Makšķerēšana
Saruna ar

Trīs sarunas par bļitkošanu0

Arvis Ančēvskis

Bļitkošana ir viens no zemledus makšķerēšanas veidiem, un daudziem tas ir ļoti iecienīts. Personīgi man šis zemledus makšķerēšanas veids patīk vislabāk un šādi copēju 80% gadījumu no savām zemledus makšķerēšanas reizēm. Bet šoreiz parunāšu par to ar citiem makšķerniekiem. Trīs makšķernieki, trīs sarunas, trīs dažādas pieredzes!

Pirmā saruna ar aizrautīgu makšķernieku no Rēzeknes  Edgaru Rimšu

Edgars ir aizrautīgs zemledus makšķerēšanas cienītājs, pats gatavo bļitkas un bieži uz tām arī pats ķer. Viņš ir arī idejas autors Parcopi.lv bļitkošanas kausam!

Vispirms – kāpēc tieši bļitkas un bļitkošana?

Patiesībā esmu visai universāls makšķernieks, nav tā, ka ķeru tikai uz bļitkām. Katrai makšķerēšanas metodei ir savi jaukumi. Ik pa laikam man patīk pamēģināt ko jaunu. Esmu pietiekami daudz makšķerējis arī ar mormišku – gan izmantojot dažādas ēsmas, gan arī bezēsmas mormiškas. Mērķtiecīgi ķerto zivju klāsts ziemā ir visai plašs. Bet, ja runā par manu mīļāko metodi, tad, jā, ķert zivis uz bļitku man patīk visvairāk. Tā ir tāda kā ziemas spiningošana, kad gaidi plēsēja sitienu pa kātiņu. Un, protams, neapšaubāms pluss ir tas, ka atkrīt bieža ēsmas mainīšana uz bļitkas āķa. Līdz ar to makšķerēšana kļūst dinamiskāka, jo nav jāmaina ēsma un māneklis ātrāk grimst.

No cik gadiem pievērsies zemledus makšķerēšanai un no cik tieši bļitkošanai?

Tas varētu būt kādu piecu gadu vecumā (precīzi neatceros), kad tēvs mani paņēma pirmo reizi uz ziemas copi. Tad ķērām uz mormiškām un es noķēru divas raudiņas un piecus druknus ķīšus… Pēc tās reizes ik pa laikam tiku ņemts līdzi uz ziemas copi. Septiņu gadu vecumā reiz mani aizveda uz vienu nelielu ezeriņu uz pirmā ledus copi. Man tika izsniegta makšķerīte un piedāvāts izvēlēties no tēva kārbiņas bļitku, kādu pats vēlos. Man iepatikās apmēram 5 cm gara, visai plata misiņa krāsas bļitka ar vienu ielodētu āķi. Šo bļitku man arī piesēja. Saurbuši man vairākus āliņģus, tēvs ar onkuli devās asaru medībās no manis nostāk.

Teikšu godīgi, man nebija ne mazākās saprašanas, kā ar to makšķerēt, – pieredzējušie radinieki vai nu apzināti, vai aizmāršības un steigas pēc man to nebija atklājuši. Ko lai dara? Sāku pats gudrot. Tā kā kaut cik biju apguvis mormišku, tad līdzīgi darbojos arī ar bļitku – cilāju pa vertikāli kātiņu uz augšu un leju, ik pa laikam sīki paraustot/patirinot. Mainīju āliņģus, bet nekas nenotika. Brīdī, kad šis pasākums man sāka apnikt, sekoja kārtīgs sitiens pa kātiņu, un auklas galā bija kaut kas labs. Pēc brīža no āliņģa tika izvilkts 400–500 gramu zeltains, kuprains asaris ar saboztām spurām. Manam priekam nebija gala. Neatkabinot savu trofeju no āķa, vilku pa ledu asari pie tēva. Tik liela bija sajūsma! Tajā dienā izvilku vēl sešus asarus, ne tik lielus, bet arī cienījamus, un dienas kopvērtējumā (svarā, ne skaitā) biju pārāks gan par tēvu, gan onkuli. Tā sākās manas bļitkotāja gaitas.

Cik lielas bļitkas parasti izmanto?

Sanāk lietot dažāda izmēra bļitkas. Visbiežāk izmantotās ir aptuveni 4 cm garas.

