Novembrī, kad Lietuvā notika pasaules čempionāts foreļu ķeršanā dīķos, 15 gadus vecais Rūdolfs Oto Egle starp pasaules 44 labākajiem dīķu foreļu ķērājiem individuālajā vērtējumā ieguva bronzas medaļu. Šis panākums viņa makšķernieka karjerā pagaidām ir visaugstākais, bet arī pirms tam viņš, aizbraucot uz mazāka mēroga mačiem, gandrīz katru reizi atveda pa kādam kausam. Raksturojot savu makšķerēšanas kaislību, Rūdolfs pārliecinoši nosaka, ka viss labākais vēl priekšā, bet ziema ir laiks, kad var upēs mēģināt noķert kādu lašveidīgo. Un pēdējā laikā arvien retāk gadās tādas situācijas, kad jāvelk no kabatas laukā mazais zāģītis, viņš nosmej.
Noteikti ne viens vien pēc tam, kad ieguvi bronzas medaļu pasaules čempionātā foreļu ķeršanā dīķos, teica: tik jauns un jau tādi panākumi.
Jā, bet arī pirms tam gandrīz katru nedēļas nogali atbraucu mājās ar sacensībās izcīnītu kausu.
Bet kā sanāca atbraukt ar bronzas medaļu no pasaules kausa izcīņas Lietuvā?
Jāsaprot, ka tas ir komandas darbs. Bez labas komandas neko nav iespējams izcīnīt. Taču viss sākās aptuveni pirms diviem gadiem, kad secinājām, ka Latvijā vairs nav dīķu, kur rīkot sacensības. Tad sākām makšķerēt pie kaimiņiem Lietuvā. Tieši tajā dīķī, kur nesen norisinājās pasaules čempionāts. Kopš tā laika tika krāta pieredze, lai varētu labi nostartēt. Un tieši pēdējā gada laikā savu pieredzi sāku izmantot arvien labāk un labāk. Pasaules čempionāts bija tāds kā pēdējais pakāpiens. Tad visu savu pieredzi centos izanalizēt, veikt pareizās izvēles pareizajā laikā, un šeit arī komanda ļoti palīdzēja. Pasaules čempionāts notika trīs dienās: pirmajā notika treniņi, nākamajās divās – sacensības. Uz pasaules čempionātu atbraucām ceturtdienā, lai pirms tam visu paspētu izrunāt. Mums jau bija sava stratēģija – labākos mānekļus, par kuriem zinājām, ka tiem vajadzētu strādāt, treniņos vispār neizmantojām. Lai citi sacensību dalībnieki tos neredzētu. Pa pusei tas izdevās, jo uz čempionātu tomēr atbrauca pasaulē labākie makšķernieki, un viņi jau māk atrast to panākumu atslēdziņu.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Vai sacensībās jau pašā sākumā tev bija skaidrs, ka esi ticis medaļnieku sarakstā, vai arī tas bija pārsteigums līdz pašām beigām?
Kad sestdien sākās sacensības, man personīgi rīts un pusdienas laiks izdevās ļoti labs, jo visus pretiniekus uzvarēju. Pēc tam vienam makšķerniekam zaudēju, ar otru sanāca tā, ka mums zivju skaits bija vienāds. Šajā disciplīnā nav tā, ka, noķerot visvairāk zivju, uzreiz būsi pirmajā vietā. Te galvenais uzvarēt savu dueli ar pretinieku 20 minūtēs. Par uzvaru pienākas trīs punkti, ja ir vienāds zivju skaits, tad divi punkti, ja zivju nav vispār (0:0), tad viens punkts, ja zaudē kaut vai ar mīnus piecām zivīm vai vienu, tad nulle punktu. Dienas beigās skaita punktus, un tad var saprast, kurā vietā atrodies.
