“Sacensībās daļu panākumu veido treniņi, bet vismaz puse panākumu atkarīga no veiksmes!” Intervija ar Jāni Zariņu

Oskars Vizbulis

Spiningotājs un makšķerēšanas sacensību organizators Jānis Zariņš, kurš uzaudzis un sācis makšķerēt, kā pats dēvē, Rīgas laukos, par piedalīšanos sacensībās atklāj, ka tās maina makšķernieku. Viņš gan uzskata, ka makšķerēšanas sacensības par sportu nodēvēt grūti, jo pārāk liela loma šajā procesā ir veiksmes faktoram. Savukārt, runājot par inventāru, ironizē, ka vajadzētu aizliegt čaterbaitus, jo ar tiem ķeras vienmēr un visiem. Protams, vietās, kur ir zivis.

Runājot ar makšķerniekiem, kuri piedalījušies makšķerēšanas sacensībās, nereti daudzi atzinuši, ka pirms tam, saprotot, ka ķeras arvien labāk, tas ļoti ceļ pašapziņu, bet pēc sacensībām pašapziņa tā kā noplok. Tu pats copē, pats organizē sacensības, kāds ir tavs skatījums uz Latvijas vidējo makšķernieku? Kā sacensības maina makšķernieka uzskatus?

Parasti ir tā, ka pirms sacensībām visi ir bravūrīgi, pēc tām tā vairs nav. Laikam tas ir pirmais, kas notiek ar makšķernieku. Pirms sacensībām tiek pielietota dažāda taktika. Ir makšķernieki, kuri mēdz biedēt savus konkurentus. Citi lielās, ka treniņos iet baigi labi, bet sacensībās šādus panākumus atkārtot neizdodas. Tā ļoti bieži notiek. Daudziem nepatiks tas, ko teikšu: Latvijas Makšķerēšanas sporta federācijā, kurā arī pats esmu, makšķerēšanu uzskatām par sportu. Mēs sacenšamies savā starpā, ir sportiskais sacensību gars, savstarpējais cīņas gars, bet panākumus makšķerēšanā patiesībā nevar izmērīt. Tas nav kā stadionā noskriet 400 m, kur visiem ir vienādi apstākļi. Makšķerēšanā ir nenormāli daudz ārējo faktoru, plus mēs ķeram dzīvas būtnes. Mums tas it kā ir sports, lai gan es to drīzāk dēvētu par izklaidi ar sporta piesitienu.

Tā jau daži saka: ja, piemēram, viena komanda noķer 75 cm līdaku, otra 76 cm un tāpēc uzvar, panākumus nodrošināja nejaušība, veiksme.

Dažreiz uzvaru nodrošina tie pāris centimetri, bet tā ir loterija, veiksme. Tas pats, ja kāds noķer 50 cm līdaku, bet cits – 49 cm. Viņš jau nezināja, ka pieķersies zemmērs. Vienmēr esmu teicis, ka sacensībās daļu panākumu veido treniņi, bet vismaz puse panākumu atkarīga no veiksmes. Kas tās par sacensībām, ja pusi no rezultāta veido veiksme? Tas būtu tāpat, ja čaļiem, kuri skrien pa stadiona skrejceļu, vienam vējš pūstu mugurā, pārējiem – sejā. Veiksme makšķerēšanā ir nenormāli liels faktors. Protams, ar gadiem tev uzkrājas zināšanas, tu zini, kur zivis atrodas, tu zini akvatoriju, tev ir vieglāk, daudzas reizes vieglāk, un tu vari noķert vairāk nekā citi. Bet arī mums ir bijis tā, ka aizbraucam uz sacensībām, domājam, ka viss būs labi, bet beigās nekas nav labi, jo zivis mainījušas savas atrašanās vietas. Vējš, straume ietekmē, un viss mainās. Tāpēc veiksme ir vajadzīga.

Atceries savas pirmās sacensības?

Tas bija Latvijas kauss spiningošanā no laivām. Savulaik man bija mērķis iekļūt labāko trijniekā, ko es, pēcāk uzkrājot pieredzi, arī panācu. Protams, ne jau viens, bet kopā ar Tomiņu (Tomu Klabi) un pat divas reizes pēc kārtas, kas līdz šim laikam ir neatkārtots panākums, rekords. 2020. gadā bija mans pirmais iznāciens. Spiningot mācēju, bet negāja tā, kā vajadzētu. Toreiz visu vasaru restaurēju savu stikla šķiedras laivu, tas bija 2020. gads. Pirmā diena bija baigi švakā, otrajā izjuka motora ātrumkārba, varēju pabraukt tikai atpakaļgaitā.

