Makšķerēšana
Gruntsmakšķerēšana

Vēdzele – zivs, ko vasarā var noķert ar rokām. Kā to piemānīt citos gadalaikos?0

Foto: Wikipeadia

Vēdzeles ir izteiktas nakts plēsējas. Tās vislabāk jūtas aukstā ūdenī, siltums tās nomāc. Ļoti interesanta ir to uzvedība, īpatnības, kā arī dzimumgatavība un nārsts. Viss ir citādi. Dažiem vēdzeļu makšķerniekiem šis plēsējs ir bezprecedenta vērtība. Copmaņi pamet savas siltās gultiņas garšīgās gaļas dēļ, no kuras var pagatavot dažādu veidu zivju ēdienus.

Nakts klaidones vēdzeles
Vēdzeles ir vienīgās mencu dzimtas pārstāves, kas dzīvo tikai saldūdens ūdenskrātuvēs. Makšķernieki dažkārt vēdzeles sauc par sama jaunāko brāli – pat neskatoties uz to, ka zivis pieder pie dažādām dzimtām. Kad sami guļ, tad vēdzeles ir ļoti aktīvas, un otrādi. Jā, mazie samiņi līdzinās vēdzelēm. Ne katrs copmanis ir spējīgs štruntīgā laikā, kad zeme ar debesīm griežas kopā, silti saģērbties un braukt uz copi, turklāt gaidāmais rezultāts var arī izpalikt. Šīs nakts klaidones dažkārt parāda atjautības brīnumus un teicami no āķa nokabina ēsmu tā, ka copmanis pat nepamana.

Sugas izcelsme un tās apraksts
Saskaņā ar mūsdienu klasifikāciju vēdzeles pieder pie Lotinae apakšdzimtas, patiesībā ihtiologi klasificē vēdzeles kā atsevišķu vēdzeļu sugu. Runājot par dzimtas apakštipiem, zinātnieku viedokļi šeit atšķiras, jo daži pētnieki uzskata, ka suga ir monotipiska, citi – gluži pretēji. Zinātnieki lai strīdas, mēs zinām, ka Latvijā mīt viena mencu kārtas zivs, kas saucas vēdzele. Iespējams, vēl šīs zivis ir zināmas arī kā ļurbas un kuncalas. Tā vai citādi, bet šajā rakstā pieminēšu tikai vēdzeli.

Apskats. Kādus mānekļus izvēlēties, lai sacensībās gūtu labus rezultātus?

Uzziņai! Pastāv 2–3 pasugas:
parastā vēdzele, kas apdzīvo Eirāzijas ūdens rezervuārus; smalkās astes vēdzele, kas mīt Aļaskas un Tālo Austrumu ūdenstilpēs un Lota lota maculosa ir pasuga, kas sastopama Ziemeļamerikas dienvidu reģionos.
Visas vēdzeļu pasugas aktīvas kļūst tikai naktīs, tad tās rīko medības, migrē jeb pārvietojas, un pat vairojas tikai nakts laikā. Kad normālas zivis dodas atpūsties, vēdzeles sāk savus sirojumus pa ūdenskrātuvi, parasti tas ir apmēram no 22 līdz 6, tātad arī mums vēdzeļu medībās jādodas tieši naktī. Būdamas nakts plēsējas, vēdzeles nesēž tikai slēpnī, gaidot savu medījumu, bet aktīvi medī. Tā lien medījumam klāt ar dzirdes, smaržas un taustes palīdzību, nosakot potenciālās barības atrašanās vietu. Bet vēdzeles īsti nepaļaujas uz savu vizuālo analizatoru, un tas ir diezgan saprotami. Padomājiet paši, ko jūs varat redzēt naktī, turklāt upes dzelmē? Tāpēc savām acīm vēdzeles īsti netic. Tagad vērojama tendence uz vispārēju indivīdu vidējā lieluma samazināšanos un zivju populācijas samazināšanos, jo sistemātiski pasliktinās dzīves apstākļi (starp tiem vissvarīgākais ir ūdens piesārņojums un malumedniecība, zinu vairākus dabas baudītājus, kas vienkārši izkāš ūdenskrātuvi. Vīri bija Ventā un uz mašīnu aiznesa visu, ko noķēra, tajā skaitā arī mazās vēdzelītes 25 cm, kas vēl nav pat nārstojušas. Žēl, ka tādi cilvēki ir starp mums. Atgādinu, ka Latvijā drīkst paturēt vēdzeles, kas sasniegušas 35 cm garumu).