Pēc pirmās dienas biju pirmais, otrajā dienā gan man, gan visai mūsu komandai rīts nebija īpaši veiksmīgs. Punktus lasījām ļoti lēni, līdz pusdienai nokritām līdz astotajai vietai. Bet tad sākām lēnām saņemties un dienas beigās bijām trešie. Taču svētdien, kad sacensības bija beigušās, domājām, ka labākajā gadījumā būsim ceturtie vai piektie. Aizbraucām uz mājiņu, kapteinis mūs sasauca kopā un paziņoja, ka esam trešajā vietā. Tie mums bija tādi kā svētki. Un man individuālajā vērtējumā trešā vieta.
Teici, ka Latvijā nav dīķu, bet Lietuvā ir. Kā tas jāsaprot? Ko darām nepareizi?
Latvijā esam trīs dīķos rīkojuši sacensības. Pirmajā nevarējām turpināt organizēt sacensības, jo bija problēmas ar zivīm. Lai sacensības būtu interesantas, visu laiku zivju krājums dīķī jāpapildina. Dīķa saimnieks gribēja, lai bizness ir mierīgāks, un ieviesa tādus noteikumus, ka dīķī zivis ķert var, bet noķerto zivi nedrīkst atlaist, tā jāņem. Mūsu sacensībām tas galīgi neder, jo visas zivis atlaižam. Cits dīķis bija pārāk mazs un šaurs, arī trešā dīķa īpašnieks atteicās no piedāvājuma. Tāpēc tagad meklējam dīķi nākamajai sezonai.
Vārdu sakot, meklējat plašākus ūdeņus?
Nuja! Tāpēc reizēm, lai uzkrātu jaunu pieredzi, zināšanas, braucam uz dīķiem Polijā, Slovākijā vai kur citur.
Lietuvā foreles uzvedas citādāk nekā Latvijas dīķos dzīvojošās?
Katrā dīķī to uzvedība ir atšķirīga. Lai gan tas atkarīgs arī no tā, kā mainās laikapstākļi, kuriem zivs pielāgojas, kādi mānekļi jāizmanto. Tas viss mums jāsaprot.
Cik vidēji mānekļus sanāk izmēģināt, līdz saproti, kurš strādā vislabāk?
Kā kuro reizi. Ja esi ļoti labs sportists, tu jau zini, kuri no mānekļiem ir viszivīgākie. Ja neķeras, tu sāc meklēt, kuri strādā, kamēr atrodi. Bet var būt arī tā, ka ar pirmo metienu sāc ķert vienu zivi pēc otras. Sacensībās nav mānekļu, kuri dominētu, vienkārši tie ir jāmaina un zivij jāpiedāvā, kas neredzēts.
Par mānekļiem runājot, jums ir arī pašu gatavotie vai tikai oriģinālie?
Oriģinālie. Sacensību noteikumos rakstīts, ka māneklim jābūt ne mazākam par 18 mm, tajās nevar izmantot mušiņmānekļus. Katrās sacensībās noteikumi ir nedaudz citādāki, bet galvenā to doma ir tāda, lai tās būtu pēc iespējas godīgākas, lai visiem ir vienādas iespējas un rezultātu nosaka tikai paša meistarība.
Par mānekļiem saka, ka vispirms uz tā uzķeras makšķernieks, kuram tas iepatīkas no pirmā skatiena, tikai pēc tam ar to tiek ķertas zivis.
Ir daļa mānekļu, kurus izvēlies pats. Mums bieži ir tā, ka sacensībās parādās jauni mānekļi, kas strādā, un tev pēc iespējas ātrāk tādu vajag nopirkt. Lai gan pietiekami bieži ir tā, ka pašam iepatīkas māneklis un tad to nopērc.
Kur tu pērc mānekļus?
Latvijā ir divi veikali, vēl mēdzu tos iegādāties kādā Vācijas veikalā, bet visvairāk laikam izmantoju vienu Japānas internetveikalu. Skatos un meklēju sev vajadzīgos. Dažreiz skatos privātos sludinājumus, kuros makšķernieki piedāvā gan labus lietotus, gan pilnīgi jaunus mānekļus.
Tavs ceļš uz copi noteikti sākās ar lielu tēva atbalstu.
