Raksts no arhīva!
Šogad sākam lašot! Kad šo rakstu lasīsi, janvāris jau būs pagājis, gribu padalīties ar to, kā ir gājis, medījot karalisko zivi. Man personīgi lašu ķeršanas medības sākās pirms vairāk nekā četriem gadiem.
Tās uzsākot, pilnībā neko nezināju. Biju, protams, dzirdējis un redzējis bildes, bet tas viss likās baigais kosmoss un kaut kas nereāls, nesasniedzams priekš manis. Bija vēls rudens, kad beidzu ķert karpas un sāku plānot, ko darīt nākamajā sezonā. Todien zināju, ka karpas vairāk neķeršu. Ne profesionālā līmenī, proti, sacensībās vietējā un starptautiskā mērogā, ne arī ikdienā savam priekam. Karpu makšķerēšana prasa ļoti daudz brīvā laika, tam es biju jau veltījis 10 gadus. Zināju, lai ar to nodarbotos nopietni un varētu parādīt kādu rezultātu, ir daudz laika jāpavada pie ūdens, bet nolēmu tam vairāk neziedot laiku un vairāk pievērsties īsāku sesiju makšķerēšanai, un nu tā izvēle krita par labu spiningam. Sāku tieši ar lašveidīgajām zivīm – forele, lasis. Sanāca sapazīties ar Uģi Circeni, kas man palīdzēja spert pirmos soļus un parādīja virzienu, izstāstīja par iespējām ķert Salacā un Gaujā. Tolaik es upes nepārzināju kā tagad un Salaca likās biedējoša, strauja un dziļa. Gauja bija man par plašu, un sapratu, ka jāzina vietas, kur makšķerēt – kur mēdz apstāties vai uzturēties lasis, tā saucamās pieturvietas, citādi nav jēgas tur doties. Viss sākās ar Salacu, ieteica aptuvenās vietas, kur sākt, principā tie aprobežojās ar auto stāvvietas ieteikumiem – tālāk meklē pats. Tad vēl bija laiki, kad pie upes varēja atrasties brīvāk un nevajadzēja plānot makšķerēšanas laiku mēnesi uz priekšu, dienu iepriekš varēja nopirkt licenci un mērot ceļu uz upi.
Iesākot
Nu pilnīgs iesācējs nebiju, spinings, protams, bija rokās turēts. Jau no bērnības esmu ar makšķeri rokā. Pirmo reizi, kad devos lašos, nolēmu sākt ar to, kas ir jau pa gadiem sakrājies. Pielasīju kastīti ar vobleriem, kas bija piemēroti straumei, kā arī pāris bleķus. Modeļus jau neatceros, bet kastītē bija ap padsmit vobleriem. Jā, skaitu es atceros, jo pilnīgi visus es pirmajā reizē aprāvu. Nebija jau nekādas saprašanas par upi kā tādu. Upe ir jālasa, jāsaprot tās tecējums, bet to var tikai iemācīties darot, neviens priekšā to nepateiks, arī gudrais veikalnieks, tam uzdevums ir cits – pārdot. Tā nu es arī pirmo sezonu cīnījos ar sevi, upi un mānekļiem. Zivis nebija primārais, jo labi sapratu, ka tā lieta ir jādara pareizi un tad sekos rezultāts. Vēl vienu kļūda, ko es pieļāvu – bija pārāk plāna aukla, jā, lidoja labi, bet mazākais zāles kušķis, un vobleris nost. Salaca nav tā upe, kur nepieciešami tāli metieni, tāpēc pārgāju uz #2 PE (~ 0,22 mm) pīto auklu. Ar lielu rezervi, protams, bet toties nepazaudēju vairāk voblerus un jutos drošāk, varēju novadīt maksimāli tuvu ķērājiem. Spinings, ar kuru sāku, bija Ponton Psyhogun 2,21 m ar testu 7–24 g. Teiksi – ļoti īss kāts lašupei, pilnībā piekrītu. Bet iesākumam derēja. Vēlāk jau rokas saauga ar makšķeri un mainīt to negribēju, vienīgā problēma bija izvadīt zivi, ja nevar pieiet pie ledus malas, bet tas bija ļoti reti. Salacā ledus malas bija ļoti stipras un ļāva pieiet pietiekami tuvu. Ar katru reizi jutu, ka upi iepazīstu arvien labāk. Straume, atstraume, pamatstraume, kur tā sadalās, kur sekls un kur dziļš, kur ir zāles un kur ir koks zem ūdens. Jā, to visu var pateikt, skatoties uz upes tecējumu.