Uz priekšu jau varēji pabraukt, tikai lēnām un nepareizi.

Braucu atpakaļ uz Daugavas laivu centru, atmuguriski iebraucām līcī, un pāris asaru izdevās noķert. Taču rezultātu tas neuzlaboja. Pēc tam piedalījos Latvijas street fishing sacensībās un vēlāk – spiningošanā no laivām.

Kā notiek konkurentu iebiedēšana?

Varbūt tā nav gluži iebiedēšana, bet morāla iedarbošanās uz konkurentiem. Piemēram, soctīklos liek fotogrāfijas ar zivīm, kas patiesībā nav noķertas treniņos. Ar domu, lai citi redzētu, ka viņiem ļoti labi iet, un tas psiholoģiski iedarbojas uz sekotājiem, kuru vidū ir arī nākamie sacensību dalībnieki. Tad galvā sāk rosīties domas, ko daru nepareizi, kas bojā visu pasākumu. Un makšķernieks nevis turpina domāt un analizēt savu rīcību, bet sāk domāt par citiem.

Kā saka – visas nelaimes ceļas no salīdzināšanas.

Jā, tu sāc salīdzināt: viņam iet, bet man neiet, un visas domas galvā par to vien griežas. Šādi daudzi iekrīt, it īpaši tie, kas sacensībās ir jauniņie.

Sadeg pirms starta?

Nevis sadeg, bet sāk stresot un pieņemt muļķīgus lēmumus.

Muļķīgs lēmums nozīmē, ka nenoķer zivis?

Jā, piemēram, tu ar laivu aizbrauc uz pavisam citu lokāciju, kuru patiesībā nebiji ieplānojis par savu copes vietu, sāc pārvietoties no vienas vietas uz nākamo. Tās ir nepareizas darbības, kas bieži rodas uz iekšējā stresa pamata.

Tātad labāk izstrādāt savu taktiku pirms sacensībām un strikti pie tās pieturēties?

Nepievērst uzmanību tam, ko dara citi, bet domāt tikai par sevi.

Ne viens vien makšķernieks atzinis, ka, skatoties samontētos video jūtūbē, ar prātu jau saprot, ka realitātē bija citādāk, bet rūgtumiņš paliek.

Arī es filmēju video, montēju un ļoti labi zinu, ka tā tas ir.

Kad pats sāki makšķerēt?

Bērnībā, piecu, sešu gadu vecumā.

Nu kuras puses nāc?

Es esmu no Rīgas laukiem.

Un tie būtu?

Centrs.

Nesapratu.

Daudzi saka, ka sāka copēt laukos pie omītēm, opīšiem. Tāpēc es saku, ka esmu dzimis Rīgas laukos, visu bērnību pavadījis Rīgā, centrā, Daugavas krastā.

Tieši kurā posmā copēji?

Rīgas centrā pie Daugavas. Bija izņēmumi, kad ar vecākiem braucām sēņot un ar lazdas kātu Mazajā Juglā mēģināju ķert mailītes. Sāku ar pludiņmakšķeri kā visi, pēc tam ar dzīvo uz zandartu.

Tad jau streetfishing disciplīnā piedalījies, vēl nemaz nezinot, kā to sauc starptautiski?

Streetfishing it kā zināju, tā ir spiningošana no krasta, bet FIPSed tā vēl nebija iekļauta kā atsevišķa disciplīna. To piekopu ne tikai es, ļoti daudzi makšķernieki spiningo no krasta. Man tas liekas visinteresantākais spiningošanas veids, jo tur nepieciešamas tikai tavas zināšanas, sapratne, nekādu ehološu, nekādu ekrānu un citu aksesuāru. Tikai staigā un meklē zivis.

Vai var teikt, ka pirms 30 gadiem Daugavā bija vairāk zivju nekā tagad?

Spiningot sāku tikai pusaudža vecumā, tāpēc grūti pateikt. Zivju resursus pagātnē neizmērīt.

