Makšķerēšana
Saruna ar

Pat desmito daļu no sava copes ceļa neesmu nogājis0


Kārtējais pavasaris pie mīļās Irbes upes, kura mēdz iepriecināt ar saviem spožajiem.
Kārtējais pavasaris pie mīļās Irbes upes, kura mēdz iepriecināt ar saviem spožajiem.
Foto: no privātā arhīva

Mārtiņš Iskrovs – tagad jau var droši teikt – ir sporta makšķernieks kategorijā Spiningošana no laivām (pēc pēdējiem LMSF datiem, ieņem individuāli 23. vietu Latvijā pēdējo trīs gadu griezumā).

Pat desmito daļu no sava copes ceļa neesmu nogājis

Mārtiņu pēdējo gadu laikā esam jau redzējuši vairākās makšķerēšanas sacensībās uz pjedestāliem, vairākos makšķerēšanas raidījumos un labi iepazinām arī tāpēc, ka ir viens no tiem, kurš Latvijā aizsāka H2H makšķerēšanas turnīru organizēšanu un vadīšanu.

Mārtiņš makšķerē ar ļoti lielu aizrautību, piedaloties gandrīz visos nozīmīgākajos sporta mačos Latvijā: H2H turnīros, Ēsma Honda power Cup, Latvijas čempionātā kategorijā Spiningošana no laivām, Latvijas Kausā, Sarkandaugavas kausā un citur.

Vēl viņš aktīvi nodarbojas ar fitnesu, vada vairākus ēdināšanas uzņēmumus, kā arī gatavo zivis. Intervijā viņš stāsta gan par pašu sporta makšķerēšanu, gan par piedzīvoto tajā, papildus mazliet pieskaras arī makšķerēšanas veidiem, risinājumiem, tehnikām, gan par saskarsmi ar dažādiem šķēršļiem un pat negodīgiem makšķerniekiem, kurus pieķēra rezultātu viltošanā. Mārtiņš ir pārliecināts pat par to, ka makšķerējot nav jābaidās eksperimentēt, reizēm darot pilnīgi pretējas lietas.

 

Ar tevi noteikti var runāt par zivīm ne tikai no makšķerēšanas, bet arī ēšanas viedokļa.

No makšķerēšanas, zivju gatavošanas, ēšanas un makšķernieku sacensību rīkošanas viedokļa.

Kura tad būtu tā tuvākā?

Visas četras, bet tas ir ļoti atkarīgs no sezonas un apstākļiem.

Piemēram, zivis es mājās gatavoju vienīgais, nevienam citam neļauju to darīt, jo man patīk tās gan tīrīt, gan filēt, kaut ko jaunu izdomāt. Izmantot pilnīgi visu no zivs – pat zivs kauli, galva, aste, spuras vienmēr aiziet buljonam. Vakar mani uzaicināja uz vienu TV raidījumu, kurā pagatavoju gurķzivis jeb stintes.

Turpretim, kad notiek kādas sacensības, tad tās aktuālas ir par 90%. Varu ar savu pārinieku Denisu Ostrovski atrasties uz ūdens treniņos pat vairāk nekā 20 dienas. Kad notiek sacensības, tad viss pakārtots tām. Ja pašam nav jāpiedalās sacensībās, tad trenējos, palīdzu trenēties citiem vai esmu aizņemts ar sacensību organizatoriskiem jautājumiem. Mērķi ir lieli, tāli un cēli. Ir gan uzņēmība, gan disciplīna.

H2H sacensības sāki organizēt no nulles.

Ar Robertu Valteru pirms diviem gadiem, kad sākās pirmais kovida vilnis un aizliedza visus pasākumus, sarīkojām tādus kā copes treniņus. Sacensības nedrīkstēja rīkot, tāpēc zvanījām uz atbildīgajām valsts un pašvaldības iestādēm, lai noskaidrotu, kā mēs kaut ko varam noorganizēt. Sarīkojām makšķerēšanas treniņus ar tajā laikā Latvijas makšķerēšanas sacensībās vēl nebijuši lielām balvām – iespaidīgas naudas balvas, jaunas eholotes un daudz kas cits. Atbalstītājus sarunāt nebija grūti, jo nekas cits nenotika – pat Latvijas čempionāts spiningošanā no laivām bija atcelts. Starp citu, liels paldies par atbalstu visiem, kuri iesaistījās un palīdzēja.

Dalībnieki ar laivām ielaidās Rīgas ūdenskrātuvēs, katra komanda savā vietā, nekādas epidemioloģiskās prasības nepārkāpām.

