Tā ir noslēpumiem, piedzīvojumiem un pat ar mistisku pieskaņu apvīta cope. Tā ir meditācija, un, ja dodies kompānijā, ļoti laba iespēja ar draugiem vēl vairāk satuvināties.
Pati cope ir primitīva, bet process ir tā vērts. Visbiežāk izvēlos meditācijas procesu. Viens. Nakts. Klusums. Saplūsti ar nakti, upi, mežu – kļūsti par kaut ko pirmatnēju –, nedaudz biedējoši, bet absolūta harmonija. Skaidri apzinies, ka neesi vienīgais, kas neguļ. Tās ir tur. Izgājušas medībās. Es esmu te – medībās uz tām.
Sagatavošanās vēdzeļu copei
1. Siltas drēbes. Parasti velku ziemas copes drēbes – puskombinezonu un ziemas jaku. Tā tikai šķiet, ka temperatūra +/- 5 grādi, tas nekas, bet jārēķinās, ka cope ir absolūtā mierā. Un, ja nu vējš, putenis vai viss kopā, ļoti ātri vēsums piezogas.
2. Gaisma. Bez tās nekāda cope nesanāks. Ar telefona apgaismojumu nekas neizdosies. Pieres LED lukturītis un rezerves baterijas ir obligātas. Neiesaku lietot lukturīšus ar akumulatoriem, tie lai paliek papardes ziedu meklētājiem vasaras īsajās, siltajās naktīs.
3. Saliekams copes krēsls.
4. Termoss ar karstu tēju, lai uzturētu iekšēju siltumu (ja nav stūrētājs, tad balzamiņu pie tējas), kaut ko ēdamu, jo ēdot kuņģītis darbojas un var izturēt ilgāk būt nomodā. Aizmigt nedrīkst.
5. Uzlādēts telefons. Tā ir drošība. Ir nācies iestigt ar auto – tad divos naktī zvans draugam, vai, nedod dievs, iekrīti tumsā kādā bebra bedrē, var izsaukt palīdzību.
6. Rezerves drēbes, zeķes, apavi autiņā. Esmu ieslīdējis ūdenī. Ar to arī cope beidzās. Esiet uzmanīgi nakts copē! Vēdzeļu copē nav strauji jāskrien pie kāta, jāķer, jācērt. Var paslīdēt. Vēdzele, ja paņem, – tā ierij un ir galā.
Minētās lietas ir ļoti svarīgas. Tikai tad būsiet gala rezultātā apmierināts ar nakts copi. Komfortam, drošībai un labsajūtai ir milzīga nozīme. Pat neatkarīgi, vai ko noķērāt vai ne.
Kur dzīvo vēdzeles un kā atrast to medību takas? Upē – visvienkāršākā atbilde. Svarīgākais ir atrast to medību takas. Nevar tā vienkārši aizbraukt uz upi, samest kātus un gaidīt, cerēt, uztaisīt bāzes vietu, no kuras pēc tam slinkums doties prom, lai mainītu vietu. Stāstīšu tikai par savu pieredzi, kā es to daru. Es jau gadiem tā daru, un lomi ir. Sākums ir aktīvs. Sevišķi svešā vietā, nezināmā upē. Jābrauc, kamēr vēl gaišs, uz svešu vietu. Jāpastaigā gar upes krastu, jāpameklē mazi līcīši, atstraumes – vietas, kur straume maina ātrumu. Ja ir kāds dienas copmanis, jāparunājas par upes dziļumiem, bedrēm, sērītēm. Jo šaurāka upe, jo vieglāk to iztaustīt. Vēdzelei patīk iet uz robežas starp smilšainu grunti, maziem akmentiņiem, piespiesties tuvāk krastam. Tādus secinājumus esmu izdarījis pēc pēdējām divām copēm man pilnīgi svešā upē Aiviekstē. Kā? Pēc tā, kas kuņģos tām bija. Bija mazas vardītes, spāru kāpuri un pa vienai mazai zivtiņai. Tie visi ir krasta tuvumā mītošie.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Vietas izvēle
Nākamais, sarežģītākais ir noteikt attālumu no krasta. Vienkāršākais veids, kā to izdarīt, ir staigājošā gruntene. Viegls sviniņš – apmēram 15 g, pavadiņa aptuveni 50 cm nedaudz virs tā. Iemet 90 grādos pret krastu un lai slīd. Ja apstājas, pavelku nedaudz auklu, lai turpina slīdēt pa straumi. Gaujā vajag sākt ar vismaz 20 g sviniņu taustīšanai. Sviniņš pats iekrīt bedrē vai izskalotā renē, un tās arī ir iespējamās vēdzeļu medību ceļu vietas. Kamēr gaišs, ejot gar upi, noskatu vismaz trīs iespējamās copes vietas. Atzīmēju tās. Iespraužu nomizotu kārklu krastā, jo tumsā lukturīša gaismā to labi redz. Tiklīdz satumst, divās vietās iemetu staigājošo grunteni un apmēram stundu gaidu. Bāzes vietu vēl netaisu, jo nezinu, kura būs īstā vieta.
