Sliekas ir nenovērtējams palīgs lauksaimniecībā. Katrs lauksaimnieks sapņo par to klātbūtni sevis koptajā augsnē. Šie dzīvnieki darbojas kā augsnes smalcinātāji. Neviena cita dzīva būtne nevar aizstāt slieku veiktās funkcijas. Šo radību klātbūtne augsnē norāda uz zemes auglību. Tās var redzēt lietainā laikā, taču noķert tās nav tik vienkārši. Sliekas ir posmtārpu apakškārta, kas pieder pie Haplotaxida kārtas. Slavenākās Eiropas sugas pieder pie Lumbricidae dzimtas, kurā ir aptuveni 200 sugu. Par slieku nepieciešamību pirmo reizi rakstīja jau 1882. gadā, to paveica angļu dabaszinātnieks Čārlzs Darvins. Lietus laikā slieku alas piepildās ar ūdeni, tādēļ tās gaisa trūkuma dēļ spiestas pamest savu dzīvesvietu un izrāpot augsnes virspusē. Sliekas ieņem ļoti svarīgu vietu augsnes struktūrā, bagātinot to ar humusu, piesātinot to ar skābekli, tādējādi ievērojami palielinot ražas apjomu.
Iespējams, to nemaz nezināji
Izrādās, senāk pat Rietumeiropā žāvētus tārpus pārstrādāja pulverī un uzklāja uz brūcēm, lai paātrinātu to sadzīšanu. No sliekām gatavoja tinktūru, kuru lietoja gan vēža slimnieki, gan tuberkulozes ārstēšanai. Senāk tika uzskatīts, ka novārījums palīdz pret ausu sāpēm. Vīnā vārītus posmtārpus lietoja dzeltenās slimības ārstēšanai, bet eļļu, kas piesūcināta ar posmtārpiem, lietoja reimatisma apkarošanai.
18. gadsimtā vācu ārsts Štāls ārstēja epilepsijas slimniekus ar pulveri, kas pagatavots no mazgātiem un samaltiem tārpiem. Interesanti, ka Ķīnas tautas medicīnā šo pašu līdzekli lietoja aterosklerozes apkarošanai, bet krievu tautas medicīnā kataraktu ārstēja ar šķidrumu, kas pilēja no sālītām, bet ceptām sliekām, šo šķidrumu pilināja slimnieka acīs.
Interesants fakts. Austrālijas aborigēni joprojām uzturā lieto lielās posmtārpu sugas.
Sliekas var iedalīt trīs ekoloģiskajos tipos atkarībā no to uzvedības dabiskajā vidē:
* epigeic jeb epigejisks – nerok bedres, bet dzīvo augsnes augšējos slāņos;
* endogeic jeb endogēns – dzīvo sazarotās horizontālās alās;
* anecic jeb anecisks – barojas ar fermentētām organiskām vielām, rok vertikālas alas.
Izskats un īpašības
Ķermeņa garums ir atkarīgs no sugas un var svārstīties no diviem centimetriem līdz pat vienam metram (Latvijā tādu nav, vismaz nav nekas dzirdams). Segmentu skaits ir 80–300, katram no tiem ir pavisam īsi sariņi. To skaits var būt no astoņām vienībām līdz pat vairākiem desmitiem. Sliekas pārvietojas, izmantojot šos sariņus. Katrs sliekas segments sastāv no ādas šūnas, gareniskajiem muskuļiem, dobuma šķidruma, apļveida muskuļiem un sariņiem.
Muskulatūra ir labi attīstīta. Sliekas pārmaiņus saspiež un izstiepj gareniskos un apļveida muskuļus. Pateicoties šīm manipulācijām, tās var ne tikai rāpot cauri alām, bet arī paplašināt tās, izspiežot augsni uz sāniem. Tārpi elpo caur jutīgām ādas šūnām. Epitēliju klāj aizsargājošas gļotas, kas ir piesātinātas ar daudziem antiseptiskiem enzīmiem.
Asinsrites sistēma ir slēgta, bet teicami attīstīta. Asinis ir sarkanīgas. Posmtārpiem ir divi galvenie asinsvadi: muguras un vēdera. Šie asinsvadi ir savstarpēji savienoti ar gredzenveida asinsvadiem. Daži no tiem saraujas un pulsē, virzot asinis no muguras uz vēdera asinsvadiem. Asinsvadi sazarojas kapilāros.