Bet subjektīvās sajūtas?

Nē, to nevar noteikt. Tad bija citi instrumenti. Atceros, ekonomiskā situācija bija smaga, piedāvājums veikalos – trūcīgs. Bija tādas mazas copes bodītes, kurās par pieciem latiem varēja nopirkt spiningošanas komplektu. Vai es tagad tādu pirktu? Nekad dzīvē! Mānekļi toreiz bija daudz švakāki, attiecīgi tajā laikā zivis bija daudz grūtāk noķert. Tagad ir tik plašs sortiments, ka ir daudz vieglāk tikt pie zivs. Ja varētu ar laika mašīnu, savu ekipējumu un savām zināšanām pārcelties uz pagātni, tad es varētu salīdzināt.

Cik bieži tagad spiningo?

Kad aktīvāk piedalījos sacensībās, nedēļā copēju četras, piecas reizes. Sezona sākās pavasarī, kad ledus izkusa, beidzās, kad uzsala.

Ņemot vērā, ka Daugava tomēr ir plata un liela, vai joprojām gadās patīkami jaunatklājumi?

Kaut ko jaunu vienmēr var atrast. Iemet tālāk, uztausti jaunu bedrīti, kādu anomāliju. Daugava Rīgā ir plata, krasta līnijas ļoti garas, vienmēr ir iespēja iemest mānekli tur, kur to iepriekš neesi darījis, un atrast kaut ko jaunu. Rīga vispār ir ideālākā vieta spiningošanai no krasta. Neko nesaku par zivju daudzumu, bet tieši kā par akvatoriju Rīga ir nr. 1 Baltijā.

Citi saka, ka vēl Liepāja, Ventspils ir ideālā situācijā.

Ventspili es vispār neizskatu kā variantu, jo tur ir tikai Venta. Turklāt mola iekšpusē nemaz nevar spiningot. Tikai promenādes posmā. Čoms tur ik palaikam kaut ko noķer, kad asari ienāk no jūras. Liepāja ir interesanta – kanāls, Karostas kanāls, ezers, tur ir interesanti, ķeras līdakas un lieli asari.

Vai pirms 30 gadiem sami Daugavā bija pie Rīgas?

Toreiz samus nevilku, bet esmu redzējis, kā izvelk uz grunteni. Pirms sāku piedalīties makšķerēšanas sacensībās, patika sēdēt ar gruntenēm. Klasiskā cope ar zvaniņiem, sēdi un gaidi, kad iezvanīsies. Pirms sešiem, septiņiem gadiem Rīgā mēģināju kādu samu noķert un secināju, ka to ir daudz. Tie mazie kurkulēni 20, 30, 40 cm garumā ķērās tik bieži, ka apnika vilkt. Iemet, un pēc 10 minūtēm ir galā.

Ķēri uz naktstārpu?

Jā.

Apsvilinātu zvirbuli, peli vai kurmi neesi spraudis uz āķa?

Nē, to neesmu praktizējis. Bet lielu samu Rīgā nav sanācis noķert. Garākais bija ap metru.

Bet ar spiningu?

Jā, tas bija metrīgs sams.

Cits tādu visā aktīvās copes laikā neizvelk.

Mums reiz Latvijas čempionātā pieķērās 190 cm sams. Komandas biedrs uzāķēja. Pusotru stundu to skrūvējām ārā.

Bija tāda sajūta, ka aizķēris vilcienu?

Jā, sams dara, ko grib, tu neko nevari izdarīt. Ja mēģināsi viņu noturēt, tad kaut kas notiks – spole salūzīs, aukla pārplīsīs vai kāts tiks salauzts. Pirmās 40 minūtes sams dara, ko vēlas. Tur ir bez variantiem, neko neizdarīsi. Ja tāds milzenis pieķeras no krasta, godīgi sakot, nezinu, kā viņu varētu izvilkt. Ir jau, kas tādus velk, bet tur vajag pieredzi.

Kuru zivi visvairāk vēlies noķert?

Latvijā tas laikam ir zandarts. Sanāca piedalīties sacensībās Nīderlandē, un tās mūs nedaudz samaitāja.

Ar to, ka ūdenszāļu biežņā var noķert zandartu?