Foto: Wikipedia

Vēdzeles izskats un citas īpatnības
Dažādās interneta vietnēs tiek minēts dažāds zivs garums, pat tāds, ka šķiet no fantastiskas grāmatas vai kino ņemts, proti ir vēdzeles, kas pārsniedz 1 m garumu, bet ķermeņa svars – līdz 24 kg. Latvijas lielākā vēdzele noķerta tālajā 2008. gadā, šīs skaistules svars esot bijis 5,5 kg, diemžēl nav minēts zivs garums. Ārēji vēdzeles nedaudz atgādina citu grunts zivi – samu. Ķermeņa forma ir nedaudz iegarena, noapaļota, sašaurināta aizmugurē un it kā nedaudz saspiesta no sāniem. Vēdzelēm zvīņas ir ļoti mazas, bet tās pārklāj zivs ķermeni blīvi un visur, tās aptver arī galvu, žaunu pārsegus un pat spuru pamatnes. Galvas forma ir plata, tā kā nedaudz saplacināta. Augšžoklis ir nedaudz garāks par apakšžokli. Uz žokļiem daudz mazu saru zobiņu. Uz zoda ir nepāra antena, pie nāsīm – divas īsas ūsiņas.
Krūšu spuras ir mazas un īsas. Pirmie vēdera spuru stari iegareni. Uz muguras atrodas divas spuras un otrā spura gandrīz sasniedz astes spuru, taču abas spuras nesaplūst. Sānu līnija stiepjas līdz anālās spuras galam.
Vēdzeles krāsa daudzējādā ziņā atkarīga no zivs dzīvesvietas un apstākļiem. Visbiežāk šīs zivs aizmugurējā daļa ir zaļgana vai olīvzaļa, ar daudziem nevienmērīgi izkaisītiem melniem vai tumši brūniem plankumiem un svītrām.
Kakls un vēders vēdzelēm parasti ir gaišs. Jaunie īpatņi vienmēr ir tumšā (gandrīz melnā) krāsā. Vēdzeļu tēviņi ir nedaudz tumšāki nekā mātītes, savukārt tēviņa galva ir biezāka nekā mātītei, kurai savukārt ir platāks ķermenis. Mātītes vienmēr ir lielākas.

Sarunas laivā #1 epizode. Kā atrasts veiksmīgas copes atslēgu?

Kur meklēt vēdzeles?
Vēdzelēm labpatīkas auksts, bet tīrs ūdens, ideāli, ja ūdenstilpe ir ar akmeņainu gultni. Visbiežāk vēdzeles sastopamas dziļās bedrēs, kur ir nogrimušas siekstas, nereti vēdzeles savus slēpņus ierīko arī krasta tuvumā zem koku saknēm. Mūsdienu cilvēks dažkārt savai nekaunībai nezina mēru, viņš izcērt krastā augošos kokus un pēc tam brīnās, ka nevar noķert vēdzeli. Latvijā aptuveni maijā beidzas plūdi, bet vēdzelēm sākas mazkustīgais dzīves periods. Zivis sameklē sev vasaras mājokļus un ielien dziļāk akmeņos, dažādās bedrēs un citās slēptuvēs, kur tās iemieg līdz aukstākam laikam. Ezeros vēdzeles šajā laikā guļ maksimālajā dziļumā. Vēdzeles savu dzīvesvietu izvēlas vai nu zemūdens avotu tuvumā, vai zem tā saucamajiem peldošajiem krastiem. Vēdzeles labprāt dzīvo pie tiltiem, īpaši labi vēdzeles jūtas, ja blakus dzīvo ķīši (delikatese). Pirms siltuma iestāšanās tās naktī dodas baroties, vēdzeles sevišķi ir priecīgas, ja kaimiņos mīt ķīšu populācija. Siltajos gada mēnešos zivis ierokas dziļāk savās slēptuvēs, bedrēs vai zem akmeņiem. Ja nav dabisko slēptuvju, tās ierokas dūņās.