Pēc tam kad atcēla ierobežojumus, sarīkojām otro un trešo turnīru. Pērn sarīkojām vienu, bet lielāku, un kopš 2021. gada esam jau starptautiski un arī Lietuvā un Polijā. Pa šiem pāris gadiem balvu fonds ir tikai audzis un pārsniedz jau 10 tūkstoši eiro uz vienu posmu.

Arī organizējot sacensības, pasākuma vēriens ir tāds, it kā tas būtu vēl viena lielā zivs, kas jāizvelk.

Sacensībās mums nav absolūti nekādas komerciālās intereses – galvenais dzinulis ir pati sacensība uz ūdens un kārtīgi izmačoties un izcīnīties ar citiem sportistiem.

2020. gadā visus pasākumus atcēla, arī Latvijas čempionātu makšķerēšanā, un kaut kas bija jādara. Ir nepieciešams celt gan pašiem savu, gan visu sporta makšķernieku līmeni kopumā, nekad nedrīkst apstāties. Lai pēc tam starptautiskajās sacensībās varētu Latvija arī parādīt savu sporta makšķerēšanas muskuli.

Līmeni vari celt, ne jau makšķerējot vienatnē, vienā un tajā pašā ūdenskrātuvē cenšoties noķert arvien vairāk veidos vairāk zivju. Nepieciešami pēc iespējas dažādāki makšķerēšanas apstākļi, ik pa laikam mainīt ūdenskrātuves, milzīgs laika un darba ieguldījums, lai izkoptu dažādas tehnikas un saprastu, kā tieši vairāk ķeras. Tikai tā tu apzini zivju paradumus, sāc tās ķert un beigās sacenties ar citiem dalībniekiem. Tikai tad, ja spēj sakaut kādu no pretiniekiem, tavs līmenis lēnām aug.

Savu artavu makšķerēšanas sporta attīstībā, organizēšanā un vadīšanā mūsu valstī esmu ielicis. Esam arī uzlabojuši godīguma līmeni sporta sacensībās, savulaik esam pieķēruši sportistus, kas krāpjas sacensībās. Mana sieva savulaik tiesāja Latvijas kausu. Tajās sacensībās bija viena ekipāža, kas visu laiku kaut ko iebilda, ka zivis nav pareizi nomērītas. Vēl sejasgrāmatā ielika paziņojumu, ka Latvijas Kauss ir super, bet tiesnešu darbs esot bijis slikts, ka tie nesaprot, ko dara. Domāju, kas tur bija pie vainas, par kuru no zivju foto bija tik strīdīgas situācijas. Palūdzu parādīt foto, lai saprastu, par ko cepiens. Kad redzēju foto, man uzreiz bija skaidrs. Tā pati tēma par salocītajiem lineāliem un visu pārējo. Tā ekipāža visās tā gada sacensībās, kurās piedalījās, nekaunīgi, sistemātiski un apzināti krāpās. Tas bija tāds wow. Kad viņus pieķērām, nelikāmies mierā un par to rakstījām atbildīgajām organizācijām, lai pieņem nopietnus mērus. Biju pat gatavs pasūtīt zivju mulāžas, lai uztaisa to milzīgo asari, kas no 15 cm izstiepts uz 20 cm, un līdaku, kas no 38 cm izstiepta uz 52, lai uzdāvinātu tai komandai. Pēc šī gadījuma komandai piešķīra LMSF diskvalifikāciju, un tagad sportisti, šķiet, padomā kārtīgi, pirms kaut ko līdzīgu un muļķīgu nolemj darīt. Pirms tam attieksme bija daudz vieglprātīgāka.

Saki, kas ir tie zemūdens akmeņi, organizējot sacensības makšķerēšanā?

Visa organizēšana, saskaņošana ir samērā viegls, bet laikietilpīgs process. Vienīgais ne pārāk pozitīvais, kas nāk prātā, ir tad, kad vēl nav izziņots sacensību datums, tad desmitiem kandidātu gatavi piedalīties. Tiklīdz jāpiesakās sacensībām un jāstartē, tad ir tik daudz un dažādas atrunas mamma, tētis, riepa garāžā, ceļojumi, par dārgu, par lētu, laiva saplīsa. Un tad sanāk tā absurdā situācija – ja neko nerīko, tad tev prasa, kāpēc neko nedari, bet, kad pienāk laiks, kad esi ko sarīkojis, tad lielai daļai ir jāzvana pat pa vairākām reizēm un jāatgādina. Tas prasa daudz enerģijas, bet beigās jau ir to vērts.

Vai cilvēki sāk vairāk ēst zivis?