Tev labāk patīk bļitkas ar ielodētiem vai kustīgiem āķiem?

Šobrīd izmantoju bļitkas ar kustīgiem āķiem, taču nesaku, ka bļitkas ar ielodētiem āķiem ir sliktākas. Tā ir katra makšķernieka gaumes lieta. Es vēl atceros tos laikus, kad vairākums bļitkotāju raustīja bļitkas ar ielodētajiem āķiem. Vienā brīdī parādījās tam laikam ērmīgas bļitkiņas ar kustīgiem trijžuburiem. Pirmā, ko atceros un lietoju pats, bija vecā modeļa Salmo-2 bļitkiņa. Turpmāk šādu bļitkiņu lietošana Latvijā kļuva arvien populārāka. Šobrīd manis gatavotās un lietotās bļitkiņas ir aprīkotas ar kustīgu vienžuburi ar lielu actiņu (tādu kā vasarā lieto mikrodžigam).

Zinu, ka pats arī gatavo bļitkas. Kāds ir labākais materiāls?

Tā ir sanācis, ka es pagatavoju bļitkas sev pats. Balansierus gan pērku. Mīļākie materiāli ir misiņš, varš. Tā kā manu bļitkiņu pagatavošanas process ir visai darbietilpīgs, tad nācās šo gatavošanas procesu optimizēt/paātrināt. Viena no bļitkiņām tika izmantota par modeli, un tapa formiņa bļitku liešanai no alvas un svina. Tā pusstundā varu uzcept pāris sezonām vajadzīgo daudzumu. Gatavās bļitkas nokrāsoju ar krāsu no baloniņa. Jāsaka, ka rezultāti nav pasliktinājušies, salīdzinot ar iepriekš gatavotajām.

Gatavo tikai sev vai arī dalies ar draugiem ar saviem ražojumiem?

Gatavoju pamatā sev, bet arī draugiem mēdzu uzdāvināt.

Kāda ir tava ierastā taktika bļitkojot?

Viss ir atkarīgs no ūdenstilpes – tās lieluma, dziļuma, reljefa un citām detaļām. Liela nozīme ir tam, vai ezers ir pazīstams. Pazīstamos ūdeņos jau ir aptuveni zināmas pastāvīgās zivju uzturēšanās vietas, līdz ar to pirmie tiek pārbaudīti tieši šie punkti. Svešos ūdeņos ir jāveic intensīvāka zivju meklēšana, uz vietas analizējot visu iegūstamo informāciju un, protams, sekojot tam, ko dara vietējie.

Savulaik tieši no tevis nāca ideja par bļitkošanas kausu, kas vēlāk arī aizgāja par gadskārtējo tradīciju, kas vieno bļitkošanas entuziastus. Kā tieši tev šī ideja radās?

Tas nav nekas jauns. Piemēram, Krievijā jau daudzus gadus notiek profesionālas bļitkošanas sacensības, kurās var sacensties par reālām balvām un sporta meistaru statusu. Turklāt dalībnieku attieksme pret to ir ļoti nopietna – dzīšanās pēc slepeniem bļitku modeļiem, rūpīga taktiku izstrāde, sporta veidam atbilstoša terminoloģija. Tu man reiz pajautāji, kādas sacensības varētu organizēt parcopi.lv, – es atbildēju, ka tam būtu jābūt kaut kam nedaudz atšķirīgam, salīdzinot ar citu organizētiem pasākumiem, piemēram, zivju ķeršanai uz bļitku.

Pastāsti par savu inventāru. Kāds kātiņš, kāda spolīte, kāda aukla?

Kātiņi man ir dažādi – gan paštaisītie no putuplasta vai plastmasas balalaikas ar ielīmētu oglekļa spicīti, caur kuru iet aukla, gan arī rūpnieciski gatavotas, piemēram, Salmo Pro Perch. Auklas lietoju ne tās pašas plānākās, diapazonā no 0,16 līdz 0,22 mm. Man patīk kātiņi ar pietiekami garu spicīti, līdz pat 30 cm garumam.

Kad ir rezultatīvākais laiks ar bļitku, kad vislabāk ņem?

Mazajos ezeros un ūdenskrātuvēs tas, protams, ir pirmā ledus periods. Ja runā par lielākiem ūdeņiem, piemēram, Rāznu, tad asari periodiski var labi ķerties uz bļitku teju līdz martam.

