Vīķes ir mazas zivtiņas ar elegantu, bet iegarenu ķermeni. Apdzīvo tās gandrīz visas Eirāzijas saldūdens tilpes. Rietumos vīķes sastopamas līdz pat Francijai, bet ziemeļos – tuvāk Polārajam lokam, dienvidos tās mīt arī Vidusāzijas republikās.
Zinātniski vīķes dēvē Alburnus alburnus, taču šai zivij ir vairāki vispārpieņemti nosaukumi. Interesanti, ka daudzi tās dēvē par auslejām, par mailītēm, reti kurš piemin tās īsto latvisko nosaukumu – parastā vīķe. Kāds mazāk pieredzējis makšķernieks, kas vēl tikai sāk copmaņa ceļu, šo zivtiņu nodēvēja par siļķīti. Mīļi, vai ne?
Apraksts un īpatnības
Vīķes var uzskatīt par zivīm bez izteiktām iezīmēm. Šo zivtiņu ķermeņa izmēri ir mazi pat starp saldūdens zivīm – ne lielāki par pieauguša cilvēka plaukstu. Pastāv pamatots uzskats, ka lielajās upēs un ezeros vīķu garums var būt pat 30 cm, taču tādus izmērus tās sasniedz izteikti reti. Zivtiņas galva maza, tā aizņem tikai 15% no visa ķermeņa garuma. Mute smaila, ar simetriskām augšējām un apakšējām lūpām un ar neuzkrītošām nāsīm. Zivtiņas galva beidzas pie žaunu vākiem. Pateicoties vīķes savdabīgajam mutes stāvoklim, zivtiņai ir divas barības savākšanas metodes: tā ēd barību no ūdens virsmas un tajā pašā laikā var saķert sev priekšā esošo barību.
Interesants fakts. Liela mute ir raksturīga zivīm, kuru ēdienkartē ir barība, kuras sasmalcināšanai nav jāpiepūlas, bet barības pastāvīgi trūkst. Mazā vīķes mute vēsta, ka zivs galvenokārt mīt vietās, kur ir vidējas cietības barība.
Žokļi nav vienāda izmēra, apakšējais ir nedaudz garāks par augšējo. Kad mute aizveras, apakšžoklis iekļaujas tādā kā padziļinājumā, kas atrodas augšējā žoklī. Zivs mutē ir rīkles zobi, septiņi zobi divās rindās – augšā un apakšā. Tie atrodas nevis uz žokļiem, bet gan uz žaunu lokiem. Turklāt zivtiņas rīklē, precīzāk, tās augšējā daļā, ir no ragveida audiem veidots ciets izvirzījums jeb tā saucamais dzirnakmens. Tass kopā ar zobiņiem sasmalcina rīklē nonākušo barību. Vīķei galvas abās pusēs ir nāsis. Tās beidzas ar sensoru, kas reaģē uz smaržām. Acis apaļas, ar sudrabainu varavīksneni. Acu zīlīšu izmērs ir diezgan liels, kas liecina par labu redzi pat mērenos redzamības apstākļos. Vīķu acis ir uzbūvētas tā, lai zivis viegli varētu savākt kukaiņus no ūdens virsmas.
Galvas beigās ir tā saucamās žaunu spraugas, ko aizsargā žaunu vāki. Zivtiņas ķermeņa korpuss iegarens, bet saplacināts. Muguras spura novirzīta uz ķermeņa aizmugurējo daļu. Astes spura ir homocerkāla, bet simetriski sadalīta uz pusēm. Anālā spura ir garāka par muguras spuru. Krūšu un vēdera spuras ir teicami attīstītas. Interesanti, ka zem astes un iegurņa spurām atrodas ķīlis – iegarena ādas kroka, kas ir bez zvīņām. Spuras ir kustības orgāni, kas acīmredzami orientētas uz ātru un manevrētspējīgu peldēšanu. Spuru stari elastīgi, tie nav cieti, tie nav arī asi. Zivtiņas spuras nevar veikt nekādu aizsargājošu funkciju, piemēram, kā tas ir ar asaru vai ķīšu muguras spurām. Pārsteidzošākais zivju orgāns ir sānu līnija. Vīķēm šī līnija ir pārklāta ar 45–55 zvīņām, kas praktiski aptver visus mazākos kanālus. Tie savieno ārējo vidi ar pašu sānu līniju, kas savukārt pārraida vibrācijas ūdens vidē uz receptora šūnām. Interesants fakts. No šiem receptoriem visa informācija nonāk vīķes smadzenēs, kur veidojas kaut kas līdzīgs attēlam. Uztverot nenozīmīgas ūdens masas pulsācijas, zivs var sajust uzbrūkošo plēsoņu, to pat neredzot.