Man liekas, ka tas ir cikliski un neēd ne vairāk, ne mazāk. Tāpat vienmēr būs gan gaļēdāji, gan zivēdāji, gan vegāni. Makšķernieku kļūst vairāk, bet tas noteikti saistīts ar situāciju valstī, kad vairs nav jāuzturas ofisā, var legāli strādāt kaut vai no laivas, piemēram, ja tavs darbs saistīts ar atbildēšanu uz klientu zvaniem. Ieliec austiņu ausī un makšķerē.

Tev tā pašam ir gadījies, kad makšķerē un kāds klients piezvana, bet pieķeras zivs un saki, ka atzvanīsi?

Nē, es turpinu runāt. Man pat arī sacensībās ir bijis, ka mača laikā zvana sieva. Operators to pat nofilmēja, kā es, piespiedis pie auss telefonu, velku ārā līdaku. Sacensību pieredze aug ar katru reizi, un tagad tam visam pieeju daudz nopietnāk. Ja nav iespējams bez telefona izmantošanas, tad izmantoju bezvadu austiņu, lai nekas netraucētu pašam makšķerēšanas procesam.

Kad pats sāki makšķerēt?

Tiklīdz sevi sāku apzināties. Mums bija tā dēvētie lazdas kāti. Abi vectēvi bija makšķernieki, līdz ar to bija pieejami pludiņi un āķi. Tas varētu būt 6–7 gadu vecumā. Savas copes gaitas sāku Aizkraukles novada Valles pagastā. Agrāk jau nebija interneta un jūtūbes, aizgāju uz upi, noķēru zivi un pat nezināju, kas tā par sugu. Tikai pēc tam noskaidro, ka tas ir grundulis, vēdzele, sapals, rauda, līdaka vai asaris.

Aptuveni kādā 2006. gadā man iestājās makšķerēšanas krīze – bija gara makšķerēšanas pauze, kad nenoķēru nevienu mēra līdaku. Laivas biedri ķēra, bet man vienkārši nekas neķērās un zuda ticība, kā arī viss entuziasms noplauka. Pēc tam pāris gadus bija klusums no makšķerēšanas.

Tagad, kopš vadu savu uzņēmumu, es varu daudz laika veltīt savam hobijam, kā arī daudz trenēties sacensībām. Uzņēmumā ir salikti atbildīgie – ir menedžeris, grāmatvedis, nolīgta virtuve, pašam tikai uzmanīgi jāvēro un jākoordinē process no malas, lai uzņēmuma darbība neapstājas.

Un kāpēc atsāki atkal makšķerēt?

Kaut kā visu laiku pietrūka – dabas, miera un meditācijas uz ūdens. Ar laiku sagribēju piedalīties sacensībās, jo likās, ka daudz ko māku. Tagad jau es saprotu, ka tad patiesībā neko īsti nemācēju. Pirms trīs gadiem pirmo reizi nostartēju Latvijas čempionātā. Man bija gumijas laiva ar 20 ZS motoru. Viens čoms aizdeva rib klases laivu ar 30 ZS motoru, tas jau likās wow. Bet laivai bija sūce, vajadzēja jaunu laivu. Tad apstākļu sakritības dēļ un tāpēc, ka tik ļoti vēlējos piedalīties sacensībās, vienas dienas laikā no drauga iegādājos pirmo Finval 475 laivu ar 60 ZS motoru. Tad likās, ka tas ir viss, kas man vajadzīgs sporta copei. Vispār jau sacensību dēļ ir sanācis krietni pacelt visa sava ekipējuma līmeni. Tagad man ir Finval 555 ar 150 ZS motoru. Tas viss tā ievelk, un tev gribas palikt labākam, gudrākam, ātrākam, profesionālākam un ieguldīt gan laiku, gan līdzekļus.

Bet tikai nemēģini apgalvot, ka tagad neskaties, kāda varētu būt nākamā laiva?