Piedzīvojums. Lašu cope Salacā!
Sāku saprast, kur ir jāmet, lai vobleris izspēlētu pareizi, un tad varēja sagaidīt arī copi. Pamazām sāku iepazīt vobleru ražotājus, kas piemēroti lašu ķeršanai, un krāsojumus, kas tām patīk. Sāka arī ķerties. Nesaucu sevi par izcilnieku, kas velk katrā metienā, bet katru makšķerēšanas reizi varēju tikt pie zivs. Arī lašojot sāku saprast, ka šeit ir jāiegulda liels darbs, lai būtu rezultāts. Tas ir visās jomās, bez pašupurēšanās mērķa labā rezultāta nav, ir tikai haļavas vai varam nosaukt to par lielu veiksmi. Proti, laiks ir jāiegulda, strādājot ne tikai ar sevi, bet arī ar upes iepazīšanu, tā ir jāpēta tad, kad tā tikai gaida uzņemt sevī lašus. Ir jāiepazīst topošās nārsta vietas, jāiegaumē, kur sēž lielāki vai mazāki akmeņi, kuri, paceļoties ūdens līmenim, nav redzami vizuāli. Tad tos var atpazīt tikai pēc mutuļa ūdenī, ko tas atstāj, kad straume pret to atsitas. Patiesos akmens izmērus redzēt nevar. Tas viss ir sagatavošanās darbs vasarā pie zema ūdens, un tas dod rezultātu ziemā. Skaidri zini, kur ir kādas anomālijas, kur ir sēklis un vai ir bedre sēkļa galā. Ziemā pie liela ūdens sačamdīt to ir grūtāk, bet, ja esi gatavojies un apguvis tēmu, tad, novadot pareizi mānekli sēkļa galā, tur aiz akmens var sēdēt zivs. To visu, protams, var arī nedarīt. Var braukt un apgūt visu uz vietas, reālā laikā, tikai atceroties vietas, kur ir bijušas copes un noķerta zivs. Tāds bija arī mans piegājiens, jo nekādīgi nevarēju ieplānot vasaras braucienus. Atradās kas cits ko darīt, un tā bija upes forele.
Triki
Pāris makšķerēšanas reizes Salacā ir palikušas atmiņā, tās bija reizes, kad ir sanācis tikt pie zivs. Par vienu pastāstīšu vairāk. Bija rudens, pēdējās divas dienas palikušas līdz upes slēgšanai. Ātrāk nebija iespēju tikt, jo spēcīgi lija lietus. Bija informācija, ka ūdens ir duļķains un liels līmenis. Duļķis zivīm nepatīk, tā pilnībā atsakās ķerties, un liels ūdens līmenis palielina teritoriju, kur ķert. Nelīst pa nakti, un izlemjam izmantot labo laiku un četru cilvēku sastāvā dodamies makšķerēt. Nostaigājām todien daudz, viss bija applūdis. Ūdens tīrs. Apstrādājām visas perspektīvās vietas vienu pēc otras, bet nekā. Tuvojās dienas otra puse, un palicis vien pēdējais līkums, aiz kura ir nedaudz krasts, no kura pamētāt, un tālāk jau ir klints mala. Nolemjam, ka noiesim līdz klints malai un metam mieru. Satiekamies vēlreiz pirms līkuma, apstrādājam upi, bet copes nevienam nav. Pārējie dodas tālāk, bet es palieku viens – pārsienos, jo uz zāles sagriezu fluorkarbona pavadiņu. Atceros vienu knifu, kuru biju redzējis video, – tas ir nolocīt voblera metāla savienojuma vietu pretēji straumei virzienā no sevis.
