Ziemas man ir salīdzinoši kluss periods uz vasaras fona. Vasarā man ir daudz blakuslietu, ko patīk darīt.
Ziemā man vairāk sanāk darboties pa mājām, tāpēc priecājos par pirmajiem mīnusiem un pirmo ledu, kad beidzot varu doties makšķerēt.
Ziemas cope iesākas ar mazākiem ezeriņiem, kur ledus daudzmaz iešanai ir drošs.
Vismaz vienu reizi ziemas sezonā cenšos aizbraukt pamakšķerēt kopā ar māsām. Viņas nav makšķernieces, bet uz šādu avantūru reizi gadā viņas tomēr izdodas izvilkt. Diemžēl pagājušais gads bija izņēmums siltās ziemas dēļ. Bet šogad gan gaidām īstos laikapstākļus, lai atkārtotu šo pasākumu.
Pārsteigums, kas palicis atmiņā kā viena no foršākajām copēm divu iemeslu dēļ. Pirmais iemesls – tas bija pārsteigums uz manu 18. dzimšanas dienu. Otrais iemesls – mēs visu šo gadu laikā beidzot to darījām kopā visa ģimene.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Ziemas piedzīvojums
Līdz šim vairs nav izdevies mammu pierunāt vēlreiz uz šādu avantūru. Lai gan tajā reizē arī viņai patika un izdevās tikt pie branga loma.
Tētis bija izplānojis braucienu uz „Pērtniekiem”, par kuriem tajā laikā mēs neko daudz nezinājām. Es, pareizāk sakot, neko nezināju. Man šī vieta bija kas pavisam jauns. Iepriekšējā vakarā tētis paziņoja par saviem plāniem, neminot neko konkrēti, tikai to, ka dosimies izbraucienā un lai neģērbjamies pārāk svinīgi.
Tad nu mana dzimšanas diena iesākās ar došanos uz „Pērtniekiem”.
Pa ceļam uz šo vietu tētis visam šim pasākumam pievienoja nelielu azartu, piedāvājot man sacensties ar māsu un mammu par balvu.
Šis pasākums arī bija pirmais, ko mums izdevās iemūžināt kā manas ģimenes video reportāžu.
Ir forši atkārtoti apskatīt šo video un pasmieties. Laikam šis video mani pamudināja pievērsties savu piedzīvojumu filmēšanai, un šobrīd „Youtube” esmu pievienojusi jau vairākus video.
Tad nu pirmā ziemas makšķerēšana „Pērtniekos” mums bija izvērtusies kā jautrs pasākums. Man, par laimi, kā dāvanu sev uz dzimšanas dienu izdevās izvilkt lielāko lomu starp mums trijām, tad nu biju nopelnījusi sev arī balvu.
Māsa kā galīgs iesācējs sev rokā iedūra āķi, labi, ka tētis māk tikt galā ar šādām lietām. Nācās izdurt āķi līdz galam, lai var nokniebt galu un izvērt cauri. Aukstums bija savs pluss, jo tas viņai mazināja sāpes, un tajā brīdī varējām pasmieties par viņas neveiklību.
Viena no atmiņā palikušajām copēm ziemā bija, kad devos ar tēti un vienu no māsām. Līdz ezeram un atpakaļ bija jāmēro kāds gabaliņš kājām. Caur brikšņiem un lielām kupenām. Bija bagātīgs gads ar sniegu. Tajā reizē vairāk bijām kā kompānija. Cope bija gana ilga, un, lai mēs nenosaltu, kurinājām ugunskuru un dedzinājām niedres.
Patīkami, ka šī gada sezonu varēju atklāt jau decembrī un tā man bija ļoti veiksmīga. Diena bija silta, vējš nebija liels, ledus diezgan caurspīdīgs ar nelielu sniega kārtiņu.
Visas dienas garumā piemānīju zemmēra līdaciņu un ašukus. Samierinājos, ka neko treknāku es nedabūšu, bet rokas nenolaidu un turpināju copēt. Vakars nāca un sāka jau lēnām satumst, uzliku uz dzīvo zivtiņu. Pēc kāda laika pieteicās līdaka, pēc sajūtām domāju, ka nekas liels, bet noteikti būs mērā.
Sāku lēnām vilkt, lai nenoraujas. Pateicoties ledus caurspīdīgumam, labi varēja pamanīt, kā no sāniem tuvojas līdaka. Ieraugot viņas sānus, es sapratu, ka šī zivtiņa varētu vilkt uz manu rekordu. Pēc īsas un saspringtas cīņas mammīte bija uz ledus.
Svarā 4,405 kg un garumā 89 cm. Turpinot „ Atlaid mammu” tradīcijas, šai skaistulei ļāvu peldēt. Un sezonas noslēgumā – Alūksnes ezers. Tas ir kā saldais ēdiens.
Ne vienmēr sanāk noķert skaistu breksi un lielo raudu, tomēr bez lomiem neizpalikt. Šīs copes es izbaudu kārtīgi, ne tikai zivju dēļ, bet arī ķerot pirmo pavasara saules iedegumu kopā ar cīruļu dziesmām.
Skaties! Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