Kādos dziļumos parasti darbojies?

Visbiežāk dziļumu diapazonā no 1 līdz 5–7 m. Te arī viss ir atkarīgs no ūdenstilpes.

Nosauc savu bļitku TOP3!

Kaut ko baigi sistematizēt nav manā dabā, arī attiecībā uz bļitkām. Vislabākās bļitkas ir tās, uz kurām ķeras.

Paldies tev par sarunu!

 

Otrā saruna ar pieredzējušu bļitkotāju, daudzu sacensību dalībnieku, arī uzvarētāju un četrkārtēju  parcopi.lv bļitkošanas kausa ieguvēju Voldemāru Sosinu

Voldemār, cik gadus tu jau bļitko un ar ko tev bļitkošana patīk labāk par citiem zemledus makšķerēšanas veidiem?

Ar bļitku es laikam sāku pat ātrāk nekā ar mormišku. Gadus precīzi nepateikšu, bet vairāk nekā 20 gadus noteikti. Sākumā rezultātu un saprašanas nebija, un drīz vien pārgāju uz mormišku. Ņēmos ar motiļiem, skaloju tos, turēju ledusskapī, bet īsti nebija gandarījuma sajūtas. Pamazām radās sajūta, ka man vajag kaut ko citu. Pa īstam viss sākās, kad kaimiņš Jānis, kurš bija arī mednieks, iedeva man bļitku un teica, ka uz šo es ķeršu 100%. Kā tagad atceros, aizbraucu uz Baltezeru, kuru galīgi nepazinu tajā laikā. Visur sēdēja veči, un nevienam neķērās. Apsēdos no bariņa pieklājīgā attālumā, izurbu āliņģi, ielaidu bļitku. Nepaspēju īsti neko izdarīt, un – bumm! Izvilku uz ledus asari, vismaz 600 g. Otrajā laidienā tieši tas pats. Apkārtējie makšķernieki toreiz brīnījās ne pa jokam. Es sevi vispār nevaru iedomāties sēžam vienā vietā ar mormišku. Man ļoti patīk staigāt un meklēt zivis ar bļitku. Tā es jūtos savā ādā. Ja visu ziemu ir ledus, tad pavasarī es esmu ļoti labā fiziskā formā. Es pavasaros jūtos kā spartietis – man ir pleci, stāja un spēks! Tā staigāšana un urbšana ļoti nāk par labu veselībai, kustīgumam un fiziskajai formai.

Vai bļitkas materiālam un krāsai ir nozīme? Ja ir, tad, lūdzu, pastāsti sīkāk.

Es bļitkošanas posma sākumā ticēju tai mistikai, ka bļitkām jābūt no dārgmetāliem, pieredzei krājoties, es tā vairs nedomāju. Pats nekad dzīvē neesmu taisījis bļitkas, bet izmantoju gan citu taisītās, gan rūpnieciski ražotās. Krāsai ir nozīme tādā ziņā, ka noteiktos apstākļos būs labākas sudrabotās krāsas, bet citos – zeltainās un kapara krāsas.

Tu esi četrkārtējs Parcopi.lv bļitkošanas kausa ieguvējs un vienreiz esi bijis 3. vietā. Kā tev ar tik apskaužamu stabilitāti izdodas startēt šajā disciplīnā?

Pie visām sacensībām ir jāpiestrādā. Nav tā, ka Voldemārs aizgāja un kausu dabūja. Ir vajadzīgi treniņi pirms sacensībām, lai saprastu zivju uzvedību, vajadzīgos reģionus un ejošās bļitkas. Agrāk bija sacensības Zelta asaris, ko organizēja Ārijs Ūdris. Pirmajās nepiedalījos, jo tad bērni auga, bet vēlāk startēju. Ja man tas viss patīk, tad pieeju ar sirdi un dvēseli. Treniņos atradu vietu, kur ņem 400 g+ asari, bet pirms sacensībām paziņo, ka tur aiz upītes nevarēs iet. Bet es tikai tur arī biju atradis asarus un ļoti labus. Es stāvu krastā un pats ar sevi runāju – saņemies, Voldemār, ej un pierādi, ka tu to māki! Un es gāju un strādāju tajās vietās, ko nebiju treniņos atstrādājis. Sākumā nekā, bet kādā 8. āliņģī dabūju pirmo 400 g asari. Un tad aizgāja. Finālā man septiņi asari, visi tādi ap 400 g, bet pārējiem 120+ dalībniekiem pat īsti 100 g asaru nebija. Daži copmaņi neticēja un ar jautājošu skatienu skatījās uz Āriju Ūdri, ka es varbūt esmu šmaucies. Bet Ārijs bija redzējis, kādi asari man bijuši treniņos, un visus nomierināja. Galvenais ir pārliecība, ka tu visu dari pareizi, un zivi noteikti atradīsi. Bez pārliecības nevar. Tāpat arī katram Parcopi.lv bļitkošanas kausam es esmu gatavojies un jau laicīgi izstrādājis taktiku, kā darbošos.