Gremošanas sistēma sastāv no mutes atveres, caur kuru barība nonāk rīklē, tad barības vadā, paplašinātajā ejā un tad muskuļotajā kuņģī. Vidus zarnā barība tiek sagremota un tā uzsūcas. Atlikušās vielas, kas ir liekas, iziet caur anālo atveri. Nervu sistēma sastāv no vēdera ķēdes un diviem nervu mezgliem. Vēdera nervu ķēde sākas pie rīkles zobiem. Tieši tajā ir visvairāk nervu šūnu. Šī struktūra nodrošina segmentu neatkarību un visu orgānu koordināciju.
Izvadorgāni ir attēloti kā plānas, izliektas caurulītes, kuru viens gals nonāk ķermenī, bet otrs iziet laukā. Metanefrīdiji* un izvadošās poras palīdz izvadīt toksīnus no organisma ārējā vidē, kad tie uzkrājas pārmērīgā daudzumā. Redzes orgānu nav. Bet ādā ir īpašas šūnas, kas uztver gaismas klātbūtni. Šeit atrodas arī taustes, ožas un garšas receptoru orgāni. Spēja atjaunoties ir unikāla iespēja atjaunot zaudēto ķermeņa daļu pēc bojājuma.
Kur mīt sliekas?
Interesanti, ka sliekas iedalās tādās, kas barību atrod pazemē, un tādās, kas barību sameklē virspusē. Šīs sliekas nerok alas dziļāk par 10 centimetriem pat sala vai augsnes izžūšanas laikā, lai gan speciālisti lēš, ka lapu slieciņas var nolaisties līdz pat 20 centimetru dziļumam.
Zemes sliekas spēj nolaisties līdz viena metra dziļumam. Šīs sliekas ļoti reti sastopamas virsējos slāņos, jo tās gluži vienkārši praktiski nekad nepaceļas zemes virspusē. Pat pārošanās laikā šie posmtārpi pilnībā nepamet savas alas.
Sliekas iespējams sastapt visur, izņemot sasalušā augsnē. Lapu sliekas lieliski jūtas mitrā augsnē. Pieredzējuši makšķernieki zina, ka tās var atrast pie ūdenstilpēm, pat purvainā vidē, citiem vārdiem sakot, tām patīk atrasties vietās, kur ir mitra vide, ne slapja, bet tieši mitra. Augsnes tārpiem patīk melnzeme, dažādi pakaiši.
Interesants fakts. Sākotnēji tikai dažas sugas bija izplatītas. Areāla paplašināšanās notika laikā, kad cilvēks ieviesa savas korekcijas un pielika roku.
Posmtārpi viegli pielāgojas jebkurai teritorijai un klimatam, bet visērtāk jūtas starp platlapu kokiem, mazāk starp skujkoku. Vasarā tie atrodas tuvāk zemes virsmai, bet ziemā sliekas dodas dziļāk.
No kā sliekas pārtiek?
Posmtārpi pārtiek no pussapuvušām augu atliekām, kas nonāk slieku mutē kopā ar augsni. Kad barība iziet cauri vidus zarnai, augsne sajaucas ar organiskajām vielām. Interesanti, ka posmtārpu ekskrementi satur piecas reizes vairāk slāpekļa, septiņas reizes vairāk fosfora un vienpadsmits reizes vairāk kālija nekā augsne.
Slieku uzturā ietilpst pūstošas dzīvnieku atliekas, dažādi salāti, kūtsmēsli, kukaiņi un pat arbūzu mizas. Šīs radības izvairās no sārmainām un skābām vielām. Slieku veids ietekmē arī garšas vēlmes. Naktstārpi attaisno savu nosaukumu, tie barību meklē pēc tumsas iestāšanās. Tie uzturā nelieto cietās augu mizas, pārtiek tikai no auga mīkstuma.
Atradušas barību, sliekas sāk rakņāties pa augsni, bet savu atradumu tās tur mutē. Sliekas labprātāk sajauc barību ar augsni. Daudzas sugas, piemēram, sarkanās slieciņas, lai atrastu barību, izlien uz virsmas. Kad organisko vielu saturs augsnē samazinās, slieku īpatņi sāk meklēt piemērotākus dzīves apstākļus un migrē. To posmtārpi dara, lai izdzīvotu.
Interesants fakts. Vienas dienas laikā slieka spēj apēst tik daudz, cik pati sver.
Sava lēnīguma dēļ interesants šķiet moments, kad kāds no īpatņiem nespēj atrasto veģetāciju apēst uz zemes virsmas, tāpēc tas ievelk barību sev līdzi alā, kur tā piesātinās ar organiskām vielām. Tur barība var nedaudz uzglabāties, slieka, kas ievilka barību alā, ļauj saviem ciltsbiedriem ar to baroties. Daži slieku īpatņi izrok atsevišķu pārtikas uzglabāšanas bedri un apmeklē to, kad nepieciešams kaut ko apēst. Pateicoties zobiem līdzīgajiem izvirzījumiem kuņģī, barība iekšpusē tiek samalta mazās daļiņās.