Tur visu var noķert metra dziļumā. Man joprojām patīk ķert arī asarus, bet Nīderlandē tie sasniedz 50 cm. Toreiz, kad ķērām, neviens asaris nebija zem 45 cm. Pusotra, divus kilo smagi.

Kad tāds pieķeras, vai vispār var saprast, kas ir galā?

Pirmajā reizē, kad skatījos ekrānā, domāju, ka tie ir brekši. Milzīgi, plakani, izskatījās ļoti jocīgi. Uzmetu lielu gumiju un agresīvi to izspēlēju. Kad pieķērās un iesmēlu tīkliņā, acis bija milzīgas. Tas bija 49 cm asaris ap diviem kilogramiem.

Latvijā tādi pieķeras ļoti reti.

Latvijā arī var noķert lielos, bet to ir maz. Tur tādi ir standarts. Un pēc tam, kad atbrauc no Nīderlandes un velc šeit 25 cm asarus, ir tā, kā ir. Latvijā laikam interesantākā zivs, ko ķert, ir zandarts. Bet klasikā, bez ekrāniem. Man ekrāna cope vairs nav saistoša, apnika.

Saprotu, ka gatavo arī mānekļus.

Jā, nedaudz aizgājām šajā virzienā, pamazām uzkrājam pieredzi un strādājam pie sava zīmola M Pro Series.

Kādas ir nianses šajā jomā, tas jau tas interesantākais?

Nianses tādas, ka piedāvājums tirgū ir milzīgs. Ir no kā izvēlēties, visas iespējamās krāsas, izmēri, formas, it kā viss ir, bet nav tas, ko vajag.

Bet ko tad vajag?

Sapratu, ka jāuztaisa kas labāks un piemērotāks. Populārākais asaru ķeršanas veids no krasta ir ar atvadas sistēmu. Ar to var tālu iemest un tiešām ikviens var noķert – pieaugušais, bērns, pensionārs, dāmas. It kā ar visām gumijām var ķert, bet var izdarīt tā, ka var noķert vairāk un noraut mazāk. Vajag peldošo gumiju. Tas bija mūsu ilgais ceļš kāpās. Ļoti ilgu laiku tas prasīja, bet beigās to izdarījām. Tagad ir divas ejošās asaru gumijas, un tur ir viss tā, kā vajag.

Respektīvi, peldošas ir grūtāk aiz kaut kā aizķert?

Jā, mazāk noraujas nost. Jo atvadā standarts ir atvērts āķītis vai ofsets, bet gumija nokrīt uz grunts, un tur to bieži norauj. Kā arī pavisam cita animācija māneklim, plus māneklis vairāk piesaista zivi.

Bet varbūt tas ir ražotāja mērķis – vairāk norausiet, vairāk pirksiet.

Mēs nezinām, kāda ir lielo kompāniju biznesa stratēģija. Lai gan pieņemu, ka japāņi vispār nav iedomājušies, ka viņu ražotās gumijas izmantos atvadas sistēmā. Mēs ejam citu ceļu, mēģinām uzlabot jau zināmos mānekļus, ieviest savas krāsas, citādāku pieeju vai arī vienkārši veidojam savus mānekļu modeļus.

Kādas krāsas uzskatāt par ejošākām?

Ne tikai mēs, bet arī Keitech un citi tādas izmanto. Žargonā šo krāsu dēvējam par lohu.

Lohs domāts kā muļķis, nepraša?

Jā, un šāds nosaukums radies tāpēc, ka ar tādas krāsas gumijzivi ikviens noķers. Tāda violeta, ūdenī izskatās nedaudz brūngana, kaku krāsā. Nākamais, ko esam sapratuši, – gumijas jāpiesātina ar UV krāsu. Supermīksts silikons, peldošs un ar UV efektu. Strādā, ķer daudz. Pārbaudīts ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.

Pie kā tagad strādājat?

Iespējams, šovasar varētu parādīties jauni silikona mānekļi līdaku un zandartu copei. Tagad testējam. Kā arī paplašināsim asaru copei paredzēto mānekļu modeļu skaitu. Ir vēl pāris lietu, pie kurām strādājam, bet tas vairāk ar skatienu nākotnē, pāris gadu perspektīvā.

Būsim godīgi, makšķerēšana šodien ir pārvērtusies par nenormālu mārketinga pasākumu.