Jā, tēvs mani sāka ņemt līdzi uz copi. Tas bija tik agrā vecumā, ka es to pat neatceros. Viss sākās kā lielākajai daļai makšķernieku – ar raudiņām, plicīšiem, un tad lēnām izaugu līdz plēsīgajām zivīm, nopietnākai copei. Un attīstoties saproti, kas sirdij tuvāk.
Tātad tev tuvākas ir tieši foreles?
Vistuvāk sacensības foreļu ķeršanā gan dīķos, gan upēs, bet esmu piedalījies arī spiningošanas sacensībās no laivām. Man patīk sacensties, bet pēc sacensībām man tuvāka ir lašu vai taimiņu spiningošana, un tad seko pārējās plēsīgās zivis. Lai gan daudz kas atkarīgs no laikpstākļiem – pavasarī ķer vienu, rudenī ko citu. Tepat pie mājām Lielupē esmu ķēris arī zandartus. Pielāgojos situācijai.
Zandartus džigoji vai ķēri dropšotā?
Ar dropšotu. Vasarās asarus ķeru ar atvadas sistēmu. Īpaši tad, kad tie sanākuši upē no jūras. Tad ir tā, ka met un velc.
Vai vari pateikt, cik tev ir makšķerkātu?
Aptuveni desmit kātu forelēm, no kuriem izmantoju tikai sešus, pārējie ir rezerve. Vēl ir aptuveni desmit spininga kātu lielākām zivīm, un kādi seši pludiņmakšķerēšanai un fīderim.
Tu esi iecienījis kādas konkrētas kompānijas ražojumus vai turpini meklēt ideālo kātu?
Tagad es vairāk iespringstu uz forelēm un investēju aprīkojumā tieši forelēm, jo man liekas, ka tas ir visvajadzīgākais. Parasti jau katru spiningu pielāgo tai zivij, ko plāno ķert, tās izmēram un uzvedības stilam. Pērn pasaules čempionāts foreļu makšķerēšanā dīķos notika Rumānijā. Tur foreles bija ļoti mazas, tās bija jāķer divu metru dziļā dīķī, zivis ķērās tikai pie pašas grunts, bet, kad pieķērās, burtiski pēc pussekundas uztaisīja virs ūdens svecīti. Šāda veida zivij vajag arī atbilstošu kātu un mānekli.
Tagad augstākais plaukts, uz ko skatos, ir Rodio Craft zīmols. Manuprāt, tas ir viens no labākajiem un populārākajiem tieši foreļu makšķerēšanai. Šis zīmols ražo gan spiningus, gan mānekļus, gan citas makšķerēšanai nepieciešamas lietas.
Bet ar foreļu kātiem jau var labi ķert arī sapalus.
Jā, ir foreļu kāti, kuri labi der sapalu copei, mormišingam, kad ķer pavisam mazas zivtiņas. Kātus jau var dažādām zivīm pielāgot, nav tā, ka var ķert tikai foreles, un viss.
Kad sāc eksperimentēt – tad, kad ķeras, vai tad, kad neķeras?
Eksperimenti tiek veikti, kad zivis neķeras. Tad ikviens mēģina izdarīt kaut ko neierastu. Manam komandas biedram Raimondam Kinertam parasti izdodas izdomāt kaut ko ļoti interesantu. Vienā mačošanās reizē nevienam no mums neķērās. Raimonds ieraudzīja, ka blakus kāds noķer foreli ar zilu šūpiņu, un arī nolēma izmēģināt savu zilo šūpiņu, kuram bija uzkrāsotas svītriņas. Un uzreiz noķēra zivi. Tad viņš izdomāja, ka varbūt zivīm patīk tieši tās svītriņas, un uzlika šūpiņu, kā viņš teica, grīdas krāsā, bet arī ar svītriņām. Un arī uzreiz noķēra zivi.