Gribas jau vēl mazliet lielāku, ar vēl jaudīgāku motoru. Bet kopumā man ļoti patika 475 laiva, jo ar to viegli varēju viens operēt, principā ielaist jebkurā ūdenskrātuvē. Bagāžniekā turēju lāpstu, ja vajadzēja, nedaudz noraku krastu, ielaidu laiviņu un makšķerēju. Sporta makšķerēšana ir interesanta ar to, ka visu laiku audz, kaut ko mācies, skaties, ko dara citi. Tagad internets ir burtiski pārbāzts ar visādām tiešraidēm no sacensībām. Ieejot copes sabiedrībā un runājot ar šiem cilvēkiem, uzlabo savu līmeni un saproti savas pirms gadiem pieļautās kļūdas. Kad pirms vairākiem gadiem atsāku makšķerēt, likās, kas tur ko nesaprast, bet tagad saprotu, ka ne es tad īsti ko sapratu, ne tagad līdz galam saprotu un nez vai sapratīšu. Hobija copē jau ir vienalga – tu makšķerē un kaifo. Sporta makšķerēšanā tev precīzi jāzina, kad un kur mērķa zivij ir iznāciens, piemēram, viens ir vienpadsmitos, otrs divos. Protams, katrā ūdenkrātuvē tas ir citādi, bet tev jāizdara savs mājasdarbs, kad esi kādā ūdenskrātuvē pavadījis vismaz divas nedēļas, to izpētījis, uzzinājis zivju paradumus, ko darīt, kad ir tāda straume, ko darīt, kad tās nav, kā mainīt mānekļu izmērus un kādā dziļumā tos vadīt. Un tad pienāk pulksten vienpadsmit un zivīm pēkšņi nav gaidītā iznāciena un tās nekur nav atrodamas. Tu ātri izbraukā visas pirms tam atzīmētās vietas, kur pirms tam bija zivis, bet to nav…

Un ko tad dari?

Tad sāk parādīties meistarība, spēja reaģēt un kaut ko mainīt, zivīm piedāvāt ko citu. Kādreiz domāju, svarīgi, lai ir dzeltens rotiņš vai trešā izmēra Mepps, uz tiem visu laiku ķeras. Alūksnes ezerā zili zaļš tādu nomētāju burtiski divas diennaktis. Tad jāmēģina saprast, ka varbūt zivs ar straumi pārvietojusies uz citu vietu, varbūt rīta migla zivīm patraucējusi un tās ir citur. Ja ir saule, tad jāpiedāvā tumšāks māneklis vai izmērā mazāks, ar lielāku vai mazāku vibrāciju. Citiem varbūt tas ir vieglāk, bet man tas jau tikai ar gadiem nāk. Sākumā dropšotu vispār nemācēju ne uzsiet, ne izspēlēt. Tehniku ir tik daudz. Jo vairāk lasi internetā un skaties raidījumus, jo vairāk sāc eksperimentēt, jo vairāk pats sev atklāj. Ar makšķerēšanu ir kā ar sievietēm – jo vairāk zini, jo vairāk saproti, ka neko nezini. Galvenais jau ir nekad, nekad, nekad nepadoties, un sacensības beidzas tikai tad, kad beidzas sacensību noteiktais laiks.

Kādā tehnikā pašam vislabāk patīk ķert?

Man ļoti patīk džiga un tviča tehnikas. Var uztīt divas reizes, tad iedomāties, ja zivs skrien pēc mānekļa, nevis velc uz sevi mānekli, bet padod atpakaļ un nogaidi. Ir visādas nianses. Tagad jau ir dažādas tehnoloģijas, ar kurām vari pārbaudīt, kā zivs reaģē gan uz mānekli, gan tā pasniegšanas veidu. Nabaga zivtiņām variantu maz. Bet katrā ūdenskrātuvē ir citādi, tu nevari izkopt driblu vienai spēlei un to izmantot visur. Un tas jau atkarīgs gan no svara, gan mānekļa izmēra, tā formas, dziļuma, kādā makšķerē, vai zivis ķer no dziļuma uz seklumu vai otrādi. Pret straumi vai pa straumei. Arī pusotrā metra dziļumā esmu džigojis asari ar padsmit gramiem svina.

Kā izvēlies atsvaru?

Atkarībā no tā, kur makšķerēju. Kur vajadzīga džiggalva, kur čeburaška, viss atkarīgs, ko vēlies, lai māneklis dara. Vai tas stāv uz grunts, ar galvu iedūries gruntī, vai savādāk. Jāskatās, kas ir rezultatīvāks. Kādreiz ar komandas biedru trenējāmies vienādi, bet tagad rīkojamies burtiski pretēji. Ja viens ar vieglu svaru džigo, otrs ar smagāku. Viens ar džiggalvu, otrs ar čeburašku. Tikko kā sākas cope, mēs necenšamies zivis ķert arvien vairāk un vairāk, mēs piemeklējam citus mānekļus un citus veidus, lai noķertu to pašu zivi. Lai būtu plāns B, C un D. Piemēram, tu atrodi asarus, kas ēd. Iemet mazo spinerbaitu, asaris paņem. Otrreiz tas pats, skaidrs. Tad pamēģini mazo gumiju, dropšotu, rotiņu, vēl kaut ko, lai varētu atlasīt dažādus mānekļus vienai zivij. Es nesaku, ka tas ir pareizi, jo katra cope ir citāda. Es uzskatu, ka neesmu pat desmito daļu no sava copes ceļa nogājis. Mērķi ir lieli, jo šogad uzzināju, ka pēc trīs gadu sacensībām LMSF rangā esmu 23. vietā Latvijā. Kā komanda LMSF Latvijas čempionātā spiningošanā no laivām šogad beidzām trešajā vietā. Man liekas, ka iesākumam ir ok.