Tādējādi izmainās temps, ar kādu vobleris nāk, un sanāk, ka tas atgrūžas no tava krasta, kur tu stāvi, un ilgāk paliek straumē. Jo ilgāk tas paliek straumē, jo ilgāk zivs redz uzbrukuma mērķi, atlokot cilpiņu, vobleris lēnāk noies gar acīm potenciālajam uzbrucējam. Šāda manipulācija nav iespējama visiem vobleriem, un tas jādara prātīgi, jo var pilnībā izjaukt voblera spēli. Voblera spēle pirms un pēc manipulācijas ir jākontrolē, lai tā ir stabila. Vēl viena lieta, kas jāatceras – stāvot pretējā krastā, voblera sakabes cilpa ir jāatloka vai nu atpakaļ taisni, vai manipulēt ar to un locīt pretēji. Citādi sanāks, ka tas divreiz ātrāk izskries cauri straumei un tā to izpūtīs ārā, kas mums pilnībā neder. Tā nu es, atceroties šo knifu, veicu nelielas korekcijas voblera metāla cilpai. Vobleri, kuru jau biju izmētājis turpat bez copes, metu vēlreiz ūdenī, bet nu jau ar korekciju, un tas straumē paliek ilgāk. Ilgi nebija jāgaida, pēc pāris metieniem tiku pie pirmās zivs. Tajā pašā vietā, kur visi copes biedri bija nomētājuši 15 min. Pamainot kaut ko voblera tempā, es tieku pie zivs. Šī bija mana pirmā noķertā zivs rudenī. Un tikai tad es sajutu patiesās zivs spēku, kāds tai ir, ienākot upē uz nārstu – neskaitāmas sveces gaisā, kāts pilnībā saliekts, savaldīt grūti, frikcions jau kūp, kaut arī aizgriezts. Todien bija līdzi GoPro, sanāca ellīgi labi kadri. Sasaucu kolēģus, kuri man palīdz izcelt zivi no ūdens, safotografēju un atbrīvoju to.
Minūtes 20 vēl neatlaiž rokas un sirds dauzās, atpūšos. Tikmēr kolēģi nomētā posmu tur, kur es tikko dabūju zivi, neko nedabū un dodas tālāk. Atpūties, priecīgs notupjos uz ceļiem un metu vēlreiz turpat, kur bija lašu paps. Kapēc notupies? Likās, ka tā jādara. Pāris metieni, un tieku vēl pie vienas zivs, lašu mammas.
Neticami… Haļava? Veiksme? Vai voblera animācijas ātruma padošanas izmaiņa? Diena bija izdevusies, izjutu, kas ir rudens lasis Salacā. Nebija tie lielākie eksemplāri, bet spēcīgākie gan, ar kuriem nācies pacīnīties. Kolēģi palika todien bez copēm. Tā, lūk, smalkumi, kas var izmainīt it kā necopes dienu par izdevušos. Un, kaut arī pagājuši vairāki gadi kopš tā brīža, atmiņas ir spilgtas. Pēc tādām sajūtām es arī dzenos, pēc piedzīvojuma garšas, kaut kā neaizmirstama, unikāla sev.
Manā praksē ir bijuši vēl tādi gadījumi, kad, sagaidot, kad visi aizgājuši, tieku pie zivīm. Tāds gadījums bija pēdējā reizē Salacā. Tuvojās jau dienas beigas un esam bez zivīm. Liekas, ka diena ir pilnīga necope, nolemju pēdējo laiku pavadīt super lēnā upes posmā, parasti eju tādiem garām, jo patīk straujākas vietas. Vietu izvēle ir gaumes jautājums. Zivis ir atrodamas gan, gan. Tā nu esmu notupies uz ceļiem, uz ledus malas, uzlieku dziļo vobleri maigi tumši rozā krāsā, caurspīdīgu, kas lēnākā straumē kaut cik spēlētu, pateicoties lielākai mēlei. Lēnām divu soļu attālumā virzos straumei uz augšu. Seko pirmā zivs. Foto un zivi atpakaļ.
Turpinu to pašu, un pāris soļu attālumā seko vēl viena cope un zivs. Zivi dodu izvilkt kolēģim, lai ir visiem iespēja pacīnīties. Nedzenos pēc skaita, bet pēc emocijām.
Sakritība, ka ķeras, kad esi ceļos kā lūdzējs? Konkrētas statistikas man nav, bet makšķerēšanu tupus upēs piekopju regulāri. Varbūt tramīga, uzmanīga zivs mūs no ūdens dzelmes redz un tupus mēs paliekam leņķī, kādā tā neredz?
Manā dzīvē ir pierādījies, ka peldošu vai grimstošu vobleru maiņa arī dod rezultātu. Vietās, kur it kā zivs nav un ir nomētāts viss, iemetot turpat grimstošu vobleri, seko cope. Ar šo es nesaku, ka jāizvēlas tikai grimstoši modeļi, bet to, ka arī tiem ir jābūt arsenālā. Vispār upēs, tieši straumēs stabilāk uzvedas tieši grimstošie modeļi. Noteikti grimstošo modeli nevajadzētu izmantot lēnos posmos, to ātri var apraut zemūdens ķērājos, jo tas grimst ļoti ātri un tu nepamani brīdi, kad tas jau guļ uz grunts. Jo mazāks vobleris, jo tas grimst ātrāk straumē. Parasti pietiek ar peldošiem vobleriem, tos ir vieglāk savaldīt, un tie atļauj vairāk kļūdas, iemetot tos seklākā vietā. Attiecīgi tur grimstošais saķers zāles un tur arī paliks.