Varbūt vari atklāt kaut ko no savas taktikas vai kādu spēles niansi bļitkojot? Kā tu to pārsvarā dari tīri tehniski?

Taktika tiek izstrādāta atkarībā no treniņiem. Pirms pēdējā bļitkošanas kausa sapratu, ka uzvarēt vieglāk būs, ķerot uz daudzumu, nekā paļauties uz lielākiem, bet krietni retākiem asariem. Bļitkas spēle man ir uz sajūtām. Nav konkrēta spēles modeļa. Citu reizi vajag biežāk pa grunti uzsist, citreiz pat paturēt uz grunts, citu reizi pauzes vajag lielākas. Nav vienotas tehnikas, katru reizi ir jāeksperimentē un jāsaprot, kas labāk strādā. Sacensībās es parasti darbojos tik aktīvi, ka bieži vien jau sēžu tikai džemperītī. Ir jāurbj, jāmeklē un jāstrādā. Bet ir reizes, kad vajag ļoti pasīvu spēli ar garām pauzēm.

Vai tev bieži izdodas asarus sakacināt tā, ka tie ņem jau tikko ielaistu bļitku, un cik augstu no grunts tad tu darbojies? Turpini pie grunts vai zem paša ledus?

Ja asari ir sakacināti un sākusies saucamā razdača, tad nav nozīmes, ko laid iekšā, cik dziļi, un nevajag būt nekādam profiņam. Laid iekšā, un uzreiz seko cope. Spēj tik vilkt! Bet tā nemaz tik bieži nenotiek, sevišķi sacensībās. Uz to paļauties nevar, ja tā gadās – tas ir kā bonuss!

Kāds ir tavs komfortablākais dziļums bļitkojot un kāpēc?

Komfortablākais dziļums bļitkojot man ir līdz pieciem metriem. Man viens draugs Alūksnes ezerā velk no 7–8 metriem. Es tādā dziļumā vairs īsti nejūtu, ko daru.

Vai seklās vietās skaļa staigāšana un rībināšana uz ledus virsmas asarus ļoti biedē?

Es teiktu, ka tā nav. Cik reižu ir bijis, ka ej pa seklumu pa caurspīdīgu ledu un redzi, ka mailes skrien zem kājām un ik pa laikam tām uzbrūk kāds asaris. To visu labi var redzēt. Kolosāls skats!

Kad asarus meklēt dziļākās vietās un kad pavisam seklās?

Katram ezeram ir pilnīgi savs raksturs. Pat visi Pierīgas ezeri pilnīgi atšķiras. Un atšķiras arī diena no dienas. Tāpēc vienmēr jābūt gatavam dažādiem variantiem. Pavasaros mani kaut kā apsēdušas līdakas. Pēc 1. marta man tās bieži traucē. Esmu pamanījies izvilkt pat virs trīs kilogramiem līdaku uz bļitku. Bet tas parasti jau ir lieguma laikā, un speciāli es tās nemeklēju, jo tās tikai nokož bļitkas.

Vai tu bļitko arī upēs, un kāda ir specifika, ja ir straume?

Nekas īpaši nemainās. Mainās zivju uzvedība. Upē strādāju straujāk. Esmu ķēris uz bļitku arī sapalus un ālantus. Sapaliem vajag ļoti asu un ātru darbību ar bļitku. Tā varētu būt specifika. Sapaliem patīk dzeltens sudrabiņš. Esmu ķēris Pērsē un Juglas upē.

Kā tu ieteiktu sākt darboties pilnīgam iesācējam, kurš grib izmēģināt savus spēkus bļitkošanā? Cik lielas un kādas bļitkas izmantot, kāda diametra auklu, kādu makšķerīti un cik tālu no krasta sākt?