Tu kā makšķernieks uz kādām džiga gumijām pats esi uzķēries?

Man liekas, ka man garāžā ir vesels copes veikals. Nav viena supermānekļa, tie mainās gan pa sezonām, gan ūdenskrātuvēm, arī formas ir daudz un dažādas. Ja man liktu nosaukt iecienītākos, tie būtu Narval, Sawamura, Lunker city, Keitech, Westin, Relax un Baith breeze.

Daudzi makšķernieki savus mānekļus, kuru ir daudz sakrājies, ziedo bērniem, lai mācās spiningot.

Ar Vladimiru Žiļinski pirms kovida Andrejsalā uzrīkojām Fishing bazāru. Tajā varēja gan notirgot savus mānekļus, ko vairs nelieto, un papildus bija iespēja arī ziedot bērnunama bērniem. Savācām diezgan iespaidīgu apjomu ar dažādām, arī pilnīgi jaunām, mantām – mānekļi, kāti, spoles, uztveramie tīkliņi, auklas. Aizvedām uz bērnunamu, kur pie viena nolasījām arī lekciju par makšķerēšanu un arī apdāvinājām bērnus. Papildus no uzņēmuma sacepām visādus gardumus, piesaistījām arī atbalstītājus. Nolēmām, ka katru gadu šādu pasākumu rīkosim, bet kovids to diemžēl izjauca. Tagad vēl nav radusies tāda iespēja, jāgaida, kad viss beigsies, jo viennozīmīgi šādu labdarību turpināsim.

Tu saki, ka joprojām mācies. Mūs interesē tieši šīs interesantās nianses, kas bieži vien ir ārkārtīgi svarīgas.

Tas droši vien visiem ir zināms, ka nedrīkst padoties un jāturpina cīnīties līdz pēdējai sekundei. Ir bijis tā, ka vienās sacensībās, kad mums lielāko sacensības laiku nebija nevienas zivs, burtiski pēdējās stundas laikā divos metienos vienā un tajā pašā vietā izvilkām divas prāvas zivis. Tu nekad nedrīksti padoties un nokārt degunu. Padoties var tad, kad beidzies laiks un visu esi izdarījis. Tad ar to vari samierināties. Otrs – vienmēr jāpārbauda inventārs, jo pērn vienā čempionāta posmā bijām paņēmuši līdzi sakabes, kurām bija labs tests, bet vairākas līdakas tās iztaisnoja. Acīmredzot bija pārāk mīksts materiāls. Un liktenis lēma, ka viens megalodons atkal norāvās. Vienkārši iztaisnoja sakabi, un viss. Stulbi tas, ka zivi savainojām, jo tā aizpeldēja ar visu mānekli, un tas, ka nenoreaģējām laicīgi, nenomainot inventāru. Vienkārši pieredzes trūkums…

Vai pats daudz eksperimentē makšķerējot?