Cik es pats esmu makšķerējis dīķos, esmu secinājis, ka nav tā, ka mānekļa krāsa nebūtu svarīga. Dīķos, kad izmēģini daudzus mānekļus un zivis ir ļoti izvēlīgas, tev var būt mānekļi vienam un tam pašam dziļumam, bet ar atšķirīgu krāsojumu, un zivis ņem tikai uz vienu specifisku. Tāpēc uzskatu, ka krāsai dīķos ir nozīme. Ir bijis tā, ka zivs neķeras, bet uzliec rozā krāsas mānekli, uz kuru parasti zivis ņem tad, kad izsalkušas un aktīvas, un burtiski apžilbini ar šo mānekli tobrīd pasīvās zivis, un izdodas noķert vairākas. Vienas mānekļu receptes nav, jāpielāgojas situācijai, jo dīķos jau uzreiz var redzēt, uz ko citi ķer, un saprast, ko zivs tajā brīdī vēlas ēst.
Tu izmanto kādas īpašas auklas?
Tagad, kad zivju izmērs vairs nav tāds, kāds savulaik bija Lietuvā, kad varēja noķert līdz pat divus kg smagas foreles, zivju ķeršanai dīķos populāras ir poliestera auklas, kas atšķiras no monofilajām auklām ar to, ka tās nestiepjas, tās ir informatīvākas. Ja zivs uzgrabina pa mānekli, to uzreiz jūt daudz labāk, nekā ķerot ar monofilo auklu. Pītā aukla arī ir informatīva, bet tā ne vienmēr zivs rāvienus pareizi noamortizē. Tāpēc poliesters ir tāds kā zelta vidusceļš. Uz vienas spoles man ir pītā aukla, kas domāta, lai dīķī mānekli varētu aizmest maksimāli tālu jeb tuvu pretējam krastam. Vēl ir viens kāts ar spoli, uz kuras uztīts tīrais fluorokarbons, ko parasti izmantoju, ķerot zivis ar vobleriem. Tam arī ir sava specifika, tas ir ļoti mīksts, staipīgs, bet aukla ir salīdzinoši smaga. Dažus voblerus, kas ir lēni grimstoši, šī aukla var palīdzēt nogremdēt ātrāk, un dažreiz šādas nianses nosaka, vai sacensībās izšķirīgajā brīdī noķersi zivi vai ne.
Pirms sacensībām izjūti stresu?
Man šis posms ir pārgājis pirms pāris gadiem. Kad piedalījos pirmajās sacensībās, tad vispār nevarēju pagulēt. Arī pirms došanās uz parasto copi, piemēram, vimbās uz Ventu, zināju, ka būs agri jāceļas, bet tāpat nevarēju aizmigt. Tagad negulēšana pirms sacensībām jau ir pārgājusi.
Cik tev bija gadu, kad nevarēji pagulēt?
Pirmajās sacensībās piedalījos pirms aptuveni trīsarpus gadiem, tad man bija 11 gadi.
Tu saki, ka esi iecienījis lašveidīgo zivju ķeršanu, kur dodies tās ķert?
Salacā, Gaujā, mazajās upēs. Pēdējo gadu laikā gan neviens ievērības cienīgs eksemplārs nav noķerts. Jo, lai noķertu lielu taimiņu, jābūt arī lielai veiksmei. Esmu noķēris aptuveni 10 lašus un ļoti daudz taimiņu.
Cik reižu gadā fīderē?
Pagājušajā gada vasarā braucu uz zušiem, bet to gan drīzāk varētu saukt par gruntsmakšķerēšanu. Jo ir tādi brīži, kad vasarā gribas aizbraukt uz zušiem tepat Pierīgā, ap Baltezeriem.
Ko liec uz āķa? Naktstārpu?
Tur, kur parasti braucam, bez naktstārpa ļoti labi strādā arī mailīšu filejiņas. Tās gan iecienījuši arī zandarti. Gruntsmakšķerēšanā, ja man apnīk sēdēt un gaidīt, varu aiziet turpat netālu no krasta pamēģināt ar spiningu noķert kādu zandartu.
Kāds tev ir lielākais zandarts?
Šovasar izmēģinājām Panoptics tehnoloģijas un izdevās noķert 78 cm garu zandartu, aptuveni 4,2 kg smagu.
Ilgi kausēji?
Kad to pievilku pie laivas, vienu brīdi tas baigi sāka pumpēt uz leju. Nekāds stiprais kāts man nebija, bet aptuveni minūti iznāca ar zivi pacīnīties.