Nav gatavas receptes. Kātiņu vajag tādu, kas ieguļ rokā un pašam patīk. Tievāku auklu par 0,15 mm neieteiktu. Bļitkas noteikti maza izmēra. Man vairāk patīk ar kustīgiem āķiem. Gan ķēdītē, gan uz gredzentiņa. Man kaut kā liekas, ka ar kustīgu āķi labāk ņem. Bet tam ir jābūt ar kādu akcentu. Vai kādu spilgtu pili vai mušiņu, bet akcentam ir jābūt. Pliks kustīgais āķis nekad nebūs tik labs. Pārējais jau nāks tikai ar pieredzi. Nevar pateikt – ej divus metrus no krasta, un tur copēs. Uz manu aprīkojumu daži paskatītos un novīpsnātu. Tas nav galvenais. Galvenais, lai pašam ir ērti un saprast, ko un kā tu dari. Nevajag kautrēties jautāt padomus pazīstamiem copmaņiem uz ledus, jo praktisks padoms un vizuāla informācija vienmēr būs efektīvāka par izlasīto.

Kas dzīvē ir pats galvenais?

Uz to es tev neatbildēšu. Bet makšķerniekam galvenais ir – čujs, ņuhs un poņa!

/Teiciens īsti netulkojas. Aptuvenā nozīme, ka vajadzīga ir sapratne un pareizā intuīcija./

Nosauc savu bļitku TOP3!

Salmo klasiskā bļitka sudraba krāsā.

Un divi roku darinājumi, kas sen bija pirkti kādā copes veikalā.

Paldies tev par sarunu!

 

Trešā saruna ar biedrības Carnikavas Makšķerēšanas skola dibinātāju, aizrautīgu copmani un vairākkārtēju bļitkošanas kausa dalībnieku  Eduardu Burģeli

Pirmais jautājums ir šāds – kāds ir tavs lielākais asaris uz bļitku?

Latvijā lielākais man ir bijis Dzirnezerā, un tas bija 970 grami, uz Šilova mazo sudraba bļitku. Tas bija pirms četriem gadiem, soctīkli man nesen atgādināja par šo lomu. Tajā gadā ļoti ātri jau bija ledus, pirmo reizi togad kāpu uz ledus 28. oktobrī. Pēc tam novembrī bija neliels atkusnis un decembrī atkal bija sals. Toreiz bija foršs laiks, labs ledus un stabili mīnusi. Bijām kopā ar manu draugu un bļitkošanas skolotāju Juri Miķelsonu. Tieši no Jura mācījos mērķtiecīgi ķert lielos asarus. Viņš to lietu pieprot un arī pats bļitkas taisa un pārtaisa.

Kāds ir bijis labākais koploms uz bļitku?

Kopējais loms nevar konkurēt ar Peipusu. Tur ir bijis pāri 30 kg vienas dienas copē ar bļitku. Toreiz atradām vietu, kur ledus bija necaurspīdīgāks nekā citur un tur uzturējās ļoti daudz sņetoka, kas asariem ļoti garšo. Sņetoks bija tādā slānī, ka bļitku grūti cauri bija dabūt, bet kā iziet cauri, tā smuks asaris galā. Asaru izmērs bija labs, sākot no 300 gramiem! Vēl tik lieli lomi ir bijuši Pērnavas līcī, bet tā jau ir pavisam cita cope ar citu specifiku.

Vai citu sugu zivis gadās bieži, un kādas ir trāpījušās?

Esmu noķēris zandartu, līdaku, raudu, ķīsi, vienreiz sīgu noķēru, bet tā bija zemmēra. Aizcemmerējis nejauši esmu arī breksi un vienreiz nelielu līnīti, bet tos skaitīt nevar, jo tie nebija noķerti pēc makšķerēšanas noteikumiem.

Kura, tavuprāt, ir labākā ūdenstilpe bļitkošanai Carnikavas rajonā?

Mūsu novadā es noteikti teiktu, ka Dzirnezers. Tāpēc, ka Dzirnezeram ir ieteka no Gaujas (Dzirnupe), ietekas rajonā ir daudz plēsīgo zivju. Dzirn­ezers nav liels, bet salīdzinoši dziļš, ar zivīm diezgan bagāts, un tas ir viens no ezeriem, kur bļitka tiešām labi strādā. To pierāda ikdienas copes, Carnikavas Makšķerēšanas skolas organizētās sacensības un arī Parcopi.lv bļitkošanas kausa rezultāti. Pats redzi, ka ar bļitku var salasīt 5 kg loma, un arī smuki eksemplāri nav retums.

