas arī parastās Atlantijas un pat Austrālijas skumbrijas. Pie Eiropas krastiem tās sastopamas no Norvēģijas līdz pat Kanāriju arhipelāgam. Vasarā šīs zivis aizpeld līdz Islandei. Eiropas dzimtas skumbrijas varētu sagrupēt trīs milzīgos baros: viens mīt vairāk uz rietumiem pie Britu salām, otrs bars mīt Ziemeļu jūrā un Skagerakas šaurumā (tas ir jūras šaurums starp Skandināvijas un Jitlandes pussalu, kurš savieno Baltijas jūru ar Ziemeļjūru), bet trešais bars mīt Biskajas līcī (tas ir Atlantijas okeāna līcis Eiropas rietumos), un apskalo tas Francijas un Spānijas krastus. Interesants fakts. Atlantijas skumbrijai nav peldpūšļa, kā tas ir citiem sugas radiniekiem. Pateicoties šai īpatnībai, zivis var ātri pacelties ūdens virsējos slāņos un arī ātri iegremdēties dziļākos ūdeņos. Peldpūšļa trūkums un attīstītie muskuļi palīdz Atlantijas skumbrijām ārkārtīgi ātri pārvietoties ūdenī, tiesa, to ievērojami atvieglo arī zivs vārpstveida ķermenis.
Skumbrijas raksturs un dzīvesveids
Skumbrijas ir vienas no tām zivīm, kas lielāko daļu savas dzīves pavada peldot, pie grunts vai tās tuvumā tās ir tikai izņēmuma gadījumā. Skumbrijas ir lieliskas peldētājas, lieliski jūtas ūdens vidē un ir teicami pielāgojušās aktīvai dzīvei sāļo ūdenskrātuvju dzīlēs. Plašais spuru komplekts palīdz tām izvairīties no ūdens virpuļiem straujo kustību laikā. Šīs zivis uzturas tikai baros, bieži vien apvienojoties grupās ar sardīnēm. Skumbrijām ir pietiekami daudz ienaidnieku ūdenī un gaisā, jo pelikāni, jūras lauvas, delfīni, haizivis un lielas tunzivis tām pastāvīgi rada briesmas. Skumbrijas pieder pie tā zivju veida, kas ērti jūtas tikai 8–20 °C temperatūras diapazonā, tāpēc tās veic ikgadējās sezonālās migrācijas. Interesants fakts. Tikai Indijas okeāna siltajos ūdeņos skumbrijām ir iespēja dzīvot visa gada garumā, kur temperatūras režīms tām ir lieliski piemērots. Ir informācija, ka pat Turcijas akvatorijas ūdeņu komforts tās līdz galam neapmierina, tāpēc minētajos ūdeņos mītošās skumbrijas reti kad paliek pārziemot. Iestājoties aukstam laikam, Melnajā jūrā dzīvojošās skumbrijas pārceļas uz Eiropas ziemeļiem, kur ir siltas straumes, kas tām nodrošina ērtu eksistenci. Migrācijas laikā skumbrijas nav īpaši aktīvas, un bieži vien tās netērē vitālo enerģiju pat barības meklējumos. Šīs zivis spēj sasniegt ātrumu līdz pat 30 km/h. Spēja ātri pārvietoties palīdz skumbrijām veikt tālas migrācijas, ceļojot lielus attālumus.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Skumbrijas uzturs
Skumbrijas ir tipiskas ūdens plēsējas. Tās barojas ar planktonu, kas tiek izfiltrēts no ūdens un sīkajiem vēžveidīgajiem. Pieaugušo zivju ēdienkartē ietilpst kalmāri un neliela izmēra zivis.
Uzbrūkot savam medījumam un veicot izrāvienu, Atlantijas skumbrija, piemēram, pāris sekundēs spēj attīstīt tūlītēju kustības ātrumu līdz 80 km/h.
Medībām skumbrijas sastājas baros, bet par medījumu objektiem var kļūt anšovi, brētliņas, kā arī citas neliela izmēra zivis. Saskaņoti darbojoties, skumbriju bars saviem upuriem liek pacelties ūdens virsējos slāņos, un, masveidā sadzenot savu barību stūrī, zivis tiek pie bagātīgas maltītes. Bieži vien šīm maltītēm pievienojas arī lielākas zivis, kā arī kaijas un delfīni. Vērojot šādu tusiņu no augšas, viegli atrast skumbriju barošanās vietu. Šie nelielie jūras plēsēji ir diezgan rijīgi, bet Austrālijas makrelei ir vislielākā apetīte. Tā ir gatava bez lielas vilcināšanās saķert visu, kas tai šķiet ēdams. Saistībā ar šo īpatnību Austrālijas makšķernieki bieži vien var viegli noķert skumbrijas pat uz āķa bez ēsmas.
