Otomārs Plekste
Šo uzrakstīt mani pamudināja nesen izlasītā intervija ar savulaik slavenā raidījuma BB Brokastis motoru, vienlaikus arī dramaturgu, rakstnieku un režisoru Andri Zeibotu. Viņš dzīvo Kundziņsalā, kā pats saka, “pie gala attekai, pa kuru kādreiz varēja nokļūt Daugavā”. Eh, lasītāj, kas tie kādreiz bija par laikiem! Blakus Kundziņsalai ar kanāliem un grāvjiem atdalītas bija vēl divas salas – Rutku sala un Krievu sala. Grāvju un salu appūšana ar smiltīm sākās vēl Rubika laikā, tad uz vairākiem gadiem apstājās, lai mūsdienās rezultētos varenajā Krievu salas ostas prodžektā, kas visas trīs kādreizējās salas padara būtībā par vienu. Bet toreiz… Toreiz kanālīši veidoja veselu labirintu sistēmu. Centrālais kanāls saucās Valtergrāvis – tas sāka savu ceļu cauri salām netālu no Kundziņsalas tilta un beidza salu otrā galā netālu no Mīlgrāvja. No Valtergrāvja uz Daugavu māmuliņu bija mākslīgi izrakta tā saucamā Actiņa – šaurs ūdens celiņš, pa kuru caur divmetrīgām meldru sienām un paņķīgu virs ūdens celiņa pārejošu gājēju tiltiņu tiešām varēja nokļūt Daugavā. Valtergrāvis Krievu salas pusē bija dūņains un vasarā bagātīgi aizauga ar lēpenēm. Pašā Valtergrāvja galā bija liels, sekls, dūņains, lēpenēm aizaudzis līcis – tā saucamais Dārzs –, pie kura atdusējās nez no kuriem laikiem tur atvilkts neliela kuģa vraks. Valtergrāvis bija zivju Eldorado. Dūņas un bagātīgais ūdensaugu daudzums bija ideāla līņu ganību vieta, jūras tuvums nodrošināja zušu klātbūtni, nu un, protams, neiztrūkstošās vietējās un caurceļojošās līdakas. Valtergrāvi kā murdu likšanas vietu bija iecienījis vietējais brakaņjers Petuhovs, tak zivju pietika gan viņam, gan makšķerniekiem. Protams, mums ar nāburgu Kažiņu un Igoročiku – tolaik vēl pavisam jauniem puikām – arī. Valtergrāvī līņi sāka ņemt agri. Nē, nu varbūt ne tik agri, kā saskaņā ar nostāstiem tas notiekot Ventā, taču 1. un 2. maijs, kas toreiz skolā bija brīvdienas, viennozīmīgi tika pavadītas Valtergrāvja krastā ar gruntenēm līņus fangojam. Fangošanas pasākums parasti sākās 1. maija pēcpusdienā un beidzās 2. maija priekšpusdienā, nakti pavadot pie ugunskura, klausoties grunteņu zvaniņus un pa laikam iekrītot pasnaudā. Nē, nē, piparu šņabulis mūsu racionā kā pusaudžiem tolaik vēl ne tuvu nebija ienācis; turklāt toreiz padomijā šņabis bija valūtas vērtē. Tajā gadā Valtergrāvja krastā ieradāmies 1. maijā jau ap pusdienas laiku. Tā bija drošāk, jo vietu skaits krastā, kā sacīt jāsaka, bija ierobežots. Mēs nostājāmies pirmā copes posma tālākajā galā pirms salā ieiejoša līča. Sametām gruntenes, salasījām malku vakara gunskuram un gaidījām līņus. Te jāizdara neliela atkāpe, kurai būs ļoti būtiska loma turpmākajā stāstā. Toreiz mūslaikos tradicionālās un plaši pieejamās bezinerces spoles bija ja ne gluži retums, tad