Interesants fakts
Ņemot vērā visus iepriekš minētos faktorus, vēdzeļu skaits Latvijā ir salīdzinoši neliels. Skaidri ir zināms, ka vēdzeles tomēr ir sastopamas vairāk tur, kur nārsta vieta ir akmeņaina, kā arī kur daba nodrošina labāko patvērumu mazuļiem.

Ar ko barojas vēdzeles?
Vēdzeļu iecienītākā delikatese ir mazi grunduļi un citu zivju mazuļi, kas uzturas tuvāk gultnei. Vēdzelēm labpatīkas nobaudīt arī vēžus, kas ziemo viņiem kaimiņos, taču šo dzīvnieku populācija strauji samazinās ūdenstilpju ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanās dēļ. Diemžēl… Tāpat vēdzeles nesmādēs arī vardes, kurkuļus, spāru kāpurus un citus kukaiņus, kas dzīvo saldūdens rezervuārā. Raudas, karūsas, asari un citas saldūdens zivis, kas ikdienā peldas galvenokārt rezervuāra augšējos un vidējos slāņos, reti nokļūst uz vēdzeļu brokastu galda.

Interesants fakts
Vēdzeles uzturs sezonas laikā būtiski mainās. Piemēram, pavasarī un vasarā šis nakts plēsējs, pie tam jebkurā vecumā, priekšroku dod vēžiem un tārpiem, kas dzīvo uz grunts. Pašās karstākajās dienās zivis badojas, laiski gulšņājot ūdenskrātuves dziļumā. Kad iestājas dzimumgatavība, vēdzeles kļūst par ļoti bīstamu plēsēju, zivis savā ēdienkartē var iekļaut pat īpatņus, kas ir 1/3 no sava ķermeņa garuma. Plēsēja apetīte palielinās, proporcionāli pazeminoties ūdens temperatūrai un samazinoties dienasgaismas ilgumam. Ziemā vēdzeles galvenokārt pārtiek no ķīšiem, kas nereti zaudē modrību, jutīgās karūsas reti kad iekrīt nakts plēsēja mutē. Rudens aktivitātes ilgst līdz ziemas sākumam, parasti apmēram trīs mēnešus, protams, ar nelieliem starplaikiem. Sākoties ziemai, plēsēja apetīte samazinās, jo zivis ir sagatavojušās nārstam. To aktivitātes atkal palielinās, kad zivis ir iznārstojušas, zaudējušas daudz enerģijas un spēkus, tāpēc pēcnārsta periodā tās atkal ir ļoti aktīvas.

