Kad redzu pludiņu, kļūstu sentimentāls. Manā bērnībā ar pludiņu ķēra visi. Pludiņš daudziem mana gadagājuma copmaņiem bija ievads, iepazīstot ūdeņus un to iemītniekus. Lazda, stārķa spalva ar sarkanā krāsā nokrāsotu galu, plakanais svins, kuru griezām paši, un aiziet. Un jāatzīst, ka pārsteigumiem bagātāku ķeršanas tehniku nav – no grunduļa līdz mēra līdakai, kura paspēj paķert uz āķa uzsēdušos raudiņu. Kas par bērnību! Mēs esam izauguši, bet pludiņš palicis joprojām tāds, kāds bijis. Tas spēj pacelt jebkuru zivtiņu un sagādāt spilgtus iespaidus ik reizi, kad pazūd ūdenī.
Pārsteigt fīderistus
Mans hobijs ir spējis mani arī aizvest pie īstajiem cilvēkiem. Andris Dolganovs ir īstens pludiņa entuziasts. Pirms gada pie Ventas jautāju, kāpēc viņa izvēle sliecas par labu pludiņam. “Pludiņš man ir mīļš un tuvs sirdij,” viņš atbildēja. Es šo sajūtu biju piemirsis, jo mūsdienu makšķerniekam ir tik daudz iespēju iepazīt ūdeņus. Neuzskaitīšu tehnikas, bet to ir tik daudz, ka katrs var atrast sev piemērotāko. Ir marta vidus, es atmostos pie tekošas, pelēcīgas, rīta dūmakā tītas upes, kura mostas vēl lēnāk nekā mēs ar Andri. Rāma, lai arī pilna ūdeņiem. Venta ir viena no pavasara mekām, bet visbiežāk mēs to dodamies baudīt caur fīdera spici un smagām barotavām, kuras iecirtīsies straujajā upes tecējumā. Fīdera pārsvars upju krastos nav salīdzināms ar pludiņu. Bet te nu mēs esam. Ar makšķerēm, kam nav riņķu, nav spoles. It kā jau ļoti primitīva darbošanās, to nu gan es atceros kopš bērnības. Bet te tev nu bija! Andris skatās uz upi un nevar izšķirties starp 1,5 g un 1 g pludiem. Šajā brīdī es pamostos tā pa īstam – atveru ausis, ieplešu acis un ķeru visu, ko varu sagrābt. Andris daudzus gadus startējis pludiņa sacensībās Latvijas čempionātos, un viņa zināšanu bagāža reizē biedē un pārsteidz. Ir nianses, kuras der ievērot, lai rezultāti priecētu pašus un pārsteigtu fīderistus kaimiņus, kuri dienas laikā noķer vien dažas vimbas. Lielākā atšķirība pēc vairāk nekā 30 gadiem ir tāda, ka pludiņš jānosvaro tā, lai nevis tu viņu labi redzi, bet zivs to nejūt. Un te nu sākas. Skaisti brekši, lielas vimbas, resnas raudas un kilogramīgi sapali loka kātus, ceļ un gremdē pludus, un pilda mūsu uzglabājamo tīkliņu ar tīkamu saturu. Jau ar pirmajām zivīm makšķere sevī ierauj pa īstam, jo ļoti tieši tiek justa zivs. Visu rakstu lasi portālā LASI.lv vai jau drīzumā gaidāmajā žurnāla Lielais Loms aprīļa/maija numurā!
Mušu karalis un lielākais daiļdi*sējs – tituli sadalīti! Kā gāja Salacas lašu kausā 2026
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