Vairošanās un dzīves ilgums
Dzimumgatavību skumbrijas sasniedz otrajā dzīves gadā. Un tā katru gadu dzimumgatavību nobriedušie īpatņi var nārstot līdz mūža galam. Skumbrijas dzīvo aptuveni 18–20 gadus.
Vairāk pieredzējušas zivis sāk nārstot pavasara vidū, savukārt jaunās skumbrijas vairošanās procesu uzsāk tikai jūnija beigās. Dzimumgatavību sasnieguši īpatņi nārsto piekrastes ūdeņos, ikrus nēršot pa daļām, nārsts ilgst visu pavasara–vasaras periodu. Interesants fakts. Skumbriju vairošanās laikā zivis ir ļoti aktīvas un ražīgas, aptuveni 200 metru dziļumā atstājot līdz pusmiljonam ikru. To diametrs ir neliels, aptuveni tikai viens milimetrs. Katrs no ikriņiem tiek “apgādāts” ar tauku pilienu, kas būs barība augošajai zivtiņai. Kāpuru veidošanās ilgums ir tieši atkarīgs no laikapstākļiem, no ūdens vides, tas var svārstīties no pusotras līdz trim nedēļām. Skumbrijas jau no savām pirmajām dienām ir plēsīgas un tik agresīvas, ka izsalkuma brīdī spēj apēst pat viena otru. Jaundzimušie mazuļi ir mazi, tikai dažus centimetrus gari, bet tie aug ļoti strauji, līdz rudenim to izmērs var palielināties trīs un pat vairāk reižu. Pēc tam gan jauno skumbriju augšanas temps palēninās.
Skumbriju ķeršana
Skumbrijas ir zivis, kas vienmēr bijušas augstu novērtētas, kā arī vienmēr bijušas aktīvās makšķerēšanas objekts. Manuprāt, vērts ir pieminēt, ka Rietumeiropas piekrastē vien ik gadu tiek noķerts ap 65 tūkstošiem tonnu skumbriju. Plašā skumbriju ģeogrāfija ļauj tās makšķerēt daudzās mūsu planētas daļās: no Eiropas krastiem līdz Kanāriju salām, Melnajā, Baltijas un Marmora jūrā, bet vasarā arī Islandes ziemeļu piekrastē. Šķiet, noķert skumbrijas kaislīgiem makšķerniekiem nav īpašu problēmu. Visērtāk ir ķert no jebkuras laivas. Šī ir diezgan “mantkārīga” zivs, tāpēc skumbriju pievilināšana ir diezgan vienkārša.
Daži padomi skumbriju makšķerēšanai
Skumbrijas interesi izrādīs par tādām ēsmām kā gliemežu daļiņas, par sīkām zivīm vai lielāku zivju gabaliņiem. Pie šīm zivīm iespējams tikt arī ar vienkāršām mākslīgajām ēsmām, ar vienu vārdu sakot – nav jāiztērē milzīgi līdzekļi, lai tiktu pie ievērības cienīga skumbriju loma. Zivis iespējams piesaistīt ar spilgtiem un košiem materiāliem, kā folija, raibām vistiņu vai pāvu spalvām. Viegls spinings, kas aprīkots ar bezinerces spoli; pieredzējuši skumbriju makšķernieki iesaka izmantot sistēmu, kas sastāv no vairākām pavadām. Pirms makšķerēšanas vēlams uzzināt iespējamo dziļumu. Ieteicamais atsvaru svars no 50 līdz 80 gramiem. Tā kā spuraines pastāvīgi pārvietojas, tad lielākās grūtības rodas tieši atrast zivis, nevis noķert tās. Viss ģeniālais ir vienkāršs. Jāatrod bars, pie vienkārša aptuveni piecus metrus gara kātiņa jāpiesien sistēma, kas sastāv no vairākiem āķiem, tātad attiecīgi vairākām pavadiņām. Makšķerēšanai no laivas nepieciešams apsvērt, no kuras puses pūš vējš, un vēlams mest atsvaru nepieciešamajā vietā. Ir brīži, kad zivis it kā ir, bet ņem piedāvāto ēsmu negribīgi, šādos gadījumos makšķerniekam nepieciešams dažādot taktiku, mainot gan dziļumus, gan metiena attālumus, gan arī mānekļus. Ja skumbrija peld pa straumi, ieteicams izvēlēties smagākus atsvarus.