Sliekas ar lapām ne vien barojas, bet arī aizsedz ar tām savu alu ieeju. Lai to izdarītu, tās ievelk zem zemes novītušus ziedus, stublājus, putnu spalvas, papīra atgriezumus un pat vilnas kušķus.
Rakstura un dzīvesveida iezīmes
Sliekas galvenokārt ir pazemes radījumi. Pirmkārt tā ir posmtārpu drošība. Šīs radības izrok zemē bedres līdz 80 centimetru dziļumam. Lielākas sugas rok tuneļus līdz pat astoņu metru dziļumam, kā rezultātā augsne sajaucas un kļūst mitra. Posmtārpi izgrūž augsnes daļiņas uz sāniem vai pat norij to.
Ar savu gļotu palīdzību sliekas spēj pārvietoties pat viscietākajā augsnē. Sliekas nedrīkst ilgstoši uzturēties tiešos saules staros, jo tā var iestāties tārpu bojāeja. Slieku āda ir ļoti plāna, tāpēc tā ātri izžūst. Ultravioletais starojums kaitīgi ietekmē ādu, tāpēc sliekas uz zemes iespējams redzēt tikai apmākušā laikā jeb, pareizāk būtu teikt, ilgstoša lietus laikā, kad zeme ir stipri izmirkusi.
Slieku apakškārtai, kurā ietilpst naktstārpi, galvenokārt ir nakts dzīvesveids. Tumsā uz zemes var atrast tārpu barus, kad tie izlien no zemes, bet daļu sava ķermeņa naktstārpi atstāj zem zemes. Šādi viņi it kā izlūko situāciju un apkārtējo vidi. Ja nekas sliekas nebiedē, tad zemes radības pilnībā izlien no tās un meklē barību.
Slieku ķermenim piemīt tāda īpašība, ka tas spēj teicami izstiepties un, protams, locīties. Daudzie sariņi izliecas, tādējādi pasargājot ķermeni no ārējās ietekmes. Patiesībā ir ļoti grūti izvilkt nesaplēstu tārpu no alas. Tārps, sevi aizsargājot, ar šiem sariņiem pieķeras alas malām, tieši tāpēc sliekas iespējams viegli saplēst, ko mazāk pieredzējuši makšķernieki arī izdara, viņi gluži vienkārši pārplēš tārpu, cenšoties to pēc iespējas ātrāk izvilkt no alas.
Slieku noderīgumu nedrīkst nenovērtēt. Ziemā, lai izvairītos no ziemas miega, sliekas ielien pēc iespējas dziļāk pazemē. Iestājoties pavasarim, augsne sasilst, un slieku īpatņi sāk pārvietoties pa izraktajām ejām, un ar pirmajām siltajām dienām tās atsāk savu darbību.
Sociālā struktūra un reprodukcija
Sliekas ir hermafrodīti, to vairošanās notiek dzimumceļā, izmantojot krustenisku apaugļošanos. Katram indivīdam, kas sasniedzis dzimumbriedumu, ir sievišķie un vīrišķie dzimumorgāni. Tārpi savienojas ar gļotādām un apmainās ar spermatozoīdiem.
Interesants fakts. Posmtārpu pārošanās var ilgt līdz pat trim stundām no vietas. Pārošanās periodā slieku īpatņi ielien otra alā un pārojas 17 reizes pēc kārtas. Katrs dzimumakts ilgst vismaz 60 minūtes.
Slieku dzimumorgānu sistēma atrodas ķermeņa priekšdaļā. Spermatozoīdi atrodas tādās kā sēklas tvertnēs. Pārošanās laikā 32. segmenta šūnas izdala gļotas, kas pēc tam veido olšūnas kokonu, tajā ietilpst olbaltumvielas šķidrums, ar ko barojas embriji. Sekrēts pārveidojas par gļotu apvalku.
Bezmugurkaulnieki tajā iedēj olas. Embriji izšķiļas aptuveni 2–4 nedēļu laikā un tiek glabāti olšūnu kokonā, tajā tie ir pasargāti no jebkādas ietekmes. Triju, četru mēnešu laikā tie izaug līdz pieauguša īpatņa izmēram, visbiežāk piedzimst viens mazulis. Dzīves ilgums sasniedz 6–7 gadus.