Zivju krāsu var saukt par spīdīgu. Gaismas atspīdumiem, ko zivis rada kustībā, ir arī aizsargājoša nozīme. Spīdīgu un ātri kustīgu vīķu bars var maldināt gan meža vimbas, gan līdakas un, protams, arī citas plēsīgas zivis, kas labprāt mielojas ar vīķēm. Zivju bara radītais spīdums un burzma mulsina plēsīgās zivis, taču tas piesaista gaisa plēsējus. Jebkurš putns, kas var noķert zivi no virsmas, medī vīķes. Kaijas, zīriņi un dažādas pīles šajā jautājumā gūst teicamus panākumus, savukārt seklākos ūdeņos sudraba zivis pastāvīgi ķer un ēd zivju gārņi. Ar metālisku spīdumu izceļas tikai zivtiņas sāni. Mugura ir ievērojami tumšāka, ar zaļu vai pelēkzilu nokrāsu. Vēders ir balts, dažkārt sastopami īpatņi ar nelielu dzeltenīgu nokrāsu. Spuras caurspīdīgas, sinepju vai pelēkā krāsā. Vīķu krāsa var atšķirties atkarībā no ūdenskrātuves ūdens kvalitātes un caurspīdīguma. Interesants fakts. Vīķu ķermeņa sudrabainais pārklājums iedvesmoja ķīniešus. Viņi radīja mākslīgo perlamutru no balinātām zvīņām. Ķīnieši izgudroja mākslīgās pērles. Eiropieši ievērojami vēlāk pārņēma ideju un arī sāka ražot neīstos juvelierizstrādājumus. Uz doto brīdi šie izstrādājumi zaudējuši savu aktualitāti un kļuvuši jau kā leģenda.
Sugas
Parastās vīķes pieder pie karpu dzimtas, tās ģints nosaukta par vīķēm, taču latīņu valodā Alburnus. Šajā ģintī saskaitāmas aptuveni 45 sugas. Slavenākā un izplatītākā ir parastā vīķe, taču ir atrodamas ziņas par Kaukāza, Donavas, Itālijas, Melnās jūras, Azovas, Ziemeļkaukāza vīķēm. Starp vīķēm ir daudz endēmu, tās ir zivtiņas, kas dzīvo tikai noteiktā baseinā vai noteiktā ūdenstilpē.
Dzīvesveids un dzīvotne Mūsu platuma grādos grūti atrast lielu upi vai ezeru, kurā nebūtu parasto vīķu. Kur šī sudraba “siļķīte” sastopama, tur vienmēr mīt lielākas zivju sugas. Papildu lielām ūdenstilpēm vīķes var parādīties pilsētas dīķos un kanālos, mazos strautiņos un pat mākslīgajos ūdens rezervuāros. Vīķes izvairās no straujām un akmeņainām upēm, tām tīk klusas vidēja dziļuma ūdenskrātuves. Mērenā straumē vīķes sagrupējas pie tiltiem, pie piestātnēm un atsevišķiem pāļiem, kas rēgojas no ūdens. Piepeld tās arī pie peldvietām, jo cilvēku troksnis tās nebiedē. Vīķes galvenokārt dzīvo uz vietas, tās ir mazkustīgas un veic piespiedu migrāciju tikai saistībā ar ūdens kvalitātes pasliktināšanos vai barības bāzes samazināšanos. Jūras ūdens pieplūdums upju grīvās var veicināt vīķu pārvietošanos augšup pa straumi. Iestājoties ziemai, zivju bari meklē dziļākas vietas. Sapulcējušās šādās ūdenskrātuves vietās, vīķes kļūst nejutīgas pret apkārtējo vidi. Vīķu makšķerēšana šajā periodā ir neefektīva, tās neizrāda ne mazāko interesi par barību. Atkusnis, kad ūdenskrātuvē ietek svaigs ūdens, “atdzīvina” zivis.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Uzturs
Vīķes ir visēdājas, iespējams tāpēc šī suga ir tik izplatīta. Visbiežāk vīķes ir aizņemtas ar barības savākšanu no ūdens virspuses. Galvenokārt tie var būt kukaiņi, kas pārvietojas pa ūdens virsmu vai nejauši iekrituši ūdenī. Vīķēm barības svētki sākas tad pat, kad citām karpu dzimtas zivīm, proti, kad notiek masveida viendienīšu izlidošana. Papildus pašām viendienītēm vīķes labprāt ēd arī to kāpurus. Interesanti, ka vīķes nesmādē arī barību, kas atrodama uz ūdensaugiem un pat grunts. Nārsta periodā vīķu bari aktīvi uzbrūk citu zivju iznērstiem ikriem. Varētu pat apgalvot, ka lielais daudzums vīķu apdraud citu zivju pēcnācējus. Tās nesmādē nedz ikrus, nedz zivju kāpurus, nedz nesen peldēt sākušos mazuļus. Šajos brīžos pašas vīķes teicami ķeras uz pludiņa makšķeres.