Jā, un viens no lielākajiem reklāmas kanāliem ir tiktoks, kurā pieauguši cilvēki pārvēršas par klauniem, diemžēl es arī to skaitā, lai tikai piesaistītu auditoriju, bet pēdējā laikā cenšos sniegt noderīgu informāciju makšķerniekiem, pamācības u. c. Tad vēl arī Facebook.

Soctīklos interesanti vērot, kādus mānekļus spiningotāji izvēlas, un jāsaka, ka voblerus izvēlas daudz retāk nekā rotiņus, gumijzivis vai čaterbaitus.

Mēs smejamies, ka čaterbaitus vajadzētu aizliegt.

Jo?

To izgudroja kompānija no ASV – Z-Man, tos patentējot ASV tirgum. Respektīvi, visi pārējie čaterbaiti, ko redzam tirgū, ir kopijas, atdarinājumi. Oriģinālais Z-Man bija paredzēts basu ķeršanai, jo ASV un Japānā neviens nedomā par līdaku spiningošanu, taču čaterbaits tām ir ļoti piemērots. Mēs agrāk runājām, ka, ejot uz copi, vienmēr jābūt līdzi rotiņam, tagad ir tā, ka tev obligāti jābūt līdzi čaterbaitam. Protams, ir niansītes, kā to izspēlēt, nevis vienkārši iemest un vilkt, bet var paraustīt, uztaisīt pauzītes, nobremzēt, pagremdēt, un tas reāli ķer līdakas.

Un tāpēc to vajadzētu aizliegt?

(Smejas.) Jā, jo ar to ļoti labi var ķert. Padsmitajos gados, kad tas parādījās Latvijā, makšķernieki to cits no cita slēpa. Vēl viens hits ir gumijas vardes. Daži saka, ka mēs esam nokopējuši Keitech izstrādājumu, bet mēs bijām spiesti izstrādāt savu modeli, jo importētājs mani neklausīja un nepasūtīja pietiekamu daudzumu. Vasaras vidū, pašā karstākajā sezonā, tās beidzās, vajadzēja vēl, un nācās izveidot savus un arī pašiem izdomāt citus krāsojumus, kas strādā labāk nekā standarta piedāvātie.
Vēl ir tāds līdaku makšķerēšanas veids: ar laivu piebrauc pie lēpēm, atrod, kur ir tāds brīvs laukums, un mānekli iegremdē. Lēnām ceļ uz augšu, un visbiežāk tad seko ņēmiens. Lielupē šādā veidā var noķert pat līdz 40 līdakām dienā. Tiesa, paiet laiks, kamēr atrodi pareizo veidu, kā to darīt. Tāpēc visi mānekļi, ar kuriem ikdienā var noķert zivi, ir tik populāri. Un tāpēc japāņu vobleri nav tik populāri, jo tie ir dārgi, tiem nepieciešami pareizie kāti, ar kuriem tos vispār var iedarbināt, un, protams, tas pašam ir jāmāk. Populārs ir tas, ar ko jebkurš var noķert vēlamo zivi bez plašas iepriekšējās pieredzes.

Ir kāds copes veids, kam mēģināji pievērsties, bet saprati, ka tas tomēr nav tev?

Oi, tas nanodžigs! Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pametu Latvijas čempionātu streetfishing disciplīnā un pats sāku organizēt pasākumus. Neredzu jēgu izmantot nanodžigu jeb vasaras mormeni. Rīgas pilsētas kanālā, kur drīkst copēt, jā. Lielajā Daugavā es neredzu jēgu no nanodžiga. Jo kā tu iemetīsi mānekli, kas sver pusgramu, vietā, kur ir asari? Ar nano var aizmest labi ja piecus metrus no krasta. Protams, ir čaļi, kas to piekopj, kuriem tas patīk. Mazajās upītēs varbūt ar to ir forši copēt, var noķert asarīti, raudiņu, mailītes, bet kāpēc ķēmoties, ja es ar parastu spiningu varu noķert asarus? Protams, arī ar nano var saķert asarus, bet ar parastu spiningu tos saķersi vairāk un ātrāk. Pēc manas saprašanas nanodžigs ir dzimis Ukrainā, jo viņiem ir ļoti švaki ar asariem, no krasta saķert lielus ir grūti. Tāpēc Latvijā šim copes veidam lielu attīstību neredzu. Mani ir centušies pierunāt, lai sāku tirgot nanodžiga kātus, bet ne.