Rakstura iezīmes un dzīvesveids
Vasaras karstums nomāc šo zivi, un vēdzeles kļūst neaktīvas. Kad ūdens temperatūra atdziest līdz 12 °C, vēdzeles sāk aktīvi darboties, dodas medībās un visu nakti pavada medījumu meklējumos. Tiklīdz ūdens sasilst virs 15 °C, zivis uzreiz slēpjas alās, dziļākajās vietās, kā arī zem akmeņiem, zem koka saknēm, kā arī citās noslēgtās vietās, kas palīdz pasargāties no karstuma. Savas slēptuves tā atstāj, lai sameklētu sev barību, kas nepieciešama dzīvības uzturēšanai. Karstākajā laikā vēdzeles medībās dodas tikai mākoņainā laikā un tikai naktīs. Jūlijā – augustā, kad parasti ir karstākais laiks, vēdzeles iekrīt vasaras miegā un praktiski pārtrauc baroties. Zivis kļūst tik gurdenas un neaizsargātas, ka šajā periodā to var viegli noķert ar rokām! Vieglāk to noķert, kad vēdzele ir alā, starp citu, ko pati nekad nerok. Jā, arī zem koku saknēm, akmeņiem un citās slēptuvēs vasaras miegā esošo vēdzeli diezgan viegli noķert. Un patiešām, brīdī, kad pieskaraties zivij, tā pat nemēģina apgriezties un aizbēgt, mukt no sava mednieka. Gluži pretēji, viņa pieņem principiāli pretēju lēmumu, meklējot glābiņu savā patvērumā, tās lien tikai dziļāk. Vienīgā grūtība ir noturēt vēdzeles, jo to ķermenis ir ļoti slidens, pārklāts ar gļotām. Ziema, rudens un agrs pavasaris ir visaktīvākie vēdzeļu laiki. Sākoties aukstumam, šī zivs sāk klejot vai, pareizāk būtu teikt, klaiņot pa ūdenskrātuvi.

Interesants fakts
Jo augstāka ūdens temperatūra, jo vēdzeļu aktivitāte tikai palielinās. Interesanti, cik kg mazo zivtiņu viena vēdzele spēj aprīt?

Vairošanās un sociālā struktūra
Dzimumgatavību vēdzeles sasniedz 3–4 gadu vecumā jeb kad tās ķermenis sasniedz 400–500 g svaru. Ihtiologi ir novērojuši, ka labvēlīgos dzīves apstākļos vēdzeļu tēviņi sasniedz nedaudz agrāk. Novembrī–decembrī (atkarībā no laika apstākļiem), pēc tam kad ūdenstilpes, kurās ir mazāka straume, pārklājas ar ledus garozu, vēdzeles sāk migrāciju uz nārsta vietām.

Interesants fakts
Uz nārsta vietām vēdzeles dodas tikai vienā virzienā, proti, uz ūdenskrātuves augšteci jeb, citiem vārdiem sakot, pret straumi. Šīs zivis nārsto mazās grupās, kurā ir viena liela mātīte un 4–5 tēviņi. No palienes rezervuāriem vēdzeles nonāk savās nārsta vietās. Lielajos un dziļajos ezeros, kur ūdens ir auksts, vēdzeles to neatstāj, pārvietojas no dziļuma uz seklākām vietām, kur ir akmeņaina gultne. Vēdzelēm nārsta laiks ir no decembra pēdējās dekādes līdz februāra beigām. Nārsts gandrīz vienmēr notiek zem ledus, kad ūdens temperatūra ir 1–3 °C. Kā jau minēju, tad vēdzelēm tīk aukstums, tādēļ, jo laukā valda lielāks sals, zivju nārsts aktīvāks nekā atkušņa laikā; ja gaisa T ziemā ir plusos jeb tikai dažus grādus zem nulles, tādos laika apstākļos nārsta process tiek izstiepts. Lieli indivīdi sāk nārstot pirmie, bet pēc tam mazākas zivis turpina šo procesu.Ikri ir ar tauku pilienu, to diametrs ir 0,8–1 mm, tie ir dzelteni un tiek iznērsti seklā ūdenī ar akmeņainu gultni, bet lielu straumi. Vēdzeļu jaunā paaudze aug un attīstās uz grunts. Viena no vēdzeļu dzīves iezīmēm ir tās kolosālā auglība, jo lielākās mātītes spēj iznērst vairāk nekā miljonu ikru. Ikriņu inkubācijas periods svārstās no 28 dienām līdz pat 2,5 mēnešiem, šī procesa ilgums atkarīgs no ūdens temperatūras. Gaismu ieraudzījušo mazuļu garums ir apmēram 3–4 mm. Izšķiļas mazuļi īsi pirms ledus iziešanas sākuma. Noteikti jāmin tas, ka no miljons izšķīlušiem mazuļiem labi ja 10 zivtiņas sasniedz dzimumgatavību, jo līdz ar upes plūdiem mazuļi bieži tiek iznesti palienē, kur pēc ūdens līmeņa pazemināšanās tie diemžēl ātri izžūst un aiziet bojā.