Interesanti zināt! Taivānas suga Amynthas catenus evolūcijas procesā ir zaudējusi savus dzimumorgānus un vairojas partenoģenēzes ceļā. Tādā veidā tā nodod 100% savu gēnu pēcnācējiem, kā rezultātā rodas identiski īpatņi jeb kloni. Tādējādi slieku vecāks darbojas gan kā tēvs, gan māte.
Slieku dabiskie ienaidnieki
Papildus laikapstākļiem, kas traucē posmtārpu normālu dzīvi plūdu, salnu, sausuma un citu līdzīgu parādību dēļ, mazie plēsēji un parazīti izraisa populācijas samazināšanos. Ar sliekām barojas kurmji, mazie plēsēji, abinieki, simtkāji, putni.
Kurmji lielos daudzumos barojas ar sliekām. Ir zināms, ka tie savās alās veido pat krājumus ziemai, kas galvenokārt sastāv no sliekām. Kurmji sliekai nokož galvu vai nopietni to sabojā, lai slieka neaizrāpotu prom, kamēr neatjaunojas norautā daļa. Par visgardākajiem kurmji uzskata lielos sarkanos tārpus. Kurmji ir īpaši bīstami posmtārpiem to lielā skaita dēļ. Mazie zīdītāji medī tārpus.
Rijīgas vardes slēpjas slieku alu tuvumā, tās uzbrūk naktī, tiklīdz slieku galva parādās virs zemes.
Nekas pretī nogaršot sliekas nav putniem, kas arī nodara lielu kaitējumu slieku populācijai. Pateicoties putna asajai redzei, tas var pamanīt no alām izlīdušsos tārpu pašus galiņus. Katru rītu meklējot barību, putni ar asiem knābjiem izvelk posmtārpu no alas. Putni barojas ne tikai ar pieaugušiem īpatņiem, bet arī notiesās kokonus ar olām.
Sugas populācija un statuss
Normālā, nepiesārņotā aramzemes augsnē saimniecībā var būt no simt tūkstošiem līdz vienam miljonam tārpu. To kopējais svars var būt no simt līdz vienam tūkstotim kilogramu uz hektāru zemes. Piemēram, Nīderlandes lauksaimnieki paši audzē tārpu populācijas, lai palielinātu augsnes auglību.
Sliekas palīdz pārstrādāt organiskos atkritumus biohumusā, kas tiek uzskatīts par augstas kvalitātes mēslojumu. Lauksaimnieki palielina posmtārpu masu, lai tos izbarotu lauksaimniecības dzīvniekiem un putniem. Lai palielinātu slieku skaitu, no organiskajiem atkritumiem sagatavo kompostu. Un, protams, makšķernieki sliekas izmanto zivju ķeršanai.
Gribi tici, gribi ne
Sliekas ir sabiedriskas būtnes, tās sazinās, pieskaroties viena otrai. Tādā veidā slieku bars izlemj, kurā virzienā katram loceklim jāpārvietojas. Šis atklājums liecina, ka tārpi ir ļoti sabiedriski. Tātad, paņemot tārpu un pārvietojot to uz citu vietu, jūs, iespējams, atdalāt to no radiniekiem vai draugiem.
Sliekas uz āķa
Sliekas ir viena no populārākajām ēsmām, tā teikt, klasika. Uz šiem tārpiem ķeras praktiski jebkuras zivis: karūsas, līņi, raudas, brekši, pliči, ālanti, sapali, asari un daudzas citas.
Sliekas uz āķa sprauž dažādos veidos. Citi uzdur tārpus kā zeķi, nu gluži kā zeķi velkam kājās, kāds pārāk lielus tārpus sadala un caurdur tos vairākas reizes, līdz viss tārpa gabaliņš ir uzdurts uz āķa. Visas šīs metodes principā ir efektīvas. Jā, var neklausīt nevienam un uzvērt sliekas pēc principa “kā pagadās”, un būt laimīgs. Tomēr vēlos atgādināt, ka pastāv “makšķerēšanas noteikumi”, kā pareizi uzlikt tārpus uz āķa. Tie ir sen “izstrādāti”, sliekas uz āķa izskatās efektīvi, turklāt tārpi teicami turas uz āķa un vienlaikus labāk iekārdina zivi. 1. variants. Zeķu uzvilkšana
Populārākais veids, kā uzspraust tārpus uz āķa, ir vienkārši uzvilkt tos uz āķa, līdzīgi kā velkam zeķes kājās. Un tiešām, kā gan citādi uzlikt tārpu uz āķa? Vienkārši uzvilkt to. Vienkāršākais un acīmredzamākais veids. Patiesībā tā dara lielākā daļa makšķernieku, it īpaši iesācēji, un esmu ievērojis pie upes, ka lielākā daļa makšķernieku copē ar šādi uzvilktām sliekām.
