Tas notika tajā vasarā, kad nāburgu Kažiņš dzērumā saderēja ar Grabovski, kurš ir labāks spiningotājs. Lasītāj, neprasi man, ar kuru Grabovski, jo Grabovsku mūsu Dievzemītē ir daudz. Labi, Grabovskis copē – tas ir guru, un guru – tas ir nopietni! Skaidrā prātā Kažiņš ko tādu noteikti nebūtu darījis.
Lielā mērīšanās ar Grabovski bija paredzēta spiningošanas lielčempionātā vienā no Madonas apkaimes ezeriem. Pāris nedēļas pirms pasākuma Kažiņš uzaicināja mūs ar Igoročiku uz tasi kafijas. “Veči, man vajag jūsu palīdzību!” nāburgu Kažiņš uzreiz ķērās vērsim pie lietas. “Man ir plāns, kā tajā čempionātā izgriezt pogas visiem, tajā skaitā, protams, Grabovskim!” “Tu ko, izdomāji, kā zivis pašas laivā lēks?” Igoročiks brīnījās. “Ne gluži,” Kažiņš papurināja galvu. “Bet ideja ir!” “Klārē vaļā!” es kļuvu nepacietīgs. “Tur būs tā,” Kažiņš iesāka, garšīgi iemalkodams brūno dzērienu, “laivā būs pa divi plus tiesnesis. Tajā ezerā ar motoriem braukt nevarot, būs jāairē. Bet tā nav problēma.” “Ja jau laivā būs tiesnesis, tad tu nošmaukt neko nevarēsi!” Igoročiks bija skeptisks. “Mierrrrīgi!” Kažiņš izskatījās ļoti pārliecināts. “Tiesnesis neko i nemanīs!” “Tad stāsti!” es mudināju. “Mēs darīsim sekojoši. Cik varēsim, līdakas saķersim jau iepriekšējā vakarā, kad būs atļauti treniņi. Izaicinājums būs tās saglabāt dzīvas līdz nākamai dienai, taču gan jau vienu nakti izturēs. Tad maču dienā viens no jums,” – Kažiņš paskatījās uz mani un Igoročiku – “zem ūdens tās pieāķēs man pie vizuļa klāt. Filmu “Briljanta roka” redzējāt? Nu, tieši tāpat!” “Eu… oi… traks, vai?” Igoročiks bezmaz vai tvēra pēc gaisa. “Kas tur traks? Es to derībās vinnēto balvu pēc tam atdošu atpakaļ un pateikšu, ka nebija godīgi. Bet paāzēties man dikti gribas!” “Labi, bet kā tu to stādies priekšā – pieāķēt?” nevarēju iztēloties šādu ideju darbībā. “Kā to praktiski var realizēt?” “Esmu par visu padomājis!” Kažiņš kļuva gandrīz svinīgs. “Biju aizdevies izpētes braucienā. Tam ezeram apmēram trīsdesmit minūšu airēšanas attālumā no starta vietas pie dūksnaina krasta atrodas tāda kā peldoša sala ar līcīti iekšā. Tajā vietā ir apmēram trīs metrus dziļš. Cilvēks ar zivīm vieglā ūdenslīdēja tērpā ar garāku elpošanas trubu atradīsies zem ūdens zem salas pie līcīša. Es lielu, spilgtu lēni grimstošu vobleri metīšu tieši līcītī. Cilvēks saķers vizuli, pieāķēs zivi un paraus žilku. Es maigi piecirtīšu. Un tā ar pārtraukumiem, kamēr visas zivis būs pieāķētas. Viss! Eļementarno, Vatson!” “Nav gan viss, un nekas nav eļementarno!” es nepiekritu, iedomājoties, ka tas cilvēks zem ūdens varētu būt es. “Kā var zem ūdens ar rokām novaldīt, piemēram, pusmetrīgu līdaku un vēl to pieāķēt sakarīgi pie voblera??” “Arī par to ir padomāts!” Kažiņš piemiedza aci un no galdapakšas izņēma palielu maisiņu un nolika to uz galda. “Paskatieties, kas tajā iekšā!” Igoročiks attaisīja maisiņu un no tā izņēma garenas formas metāla režģu krātiņu aptuveni mēra līdakas lielumā. “Te ir risinājums!” Kažiņš sacīja. “Šādā krātiņā zivs nevarēs paspārdīties. Viens gals ir ērti attaisāms un zivi varēs pieāķēt, tai vēl esot krātiņā. Man ir sagatavoti vairāki tādi dažādos lielumos – sākot no mēra un bišķi lielāki. Tā teikt, “mērs plus”!” Man bija jāatzīst, ka Kažiņa izdoma reizēm nepazina ierobežojumus! Mēs ar Igoročiku lozējām, kam tiks “cilvēka zem salas” atbildīgais, bet reizēm varen nepateicīgais pienākums. Man par lielu atvieglojumu īsāko sērkociņu izvilka Igoročiks. Pirmssacensību vakarā mums veicās gluži labi. Uz trijiem izvilkām piecas bišķi virsmēra zaļsvārces, kuras ielaidām pie laivas piekārtā tīkliņā. Igoročiku ar visu tīkliņu izlaidām pie salas dūksnainajā krastā – tālāk jau bija viņa uzdevums atrast veidu, kā tikt galā ar pārējo. Pa ezeru ganījās kāds desmits citu laivu, meklējot potenciālās rītdienas lauru plūkšanas vietas. Diez vai kāds kaut ko varēja nojaust par mūsu plāniem rītdien alternatīvā veidā pārsteigt pasauli. Kā tiesnesi laivā dabūjām kādu vietējo Māri. Ar Kažiņu vienojāmies, ka uzreiz no starta abi sēžamies katrs pie sava aira un, divatā airējot, maucam uz norunāto vietu. Tas izrādījās pareizs