Un tagad pats svarīgākais. Kad ir cope, protams, gribas uzreiz vilkt ārā, bet ļoti svarīgi ir uzreiz nevilkt, bet paiet gar krastu zivij pretim. Tā ir viegli noteikt attālumu un vietu. Iztaisno auklu 90 grādos pret krastu, būs redzams attālums. Tad es uz spoles aizkabinu auklu aiz plastmasas sprostiņa, kas ir katrai spolei. Tātad esmu ieguvis gan attālumu, gan dziļumu, gan vietu. Un tagad jau var likt smagāku svinu un iemest +/- precīzi tajā pašā vietā. Un droši zinu, ka esmu atradis vietu. Vēdzele, ja uz savas takas paņem ēsmu, nekur neiet prom. Izmantoju divus kātus. Tādā veidā atrodu copes vietas. Bāzi taisu pa vidu, lai dzird un redz abus zvaniņus. Tas viss, ko iepriekš minēju, attiecas uz salīdzinoši siltu laiku, vēl siltu ūdeni, vēl maz aktīvu vēdzeles gājienu. Jo aukstāks, it sevišķi, ja sniegs krīt ūdenī, viss ir daudz vieglāk. Vēdzele paliek aktīvāka, rijīgāka, medību lauki paplašinās.
Labā cope un sliktā cope
Ja godīgi, vēdzeli laikam neviens vēl nav atkodis, kad būs cope un kad nebūs. It kā visi apstākļi atbilst – mēness nespīd, tumšs, snieg slapjš sniegs – riktīgs draņķa laiks. Jābūt copei… bet tās nav. Nav, un viss. Tad jāpieturas pie principa – cope bija vakar un būs rīt.
Mani novērojumi par švaku copi:
1. Mēness gaisma ūdenī. Ja ir pilnmēness un var pat grāmatu lasīt mēness gaismā – copes par 90% nebūs. Bet esmu izpīpējis vienu viltību, kas dod cerību uz atlikušajiem 10%. Jācopē vietā, kur ir mēness ēna. Ir izdevies, ja ir iespēja tikt tumšajā krastā.
2. Laika maiņa. Svārstās gaisa spiediens, sniegs uznāk, pāriet, vējš saceļas, norimst.
3. Cerība un ticība. Ja tās nav – copes nebūs.
Par labu copi:
1. Tumsa. Vislabāk ir ķēries absolūtā tumsā. Tas nekas, ka spīd lukturītis vai ugunskura atblāzma ūdenī, svarīgākais, lai debesu lukturis nespīd.
2. Stabils, ilgstošs sniegs. Vienmērīgi snieg, līdz ar to strauji atdziest ūdens.
3. Atkušņi pēc pirmajiem sniegiem. Sniegs krastos kūst, auksts ūdens ietek upē, ūdens atdziest. Daudz uzsveru ūdens temperatūru. Tas gan ir fakts, ka vēdzele paliek aktīva pie ūdens temperatūras zem 10 oC. Vienu gadu pat nolēmu izmērīt ūdens temperatūru labā copē. +4 oC. Vižņu laikā bija visaktīvākās medības.
Katram vēdzeļniekam, protams, ir savi novērojumi, bet šie ir manējie. Gruntsmakšķere.
Absolūti brīva izvēle. Vēdzele ne tikai no grunts ņem ēsmu, bet arī augstāk. Man viena gruntene ir ar slīdošo svinu, pavadiņa plivinās gar grunti, otra ar pavadiņu augstāk, svins uz grunts. No vienas lietas gan absolūti esmu atteicies. No divām pavadiņām. Ļoti daudz gadījumu sākotnēji bija, kad liku divas pavadiņas, – abas ierītas. Tad ir liela ķēpa.
Āķi
Lieku vienu āķi ar garāku kātiņu, 6.– 8. izmērs, otru mazāku bez kātiņa – 8. izmērs. Uz viena lielāks ēsmas kumoss, otram ar mazāko āķi – mazs ēsmas kumosiņš. To daru copes sākumā, jo arī pie švakas copes vēdzele var garāmskrienot uzkost kaut ko pa fikso, bet lielai ēsmai aiziet garām. Ļoti bieži tas nostrādā, un tad pieturos pie tā. Es to saucu “paķer semočku” pa ceļam.
Aukla
Auklu vajag vienkāršu un spēcīgu. Bieži gadās izvilkt kādu nogrimušu zaru, zāles kušķi vai ko citu. Smalki rīki nav būtiski šajā copē. Man pamataukla 0,18 pītā, pavadiņa – 0,35.
Ēsma
Visbiežāk izmantoju zivs filejas gabaliņus – ssaris, rauda, mailīte – un naktstārpus. Katrā upē ir pilnīgi atšķirīgas copes uz dažādām ēsmām. Citā – naktstārps ir labāks, citā – zivs gabaliņi. Zivs fileja man darbojas vienmēr, jo gadu gaitā esmu iemācījies ēsmu pareizi uzlikt. Ja kas, tā es arī pie švakas copes vasarā uz DS izmānu zandartus. Izmantoju asara gaļu, jo tā ļoti labi turas uz āķa. Notīru no zvīņām, tad sagriežu asari strēmelītēs. No muguras spuras uz vēderu, pieķerot klāt vēdera balto ādu. Strēmelītes platums apmēram 5 mm. Nogriežu gaļu (nofilēju) no strēmelītes. Sanāk maza filejiņa. To sagriežu kubiciņos un kā krellīti uzveru uz āķa. Uz āķa spicītes uzspraužu ādu, kas palika pēc filēšanas, lai baltā vēdera daļa nav uz spices. Ūdenī šāds kumoss izskatās pēc kustīgas mazas zivtiņas. Visa mana viltība.
Kā tad ir – vai atļauts makšķerēt zem tiltiem un tiltu konstrukcijām?
Abonē 2024. gadam. DĀVANĀ makšķernieku KALENDĀRS ar ieteicamajām copes dienām!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