No tā nav galīgi nav jābaidās. Paskaties, kā copē zviedri, kā copē krievi, amerikāņi, paseko līdzi un pamēģini kaut ko citādāk. Kaut vai kaut ko pilnīgi anormāli šķietami stulbu un pilnīgi pretēji tam, ko pirms tam darīji. Ja tev pirms tam ņēma zandarts uz četru gramu smaguma, uzliec 20 gramus un izmēģini agresīvāku spēli. Varbūt neizvilksi zivi, bet pievērsīsi tās uzmanību, sakacināsi un partneris izķers. Ar krāsu spēli var eksperimentēt. Citreiz saulainā laikā ņemu tumšus mānekļus, citreiz pilnīgi pretēji – spilgtus. Nekad nebūs īstā atbilde. Vienīgais, ar ko pats cīnos, tā ir neizlēmība sacensībās. Ja treniņos viss ir kārtībā, sacensībās es bieži vien nesaprotu, kāds ir pareizais lēmums tieši tad, kad nav zivju. Man pašam ar sevi visu laiku notiek iekšēja cīņa, un labi, ka ir kolēģis, ar kuru nobreinstormo un lēmumus pieņemam divatā. Ja neķeras, kur braucam, ja ir atzīmēti 40 punkti. Uz tuvāko vai aiz līkuma? Bet tur var būt 13 citas ekipāžas. Vai brīdī, kad cope ir katrā desmitajā metienā – paliekam un turpinām muļļāties vai meklējam aktīvāku zivi? Ar komandas biedru vienojamies momentā, ko darām. Skaidrs, ka ne vienmēr lēmumi ir pareizi, to saproti tikai beigās. Bet tā laikam vienmēr būs. Ļoti daudz dod ne tikai inventārs, bet profesionalitāte, kad esi noslīpējis zivs ķeršanu, atstrādājis tās iznācienus, zini, kur tā atrodas, tas ļoti daudz ko dod. Vēl copē ir tāds faktors kā veiksme. Vienās sacensībās, kad bijām noķēruši tikai vienu zandartu, mums bija zināma arī vieta, kur vienmēr ir labi zandarti. Mēs to neaiztikām. Pēdējo reizi to pārbaudījām, uz āķiem uzvelkot plastikāta caurulītes, lai zivis nesavainotu. Domājām, ka to izmantosim tikai tad, ja būs pilnīgākajā dimbā. Zinājām, ka laiks, kad zivis barojas, sakrīt ar sacensību laiku. Aizbraucam, pavadām tur 35 minūtes makšķerējot, bet nav neviena piesitiena. Un tu saproti, ka pārbraucienā uz vienu pusi esi zaudējis kādas 20 minūtes, jātiek atpakaļ, laiks iet uz beigām. Tad iestājas lampinieks, kad nevar saprast.

Kādiem posmiem esi izgājis cauri, izvēloties piemērotu inventāru?

Tur mani sabojāja Nestes makšķerēšanas sporta komanda, kas mani pirms pieciem gadiem uzaicināja uz Liepājas ezeru. Man jau tad bija Salmo tviča kāti, ļoti patika spiningot ar slaideriem, maziem voblerīšiem. Toreiz ezerā bija sanākuši asari no jūras, ap kilogramu smagi. Anatolijs no Nestes met, uztvičo un izvelk. Domāju, ka es arī tā varu, bet nekas notiek. Anatolijs man iedod savu mānekli, bet man atkal nekā. Tad viņš saka, ka ar savu kātu es nemaz nevaru tā ietvičot, kā vēlas asaris. Viņam bija labs St.Croix kāts. Domāju, nu ko viņš muld. Turpināju mocīties, jo pēc dabas esmu samērā spītīgs. Neko nenoķeru, bet Anatolijam jau kāds desmitais asaris. Beigās viņš neiztur, pārskrūvē spolei rokturi, iedod kātu man un saka: “Kamēr neko nenoķersi, es pats nemakšķerēšu.” Pirmajā metienā noķēru asari, otrajā norāvās, trešajā atkal noķēru asari. Tad man iedegās kaut kāda lampiņa. Viņam bija fluorkarbona pavadiņa, bet es biju pārliecināts, ka zivij taču vienalga, turklāt ar metāla pavadiņu drošāk. Un tā pamazām nopirku pirmo St. Croix kātu, jo bija jau pārbaudīta vērtība, labas spoles, sāku braukāt ar čomiem un sportistiem, kuri makšķerē labāk, citādāk, mācījos. Daudz ko par šiem gadiem redzēju, tagad man jau ir interesanti, ja redzi ko citādāku. Redzēju, kā asarus ķer uz gumijas tārpiem – āķis pa vidu, atsvars, riktīgi forši. Tagad jau ir traki un, ja izdomā ķert kādu citu zivju sugu, gribas atbilstošu un kvalitatīvu inventāru, jo ļoti labi saproti laba inventāra priekšrocības. Agrāk ķēru arī karpas un līņus, bet tagad ne, jo visam galīgi nav laika. Starp citu, man ļoti patīk jūrā mencās braukt.

O, nepelnīti aizmirsta tēma!

Ar jūru ir tā, ka grūti trāpīt uz labu laiku, kad nav vēja. Sekojam līdzi laika apstākļiem lietotnēs, aizbraucam, bet vienalga ir viļņi. Pēdējoreiz, kad ķēru mencas, man bija divi čomi līdzi, viens gulēja laivā uz vēdera un vemstījās, otrs zilganzaļu sejas izteiksmi, bet es tikai baudīju, priecājos un copēju. Jūrā cenšos makšķerēt vismaz pāris reizes gadā no laivas un pāris reizes no krasta.

Pumpainos jūrā esi noķēris?

Tikai no krasta. 1,7 kg. Toreiz pirmā zivs bija jūras forele, otrā menca, tad bija vimba un tikai tad pieķērās bute, kura bija mērķa zivs.

