Atminos, pirms daudziem gadiem ar vecākiem atpūtāmies pie jūras Tūjas pusē. Tālumā redzēju zvejnieku laivas, tēvs stāstīja par tiem vīriem, kas mūs apgādā ar zivīm. Šo vīru lomos bija dažādas zivis, bet bija arī čūskas, ko nu nekādi nevarēju nosaukt par zivīm, zvejnieku onkuļi par mani smējās, tā arī esot zivs, tikai citādāka. Toreiz ar lucīšiem bija pilni tirgus plaukti, tagad domāju, ka jaunie nemaz nezina, ka ir tāda zivs.
Lucīši jeb luči: kas tā par zivi?
Mūsu ūdeņos mīt arī viena zivs – dzīvdzemdētāja. Lucīši dzīvo jūrā, taču nereti tie sastopami arī upju grīvās, piemēram, Daugavas un Gaujas ietekās jūrā. Tiesa gan, saldūdeņos biežāk ir sastopama lucīšu jaunā paaudze, savukārt pieaugušie īpatņi no saldūdeņiem izvairās un mīt tikai sālsūdeņos. Makšķernieku lomos luči galvenokārt ir tikai ziemā, kā apgalvo ihtiologi, tad jūras līcī ūdens esot sāļāks.
Raksturīgākā atšķirība lucīšiem no citām zivīm ir tāda, ka tiem nav atdalīta astes spura, vienota spura aptver visu zivs ķermeni, izņemot vēdera daļu. Ķermenis slaids, priekšgalā nedaudz kļūst resnāks, taču vienmērīgi saplacināts astes galā. Lucīšiem ir ļoti spēcīgs, muskuļots ķermenis. Galva samērā branga ar lielām žaunu atverēm, kas sniedzas līdz krūšu spuru pamatnei. Augšžoklis nedaudz izvirzīts uz priekšu, lūpas biezas. Uz žokļiem nelieli koniski zobi, uz aukslējām un lemeškaula zobu nav. Salīdzinoši lielas ir lucīšu acis, nedaudz vērstas uz āru, vidēja lieluma mute. Tās augšējā žokļa daļa ir nedaudz garāka par apakšējo, zobi nelieli, bet nav asi. Muguras spura gara, tās aizmugurējā daļā pie astes rinda īsāku dzeloņveida staru. Anālā spura gara. Muguras spura un anālā spura saplūdušas ar astes spuru. Krūšu spura liela, spuras malas dzeltenīgas, dažreiz arī oranžas. Āda gļotaina. Zvīņas ovālas un sīkas, bet piekļautas cieši cita pie citas un iegremdētas ādā. Krāsa mainīga, atkarīga no apkārtējiem apstākļiem. Mugura parasti no smilšu brūnas līdz tumši brūnai ar vienu vai vairākām tumšu plankumu sērijām ķermeņa sānos un uz muguras spuras. Vēders iedzeltens. Ārēji šī zivs ir līdzīga labi zināmajām vēdzelēm. Kāzu laikā tēviņi ir krāšņāki par mātītēm.
Lucīši sastopami Ziemeļeiropas jūrās, tajā skaitā arī Baltijas jūrā – visā tās piekrastē. Visvairāk to esot tieši Rīgas līcī, kur lielākā koncentrācija ir ziemeļu un austrumu daļā. Dzīvo arī Somu līcī, kā arī Tālajos Austrumos un teritorijā no Lamanša līdz ziemeļu jūrām – Barenca un Baltajā. Lucīši ir atrodami arī Klusajā un Atlantijas okeānā.
Lucīši ir gultnes zivis, kas barojas tikai ar tur atrodamo barību: dažādiem tārpiem, gliemenēm, sīkiem vēžveidīgajiem, sānpeldēm, nereti tie pārtiek arī no sīkām zivtiņām, neatsakās nobaudīt arī dažādus ūdenī mītošus kāpurus un zivju ikrus. Lucīši ir meklējami vietās, kur ir smilšaina un akmeņaina gultne.
Interesants fakts!