Tomēr vīķes pārsvarā ir plēsīgo zivju laupījums, nevis plēsīgā zivs. Jebkurā ūdenstilpē ir daudz dzīvo radību, kas vēlas noķert šīs zivis. Līdakas, asari vai meža vimbas pastāvīgi uzbrūk vīķu bariem. Liels skaits un augsta mobilitāte ir viena no šo mazo zivtiņu izdzīvošanas stratēģijām.
Zivju nārsts un dzīves ilgums
Divu gadu vecumā vīķes sasniedz dzimumgatavību. Nārsts sākas maijā un ilgst līdz jūnijam, dažkārt pat līdz jūlijam. Vīķes nārsto ar vairākiem piegājieniem. Lielāki, vecāki indivīdi vispirms iznērš ikrus, un tikai pēc tam nārstu sāk divus līdz trīs gadus vecās zivis. Par nārsta vietu tiek izvēlētas seklas, dažkārt pat aizaugušas vietas. Nārsts noris diezgan strauji. Pirmkārt, pa izvēlētajām vietām staigā zivju bari, zivju kustības paātrinās, un sākas to “berze”. Iznēršot ikrus un izlaižot pieņus, zivtiņas uzvedas vētraini, tās var pat izlēkt no ūdens. Nārsts atsākas pēc aptuveni divām nedēļām. Apaugļotās, lipīgās ikru masas nolaižas uz zemūdens veģetācijām, nogrimušiem kokiem un akmeņiem, ikri pielīp pie tiem. Ihtiologi lēš, ka šāda nārstošanas stratēģija – nelielām ikru porcijām – palielina pēcnācēju skaitu. Kāpuri ātri nogatavojas, nedēļas laikā inkubācija beidzas. Zivju kāpuru attīstīšanās atkarīga no ūdens temperatūras. Izšķīlušies īpatņi reti kad sasniedz 4 mm garumu. Jaunās zivtiņas nepamet seklās, aizaugušās vietas.
Mazuļi aug ātri, un līdz rudenim tie sasniedz jau 3–5 cm garumu un kļūst par pilnvērtīgām vīķēm, kas labos apstākļos un pie teicama barības daudzuma var dzīvot 6–7 gadus. Interesanti, ka tikai dažiem zivju īpatņiem izdodas sasniegt šo vecumu. Piecgadīgas vīķes jau ir liels retums. Šīm sudrabotajām upju un ezeru iemītniecēm ir pārāk daudz ienaidnieku.
Vēl par vīķēm
Par vīķēm nav īpašas komerciālas intereses, taču dažkārt tās tiek iegūtas lielos daudzumos, tām ir savi pircēji.
Lai izveidotu kvalitatīvu ūdenstilpi, kas varētu ieinteresēt makšķerniekus, nepietiek tikai ar dīķa apkārtnes labiekārtošanu. Makšķerniekus piesaistīs ūdenskrātuve ar zivīm, tātad tajā ir jāielaiž zivis. Ihtiologi mākslīgajā rezervuārā ielaiž dažādas zivju sugas, taču bioloģiskais līdzsvars tiks saglabāts, ja starp zivīm atradīsies vieta arī parastajām vīķēm. Ielaižot vīķes, tās ātri aug un vairojas. Pēc pavisam īsa brīža jau var ielaist plēsīgās zivis, tām būs teicama barības bāze.