Uz ko mencas ķer jūrā no laivas?

Uz oranžu, dzeltenu, zaļu vai rozā gumijzivi. Man ir tāda pārliecība, ka tās vislabāk tomēr ķeras uz oranžas krāsas mānekļiem. Man bija gadījums, kad iemetu mānekli un pēkšņi spēcīgs sitiens pa kātu. Velku ārā, bet jūtu, ka tur ir kaut kas nenormāls. Vienīgā doma, ka padsmit kilogramus smags lasis, jo auklu plosīja pamatīgi. Bļāvu, lai sagatavo sačoku, tikmēr atgriezu bremzi un kausēju. Pēc kādām septiņām minūtēm apnika. Noņemos no enkura un velkos klāt. Kādus metrus divdesmit no laivas iznirst ronis ar gumijzivi mutē, nelaiž to vaļā, acis lielas kā japāņu multenēs. Ļāvu, lai nokož zivi un aiziet.

Cik metru dziļumā mencas ķērāt?

Mēs jau eholotē skatāmies, kur tās ir, bet pārsvarā tās dzīvo 10–14 dziļumā. Ja apkārt ir dziļš, bet pa vidu kāds sēklis, tās obligāti būs tur. Sevišķi aprīlī, maijā. Pēc tam tās tur būs rudenī, bet tad grūti uztrāpīt, jo sākas vēji.

Kas vēl interesants ir palicis atmiņā no copes reizēm?

Man vēl ir bijis tā, ka esmu samu aiz astes noķēris un galīgi nesaprotu, kas otrā galā pieķēries, jo tādam 8 kg samēnam ir milzīgs spēks. Nesen biju Somijā, pēc copes laivu atstāju pie pontoniem, pārsedzu, bet no rīta skatos, ka visas džiggalvas izmētātas. Paklājs savēlies tādās kā pūkās. Uz kastēm pļekas. Cauna. To sapratām pēc tam, kad redzējām pašu dzīvnieku krastā.

Kāpēc brauc uz Somiju?

Tur ir viss pa vienkāršo. Miers, klusums, meditācija pie dabas. Tur nav darbi, tur esi tikai tu un daba, kur vari pilnvērtīgi veltīt sevi copei, izmēģināt jaunus mānekļus un inventāru. Neviens nevar piezvanīt, jo nav zonas. Somija un Zviedrija ir ikgadējie galamērķi, bet katru reizi gan braucam uz citām vietām.

Ar kādu summu parastam makšķerniekam jārēķinās uz nedēļu?

Ar četriem simtiem vajadzētu pietikt. Tas bez laivas un degvielas, atkarībā, cik tālu uz ziemeļiem dodies.

Tev ir Latvijā iemīļota ūdenskrātuve?

Man ļoti patīk abi Baltezeri, jo šķiet, ka esmu tos atkodis tādēļ, ka tur bijušas daudzas sacensības. Citiem liekas, ka tur zivju nav, bet man tie liekas fantastiski ezeri. Nav spiediena no cilvēkiem, jo daudzi tur aizbrauc un neko nenoķer. Tāpēc tas ir kluss, bet zivīgs. Vēl man patīk Rīgas ūdenskrātuve pie Ikšķiles. Kopš pagājušā gada parādījies jauns favorīts – Usmas ezers. Mēs tur braucām trenēties Latvijas čempionāta 3. posmam, kas gan nenotika pandēmijas dēļ. Kad braucu uz Usmu, biju dzirdējis, ka tur zivju nav, viss ezers tīklos, murdos. Braucām ļoti pesimistiski noskaņoti. Bet pirmajā dienā saķērām vajadzīgo skaitu asaru, līdaku, zandartu. Otrajā dienā vēl vairāk pārliecinājāmies, ka tas viss ķeras, ka varam dabūt, kādu zivi vēlamies. Trešajā dienā jau izvēlējāmies, ko gribam ķert. Sakritība, zvaigznes pareizi sastājušās vai mēness fāzes? Otra komanda Usmā dzīvoja trīs nedēļas un pēc tam teica, ka labāka ezera Latvijā pagaidām nav.

Kādas zivis pašam patīk gatavot?

Zandartu. Viegli tīrīt, filēt, un to nevar sabojāt, jo vienmēr būs garšīgs. Mans mīļākais ēdiens ir zandarts bekonā. Izfilē zandartu, sagriež gabalos un ietin bekonā. Uzspraud uz maziem koka iesmiem un uz pannas apcep no abām pusēm. Garša fantastiska. Šo recepti aizguvu no viena video, un mājās tagad tas ir pieprasītākais ēdiens.

