Kad pēc gadiem atskatīšos uz savu dzīvi, es skaidri zināšu vienu – kaut kur starp bailēm un laimes mirkļiem pie ūdens es atradu sevi. Man makšķerēšana nav tikai vaļasprieks. Tas ir stāsts par pārmaiņām, par iziešanu no komforta zonas un par to, kā no bailēm var piedzimt mīlestība. Man bija bail pieskarties zivīm. Bail no zvīņām, no slapjās, glumās ādas, no tā visa, kas šķita tik svešs un biedējošs. Bija pat grūti paskatīties uz tām bez neliela šoka sajūtas. Es vēl joprojām atceros to dienu, kad noķēru savu pirmo mazo raudiņu. Māneklis bija iegājis pārāk dziļi, zivs neizdzīvoja. Un es raudāju. Godīgi. Raudāju tā, it kā būtu izdarījusi kaut ko ļoti ļaunu. Tajā brīdī sev teicu – nē, šis nav mans lauciņš. Es nevarēju samierināties ar domu, ka mana darbība var nest tādas sekas. Bet daba mani sauca atpakaļ. Klusie rīti, mierīgie vakari pie ūdens, vēja pieskāriens sejai, laiks bez steigas. Tas miers, ko nevar atrast nekur citur. Es sapratu, ka varbūt makšķerēšana ir vairāk nekā tikai zivs ķeršana. Es pamēģināju vēlreiz. Un vēl. Un tā tas sākās.
Atceros arī savas pirmās reizes makšķerlietu veikalā – ieeju iekšā, plikšķinu acis un neko nesaprotu. Kas ir šis? Kam domāts tas? Kāpēc šis maksā tik daudz? Jutos kā bērns svešā pasaulē. Bet, par laimi, arī tur cilvēki izrādījās atsaucīgi. Pārdevēji un citi pircēji labprāt paskaidroja, ieteica, parādīja, un es pamazām sāku justies arvien drošāk. Jo makšķernieku pasaulē valda cita valoda – cieņa, pacietība un vēlme dalīties zināšanās. Sāku ar spiningošanu, meklējot to ilgi kāroto lielo līdaku, kuru vēl joprojām neesmu noķērusi. Pamēģināju arī bļitkošanu – patika! Klusums, koncentrēšanās…, taču aukstums gan mani atturēja. Es laikam tomēr esmu siltummīle. Šī gada 26. aprīlī, kopā ar draudzeni ķerot līdakas, es nocopēju savu līdz šim lielāko asari – 880 gramu! Sajūtas? Es biju bez valodas. Laime, neticība, lepnums. Tieši šādi mirkļi liek man vēl un vēl doties pie ūdens. Tad pamēģināju karpu makšķerēšanu, un tajā patiesi iemīlējos. Sāku darboties ar fīderiem un parastajiem makšķeru turētājiem. Šogad esmu nobruņojusies nopietnāk. Burtiski ar visu nepieciešamo ekipējumu. Ar draugiem smejos, ka sevi nevedu uz glauniem restorāniem, bet karpas gan bez žēlastības baroju. Karpas ir īpašas – gudras un stipras. Vilkt ārā karpu – tas ir brīdis, kurā elpa aizraujas, rokas dreb, un katrs centimetrs, kad tā tuvojas krastam, ir sajūta, ka tu esi dzīvs. Tā nav vienkārša zivs. Tā ir enerģija. Tā ir daba. Viena no manām mīļākajām lietām karpu copē ir pati cīņa ar zivi. Tajā brīdī, kad signalizators sāk skanēt, sirds uz mirkli apstājas. Tu pielec, sāc cīņu – un katrs moments ir pilns ar spriedzi, atbildību un sajūtu, ka notiek kaut kas liels. Pēc copes es vienmēr pārliecinos, ka zivij viss ir kārtībā. Ja nepieciešams, uzsmidzinu antibakteriālo spreju, palīdzot dziedēt ādu, lai zivs var droši atgriezties savā pasaulē. Tas ir stāsts par cieņu. Par savstarpēju sapratni – cilvēka un dabas starpā. Un, jā – es pati zivis nemaz neēdu. Ievēroju ķer un atlaid principu.
Šogad esmu arī apņēmusies izaicināt sevi – doties karpu solocopēs uz nakti. Būt vienai pie ūdens – tās ir pavisam citas sajūtas. To uztveru kā izaicinājumu, jo baidos no tumsas. Bet tas spēks, ko sajūtu sevī, kad pārvaru bailes, ir neaprakstāms. Pagājušajā gadā piedzīvoju arī savu pirmo jūras copi – devos butēs. Tajā dienā dabas spēks sevi parādīja visā pilnībā, bija spēcīgs vējš, viļņi, krusa, varavīksne un pat pērkona negaiss. Likās, ka pasaule ap mani mutuļo, bet manī – miers. Un tad tā pirmā bute. Tā bija īsta ugunskristība jūras copē. Un arī tā diena pierādīja – visskaistākā pieredze bieži nāk caur neērtībām un izaicinājumiem. Vēl viena lieta, ko esmu sapratusi, – šodien viss ir pieejams. Tu neesi viens, pat ja neko nezini. Es pati daudz mācos internetā, es draudzējos ar mākslīgo intelektu. Dažreiz uzjautāju kādu padomu par copi, par mezgliem, par taktiku. Mākslīgais intelekts var būt draugs, nevis bieds. Tāpat arī cilvēki manā draugu/paziņu lokā un internetā ir ļoti atsaucīgi, neskopojoties ar ieteikumiem un pieredzi. Es sāku veidot saturu TikTok, lai dalītos savā ceļā. Atsaucība ir milzīga – copmaņi komentē, iesaka, palīdz. Daudzi saka – forši, ka meitene makšķerē! Bet aiz tā ir kas vairāk – ir sajūta, ka esmu daļa no kopienas. Tas silda sirdi. Tas iedvesmo.
Ja esi makšķernieks un zini vai jūti, ka kāds interesējas par makšķerēšanu vai vēl tikai apsver domu sākt, dod viņam iespēju. Paņem viņu līdzi uz copi, parādi, kā tas notiek, un iedvesmo!
Ja esi cilvēks, kurš domā, ka makšķerēšana nav tev, – dod sev iespēju. Ej pie ūdens! Aizbrauc ar draugu! Pajautā padomu! Tu nekad nezini, kas kļūs par tavu dzīves mīlestību. Varbūt tur, kur sākumā bija bailes vai neziņa, slēpjas tavas dzīves skaistākās cīņas, mierpilnākie brīži un neaizmirstamākās atmiņas. Makšķerēšana nav tikai par zivīm. Tā ir par klusumu starp vārdiem, par vēju, kas pieskaras sejai, un sauli, kas mirdz uz ūdens virsmas. Tā ir par kopābūšanu un par drosmi būt vienatnē. Tā ir par pacietību, cieņu un mācīšanos – ne tikai par copi, bet arī par sevi. Tieši šajos vienkāršajos mirkļos pie ūdens, kur viss ir īsts un nepārspīlēts, mēs bieži atrodam to, ko citur nemaz nemeklējam, – mieru, spēku un atbildes.
Tiekamies pie ūdeņiem!
Cīņa līdz pēdējam, 1 asaris maina visu un emocijas kā amerikāņu kalniņos. Garmin Predator Cup 2025
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