lietotas praktiski tikai teleskopiskajām pludiņa makšķerēm. Gruntenēm izmantoja – un mēs nebijām izņēmums – gandrīz tikai inerces spoles. Ja jaunās paaudzes lasītājs nezina, kādas tās ir, – nu, apaļi rimbuļi ar diviem rokturiem sānos auklas tīšanai un diviem režīmiem: ar brīvgaitas un ar traki parkšķošu bremzi. Metot izmantoja brīvgaitu, velkot zivi, parasti arī; spoli uz bremzes uzlika praktiski, tikai gaidot zivi. Mešanas tehnika te bija atsevišķs stāsts – sīkumos neaprakstīšu, lai negarlaikotu pieredzējušos copmaņus; pateikšu tikai, ka iesācējs varēja viegli gan sapīt auklu bārdā, gan nogādāt ēsmu ne tikai tēmētajā vietā, bet, pašam negribot, jebkurā vietā 360 grādu leņķī ap sevi. No mums trijiem tajā gadā šī bija vissāpīgākā lieta Igoročikam. Viņš bija nesen kā sācis grunteņot, un, neskatoties uz progresu, ar gruntenes iemešanu viņam gāja vēl diezgan pašķidri. Līņi pagaidām nenāca. Toties lēnām sāka nākt copētgribētāji, kuri līdzīgi mums bija nolēmuši nakti pavadīt līņu gaidās. Krasts pirms mums drīz vien sapildījās, un nākamie līņgribētāji jau slāja apkārt līcim uz otru apcopējamo krasta posmu Dārza virzienā. Kādas trīs copes vietas pirms mums krastā izvietojās džeks kopā ar meitieti. Viņi neaprobežojās tikai ar vienkāršu vietas iekārtošanu, bet drusku nostāk uzslēja nelielu telti. Pret vakaru lēnām pieteicās līņi. Bieži nebija, taču šur tur krastā varēja manīt straujus piecirtienus ar sekojošo spininga kāta raustīgo ieliekumu, kas liecināja – tiek vilkts! No mums trijiem vienu izcēla nāburgu Kažiņš, kamēr mums ar Igoročiku tikai nerealizētas copes. Netālu esošais pārītis tikmēr pie ieslēgtas Spīdolas (bija tāds rādžiņš kādreiz!) stiprinājās piknika priekos. Sāka tumst. Iekurinājām ugunskuru. Arī man izdevās izvilkt līni. Igoročiks tikmēr piņķerēja samudžināto auklas bārdu. Satumsa pavisam. Šur tur krastā bija redzami vēl sakurti ugunskuri. Pārītis tikmēr bija nozudis teltī, iespējams, lai piknika priekus nomainītu pret citiem priekiem, rādžiņu atstājot skanam krastā. “Serenāde laikam turpināsies, kamēr neizlādēsies baterijas!” noteicu, nebūdams sajūsmā, ka nakts dabas skaņas tiek nomāktas ar Allu Pugačovu un Vsjo mogut koroļi. “Nez vai naktī ņems,” Kažiņš manis sacīto laikam nedzirdēja. “Ja nu kāds zutis vienīgi uztrāpīsies. Igoročik, mēģini aizmest labi tālu!”
Kā vēlāk izrādīsies, pēdējo teikumu Kažiņš pateica lieki.
Igoročiks beidzot bija ticis galā ar auklas bārdu un vareni atvēzējās Kažiņa ieteiktajam tālajam metienam. Iešūpinājis visnotaļ smago gruntenes atsvaru vēl tālāk pretēji spininga kāta kustības trajektorijai, Igoročiks žvidzināja…
“Eu, kur plunkšķis?” Kažiņš pēc maza brīža iesaucās. “Kur tu aizmeti?”
“Velns, atlaidu par ātru īkšķi un aizgāja kaut kur paralēli krastam,” Igoročiks bija galīgi neapmierināts.