Šķiram jaunu lapaspusi copes piedzīvojumu sadaļā, virsraksts 2022. gads. Pirmā nodaļa lasis/taimiņš – janvārī. Pēc Salacas licencēm nedzenos. Trakajiem pieder pasaule, bet šoreiz ne man. Vēl decembrī kļuva skaidrs, ka ar upēm ir pašvaki, lielākā to teritorija ir ciet, un ciet tieši tur, kur būtu jāķer janvārī. Salacā licences bija pieejamas tikai zonā A, kura pirmās nedēļas bija ciet un ar to gāja gar degunu daudziem copmaņiem. Tikmēr mazajās upēs, kur varēja piekļūt, bija jācīnās par vietu pie upes. Tātad paliek Gauja, kur meklēt neaizsalušus pleķus, un arī tas vēl ir uz jautājuma zīmes. Ledus uz upēm gar krastiem nav drošs, tas ir ļoti bīstams šogad, jo ir uzsalis nevienmērīgi, viens lieks solis un esi ūdenī. Sargājam sevi un nelienam virsū, tas nav tā vērts. Līdzi ņemam vienmēr durkļus, lai tiktu laukā pēc ielūšanas. Vergu, ja tomēr riskējam. Iemītās pēdas nav droša garantija, ka šodien zem tām neslēpsies briesmas.
Šogad ir pirmais gads, kad es braucu tieši pirmajā janvārī. Ar copes biedru Renāru ilgi prātojam, kurp doties. Plānošana ieilga uz pāris dienām, bet beigās nolemjam braukt uz Braslu un jau laicīgi nopērkam licences. 31. decembrī pa dienu salieku pa kastītēm jaunos voblerus, kurus testēšu lašojot. Uztinu jaunu auklu uz pilnībā jaunas spoles. Gatavs! No rīta esmu pirmais pie upes stāvlaukumā, Renārs kavējas, priekšā piecas mašīnas, esam nokavējuši un nu būs jāiet aiz copmaņiem, iespējams, kādu varēs apdzīt, bet ne visus. Gribas jau pa svaigu zivi noiet, iemīt pirmajam taciņu. Sarunājam, ka nesēžu un negaidu Renāru, bet eju un sāku makšķerēt. Pa kalniem un pa lejām esmu pie upes! Tā ir vaļā un paveras skaists skats. Ievelku pilnu krūti ar svaigu gaisu un saku – sveika upe! Pieeju tuvāk un sirds satraukuma ritmā veicu pirmos metienus. Upe nav liela, tā ir šaura un nav dziļa. Šogad savu inventāru nomainīju – jauns kāts man rokās Luck John One Sensoric Salmon Stick 42, 3 m. Spēcīgs instruments, tests 15 – 42 g. Šādai mazai upei padaudz, bet neatstāšu jau tāpēc mājās, gribu piešauties pie tā. Spole Shimano Twin Power 5000 XG, aukla #1,5, x4 dzīslu Lucky John Vanrex. Zināju, ka daudz laika šogad pavadīšu tieši Gaujā, kur būs nepieciešami tāli metieni, ar ko kāts tiek galā labi, spēj savaldīt zivi un uzcelt to uz ledus malas.
Pirmie metieni ir neveikli un neprecīzi, var just, ka spinings nav turēts kādu laiku rokās, arī, protams, jāpiešaujas pie jaunā inventāra. Tā kā ejam gar upi pēdējie un vairākums ir priekšā, neskrienam, bet kārtīgi nostrādājam, mūsuprāt, perspektīvās vietas. Es ķeru tikai uz LJ vobleriem, Renārs uz jau saviem pārbaudītiem vobleriem no Japānas. Lēnām ķemmējam upi cerībā atrast vietu, kur zivs ir paslēpusies no citiem. Virzāmies uz priekšu. Upe čalo, un ir patiess miers, gandrīz aizmirstu, kāpēc es te esmu ieradies, un izbaudu skaisto skatu. Solis pa solim, un esam nogājuši jau 3 km, pretī nāk makšķernieki, aprunājamies un noskaidrojam, ka arī viņiem copes vēl nav. Satiekam vēl un stāsts ir tāds pats. Taka gar upi ir diezgan nomīdīta. Turpinām meklēt vietas un darbojamies pēc sākotnējā plāna. Upe man ir jauna, es neesmu nekad šeit ķēris lašus, katrs līkums ir kas jauns, redzu daudzas vietas, kur zivij uzturēties un paslēpties, bet tukšas. 6. kilometrs, un Renārs dodas atpakaļ, es palieku viens. Veicu vēl kilometru straumei uz augšu, nekā. Dodos arī es atpakaļ, sāk kļūt tumšs. Pa ceļam pēc pēdām sniegā pamanīju divas vietas, kur tika noķertas zivis. Noieti šodien kopā 14 km. Sazvanos ar Renāru, un viņš man nodod ziņu, ka pa priekšu mums nogājuši 7 cilvēki, kas kopsummā noķēruši ap 12 zivīm. Braucu mājās ar garu degunu. Secinājums – jāceļas agrāk un jābūt pirmajam. Pa ceļam jau ieplānoju arī 2. janvārī makšķerēt ar Mārtiņu Gaujā. Gaujā esmu makšķerējis maz un kur zinu, tur ir aizsalis.