Vīķu makšķerēšana
Vīķes ir treknas un garšīgas zivis. Daudzi cilvēki to novērtē un tādēļ ķer tās ar prieku. Vīķu makšķerēšana ir azartiska nodarbošanās. Vīķu makšķerēšana komerciālos nolūkos ir ārkārtīgi ierobežotā daudzumā. Pastāv visai pamatots uzskats, ka galvenie šo zivju makšķernieki ir amatieri, kas izbraukuši no pilsētas un vēlas vienkārši izbaudīt dabu, raugoties uz pludiņu. Dažreiz šie makšķernieki saskaras ar uzdevumu nevis ķert vīķes, bet, gluži pretēji, atbrīvoties no šo zivju uzmācības, jo ēsma nespēj nogrimt, kad jau atkal pieteikusies kārtējā vīķe. Lai atbrīvotos no kaitinošās vīķu uzmanības, jāpievieno pavisam vienkāršas metodes. Makšķerniekam maizes drupatas vai saujiņa sausas iebarojamās masas jāmet pēc iespējas tālāk no pludiņa. Vīķu bars, izdzirdot šļakstus, dodas uz iemesto ēsmu. Lai no vīķēm novērstu uzmanību, tām jāpiedāvā kaut kas ēdams attālāk no makšķerēšanas vietas. Makšķernieki, lai neķertos tikai vīķes, izmanto lielākas ēsmas un āķus. Izmantojiet piederumus un ēsmu, kas šai zivij maz interesē! Rūpīgi izvēlieties vietu un makšķerēšanas horizontu! Atminos – pirms dažiem gadiem makšķerējām Mērsraga kanālā. Par ēsmu izmantojām baltos tārpiņus, bet līdzi vēl bija arī sliekas. Vīķes neļāva pludiņam nostāties, kad jau bija galā smuka, trekna vīķe, bet tā nebija mūsu mērķa zivs. Baltos nomainījām pret sliekām, un vienalga ķērās vīķes, jau domājām mainīt vietu, kad atcerējāmies par sautētajām grūbām. Uzliku uz āķa vienu grūbiņu, un pieteicās smuka rauda. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, mēs saķērām raudas un teibas, par baltajiem kā ēsmu tajā izbraukuma reizē aizmirsām. Vīķu makšķerēšanas inventārs ir vienkāršs, nepieciešama parasta makšķere. Var pat copēt bez atsvara, galvenais, lai ēsma būtu ūdenī. Kā ēsmu izmanto mīklas bumbiņas, motiļus, mušu kāpurus un līdzīgas dzīvās radības vai pat to imitācijas. Dažreiz makšķernieki iebaro vīķes. Šim nolūkam tiek izmantota smalka iebarojamā ēsma, kuras sastāvā var pievienot arī sauso pienu, bērnu barības maisījumus vai tamlīdzīgus “kokteiļus”. Jārada barības mākonis, kas tad arī piesaistīs vīķu uzmanību. Daži makšķernieki apgalvo, ka vīķu iebarojamā ēsma bez nepieciešamās smaržas nav moderna makšķerēšanas metode. Domāju, ka neatklāšu jaunu Ameriku, ja pateikšu, ka lieti noder jau pārbaudītas smaržas, piemēram, anīss vai saulespuķu. Tās joprojām darbojas, taču mūsdienu tirgotāji piedāvā paplašinātu esenču klāstu ar dažādām smaržām. Varbūt ir vērts pamēģināt? Vīķu makšķerēšanai nav juridisku ierobežojumu. Tās iespējams brīvi ķert no pavasara līdz pat rudenim. Vīķēm ir vēl kāda īpaša nozīme, es pat teiktu – vērtība, ko izmanto makšķernieki. Tās ir lieliska ēsma saldūdens plēsīgo zivju, visbiežāk zandartu un meža vimbu, makšķerēšanai.
