Nezinu, kādā gultnē būtu attīstījies mans makšķerēšanas hobijs, ja vien ne apstākļu sakritība. Iespējams, ka neesmu vienīgais ar šādu dzīvesstāstu, bet bieži vien lielām lietām aizsākums ir neapzināts, tā teikt, tām ir gadījuma raksturs. Atceroties savu bērnību, kad pamatā ķērām balto zivi ar pludiņmakšķeri, kas noteikti sagādāja lielu prieku, šad tad trāpījās arī svītrainie nebēdnieki, kuri bija naski uz slieku plūkāšanu. Kad tie pieķērās, āķu izurķēšana bija viena nepateicīga nodarbe, kas bieži beidzās ar āķu pārsiešanu, un tā noteikti nebija mīļākā nodarbe copes procesā, jo speciālie mezgli vēl nebija apgūti, sējām, kā mācējām, bet kā sanāca, tā bija labi, ļoti nepārdzīvojot, līdz brīdim, kad kaut kas lielāks aizgāja, to pat neredzot. Tajos gados skolas vasaras brīvdienu laikā viens patiesi gaidīts pasākums bija došanās uz atpūtas bāzi. Padomju laikos daudziem uzņēmumiem bija savi kempingi, kuros tā laika darbaļaudis varēja pavadīt brīvbrīžus. Lieki piebilst, ka parasti tie bija pie ūdeņiem, un, pateicoties tam, notika mana pirmā tikšanās ar Bārtu. Parasti visas trīs dienas tā arī tika pavadītas upes krastā, nedaudz atvēlot laiku miegam, kaut arī tas bija visai nosacīti, jo ne prāts, ne ķermenis neizjuta nekādu nogurumu – tādos brīžos viss grozījās tikai par un ap copi. Šī liriskā atkāpe vairāk bija domāta tam, ka tieši tajā brīdī par sava veida mērķa zivi kļuva tieši asaris. Varbūt tāpēc, ka to bija viegli tur noķert, bet varbūt tādēļ, ka sabozies tas izmēros vienmēr likās lielāks, nekā patiesībā bija?! Mēs ķērām tos uz sliekām, kuras paši gājām uz parku sarakt, saliekot tās skārda bundžiņā ar naglu sacaurumotu vāciņu, kurā agrāk bija kafija. Ja tārpu pietrūka, tad tuvākajā apkaimē bija apgriezti visi akmeņi vai satrūdējuši koki, lai papildinātu krājumus. Jā, ir patīkami pakavēties atmiņās, bet mēģināsim atgriezties realitātē un atbildēt uz jautājumu – kā tad asari noķert upē tagad?
Apzināti ierobežosim iespējamo posmu, kurā ķersim. Nosacīti tas būs no upes ietekas Liepājas ezerā līdz tiltam pie Nīcas ciemata.
Šis ir upes mākslīgi veidotais posms, kurš pēdējo desmit gadu laikā ir pārcietis vairākas būtiskas izmaiņas, kas ir atstājis sava veida ietekmi arī uz zivju uzvedību.
Kā galveno minēšu padziļināšanas darbus, kad ar zemes sūcēja palīdzību tika attīrīta un padziļināta upes gultne, kas nevarēja neatstāt iespaidu. Šodien gan varu teikt, ka bažas bija nopietnākas, realitātē, ceru, ka viss tik ļauni nav, jo pieredze rāda, ka ar zivju resursiem joprojām viss ir kārtībā, vismaz ar mūsu mērķa zivi asari. Bet, lai izprastu sīkāk tā uzvedību un paradumus, atkal nedaudz pakavēsimies vēsturē, bet jau ne tik senā.