2. janvāris, esmu laicīgi piecēlies, dodos ceļā. Tiekamies pie Mārtiņa un tad ar vienu auto braucam tālāk. Esam klāt virs Līgatnes. Iepriekšējā vakarā sākās atkusnis un no rīta uzsnidzis sniegs. Noejam līdz upei. Nekā spīdoša – upe ir pilna ar vižņiem un ūdens ir duļķains. Nolemjam netērēt laiku Gaujā un pārbraukt uz Braslu. Mājās došanos izslēdzam. Ejam uz upi, viss ir ļoti slidens, kājas iet uz visām pusēm. Jākāpj lejā no kalna, lai tiktu pie upes, bet izmītās pēdas sniegā ir pārvērtušas nokāpšanu slīpā slīdkalnā un šļūcam uz pēcpuses.
Dienu pavadām pie upes, kopā noejam 8 km. Bez zivīm. Satikām pazīstamus makšķerniekus, arī viņiem zivju nebija. Necopes rūgtuma sajūtu abi aizvietojam ar interesantām sarunām par makšķerēšanu. Ar Mārtiņu sarunājam mēģināt vēlreiz 15. datumā Gaujā. Braucot mājās, saņemu zvanu no bijušā darba kolēģa un sarunājam 8. janvārī doties uz Gauju. Visu nedēļu pētu laika prognozi ar cerību par makšķerējamu laiku. Visu nedēļu ir mainīgi laikapstākļi ar sniegu un atkusni, kas neko labu neliecina. Piektdien vakarā sazinos ar Aleksandru, kurš man nodod informāciju, ka Gauja ir makšķerējama, un pat atsūta punktu, ko ir atradis, kur nav vižņu. Plāns gatavs, no rīta ar Juri dodamies turp, uz nosprausto punktu. Pa nedēļu esmu nedaudz pamainījis savu inventāru. Auklu nomainu uz #1,2 LJ Vanrex X8 Flue Green. X8 lidos labāk, kas Gaujā palīdzēs sasniegt pretējo krastu. Voblerus es pamainu arī, paņemu ar dziļāku iegrimi LJ BASARA 90FPO un LJ BASARA 90SPPO, upē ūdens ir augšā par metru, vajadzīgs, kas ar lielāku iegrimi. Pāris LJ Silver Shiner 88S.
Juris izvizina ar 4×4, un esam pie pašas upes. Jā, vieta super, pretējais krasts pamatstraume un nes vižņus, tuvāk tīrs ar lēnu straumīti. Posms garš – varēs visu dienu apmētāt. Tā arī sākam. Esam nogājuši pusi atvēlētā posma, bez rezultātiem. Ap dienas vidu tieku pie pirmās zivs. Basara 90SPPO 201# krāsojumā iekrīt tieši pamatstraumē starp vižņiem, jūtu, kā tā uzņem ātrumu tajā, un palēninoties pie izejas no straumes uzsēžas zivs. Bez problēmām izvadu to laukā, uzceļu uz ledus un pēc foto atbrīvoju.
Pēc pusdienām sāk parādīties arī citi makšķernieki, posmā saskaitām 9 makšķerniekus, neskaitot mūs divus. Presings ir ļoti liels. Aprunājos ar dažiem no tiem, zivju viņiem šodien nav.
Kad laivā vairāk nekā 200 zivju – Klēģeru izpildījumā! “Ķeram lielo!” #27 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
Lielais Loms + e-izdevums + LASI.LV | e-žurnāls Mednieks/Makšķernieks
