Vairumam zivju ķermenis ir klāts ar zvīņām. Mazas zvīņas uz ķermeņa parādās, kad zivtiņa ir sasniegusi 1–2 cm garumu. Zvīņu skaits nemai- nās, taču, zivij augot, mainās to izmēri. Tieši pēc zvīņām iespējams no- teikt zivs vecumu, tās augšanas ātrumu, pēc gadiem, kad zivtiņa sākusi nārstot, dažkārt iespējams noteikt pat dzimšanas vietu. Uz zivs ķermeņa zvīņas izvietojas speciālā šķiedrainā ādas slānī, kas ap zvīņu izveido somiņu, no kuras uz āru ir redzama tikai neliela daļa. Šīs kabatas ļoti labi ir vērojamas uz karpu ķermeņa, kad tām notīra zvīņas. Pēc izvietojuma zvīņas atgādina jumta kārniņus, un tās ķermeni padara izturīgāku pret ārējās vides iedarbību. Zvīņas sakārtotas taisnās rindās virzienā no muguras uz vēderu. Parasti zvīņas saskaras viena ar otru, taču dažām zivīm tās atrodas atstatus, atstājot dažas ķermeņa vietas neapsegtas.
Ja vērojam brekšu vai raudu zvīņas, tad ar palielināmā stikla palī- dzību var redzēt līnijas, katra no kurām veido riņķi. To izmēri, jo tālāk no centra, jo kļūst lielāki. Gredzeni izvietojas te biežāk, te retāk, starp riņķiem veidojas dažādi platumi. Gada laikā uz zvīņas veidojas viena platā josla vasarā un viena šaurā josla rudenī un ziemā, tāpēc zivju vecumu iespējams noteikt, ņemot vērā divas joslas, kas summā ir viens gads. Ziemā zvīņas aug lēnāk un mazāk piesātinās ar kaļķiem. Pavasarī un vasarā zivis barojas daudz intensīvāk, tāpēc zvīņu pieauguma joslas ir platākas un kaļķiem bagātākas. Tā saskaitot joslas, var noteikt zivs vecumu. Šim nolūkam zvīņas jāņem no muguras daļas, virs sānu līnijas. Izrādās, ka zivis visa gada garumā aug nevienmērīgi. Tas ir redzams pēc zvīņām. Zvīņas zivīm neaug platumā, bet gan zem vecajām zvīņām uzaug jaunas, lielākas. Tāpēc zvīņas ar katru gadu kļūst arvien biezākas. Virsējā zvīņas kārta sastāv no kaulaudiem, bet apakšējā veidojas no kaļķa piesātinātiem saistaudiem. Zvīņu plāksnītes ir ar gludu vai robainu malu. Zvīņu virspuse pārklāta ar gļotām, ko izdala ādas dziedzeri. Peldot gļotas mazina berzi.
Ādā atrodas pigmentšūnas ar krāsvielu graudiņiem, kuru krāsa piemērota vides apstākļiem. Zivis, kas uzturas tuvu gultnei, parasti ir tumšas, nespodras. Līdakas ir zaļas, ar tumšām svītrām, tāpēc tām viegli paslēpties ūdenszālēs. Zivīm, kas dzīvo ūdens virsējos slāņos, parasti ir gaiši, sudrabaini sāni, tāpēc no apakšas tās grūti pamanāmas. Savukārt mugura tām ir tumši zilganpelēka un grūti ieraugāma no ūdens virspuses. Dažiem zivju veidiem gadu riņķiem ir cita forma. Piemēram, siļķēm gadu riņķiem ir šaura, caurspīdīga līnija, kura iet paralēli zvīņas malai. Siļķēm zvīņas veido nenoslēgtu apli, tāpēc noteikt siļķu vecumu ir sa- režģītāk. Bieži vien, lai noteiktu zivs vecumu, jāpēta tās asakas, žaunu vāki, kā arī spuru stari. Pēc asakām vecumu galvenokārt nosaka tām zivīm, kurām ir mazas zvīņas vai gadu riņķi uz zvīņām ir slikti nosakāmi. Pēc zvīņu uzbūves var noteikt vēl dažus citus svarīgus momentus no zivju dzīves. Piemēram, lasis, kas nārsto upēs, kas ietek Baltijas jūrā. Lašu jaunā paaudze noteiktu laika posmu dzīvo dzimtajā upē, bet pēc tam iepeld jūrā, un, sasniedzot dzimumgatavību, tie atkal atgriežas upē, lai nārstotu. Ilgu laiku ihtiologi nevarēja noteikt, cik ilgi lasēni dzīvo upēs un kad aizpeld dzīvot jūrā. To izdevās noskaidrot, izpētot zvīņas. Izrādās, ka lašiem gadu gredzenu pirmie riņķi ir ļoti šauri, tas ir izskaidrojams ar to, ka upēs laši aug ļoti lēni, bet, nokļūstot jūrā, sāk intensīvi baroties un labi aug, tāpēc riņķi, kas veidojas šajā periodā, ir ievērojami platāki. Pēc riņķu skaita varēja noteikt, cik ilgi zivs dzīvo upē un cik ilgi jūrā.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Ihtiologi pēc zvīņu struktūras var noteikt arī to, kāda ir bijusi zivs barības bāze. Zvīņās var arī izlasīt, vai zivs atradusies nelabvēlīgos apstākļos, piemēram, sausuma, aukstuma laikā, kā arī vai ir kādreiz saindējusies. Daudziem zivju veidiem veidojas tā saucamās nārsta markas. Pēc to skaita var noteikt, cik reižu tā ir nārstojusi un kādā vecumā sākusi vai- roties. Piemēram, lašiem nārsta laikā zvīņu maliņas aplaužas, tādējādi veidojas nepilns riņķis, tas ir nārsta marka. Saskaitot šos riņķus, iespē- jams saskaitīt, cik reižu zivs ir nārstojusi pirms tikusi noķerta.