Asari un upe bija tik dziļi iesēdušies manās atmiņās, kad agri vai vēlu tam bija jānotiek, lai es atkal atgrieztos. Tas bija pirms padsmit gadiem, bet tas bija ar citiem rīkiem, droši var teikt, manis vēl neapgūtiem. Te gan neliels paskaidrojums, kāpēc tas nenotika ātrāk – vienkārši tāpēc, ka esmu jelgavnieks, bet dzīvot uz Liepāju pārvācos jau pēc studijas gadiem. Iespējams, ka apkārtnes ūdeņu vilinājums manī neapzināti uz šo soli arī paskubināja. Bet noliegt to tiešām nevar – izvēle te ir neierobežota, visām gaumēm un interesēm. Tātad – toreiz man līdzi bija spiningošanas komplektiņš, tāds savdabīgs laitiņš, kurš, salīdzinot ar šā brīža inventāru, bija visai necils, bet es taču esmu bērnībā rūdījies ar bambuseni, tāpēc vienīgā doma bija, kā noķert mērķa zivi – asari?! Nezinu, kas mani vadīja, izvēloties vietu, bet devos uz upi, lai iepazītu to pilnīgi no jauna. Informācijas visai maz, vairāk entuziasma vadīts. Un tas ir tieši rudens laiks.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Gar upes kreiso krastu piekļāvies ceļš, kas ļauj upei visai ērti piebraukt. Krasti daļēji aizauguši, bet ir makšķernieku veidotas vietas, kurās arī sākam iepazīšanos ar upi. Līdzi ir tikai pāris desmiti dažādu krāsu nelieli tvisterīši, kā arī visai lētas un ne ar tiem labākajiem āķiem aprīkotas džiggalvas. Pirmie metieni pārsteidz, jo uzreiz jūtu atsaucību no asaru puses. Spole aprīkota ar monofilo auklu, bet tik un tā kontakts ir, kas ļauj veikt pirmo apzināto piecirtienu – un tas ir noticis, visai laba izmēra asaris ir krastā. Vai pārsteigts? Protams, jo kaut ko tādu negaidīju. Turpinājums tajā dienā nelika vilties. Tika iesēta pirmā sēkla auglīgajā mikrodžiga lauciņā, kas līdz šim ir palikusi kā mana galvenā spiningošanas disciplīna. Tālākais jau pakļāvās tam neizmērojamam azartam, kas vilināja pētīt upi un zivju uzvedību.
Gadu no gada rudeņos man notiek savdabīga sezonas atklāšana. Kāda tā būs, kādi būs rezultāti – ekspektācijas balstītas uz pieredzi, bet garantiju nav, tāpēc atgriežamies reālajā laikā, lai izvirzītu mērķus šim rudenim. Kā jau minēju, pa šiem gadiem upe ir stipri izmainījusies. Agrāk potenciālas zivju atrašanās vietas varēja nojaust pēc aizauguma, bet tagad tas ir minimāls, tas nozīmē, ka zivju iespējamā koncentrācija būs jāmeklē no jauna. Šā brīža apstākļos to var veiksmīgi darīt gan no krasta, gan no laivas. Tā kā pats šobrīd vēl esmu krasta copes piekritējs, tad upi praktiski neesmu iepazinis ar modernajām eholokācijas ierīcēm, kas kaut kādā mērā ir papildu izaicinājums atrast un lokalizēt zivi. Laivotājiem tādā ziņā ir savas priekšrocības, bet kopumā stratēģijas ir līdzīgas. Pirmos izlūkgājienus jau var sākt septembra sākumā. Pārsvarā tas būs vietējais asaris. Tagad esam apbruņojušies ar kvalitatīviem copes rīkiem, un mānekļu izvēle var pārsteigt mūs pašus, bet ceram, ka arī zivīm tā patiks. Ja copējam no krasta, vēlams pietiekami garš kāts, jo zivi cenšamies atrast visas upes platumā. Laivotājiem noderēs viņu ierastie instrumenti. Te uzreiz uzsvars uz vienu no galvenajiem aspektiem – vēja virziens. Pieņemsim, ka strādāsim no upes kreisā krasta, tad ērtākie būtu rietumu, dienvidrietumu vēji, kuri ļaus veikt tālākus iemetienus, neveidosies nevēlama bura, kas noteikti nāks par labu čujkai, jo lielos asaru copes mēdz būt tik neizteiksmīgas, ka sajūtam tās tikai ar muguras smadzenēm.