“Ja izmeti krastā, mēģini spēji raut, lai atsvars ar āķiem atlido atpakaļ. Ja vienkārši vilksi, noteikti kaut ko aizķersi, un tad ej nu tumsā meklē, kur un ko. Tikai skaties, ka, tā raujot, sev ar atsvaru pa pieri netrāpi! Zin’ kā – tie, kas sevi nozvetēs ar gruntenes atsvaru, tie vairs līņus nenoķers un nākamos Ziemassvētkus arī nesvinēs!”
Igoročiks paklausīja, uztina lieko auklu un strauji rāva…
Atsvars ar āķiem atpakaļ neatlidoja. Toties cauri tumsai atskanēja sievietes spiedziens un skaļas sulīgas lamas sulīgajā krievu valodā.
“B…ģ!!! Ja vas vseh … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … … !!!”
Apmēram tur, kur atradās telts, iedegās kabatas baterijas gaisma. Tā neizgaismoja daudz, taču varēja pamanīt, ka viena telts mala bija atrauta nost un pati telts sagāzusies. No turienes piecēlās kāds stāvs un kopā ar lukturīti virzījās uz mūsu pusi.
“Tā, čaļi, nu ir sūdi, gatavojamies klopei!” iesaucās Kažiņš un aiz degt vēl nesākušā gala izrāva no ugunskura palielu apaļa zara gabalu. Igoročiks atvāza saliekamo nazi, es vienkārši ieņēmu reiz pa teļļuku olimpiskajās spēlēs boksa mačā noskatītu boksera stāju.
“Čto vi, b…ģ, tut … … … … … … … … … … … … … … … … … … … !!!” džeks rēkdams mums bija pietuvojies nupat jau padsmit metru attālumā. Ugunskura liesmas izgaismoja viņa kailo, nebūt ne vareno torsu, kas mani nedaudz nomierināja, – bija acīmredzams, ka džeka alfa tēviņa dūšu bija uztaisījis pirms tam uzņemtais stiprinājums piknikā, un mums trijiem pret viņu vienu situācija nebūt nebija bezcerīga. Vēl pamanīju, ka džeks ap gurniem bija uzsējis dvieli, zem kura skaidri varēja redzēt vēl joprojām klātesošu miesas augšāmcelšanos, kura liecināja telts malas atrāviena notikšanu vienas citas notikšanas brīdī.
Igoročiks džekam uzsauca kaut ko no sērijas “ņečaino ņe tuda zakinul” un “rebjata, davaiķe žiķ družno!”. Mēs saspringām uzbrukuma atvairīšanai.
Džeks acīmredzami meklēja, kuram no mums uzbrukt pirmajam. Taču tajā brīdī notika pavērsiens. Miesas augšāmcelšanās bija gājusi mazumā, un nolaidības rezultātā ap gurniem apsietais dvielis zaudēja vienu no būtiskiem sevis noturētājiem un tādējādi vienkārši nokrita. Kā nu tas sanāca, kā ne, bet kopā ar jēzuliņa izgaismošanos džeka bravūra šķita esam nokritusi kopā ar dvieli.
“Pacani, vi meņa podstaviļi!” džeks noteica jau stipri pielaidīgi. “Takuju je…ļu isporķiļi!”
Sapratis, ka tuvojošais negaiss ir aprobežojies tikai ar nelielu pērkonu, es izgāju no savas teļļukā noskatītās boksera stājas un izlīgumam piedāvāju džekam savu noķerto līni. Kažiņš sekoja manam piemēram. Sariktējis atpakaļ dvieli, džeks ar diviem līņiem devās prom. Mēs atviegloti uzelpojām.
“Redz, ko nozīmē inerce,” Kažiņš nākamajā dienā, kad devāmies mājās, prātoja. “Vispirms jau Igoročika nelaimīgais metiens ar inerces spoli. Tad džeka lielā drosme iedzēriņa rezultātā. Un visbeidzot spriegums šamam dvielī.”
“Bet, kad tā inerce zūd, viss nokrīt un nolaižas!” Igoročiks piebalsoja.
“Un varbūt labi, ka tā!” es uzspēlēti viedi rezumēju.
Bija brīnišķīga 2. maija diena!