Lucītis var ilgstoši dzīvot arī bez ūdens. Piemēram, bēguma laikā tas uz sauszemes var palikt dzīvs ilgu laiku.
Saimnieciski nozīmīga un vērtīga zivs, kas no plauktiem ir pazudusi. Agrāk, pērnā gadsimta 70. un 80. gados, zvejoja Rīgas līcī. Patlaban lucīšus iegūst ar īpašiem murdiem, kā arī ziemas copmaņi, ja vien jūra ir aizsalusi, tomēr copmaņu lomi ir ļoti skopi.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kur pazuduši lucīši?
PSRS laikā lucīši bija diezgan populāri un bieži vien bija manāmi veikalu plauktos. Padomju mājsaimnieces ļoti novērtēja šo zivi tās garšas dēļ, un tas nav pārsteigums, jo tās baltā gaļa bija ļoti maiga, mēreni trekna, bet sulīga. Padomju Savienībā lucīšus cepa, vārīja, sautēja un kūpināja.
Maksimālā nozveja reģistrēta 1977.–1978. gadā, aptuveni 12 tūkstoši tonnu. Pērnā gadsimta 70. gadu beigās Baltijas jūrā, tostarp arī Rīgas līcī, masveidā esot savairojušās mencas, kurām bija nepieciešams daudz barības, kā arī intensīvās zvejas ar traļiem zivju miltu ieguvei dēļ lucīšu krājumi strauji samazinājušies. Krājumi lēnām atjaunojās, periodā no 1989. gada līdz 90. gadu vidum tās bija apmēram 150 tonnas gadā.*
Lucīšu nārsts
Mātīte iznērš no 10 līdz 400 pēcnācēju, taču parasti piedzimst apmēram 100 mazuļu. Liela nozīme ir mātītes izmēriem. Mātīte dzemdē jau patstāvīgai dzīvei gatavus 37–46 mm garus mazuļus. Lucīšiem ir iekšēja apaugļošanās, grūtniecība ilgst nedaudz vairāk par četriem mēnešiem, no kuriem ikri mātītes organismā attīstās trīs, četras nedēļas, bet, kad mātītes vēderā izšķiļas embriji, to garums jau ir apmēram 14 mm un tie turpina attīstīties mātītes olnīcas dobumā. Barību embriji saņem caur speciālu olnīcas sieniņu izaugumiem. Iznērsti tiek ziemā, no decembra līdz februārim.
Lucīši aug ātri, četru gadu vecumā tie sasniedz jau 30–33 cm garumu. Tās zivis, kas nosvinējušas ceturto vai piekto dzimšanas dienu, ir jau sasniegušas 45 cm garumu, bet tādi eksemplāri sastopami ļoti reti, kam maksimālais garums 60 cm. Mātītes vienmēr ir lielākas par tēviņiem. Jau otrajā dzīves gadā zivis var sasniegt dzimumgatavību.
Kā likums, lucīši nārsto februārī, patiesībā tuvāk februāra otrajai pusei. Un šajā periodā labāk netērēt laiku, bet meklēt vietas, kur nav zušu. Zušu zveja ziemā ilgst gandrīz visu ziemu.
Interesants fakts!
Kad lucīšiem noris dzemdības, tad velti cerēt uz plēsīgo zivju lomu, piemēram, asaru, zandartu vai līdaku makšķerēšana ir pilnīgi bezjēdzīga. Plēsējs pilnībā pāriet uz barošanos ar lucīšu mazuļiem, un neviena ēsma šajā periodā nedos vēlamo efektu. Plēsējs visu ignorēs. Tāpēc makšķerniekam ir jāmeklē cita vieta, normālas copes tur vairs nebūs.
Kāpēc lucīši nav vairs tik populāri kā pirms 30 gadiem?
Tas saistīts ar zivju populācijas samazināšanos. Diemžēl…
Interesants fakts!
Gatavošanas procesā zivs asakas iegūst zaļganu nokrāsu, tas dažiem patērētājiem radīja šaubas par zivs gaļas kvalitāti. Arī ārēji zivs nav īpaši pievilcīga, bet garšīga gan.