Skumbriju makšķerēšanas īpatnības Norvēģijā
Uz Norvēģiju mūsu platuma grādos dzīvojoši ļaudis bieži dodas ne tikai vērot un izbaudīt dabu, bet arī piedzīvot jūras makšķerēšanu, cīnīties ar lielākām vai mazākām zivīm, tostarp arī skumbrijām, kuru ķeršana ir bez maksas un nav nepieciešama licence. Šeit var gūt pasakainu pieredzi un neaizmirstamus makšķerēšanas iespaidus. Lai gan Norvēģijā skumbrijas praktiski ir sastopamas gar visu piekrasti, pieredzējuši braucēji apgalvo, ka vairāk šīs zivis ir izplatītas valsts dienvidos, piemēram, Oslofjordā. Norvēģijas ziemeļu rajonos šo zivju ir ievērojami mazāk.
Makšķerēšanas sezonas sākums
Kas gan var būt skaistāks, kā ķert skumbrijas Norvēģijā, gleznainos fjordu krastos, vietās, kur nav spēcīgas straumes, nepūš stipri vēji, bet daba ir neaprakstāms skaistums? Šajos ūdeņos sezonas sākums ir jūnijā un ilgst līdz pat novembrim. Vasarā lieli skumbriju bari ir sastopami piekrastē, kā arī jūras šaurumā starp Skandināvijas pussalu un Jitlandi (viena no Eiropas pussalām, kas atrodas starp Baltijas un Ziemeļu jūrām. Pussalas ziemeļdaļa un vidusdaļa pieder Dānijai, bet dienvidu daļa pieder Vācijai.).
Iesācējiem makšķerniekiem ieteicams būtu copēt ne tālāk par Bergenas ziemeļiem. Tur var ķert tieši no krasta vai izmantojot nelielu piepūšamo laivu, kas aprīkota ar vieglu motoru. Vislabākais laiks ir vasaras mēneši – jūlijs un augusts. Norvēģijas dienvidos šajā laikā ir “mīksts” klimats, tur ir silts, dienā gaisa temperatūra sasniedz pat 25 grādus.
Skumbrija ir zivs, kurai ir liela nozīme pārtikas rūpniecībā. Un ēdiena gatavošanā tai tiek atvēlēta īpaša vieta, jo skumbrijas ir veselīgas zivis.
Šo zivju gaļas tauku saturs ir diezgan augsts, sasniedz vairāk nekā 16%, tāpēc šo zivju ēdieni taukskābju klātbūtnes dēļ ir ļoti barojoši. Turklāt skumbrijas gaļa ir garšīga, maiga, nav mazo asaku, gaļa no mugurkaula viegli atdalāma un ir bagāta ar olbaltumvielām un B12 vitamīnu. Taču skumbrijas gaļai ir kāda īpatnība. Svaigas skumbrijas smarža ir diezgan specifiska. Tāpēc daži pavāri gaļas pagatavošanai pielieto dažas viltības. Skumbrija ir garšīga zivs, tās gaļa galvenokārt tiek patērēta kūpinātā, sālītā vai konservētā veidā, bet, kā lēš zinātāji, tad visgaršīgākā esot tikko noķerta zivs. Skumbrijas gaļa pieder pie cēlajām šķirnēm. No šīs zivs var pagatavot brīnišķīgus ēdienus. Ir izstrādāts un arī pārbaudīts liels skaits recepšu ar skumbrijām, ko iespējams baudīt gan ikdienā, gan svētku reizē. Pirms gatavošanas šīs zivs gaļu visbiežāk iemarinē sausā baltvīnā, etiķī, laima vai citrona sulā, šādi novēršot nevēlamās smaržas. Vēl kāds ieteikums, kā noņemt specifisko smaržu, – uz zivs gaļas uzkaisīt smaržīgus garšaugus. Skumbrijas fileja ir viegli sadalāma pusapaļās kārtās. Cept šādu gaļu vajadzētu, ietītu folijā. Ceptai un vārītai skumbrijai ir kāds neliels mīnusiņš, tā ir sausāka, jo pagatavošanas laikā zivs viegli izdala tajā esošos taukus. Iespējams tāpēc pieredzējuši kulināri pirms skumbrijas pagatavošanas zivi vispirms iemarinē. Šo produktu vislabāk lietot svaigā veidā. Un ļoti nevēlams tās otrreiz saldēt. Otrreizējas sasaldēšanas gadījumā zivs gaļā esošie tauki var sasmakt. Kad tas ir noticis, uz zivs liemeņa parādās dzelteni plankumi.
Labākā Somijas cope pēdējo 10 gadu laikā! Uz kuriem mānekļiem ķērās lielākās līdakas?
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