Ar Dzirnezeru aptuveni skaidrs, bet pastāsti, kā ir ar Lilastes ezeru un Dūņ­ezeru? Pastāsti dažos vārdos par katru.

Dūņezers ir ļoti īpatnējs ezers, bet es zinu kādus 5–6 cilvēkus no mūsu novada, kuri copē tikai Dūņezerā, tikai ar bļitkām, un viņiem panākumi ir ļoti labi. Mani reizēm tas izbrīna. Esmu braucis kopā ar viņiem uz copi un mēģinājis turēt līdzi, bet man nesanāk. Kaut kas tur ir specifisks. Vienu reizi man tur sanāca izcelties, kopā ar jau pieminēto Juri Miķelsonu vienā no pēdējām sacensībām Zelta asaris. Tajā gadā kā komanda mēs dabūjām trīs balvas. Mums bija lielākais asaris kā komandai, lielākais asaru loms un trešo balvu neatceros, bet toreiz dabūjām trīs balvas. Juris izcēlās ar 700 g asari, bet es 400 g asari biju dabūjis. Mēs savu lomu dabūjām pilnīgi netipiskā vietā, un bija jau izmisums, ka visās vietās, kur bija jābūt asarim, to nebija. Toreiz atradām asarus ezera vidū! Rezultātu uztaisījām pēdējo divu stundu laikā.

Lilastes ezers ir vairāk domāts mormiškas cienītājiem. Bļitka tur labi strādā tikai vienā ezera reģionā. Vismaz tāda ir mana pieredze. Tas ir tuvāk pie kanāla savienojuma ar Dūņezeru. Pēdējos gados tur ir stabili labi rezultāti bijuši zivju aktivitātes ziņā. Vidējais izmērs tur nav liels, toties process notiek ļoti labi. Es pat meitu ņēmu tur līdzi uz copi, un viņai patika nepārtrauktā cope ar 50–100 g asarīšiem.

Vēl mans novērojums, ka katrā vietā bļitkai var pielikt kaut ko specifisku un tas strādā. Dzirnezerā, ja bļitkai pieliek klāt trīsžuburi ar Swarovski akmentiņu, tas strādās labāk tieši uz lielajiem asariem. Dūņezerā ļoti labi strādā vībotņu kāpura imitācija uz āķa. Lilastes ezerā labāk strādā, ja uz āķa uzkabina piņķu kāpuru, motili vai vismaz sarkanu diedziņu. Tas neder bļitkošanas kausam, jo tur nedrīkst uz āķa būt ēsmas, bet tas var noderēt ikdienas copēs. Un jāskatās, vai pieliktais netraucē bļitkas spēlei. Sevišķi var izsist no spēles mazās bļitkas. Ja bļitkas spēle būs nosista, tad efekta nebūs.

Un kas ir ļoti svarīgi – pie katras bļitkas spēles ir jāmācās noturēt pauzi. Man pašam tas bija jāmācās, un to man arī iemācīja Juris. Ievērot intervālus, skaitīt līdzi. Lai noķertu lielus asarus uz bļitku, pauzes ir obligāti jāmāk ieturēt. Vēl ir jāeksperimentē ar copes horizontu. Ne vienmēr asari ir pie grunts. Gadās pusūdenī, gadās arī gandrīz zem ledus.

Kā ir ar Gauju un Gaujas attekām, tur asariem bļitkas patīk?

Attekas bļitkošanai der ļoti labi. Vienīgais mīnuss Gaujā un attekās ir tas, ka šīs vietas ir ļoti atkarīgas no jūras. Bet tā vispārīgi gan Gauja, gan attekas ir ļoti labas tieši bļitkošanai. Mums Carnikavā ir divas Gaujas attekas. Viena ir tā saucamā Starica, kas ir vairāk uz jūras pusi, un otra ir Siguļos pie autošosejas tilta. Tas atzars ir mazāks par veco Gaujas gultni, bet abās attekās var tikt pie ļoti labiem asariem gan izmērā, gan daudzumā. Bet, lai regulāri uz tādiem uztrāpītu, tur ir jācopē katru dienu.