Cik ilgi dzīvo zivis?
Šis jautājums, domāju, nodarbinājis ne viena vien akvārista vai mak- šķernieka prātu. Visu zivju vecums nav vienāds. Piemēram, auslejas dzīves ilgums ne- pārsniedz trīs četrus gadus, bet sami, līdakas un citas zivis var nodzīvot pat vairākus desmitus gadu.
Ir uz pasaules zivtiņas, kuru dzīves ilgums ir vien pāris mēnešu, bet ir zivis, kas dzīvo daudzus desmitus gadu. Piemēram, Dienvidamerikā dzīvo tādas zivis kā cinolebijas, kā piemēru minēšu Cynolebias adloffi. Šī zivtiņa pieder pie karpzobēm un dzīvo ūdenskrātuvēs, kurās ūdens parādās tikai lietus perioda laikā. Šai zivtiņai dzīvē viss notiek ļoti ātri. Dzimumgatavību tās sasniedz jau 2–3 mēnešu vecumā, bet mazuļi izšķiļas jau pēc 1–2 diennaktīm. Protams, daudz kas atkarīgs no ūdens sastāva un temperatūras, bet jebkurā gadījumā zivtiņas mūža ilgums ir apmēram četri mēneši. Iznērstie ikri “iekonservējas” dūņās vai kūdrā, un, ūdenskrātuvē parādoties ūdenim vai sākoties lietus sezonai, parādās arī jaunās zivtiņas.
Mazāk par gadu dzīvo anšovi, dziļūdens zivis, kuras pie mums biežāk sastopamas konservos, apmēram 2–2,5 gadus dzīvo bullīši, kas sasto- pami Kaspijas un Melnajā jūrā. Tālo Austrumu laši un taimiņi iet bojā 5–7 gadu vecumā, tostarp mencas, siļķes un jūras asari spēj nodzīvot pat 25–30 gadus. Pretrunīga informācija atrodama par haizivīm, it kā lielas, spēcīgas zivis, šķiet, varētu dzīvot un dzīvot, bet to mūžs apraujas pie 25 gadiem. Pietiekami ilgi dzīvo mums labi pazīstamie brekši, sapali un raudas. Šīs zivis spēj nodzīvot no astoņiem līdz 15 gadiem.
Interesanti, ka zuši brīvā dabā dzīvo ne ilgāk par 25 gadiem, bet kāds vācu ihtiologs zuti akvārijā turējis 37 (!!!) gadus.
Klīda baumas, ka karpas jeb savvaļas sazāni spējīgi dzīvot 100 un pat 200 gadu, taču pēdējos gados ihtiologu piedāvātie “cipari” samazināju- šies līdz 40–45 gadiem.
Apmēram 40 gadu dzīvo Latvijas ūdeņu lielākais iemītnieks sams, savukārt stores, kas Latvijā sastopamas tikai dīķos, spējot sasniegt pat 50 gadu jubileju. Daudz un visai pretrunīga informācija atrodama par līdakām. Daži autori min faktu, ka Krievijā, Piemaskavas apgabalā, 1794. gadā tīrot dīķi, noķerta līdaka, uz kuras žaunu vākiem minēts, ka to dīķī ielaidis Boriss Godunovs. Vēstures dati liecina, ka Boriss bijis cars no 1598. līdz 1605. gadam. Tātad līdakai bijis apmēram 200 gadu, taču vairāk par šo līdaku nekādu pierādījumu neesot, tāpēc zinātnieki šo faktu uzskata par visai apšaubāmu.
Mūsdienu ihtiologi lēš, ka līdakas tomēr spējot sasniegt 100 gadus, bez līdakām par ilgdzīvotājām var minēt arī belugas.
Akvārijā mītošās zivis labvēlīgos apstākļos spēj sasniegt šādu ve- cumu: gailīši 2–3; gupijas, pecīlijas, šķēpnesēji 3–5; gurami četrus gadus, dažādas tetras, koridoras dzimtas samiņi, barbes piecus gadus; vara- vīksnes un danio 5–7 gadus; haizivs bala un dažādas Malavi ezera zivis un skalārijas ap 10 gadiem, frontosas 8–15; diskusi un astronauti no 10 līdz 18 gadiem, karūsas 10–30, bet akvārijā mītošās zelta zivtiņas labos apstākļos spēj sasniegt pat 35 gadu vecumu.
Raivo Āķītis
Kā rudenī pierunāt līdaku – tehnika, mānekļi, copes vietas. Sarunas laivā #17
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