lēmums. Visas laivas izklīda pa ezera jumu, izņemot vēl vienu, kas spītīgi mēģināja turēt mums līdzi. Taču, tā kā tur airēja viens un tā kā mūsu laivai atšķirībā no tās otras abi gali bija šaurie – tas airēšanas gadījumā nodrošināja labāku ūdens apteci –, mums izdevās atrauties. Komfortabli pieairējām pie mērķa vietas un izkārtojāmies laivā, lai varētu uzsākt darbošanos. Manīju, ka mums sekojošā laiva turpat grozās –, tiesnesim Mārim nācās uzsaukt: “Veči, ievērojam distanci, nebāžamies virsū!” Šamējo tiesnesis arī kaut ko aizrādīja, laiva nedaudz attālinājās. Igoročiks pirmos piecus metienus ieraidīja atklātā ezerā. “Kā tad!” nodomāju. “Uz pirmā metiena nebūtu gudri vilkt!” Tad, mirkli notēmējis, Igoročiks ieraidīja vobleri pašā peldošās salas viducī. Viss notika ideāli pēc plāna. Ar acs kaktiņu redzēju, kā voblers lēni nogrimst, kā līcītī uzmutuļo ūdens, liecinot par kustību apakšā, kā seko rāviens un kā Kažiņš piecērt un velk. Pierausos kājās ar uztveramo tīkliņu. Kažiņš lēni, bet pārliecinoši pirmo zivi tuvināja laivai. Reku, tepat jau tā bija, un tad… Es līdakas vietā ieraudzīju galvu ar ūsām! Man nebija laika sev kniebt un pārliecināties, vai nesapņoju – vajadzēja izveicīgi smelt, lai samu dabūtu laivā. “Tādi te nav manīti!” tā bija tiesneša Māra pārsteigtā balss. “Esmu te dzirdējis par palijām. Par samiem gan ne,” apstiprināju tiesneša sacīto. Nāburgu Kažiņš… Kažiņš bija kā pārakmeņojies un neteica ne vārda. Sapratu, ka tiesneša Māra izbrīns ir gaismas gadu attālumā salīdzinājumā ar to, ko pašlaik jūt Kažiņš. Sams tika nomērīts, nosvērts – bija četrinieks –, un, protams, amnestēts, to atlaižot ezera dzīlēs. Mēs turpinājām. Atkal Kažiņa metiens salas līcīša viducī, atkal rāviens, un atkal es tveru pēc tīkliņa. “Johaidīīī arrr ārrrrā!!!” tas bija pirmais, ko dzirdēju no Kažiņa pēc krietnā pārtraukuma. Manis turētajā tīkliņā locījās jau otrais sams. “Tur laikam šie dzīvo bariņā!” noteica Māris, sverot un mērot otru Kažiņa trofeju. Par trešo izvilkto samu tiesnesis Māris vairs nebrīnījās, vien nosakot, ka pat matadoram Oļģim nekas tāds pat sapņos nevarētu rādīties. Māris, protams, nezināja, ka mums ar Kažiņu ne tikai sapņos, bet pat murgos ne. Mēs nesapratām pilnīgi neko. Pārējie metieni salas līcītī bija pa tukšo. Kādu brīdi vēl turpat pakavējušies, mēs devāmies tālāk ezera plašumos, mēģinot pie mūsu dīvainās samu kolekcijas noķert vēl kaut ko. Atšķirībā no vakardienas šodien līdakām īsti nebija apetītes, tomēr vienu mēru man izdevās izmānīt. Mačus mēs pārliecinoši uzvarējām. Kažiņš dabūja no Grabovska konjaku, ko vēlāk viņš izlika kā balvu Kažiņa kausā, – par to tika stāstīts kādā no iepriekšējiem numuriem. Mēs sacensību vietā neuzkavējāmies – ātri devāmies uz noīrēto viesu māju, jo mums bija jāsatiek Igoročiks, lai saņemtu skaidrību par notikušo. Viesu mājā mūs sagaidīja ceptas zivs smarža. “Cepu jums līdaku!” Igoročiks mierīgi noteica, it kā nekas nebūtu noticis. “Klau, vecais, nevelc garumā!” iesaucās Kažiņš. “Kā tu līdakas pārvērti par samiem??” “Tie bija sami, ja?” Igoročiks joprojām tēloja svēto nevainību. “Es krēslā lāgā nesaskatīju… Tad droši vien kādā no tuvējiem ezeriem noķēruši, kur Ķirsons ir kā esot salaidis…” Tad Igoročiks izstāstīja. Esot uzvilcis hidrotērpu un apsēdies turpat krūmos pie iemērktā zivju tīkliņa sagaidīt vairāk rīta gaismas. Tad izdzirdējis, ka aizmugurē kaut kas brakšķ, – knapi paguvis pieplakt zemei. Nākuši divi vīri nirēju tērpos ar lielu zivju ķeseli. Tad sapratis, ka mēs neesam vienīgie ar attiecīgo ideju un ka viņš vairs nevar rādīties. Nu neko, sagaidījis, kad vīri ienirst, izlaidis līdakas brīvībā – izņemot vienu, kas tagad cepās, – un tinies prom. “Tāpēc tā viena laiva mums sekoja!” man pielēca. “Jā, Teslam bija taisnība!” Kažiņš domīgi noteica. “Informācijas lauks pasaulei ir kopīgs. Bet labi, ka tu neieniri pirmais. Redz, tie pēdējie atnākušie sami bija šajā ezerā vispār pirmie…” Pie šiem vārdiem Igoročiks izvilka konjaku – to, ko bija sagatavojis, ja gadījumā zaudēs derībās. Svēto rakstu vārdi prasījās tikt apslacīti.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