Vēdzeles dabiskie ienaidnieki
Vēdzeles lielā auglība nepadara šo zivju sugu par bieži sastopamu. Papildus tam, ka lielākā daļa vēdzeļu jaunuļu aiziet bojā lielā ūdens laikā, straume aiznes neskaitāmus ikrus. Turklāt citas zivis arī vēlas nogaršot vēdzeļu ikrus. Tie garšo asariem, ķīšiem, raudām un pat vēdzeļu delikatesei grundulim. Ticat vai ne, bet tos ikrus, kas nogulsnējas uz grunts, aprij arī pati vēdzele. Tā rezultātā līdz pavasarim paliek ne vairāk kā 10–20% ikru.
Pieaugušai, dzimumgatavību sasniegušai vēdzelei ir minimāli dabiskie ienaidnieki. Tikai daži uzdrošinās uzbrukt apmēram pusmetru garai zivij. Vienīgais ir tas, ka vasarā, kad pat pieaugušās vēdzeles neizrāda lielu aktivitāti, var kļūt par barību samam, kas ir ievērojami lielāks par to.
Galvenais apdraudējums tomēr ir neizšķīlušiem ikriņiem un mazajiem vēdzelēniem. Šī iemesla dēļ tikai dažas vēdzeles izdzīvo līdz dzimumgatavībai. Starp citu, vēdzeļu ikri ir delikatese zivīm jebkurā gadalaikā, arī ziemā. Bet ķīši, pliči un asari labprāt mielojas ar vēdzeļu mazuļiem.

Vēdzeles populācija un sugas statuss
Vēdzeļu klāsts ir plašs, šīs zivis atrodamas Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas ziemeļu reģionu saldūdens ūdens rezervuāros. Eiropā vēdzeles tiek nozvejotas Jaunanglijā (interesanti, ka šo zivju praktiski nav Skotijā un Īrijā), Francijā (galvenokārt Ronas baseinā, nedaudz retāk Sēnas augšdaļā un Luāras upē), Itālijā (galvenokārt tikai Po upē), kā arī Šveices rietumu kantonos, Donavas baseinā (gandrīz visur) un ūdenstilpēs, kas pieder Baltijas jūras baseinam. Vairāk nav sastopamas, patiesībā kopš pagājušā gadsimta vidus, Skandināvijas valstu rietumu piekrastē, kā arī Ibērijas, Apenīnu un Balkānu pussalās. Latvijā vēdzeles ir izplatītas gandrīz visās ūdenstilpēs, proti, tās ir Daugavā, Ventā, Lielupē un Gaujā, protams, ir arī mazākās upēs. Galvenais – silti saģērbties un braukt dabā.

Inventārs vēdzelēm
Varbūt minēšu dažus vārdus par inventāru. Vienkāršākais ir tā saucamā gruntene. Primitīvs kāts, kas aprīkots ar drošu bezinerces spoli, auklu, svinu un āķi, bet par copi ziņo nepamatoti aizmirstais zvaniņš. Atcerieties, makšķerēšana norisinās naktī, tāpēc neko sarežģītu nevajag izmantot. Citi lieliskus panākumus gūst, izmantojot fīdera kātus, kas patiesībā tā pati gruntene vien ir, tikai tiek izmantota smalkāka spicīte. Šis kāts ļaus veikt tālākus metienus.