Nav jau sams, kurš var makšķernieku ar laivu teju pāris stundu vilkt pa ūdeni.
Man neko tādu nav nācies piedzīvot, jo uz samiem ne reizi neesmu braucis. Varbūt, ja atradīšu laiku, varētu pamēģināt.
Arī mežavimbas uzvedas ļoti sportiski.
Esmu mēģinājis tās ķert tepat Lielupē, bet kaut kā tās pamanījās no manis izvairīties. Tur, kur parasti ķeru asarus, to nav diži daudz.
Kā šo gadu laikā, kad makšķerē, mainījies tavs inventārs?
Spoles un kāti kļuvuši vieglāki, dārgāki un labāki, bet mānekļu kastes – smagākas. Pamazām apaugu ar mānekļiem.
Ja tev jau šādā vecumā ir ļoti cienījami panākumi, vai nebaidies, ka pēc pāris gadiem varētu kļūt garlaicīgi?
NOT google-places-scripts.mobile-all-kvadrats6
To laiks rādīs, bet pagaidām nav domu beigt piedalīties sacensībās un pārstāt makšķerēt. Viss labākais tikai sākas.
Kādu klasesbiedru esi pievērsis makšķerēšanai?
Nesanāk, jo viņiem makšķerēšana neiet pie sirds, vairāk datorspēles interesē.
Tu jau tagad varētu piestrādāt par copes gidu?
Varētu, tiesa, ne visās jomās. Dīķos varbūt ne, te pašiem jābrauc piedalīties sacensībās un jāmācās. Mūsu klubiņš ir ļoti draudzīgs, nekad neesam skopojušies ar padomiem. Pat ja esam viens otram pretinieki, stāstām, uz ko noķertas zivis, lai visi kļūtu gudrāki.
Kāds ir tavs tuvākais sacensību plāns?
Nākamās sacensības būs nākamā gada aprīlī. Šo sestdien plānoju iesildīt roku kādā lašupē, lai janvārī varētu mēģināt pierunāt kādu taimiņu. Tagad visa uzmanība tiek pārslēgta uz lašu un taimiņu copi.
Uz ledus nemakšķerē?
Uz ledus nav laika. Ja tagad pie mājām būtu labs ledus, tad gan aizietu, bet es noteikti neziedotu brīvdienas zemledus copei, ja varu tajā laikā aizbraukt uz kādu upi un noķert kādu lašveidīgo. Man vairāk patīk spiningot un sajust, ka auklas galā pretojas spēcīga zivs. Man arī labāk patīk ķert zivis nevis ezerā, bet tekošā ūdenī, kad ej gar upi un tās meklē, nevis ķer tikai vienā vietā. Protams, ar laiku izstrādājas sava copes pieredze, kad saproti, kurā vietā labāk ķeras.
Daži makšķernieki saka – ja, copējot lašveidīgos, nenorauj nevienu mānekli, tad acīmredzot kaut kas tiek darīts nepareizi.
Tam var piekrist, jo parasti sanāk noraut mānekļus, īpaši ziemā, kad lasis ir neaktīvs, uzturas tuvāk gruntij. Turklāt lašupēs ir ļoti daudz ķērāju un mānekļus sanāk itin bieži apraut, jo tu nevari ķert ar mānekli pusūdenī vai pavisam tuvu ūdens virsmai. Tad varēs mēnešiem mētāt un neko nenoķert.
Kādreiz esi līdis ūdenī pēc mānekļa, kas īpaši sirdij tuvs?
Drīzāk pats esmu atradis citu norautos mānekļus, tas ir tāds patīkams bonusiņš makšķerēšanas laikā. Man gan ir bijis tā, ka māneklis metiena laikā ieķeras koka zarā, un tad mēģinu to nozāģēt.
Sanāk, ka uz copi jāņem līdzi arī zāģis?
Mazo kabatas zāģīti jau var vienmēr paņemt līdzi. Bet šādi negadījumi man gadās arvien retāk.
Jo dārgāks kāts, jo šaurāka tā “specializācija”. Elvijs Meisters “Ķeram lielo!” #33 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