Tāpēc vairs nekādu monofilo auklu, tikai un vienīgi kvalitatīva pītā. Uzreiz ir viena laba ziņa tiem, kuri ķers no krasta – zacepi ir, bet tie ir visai reti. Upes reljefam nav raksturīgas anomālijas, kaut ir vairākas specifiskas vietas, bet tās ļaušu atklāt jums pašiem, gan jau kādam būs interese izpētīt upi arī ar modernām ierīcēm, kas jums noteikti dos lielu handikapu. Nākamais svarīgais aspekts – straume. Vasarā upe praktiski ir pīļu dīķis, bet pirmās rudens lietavas var iedot tik ļoti nepieciešamo ūdens plūsmu. Atkarībā no tā, cik slapjš mums būs rudens, no tā vistiešāk būs atkarīgs arī līmenis, jo upe uz izmaiņām visai ātri reaģē. Pats sekoju novērojumiem meteo.lv lapā. Pa šiem gadiem ir jau izstrādājies algoritms, kad varam droši teikt, ka šodien upē darīt nav ko. Lai jums būtu aptuvens atskaites punkts, tad tie būtu 2 metri pēc lapā atrodamā grafika. Tad jau straume kļūst tik spēcīga, ka pa upi papildus vēl tiek nesti visādi gruži, kas apgrūtinās copi. Tagad nedaudz par upes dziļumiem – nav man precīzas informācijas par to pēc upes attīrīšanas (posms no Toseles ietekas upē līdz ezeram), bet caurmērā pie normāla līmeņa tie varētu būt 2,5–4 metri. Līdz ar to standartā var strādāt ar 4–6 gramu ausaiņiem. Ofseta āķi ieteicami, bet var strādāt arī ar atvērtajiem āķiem, gan arī klasiskajām džiga galvām. Un te nonākam jau pie viena no galvenajiem jautājumiem – mānekļu izvēle. Noteikti varu teikt, ka te nav izņēmumi, varat strādāt ar jau saviem favorītiem, bet dažus no savas kolekcijas pieminēšu. Tā kā manas vienas no pirmajām ēdamgumijām bija mūsu pašu Salmo Lucky John gumiju sortiments, tad no tiem gadiem klasiskākie mānekļi bija Hogy Hog, Tioga un Ballist. Īpaši izceltu vēžveidīgos visos to iespējamos un neiespējamos veidolos, ko tagad piedāvā copes mānekļu industrija. Līdz upes attīrīšanai tā bija ļoti bagāta ar vēžiem, kas arī ļāva kļūt populārām tieši šīs grupas gumijām. Nākamā mānekļu grupa, kura tieši pēdējos gados devusi lielāko pienesumu, ir visu veidu ūdens iemītnieku imitācijas, konkrētāk te varu minēt spāru kāpuru imitāciju, kuras paši esam iesaukuši par larvām (oriģināli tās ir firmas Fanatik gumijas), bet kopumā te ir ļoti liela izvēle arī citiem ražotājiem, kā vienu no populārākajām minot Perch`ik modeli Babka, īpaši 2,2 collu izmērā. Rudens jau pats par sevi ar atdziestošu ūdeni diktē izvēli par labu pasīvajiem mānekļiem, bet eksperimentēt vajag, ko daru arī es un mani copes kolēģi, tā atklājot arvien jaunus mānekļus, kas dod labākos rezultātus. Te var minēt arī tādu situāciju, ka gadu no gada mainās zivju gaume un tās var pārslēgties uz citu krāsu no tai jau iecienītā modeļu klāsta. Bet tendence būtībā ir viena – tās ir dabiskās krāsas, bet par ļaunu nenāktu, ja krājumos ir arī kāds spilgtāks tonis, kurš var noderēt duļķaina ūdens gadījumā. Ja šo apkopojam, domāju, ka upes asarim nav kaut kādas ļoti atšķirīgas iegribas, salīdzinot ar ciltsbrāļiem citos ūdeņos. Vēl nedaudz par kātu – pats ikdienā strādāju ar spiningu, kuram ir ielīmētā spice (solid). Izvēle par labu tam atkal asaru kaprīžu dēļ, kad māneklis ir jānovada pa grunti maksimāli dabiski, piemēram, tā saucamā skrāpēšanas metode. Bet tas nekādi nenozīmē, ka to nevar izdarīt ar kātiem, kuriem ir tubulārā spicīte, katrs jau savu roku ir piešāvis kaut kam konkrētam. Jebkurā gadījumā sāciet ar to, ko esat jau apguvuši citos ūdeņos un kas ir tuvāk jūsu saprašanai par copi ar mikrodžigu.