Kāds tev pašam bijis neaizmirstamākais piedzīvojums copē?

Vienu vakaru ar savu copes biedru Tomiņu Ķīšezerā saķērām nenormālu skaitu līdaku. Lielas, ap metru un virs. Trāpījām uz īsto brīdi, kad tās nāca iekšā no jūras un devās uz Juglas ezeru. Jā, izmantojām ekrānus, jaunās tehnoloģijas, bet līdakas bija visapkārt. Tas bija tāds līdaku eldorado, ko vienmēr atcerēšos, jo nekad neesmu dzirdējis, ka vēl kāds uz tādu būtu trāpījis.

Noteikti pēc tam kādu mēnesi vispār nebija interesanti makšķerēt…

Nu, jā, lai gan makšķerēšana tagad man ir darbs. Vai nu strādāju veikalā, vai nu pie ūdens. Testēju, fotografēju, veidoju saturu soctīkliem. Tāpēc saku, ka strādāju 24/7, un neko tur nevaru izdarīt.

Bet kur ir motivācija vēl organizēt sacensības? Tas tomēr paņem daudz laika.

Man kopš skolas laikiem ir daudz ko paticis organizēt. Sākot startēt Latvijas čempionātā street fishing disciplīnā, izveidojām biedrību, kurai vajadzēja būt zem Makšķerēšanas sporta federācijas. Diemžēl pasākums aizgāja ne tajā virzienā, kuru pats gribēju. Tā tapa biedrības Ar Makšķeri (BAM) Streetfishing līga. Nu jau būs trešais gads, un mūsu organizētajās sacensībās piedalās gan bērni, gan pieaugušie, gan ļoti pieredzējuši copmaņi no copes sporta pasaules. Nodibinājām arī BAM laivu līgu, jo spiningošana no laivas, skatoties ehološu ekrānos, ir garlaicīgs pasākums. Šeit var izmantot eholotes, bet nevar grozīt tos elles aparātus, ko sauc par jaunajām tehnoloģijām. Tas arī aizgāja. Šogad jau trešo gadu notiks asaru ķeršanas turnīrs Riga Bass, kam savā ziņā ir unikāls formāts. Protams, nesēžam uz vietas, ģenerējam jaunas idejas, un šogad pirmo reizi tiks organizēts turnīrs spiningotājiem BAM Predator Cup Latvia Open, kur dalībnieki divu dienu garumā varēs brīvi darboties visos Latvijas publiski pieejamajos ūdeņos. Redzēs, kā viss notiksies, bet atsaucība uz doto brīdi ir gana liela.
Mana iecienīta nodarbe ir sēdēt jūras krastā rudenī un ķert butes, tam par godu izveidoju festivālu Užavas bute. Ziema ir tāds kā atpūtas brīdis, bet to šogad labosim, un organizēsim BAM ledus līgu. Par to gan tuvāk ziemai. Pagājušajā gadā pieteicos palīdzēt arī LMSF un sāku organizēt Latvijas Čempionātu spiningošanā no laivām. Cik ilgi to organizēšu, vēl nav skaidrs, bet, kas zina, varbūt atkal rudenī vedīšu Latvijas izlasi uz Pasaules čempionātu ar mērķi cīnīties par medaļām, ko mēs jau izdarījām pagājušajā gadā.
Protams, šie visi pasākumi nav tikai mans nopelns, viens ko tādu izdarīt nevar. Šis ir komandas darbs, un kā komanda spējam apgāzt visus ceļā esošos kalnus. Īpašs paldies visiem mūsu pasākumu atbalstītājiem un, protams, paldies Viesturam L., Dāvidam L., Arvim A., foto un video cilvēkiem, savējiem no biedrības, savējiem, ar kuriem startēju kopā, un visiem citiem, kas ir AR un PAR mums. Mēs esam perfekta komanda, un par to paldies ikkatram. Paldies, protams, visiem dalībniekiem, lieliem un maziem, ka piedalāties un novērtējat, ko darām.

Galvenais, lai pietiek enerģijas.

Pagaidām vēl kādam laikam pietiks.

10 eiro kāts vs 1000 eiro kāts – kurš noķēra vairāk? Streetfishinga duelis Rīgā

Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs ir klāt!