Parasti tiek izmantotas dzīvās vīķes. Ir trīs galvenās metodes zivtiņas uzspraušanai uz āķa: aiz muguras, aiz lūpas vai caur žaunām. Par labāko metodi pieredzējuši makšķernieki atzīst zivtiņu uzvēršanu caur žaunām. Pavadu uzmanīgi palaiž zem žaunu pārsega, izvelk caur muti un uzver divžuburu āķi. Šajā gadījumā ēsmas zivtiņa nav traumēta, tā var ilgu laiku peldēt un piesaistīt plēsīgās zivis kā ēsma. Taču makšķerniekam jāatceras, ka āķis uzsprausts aiz muguras vai lūpas, tad vīķes uzvedas kā ievainotas zivtiņas. Tas kalpo kā papildu stimuls līdakām vai zandartiem. Bet ievainotas vīķītes nedzīvo ilgi un ātri zaudē savu kvalitāti.
Vīķes uzturā
Ne tikai līdakas un zandarti iecienījuši vīķes, pareizi pagatavotas, tās garšo arī cilvēkiem. Kā pagatavot vīķes? Zinātāji un gardēži lēš, ka šo sudrabaino zivtiņu var pagatavot ļoti vienkārši un garšīgi! Šīs mazās zivtiņas, kuras garums reti kad sasniedz piecpadsmit centimetrus, gaļa ir ļoti maiga un ļoti trekna. Šī ir viena no treknākajām zivīm, kas dzīvo Latvijas ūdenskrātuvēs. Vīķes tauku saturs ir aptuveni 3%, taču, par spīti pieticīgajam skaitlim, tām ir augsts tauku satura rādītājs salīdzinājumā ar citām mūsu platuma grādu zivīm.
Ceptas vīķes
Galvenais noslēpums, kā iegūt garšīgas ceptas vīķes, ir ļoti vienkāršs. Nav nepieciešamas nekādas īpašas garšvielas, nav nepieciešama dārga olīveļļa, kajēnas pipari vai vēl nezin kas. Gatavošanas recepte sastāv no pagatavošanas laika. Tātad cepsim vīķes!
Ir nepieciešams notīrīt zivis no zvīņām, kuras bieži vien vienkārši noņem ar pirkstiem un nomazgā ar ūdeni. Zvīņas ir ļoti smalkas. Protams, zivis ir jāizķidā un jānoņem galvas, jānoskalo liemeņi aukstā ūdenī un jāpievieno nedaudz sāls. Cepšanai pareizāk būtu izmantot smalko sāli. Galvenais ir nepārsālīt, jo zivtiņas ir mazas, maigas un ātri var kļūt sāļas. Smalkais sāls mēdz radīt ievērojami spēcīgāku sālīšanas efektu nekā rupjais sāls, kas izvelk no gaļas šķidrumu. Nākamais solis – zivtiņu liemeņus apvārta sausā mannā vai rīvmaizē. Jāuzsilda panna un jāizvieto tajā sagatavotie zivju liemeņi. Tagad atliek tikai pannā ieliet augu eļļu un cept vīķes, līdz tās kļūs kraukšķīgas. Svarīgi sekot, lai zivis nedeg un nesalīp kopā.
Mazsālītas vīķes
Kā jau iepriekš minēju, vīķes ir ļoti treknas zivis, un tās var izmantot kā uzkodu, piemēram, brētliņu vietā.
Bet jebkura mazsālīta zivs rada zināmas briesmas, šeit es domāju iespējamību inficēties ar kāda veida zivju parazītu. Īpaši tas attiecas uz upju zivīm. Tomēr tagad jūras zivis ar okeānu un jūru piesārņojumu ir ne mazāk bīstamas. Lai pasargātu sevi no šādas infekcijas, svaigas vīķes jāuzglabā saldētavā pēc iespējas zemākā temperatūrā, uzglabāšanas ilgums apmēram astoņas, desmit stundas. Šajā laikā visi parazīti aizies bojā. Pēc izņemšanas no saldētavas zivis vajag tikai atkausēt un iesālīt. Viss, vīķītes gatavas, var ēst kopā ar vārītiem kartupeļiem un biezpienu.
Kad jaunieši izgriež pogas sportistiem jeb grūta diena Jūrmalā. BAM Streetfishing līgas 3.posms
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