Šī metode, protams, ir laba. Tārpi labi turas uz āķa, zivis tos noteikti “nenovilks”. Šādā veidā tārpus uz āķa uzliekam ātri un viegli, mēs netērējam laiku. Bet… tas ir labi tikai tad, ja zivis ķeras. Ja zivis ir kaprīzas, tad mēs noteikti gribēsim tām piedāvāt kārdinošāku ēsmu, iespējams, uz āķa uzliksim nevis vienu, bet vairākus tārpus. Tieši tas pats būtu jādara, ja vēlamies noķert lielāku zivi, piemēram, lielos brekšus vai smukulīti līni. Vairākus tārpus šādā veidā uz āķa uzlikt nav iespējams. 2. variants. Caurduršana pa vidu
Otrs veids, kā uzlikt tārpu uz āķa, ir caurdurt to pa vidu. Ļoti populārs veids makšķernieku vidū. It kā jau viegli to caurdurt pa vidu! Nu un tad kaut kā uzvilkt atlikušo sliekas daļu uz āķa kātiņa. Un tā pirmā daļa? Nu ļaujiet tai karāties! Bet patiesībā “pēc noteikumiem” šāda tārpa uzlikšanas uz āķa metode arī pastāv. Pieredzējuši makšķernieki šādi uzliek tārpus uz āķa.
Šī tārpa uzlikšanas uz āķa metode nav īpaši laba, jo sliekas neturas īpaši droši. Zivis, sevišķi lielās, var paraut aiz tārpa gala un noraut to no āķa. Viltīgās zivis, piemēram, līņi bieži “apmāna” makšķernieku. Taču šī metode ir neaizvietojama brīžos, kad nepieciešama ēsma lielākām zivīm. Šādi mēs varam uz āķa uzvilkt veselu kaudzi ar sliekām, izveidot smuku slieku ķekaru. Jā, tos visus vienkārši caurdur pa vidu (mēs tos visus uzveram uz āķa pa vienam kā mazās baranciņas uz aukliņas, bet āķa atskabargu noslēpjam ar pēdējo slieciņu). Šādā veidā mūsu ēsma kļūst kārdinošāka. 3. variants. Sliekas caurduršana vairākās vietās
Vēl viens veids, kā makšķernieki uz āķa var uzlikt tārpus. Viņi mēģina sliekas uzvilkt kā zeķi, bet to izdarīt ir visai grūti, jo tās labprātīgi neļauj, tās lokās. Tad makšķernieks mēģina tās caurdurt kaut kur pa vidu, nu jau šī manipulācija izdevās, bet āķa atskabarga izkrita no sliekas. Ko darīt? Nav problēmu. Makšķernieki paņem sliekas otru galu un atkal uzver to uz āķa. Atkal gals izgāja cauri. Nu nekas, mēs to uzliksim uz āķa kaut kur citur – kaut kur pa vidu vai pie sliekas astes. Viss, ēsma gatava, to var piedāvāt zivīm. Pieredzējuši makšķernieki uzskata, ka šāda tārpu caurduršana divās vai vairākās vietās ir teicams variants, jo slieka tiek mazāk traumēta.
Tiek uzskatīts, ka šāda tārpa uzvilkšana uz āķa ir viskārdinošākā zivīm. Zivis dod priekšroku tārpam, kas “savērts”, nevis tādam, kas uzvilkts kā zeķe uz kājas. Turklāt, ja mēģināsiet, uz āķa varēsiet uzlikt vairākus tārpus.
* Metanefrīdiji ir tievi kanāliņi pa pāriem katrā ķermeņa posmā, kas raksturīgi posmtārpiem, piemēram, sliekām. Tie sākas ar skropstainu piltuvveidīgu veidojumu ķermeņa dobumā (celomā) un noslēdzas ar izvadporu uz organisma virsmas. Izvadkanālos ieplūst šķidrums no ķermeņa dobuma. Organismam nepieciešamās vielas, piemēram, daži sāļi, no kanāla sieniņas tiek uzsūktas atpakaļ, bet kaitīgos vielmaiņas galaproduktus izvada no organisma.
Raksts publicēts ar Zivju fonda atbalstu
Labākā Somijas cope pēdējo 10 gadu laikā! Uz kuriem mānekļiem ķērās lielākās līdakas?
Abonē žurnālu LIELAIS LOMS 2026. gadam (klikšķini šeit) un dāvanā saņem makšķernieka kalendāru!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