Gads no gada atšķiras, un tas liek atkal un atkal atgriezties pie upes, lai pārbaudītu jau iepriekš uzkrāto pieredzi vai atrast jaunas pieejas upes asara iegribām. Tagad vēl nedaudz par citām alternatīvām, kurām šad tad var būt visai izšķiroša nozīme. Noteikti mans ieteikums ir pamēģināt pavadas sistēmu (otvodnoj, atvada u.c.), ja asaris uz mikrodžigu neatsaucas pietiekami aktīvi. Izmantojam to pašus mānekļus. Vēl var mēģināt arī dropšotu (drop shot), kur atkal lieliski noderēs tie paši mānekļi. Klasiskās spiningošanas piekritējiem asaru vobleri un rotiņi, īpaši, ja makšķerēsiet no laivas. Un atceramies – ķerot asarus, upe var jūs iepriecināt ar kādu negaidītu bonusu. Laba izmēra līdaka, mežene, breksis, un pat sazāns (pašam ir bijuši četri šādi gadījumi, gan ar dažādām beigām). Bet saraksts var būt arī plašāks, lai tikai sagatavotās copes uzpariktes ir gatavas pacīnīties ar kādu noslēpumainu ūdens iemītnieku. Un noslēgumā gribu vērst pastiprinātu uzmanību uz to upes posmu, kurš nu ir ieguvis visai dīvainu izskatu. Runa ir par akmeņaino krastu, kas sākas tilta rajonā. Diemžēl projekta ietvaros nav padomāts par to, ka šī vide tagad ir ar ierobežotu piekļuvi, jo nokāpšana līdz ūdenim pa šo akmens krāvumu ir visai riskanta veselībai, un jābūt ļoti uzmanīgam, īpaši, ja to darāt pirmo reizi. Bet arī šis posms ir ievērības vērts. Tas nav šobrīd padziļināts, tāpēc gribētu teikt, ka zivis ir saglabājušas savas ierastās atrašanās vietas, un jums ir dota iespēja tās atklāt.
Neskatoties uz to, ka esmu praktiski aprakstījis tikai pavisam nelielu upes posmu, ar to pilnīgi pietiek, lai ļautu jums izjust visus ar copi saistītos pārdzīvojumus. Bārta pa šiem gadiem nav kļuvusi skopāka, tā noteikti atalgos uzcītīgākos, tā aizrauj tā, ka gribas atgriezties vēl un vēl. Un pētīt ir vēl daudz ko, jo mainība šai upei piestāv. Bet, tā kā tuvojas rudens, noteikti neizmirstam par atbilstošu apģērbu, jo komforta sajūta pie upes ir svarīga, no tā pat var būt atkarīgs kopējais copes rezultāts. Un piedzīvojumi var sākties! Ne asakas! Tiekamies pie ūdeņiem!
Mānekļi, kas strādā reālos apstākļos – TOP 2022. Video bloga #6 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