Iebarojamā ēsma vēdzelēm
Vēdzeles ir plēsējas, tāpēc šoreiz augu iebarojamās ēsmas izmantot nebūs pareizi, tās uzmanību nepievērsīs nedz tām, kas ir gatavotas ar marcipānu, nedz arī tām, kuras sastāvā ir ķiploki un citas smaržvielas.
Sagatavot maisījumu vēdzeļu pievilināšanai nav sarežģīti, jo sevišķi tāpēc, ka sastāvdaļu nav tik daudz. Kā jau minēju, tad augu sastāvdaļas tiek pilnībā izslēgtas. Lieti noder jebkura dzīvnieka aknas, var izmantot arī zivis, kas ir sagrieztas mazos gabaliņos. Pēc tam sagriezto gaļu notur 10–12 stundas istabas temperatūrā, lai veidotos sula. Makšķerējot iegūto ēsmas masu sajauc ar izsijātu zemi, pievienojot ūdeni tā, lai varētu izveidot bumbiņas, līdzīgi kā mēs gatavojam baltajām zivīm. Zemes daudzums atkarīgs no straumes stipruma, cits pievieno mālus, tas nepieciešams, lai ēsma uzreiz nesadalītos, bet sasniegtu gultni. Kāds paziņa arī vēdzelēm paredzētai ēsmai pievieno dzīvus baltos kāpurus, kas ložņās gar ēsmu un piesaistīs vēdzeles.

Rudens ēsma vēdzeļu makšķerēšanai
Zivīm varat izmantot dažādas ēsmas, bet rudenī ieteicams makšķerēt ar naktstārpiem (lielām resnām sliekām). Tārpi uz āķa kustas un aktīvi piesaista lielas un mazas zivis, kas savukārt piesaista plēsīgās zivis makšķerēšanas vietai, tajā skaitā arī vēdzeles. Lai noķertu vēdzeles uz naktstārpiem, parasti tiek izmantoti 2–3 tārpi, kas tiek sadalīti uz pusēm vai pat trīs daļām un uz āķa sprausti pušķītī. Izveidojas superīgs kumosiņš no 5–6 tārpu daļiņām. Tārpus vajadzētu uz āķa spraust pa vidu, caururbjot tikai tā ādu. Šādi uzsprausti naktstārpi ilgāku laiku saglabāsies kustīgi. Parastās jeb mēslu sliekas nav īpaši piemērotas šī plēsēja ķeršanai, tāpēc nevajadzētu tās izmantot.
Rudens vēdzelēm var piedāvāt arī dzīvās ēsmas zivtiņas. Plēsēja neatsakās nobaudīt grunduļus, ķīšus, mailītes, raudiņas un karūsiņas. Ēsmu uz āķa liek zem augšējās spuras. Galvenais ir izmantot dzīvās zivtiņas no ūdenskrātuves, kurā tiks makšķerēts. Vēdzeles neķers nepazīstamas zivtiņas.
Šis plēsējs izrāda interesi arī par citām ēsmām. Diezgan bieži kā ēsmu izmanto iegrieztas vardes, kas iepriekš bija iemidzinātas un uzspraustas uz āķa pie augšstilba. Tās īpaši interesantas lielajām vēdzelēm. Jūs varat arī noķert plēsēju uz zivju filejas gabaliņiem, kas apmēram divpadsmit stundas gulējuši cieši noslēgtā burkā un sākuši jau sulot. Šīs ēsmas smarža labi izplatās ūdenī un piesaista vēdzeles. Makšķerēšanai var izmantot arī dēles, dažādus vēžveidīgos un liellopu gaļu. Atcerieties, vēdzeles mute nav liela, tāpēc ēsmas izmērs nedrīkst pārsniegt piecpadsmit centimetrus.