Par šo zivju copi
Par spīti tam, ka nav vairs komerciāla lucīšu zvejošana, jūs varat noķert šo zivi pats.
Par lucīšu ķeršanu zina salīdzinoši maz makšķernieku, bet lucīšu cope tomēr ir diezgan aizraujoša un ļoti interesanta.
Kur lucīti noķert ziemā?
Kā minēts iepriekš, lucīšu makšķerēšana notiek Baltijas, Baltajā un Barenca jūrā. Parasti lucīši “okupē” bedres, taču ir sastopami arī upju un strautu grīvās, kas ieplūst jūrā. Lucīšiem patīk gultne no lielākiem akmeņiem, kas pārklājušies ar aļģēm.
Ēsmas, mānekļi, inventārs
No ēsmām pirmajā vietā lucīši izvēlas motiļus, tad sagrieztas zivis un mīkstmiešus, retāk – zemes vai mēslu tārpus.
Kas attiecas uz mānekļiem, tad, lai noķertu lucīšus, jums būs nepieciešamas lielās mormiškas, daži copmaņi izmanto nelielos džigāķus, galvenais, lai āķis ir pietiekami liels (nr. 2–4), uz kura uzsprausta ēsma. Šo zivi ir iespējams noķert arī ar žibuļiem, lucīši izrāda interesi par vidēja izmēra gaišas krāsas mānekļiem. Ir ļoti svarīgi izvēlēties nelielus, bet smagus mānekļus, jo lucīšu makšķerēšana notiek apmēram 8–10 un vairāk metru dziļumā. Labāki panākumi gaidāmi, ja uz mānekļa āķiem ir arī sagrieztas zivs gabaliņš vai pat maza ēsmas zivtiņa. Lucīšu makšķerēšanai iebarošana nav nepieciešama.
Lucīšu copi diez vai var sajaukt ar citu zivju copi. Lucīši piesakās pārliecinoši, bet ne asi, kā, piemēram, asaris. Piecirst vajag maigi, jo lucīšu lūpas ir maigas, var ātri pārraut tās. Parasti pēc ēsmas satveršanas šī zivs veic vairākas kustības uz sāniem. Uz kātiņa sajūt tādus kā vājus grūdienus, un tad sardziņš strauji saliecas.
Vēl šī zivs ir ievērojama ar savu spēcīgo pretestību, turklāt bieži ir gadījumi, kad tā “ieķeras” aiz kāda akmens vai kāda cita zemūdens šķēršļa. Zivs izvilkšanai jāpievērš īpaša uzmanība, jo šī zivs var ātri sajaukt visu inventāru, kas radīs papildu grūtības.
Lielie lucīši ir ievērības cienīgi pretinieki. Tā kā zivju ķermenis ir pārklāts ar gļotām, to ir grūti noņemt no āķa, un labāk to darīt ar cimdiem.
Lucīša izvilkšana no āliņģa grūtības nesagādā, tas, kā likums, teicami sēž uz āķa, toties noņemšana no āķa, īpaši lielā aukstumā, ir apgrūtinoša, jo ķermenis ir pārklāts ar gļotām un ir ļoti slidens, tikpat kā zutim. Tāpēc daži speciālisti iesaka izmantot āķus bez atskabargām. Par laimi, lucīša mute un lūpas ir kā gumija, patiesībā varat nokratīt to no āķa, zivij pat nepieskaroties.
Turklāt šīs zivs īpatnība ir tāda, ka, velkot to laukā no dziļuma, lucītis praktiski visu laiku griežas ap savu asi, un tādējādi pastāv liela varbūtība, ka visa sistēma tiks savīta un sapīta. Ja tiek izmantota tieva makšķeraukla, tad makšķerniekam nav paveicies. Man šķiet, ka pareizi būtu mājās sagatavot uzreiz vairākas makšķerītes, jo lucītis var izveidot tādu bārdu, ka pie ūdenskrātuves ar to tikt galā vienkārši nav iespēju, bet mājās, turot kājas siltās čībiņās, cita lieta.
Sports sākas tad, kad parastie copmaņi dodas mājās! Oskars Dzelzkalējs. “Ķeram lielo!” #31 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