Vai labāk kad ir kailledus vai ledus, pārklāts ar sniegu?

Man labāk patīk, kad ledus ir pārklāts ar sniegu.

Labāk saulaina diena vai nomākusies?

Man labāk patīk saulaina diena, bet jābūt stabiliem barometra rādījumiem.

Pastāsti par savu bļitkošanas inventāru.

Inventārs man ir savā veidā specifisks. Mīļākā makšķere ir tā, ko pats savām rokām esmu uztaisījis. Tā kā esmu diezgan dziļi iekšā fīdermakšķerēšanā un sporta fīdermakšķerēšanā, tad, protams, man netrūkst arī salauztu fīdera spicīšu. Es ilgi nevarēju atrast makšķeri tieši bļitkām, jo mani visu laiku kaut kas līdz galam neapmierināja. Kātiņi, ko tirgo veikalos, bļitkošanai un balasieriem man īpaši nepatīk, jo tie ir par cietu bļitkošanai. Ir labi tā saucamie foreļnieki, kas domāti ziemas foreļu copei no ledus. Bet tie ir dārgi. Cena sākas no 30 eiro. Bet, paskatoties uz to kātiņu spici, tas mani arī uzvedināja uz domu izgatavot sev tīkamu makšķeri no fīdera spices, ar tik garu spici, kā man pašam patīk. Rokturi uztaisīju no korķa, bet spole ir plastmasas inerces spole, kas domāta zemledus makšķerēšanai. Tagad jaunās plastmasas spoles ir diezgan izturīgas, nečīkst un strādā labi. Auklu izmantoju pārsvarā 0,16 mm. Vai nu fluorkarbona, vai speciālu ziemas auklu. Ja ziemas aukla, tad galā man tāpat būs fluorkarbona pavadiņa.

Vai ir plānā beidzot uzvarēt  Parcopi.lv bļitkošanas kausā kādā no tev vietējiem ezeriem, jo trijniekā jau esi bijis?

Es nekad tādus plānus netaisu, bet regulāri piedalos šajās sacensībās, un, ja viss saliekas, tad kāpēc gan ne?!

Kas makšķerniekam ir pats svarīgākais?

Man pats svarīgākais ir kaut ko mācīties no katras copes! Es sen esmu nonācis pie vienas filozofiskas atziņas – makšķerēšana katru reizi man ir pilnīgi citāda. Pat vienā vietā un vienādos apstākļos! Katru reizi vajag mācīties no makšķerēšanas un izdarīt secinājumus. Kā piemēru varu minēt kādu vīru no Carnikavas, ko vietējie pazīst kā Mitrofaniču. Viņš kādreiz mācījās no mums un fīderim pat barotavu nemācēja piesiet, es viņam palīdzēju. Bet tagad mēs jau daudzas lietas mācāmies no viņa. Jo cilvēks katru copi mācās, mēģina izprast procesus, un tas tiešām ir ļoti būtiski. Ja cilvēks mācās, tad uzreiz ir arī citi rezultāti!

Nosauc savu bļitku TOP3!

Šilova mazā sudraba bļitka 3 cm izmērā.

Salmo Nr. 1 klasiskā sudraba krāsas bļitka.

Nenosaukšu ražotāju, bet klasiska bļitkiņa ar diviem ielodētiem āķiem. Kapars un misiņš ar sarkanu krāsojumu pie āķiem, 3,5 cm izmērā.

Paldies tev par sarunu!

Tā, lūk! Īsi aprunājos ar trīs dažādiem makšķerniekiem par sev tuvu tēmu – bļitkošanu. Katram savs piegājiens, savs skatījums, sava pieredze. Arī man tā atšķiras no šiem vīriem. Bet viennozīmīgi var atrast kopsakarības no viņu teiktā un arī savas pieredzes. Bļitkošana ir aktīvs un ļoti azartisks veids, kā copēt no ledus. Veiksmes faktors ir svarīgs gan ikdienas copēs, gan sacensībās, tomēr treniņi nāks tikai par labu. Vajag mācīties no katras copes, saprast likumsakarības un izprast, kāpēc notiek tā vai citādi. Un, jā, arī man Salmo bļitka Nr. 1 sudraba krāsā patīk!

Ne asakas visiem, tiekamies pie ūdeņiem!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.