Vēdzeļu makšķerēšanas padomi
Vēdzeļu makšķerēšanai, pirmkārt, ir jāizvēlas vieta, kur ir straume, dzidrs ūdens, dziļākas bedres, kas atrodas netālu no krasta. Vēdzelēm patīk iegrimuši vai nogrimuši koki vai tā saknes, lieli akmeņi. Makšķerējot vēdzeles, jāņem vērā fakts, ka, saķērusi ēsmu, tā ilgstoši var palikt nekustīga. Makšķernieks var pat neko nepamanīt. Ja ūdenī nogrimuši koki vai saknes, kā arī kaut neliela straumīte, tad vēdzele cīnoties var ievērojami sapiņķerēt inventāru, ka beigās tas būs jānogriež. Nevajadzētu atstāt daudz brīvās makšķerauklas. Aukla un āķi jāizvēlas kvalitatīvi, nav jāuztraucas, ka vēdzele baidīsies no resnās makšķerauklas, kā jau minēju, tad viņa ir salīdzinoši vājredzīga, bet ēsmu atradīs ar saviem maņu orgāniem, bet resno auklu samudžināšanās gadījumā būs vieglāk atpiņķerēt.
Vēdzeļu ķeršana naktī parasti notiek pie ugunskura; vēdzeles piesaista spilgtā gaisma, kas redzama nakts melnumā. Kāds mans paziņa teica citādi: vēdzeles nāk paraudzīties, kas par dullu cilvēku naktī sēž pie ūdenskrātuves. Nebaidieties no sliktiem laika apstākļiem – jo tie sliktāki, jo labāk. Labos laika apstākļos jūs varat arī negaidīt vēdzeļu copi.Vēdzelēm var piedāvāt dažādas ēsmas. Tās neatteiksies arī no gaļas gabaliņiem, garnelēm, vardēm, kā arī citām bioloģiskām ēsmām. Vēdzeles reti var noķert dienas laikā, tās aktīvas ir no vēla vakara līdz agram rītam. Labākais gada laiks – no oktobra līdz decembrim, šajā laikā zivis aktīvi barojas, lai iegūtu spēku pirms nārsta.
Vēdzeļu makšķerēšana ziemā – janvārī, februārī –, kad notiek nārsts, bet zivis aktīvi barojas. Lai makšķerētu, jums jāatrod sekla akmeņaina bedre. Vislabākie panākumi ir ar bļitkiņu, kurai dots īsteni latvisks vārds “Trobelis”. Šajā bļitkā iekšā iemontēta skrots, kas rada īpašu skaņu. Ar šo bļitku jāpieskaras gultnei ar 5–10 sekunžu intervālu. Troksnis, ko rada bļitka, piesaista vēdzeles. Pie mazākās auklas raustīšanās nekavējoties jāpiecērt. Vēdzeļu makšķerēšana ziemā ar citām metodēm praktiski nav zināma. Jā, iespējams, zivis piesakās, tad tās ir gadījuma zivis.
Nu, ko? Esam saģērbušies, bruņojušies ar copes inventāru, sērkociņiem ugunskuram, bet tagad arī ar zināšanām un varam doties neaizmirstamā piedzīvojumā vēdzeļu medībās.

Skaties video! Piedzīvojums. Copes sezonas noslēgums no laivas 2022

Vairāk lasi aktuālajā žurnāla Lielais loms numurā!

LA.lv
Medībām.lv aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Podkāsti un video blogi

Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Bušu cope Užavā un Ventspilī. Inventārs, ēsma, svini, kāti un sistēmas
6 stundas
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Rekorda loms – 21,5 kg. Peipuss. Šaurums – Rapina
3 dienas
Lielais Loms
Makšķerēšana
Brāļi Klēģeri par drāmu, sūdiem un elli! “Ķeram lielo!” #2 epizode
Ekskluzīvi 3 dienas
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Ziņojam no izstādes Fisch&Angel Dortmundē
Ekskluzīvi 26. janvāris, 2023
Lielais Loms
Pigori
VIDEO! Kraukļi jau bija sākuši uzbrukt. Stirnēns būtu gājis bojā, bet makšķernieki to izglāba
Ekskluzīvi 18. janvāris, 2023
Lielais Loms
Makšķerēšana
Par monstrīgām līdakām, noslīkušiem spiningiem un uzvarām. “Ķeram lielo” #1 epizode
Ekskluzīvi 17. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Cope Peipusa ezerā. Kad sals neattur no copes un no zivīm
14. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Razdāča Ventā, kad asari neļauj pat pačurāt
14. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Tiekamies ar pagājušā gada Latvijas čempioniem
Ekskluzīvi 12. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Vienkārši baudīt procesu. Mormiška, bezmotilka, jauna makšķerīte, ūdas arī!
11. janvāris, 2023
Lielais Loms
Makšķerēšana
Kas jādara, lai piecas reizes ātrāk tiktu pie sava pirmā loma
Ekskluzīvi 9. janvāris, 2023
Lielais Loms
Makšķerēšana
Skaties! Kas notiek Engures ezerā? 07.01.2023.
Speciālreportāža 7. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
VIDEO. Kā turēt bļitku? Izrādās ir vairāki veidi, kā to darīt efektīvi
Ekskluzīvi 7. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Skaties! Filmas “Līdaku ielenktie” pirmizrāde – sešu pieredzējušu piedzīvojumu meklētāju-makšķernieku gaitas
5. janvāris, 2023
Arvis Ančevskis
Inventārs
VIDEO! Lowrance Elite FS ekrāna iestatīšana. Praktisks padoms
Ekskluzīvi 3. janvāris, 2023
Lielais Loms
Skaties!
Piedzīvojums. Lašu cope Salacā! Forša cope, foršas zivis, forša kompānija!
Ekskluzīvi 2. janvāris, 2023
Arvis Ančevskis
Skaties!
Video: Divas dienas makšķernieku dzīvē – Gauja un Ķīšezers
Speciālreportāža 24. janvāris, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Praktisks padoms. Ko darīt, lai ziemā nesals aukla un makšķeres riņķi?
Speciālreportāža 27. decembris, 2022
Lielais Loms
Receptes
Recepte. Ātri un gardi – sviestā cepta forele svētku galdam
26. decembris, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Urbji, makšķeres un mānekļi – zemledus makšķerēšanas teorija un prakse. Video bloga #11 epizode
26. decembris, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
VIDEO. Kurzemes kimlaka meklējumos – Venta, asaris, mormišķa
25. decembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
VIDEO! Vēdzeles iesācējiem, mānekļi lielām līdakām. Iesaka SIA Ieroči
22. decembris, 2022
Lielais Loms
Makšķerēšana
Noderīgi! Daži ieteikumi veiksmīgai copei uz ledus – nepieciešamais aprīkojuma saraksts
21. decembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
SKATIES! Ziemas inventāra tests reālos apstākļos – ar ko labāk ķeras atkusnī?
Ekskluzīvi 21. decembris, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Ideālais iesācēja komplekts līdz 100 EUR. Kāti, spoles, pludiņi, āķi. Video bloga #2 epizode
Ekskluzīvi 29. jūlijs, 2022
Lielais Loms
Inventārs
Skaties! Revidējam veikalu plauktus – šoreiz viesojamies Ratter Baits veikalā
Ekskluzīvi 7. septembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
Ziemas copes noslēpumi. Sarunas laivā #5
14. decembris, 2022
Arvis Ančevskis
Skaties!
Dodamies ķert butes kopā ar “Copes garša”!
9. decembris, 2022
Lielais Loms
Skaties!
VIDEO. Copes sezonas noslēgums no laivas 2022. Mērķa zivs – zandarts
Speciālreportāža 7. decembris, 2022
Lielais Loms
Receptes
VIDEO! Ērti un vienkārši! Pagatavo foreļu ikrus bez problēmām!
Ekskluzīvi 19. novembris, 2022

Lasītākie