Ja par gatavošanu, tad mans pēdējais kulinārais atklājums ir ēdiena gatavošana kazanā. Tajā šķiet, ka vispār neko nevar sabojāt un viss, ko gatavo, sanāk supergaršīgi.

Tu arī esi no tiem, kuri uzskata, ka zivju zupā obligāti jānodzēš pagale, lai būtu dūmu garša?

Nē, biju gan dzirdējis par šādu paņēmienu. Ja esi Somijā, tad pie zivju zupas obligāti jāpievieno nedaudz šņabja.

Kāds pašam ir lielākais rekords?

10,5 kg līdaka Lielupē. 111 cm gara.

Visas zivis laid atpakaļ?

Kādreiz nelaidu vaļā, jo tā nebija pieņemts un tā neviens arī nedarīja. Kādreiz pat nevarēju iedomāties, ka pastāv arī tāda opcija, bet tagad ir tā, ka ļoti bieži atlaižu lomu. Kad nepiedalījos sacensībās, tad mazāk domāju, ka resursu vajag saglabāt, jo pats pēc tam atkal gribēsi noķert un badā jau neesam.

Kā tev ar makšķerēšanu ziemā?

Divas reizes nedēļā braucu. Dodos uz visādiem uzplūdinājumiem, maziem purva ezeriņiem, jo uz upēm pašlaik nav ko darīt. Braucu tur, kur mazāk cilvēku. Jo man ļoti nepatīk burzma. Es nekad nebrauktu, piemēram, uz Spuņciemu vai Juglas kanālu, kur vienmēr ir daudz makšķernieku.

Vai tādos purva ezeros nepastāv risks uzrauties uz kādu izslāpušu ezeru, kur zivju nav vispār?

Es jau zinu, kur braucu, un ir dziļuma kartes, apraksti un eholote – pāris stundās var saprast, kas tur ir. Vienu reizi gan sanāca smieklīgi – mēs pirms daudziem gadiem Ķemeros Melnezerā centāmies makšķerēt. Tāds smuks ezers, bet likās tik jocīgi, ka nav neviena urbuma un nevienas cilvēka pēdas uz ledus. Nevienu zivi eholotē neredzēju. Pāri ezeram toreiz gāja viena ģimene, vīrietis pienāca un ar interesi vēroja, kā makšķerējam, un tad teica, ka šajā ezerā zivis nekad nav bijušas, pārāk lielā sēra daudzuma ūdenī dēļ.

Savukārt purva ezeros var noķert gandrīz melnus asarus.

Mēdz būt pat pilnīgi citas formas. Ezera asari mēdz būt gan gari un slaidi, vieni īsi un resni. Esmu pat noķēris asari, kas ir pilnīgi bez svītrām, laikam dzīvojis smilšainā vietā, to noķēru Daugavā pie Ikšķiles. Interesanti ir ķert stintes Latgalē, Geraņimovas Ilzas ezerā, tur gan stintes ir mazākas nekā upēs mītošās, bet tām ir tik skaista krāsa.

Tu esi tāda aktīva dzīvesveida piekritējs. Vai pats ledu urb ar rokas urbi?

Kādreiz tas bija fitness, bet pērn mani sabojāja viens makšķernieks, kurš iedeva mehānisko Makita urbi. Viss, tagad man arī ir tāds un vienmēr trīs akumulatori līdzi. 50 āliņģus vari izurbt acumirklī un kā sviestā, kamēr cits pa to laiku tikai piecus.

Kādi copes plāni nākotnei?

Iekļūt starp 10 labākajām ekipāžām Latvijā. Sākt startēt sacensībās arī ārpus Latvijas robežām, lai vēl vairāk pilnveidotos un mācītos. Atrast pastāvīgu komandas atbalstītāju, lai nav katru gadu jāmaina komandas nosaukums. Mērķi ir pavisam skaidri un sasniedzami – viss atkarīgs no ieguldītā laika un darba.

 

Ieteikumi, no kurienes mācīties un kā pilnveidoties copei

1. No makšķernieku draugiem un paziņām – neklusēt un nekautrēties prasīt, vaicāt, braukt līdzi. Mācīties no visām copes reizēm.

2. No sacensībām – analizējot savu rezultātu, kā arī vērojot citu dalībnieku darbu, kļūdas un rezultātus. Sekojot līdzi topa sportistiem un sacensībām visā pasaulē.

3. Dažādas Facebook, WhatsApp, Telegram u.c. copes grupas, kurās smelties informāciju, kā arī dalīties ar citiem copes domu biedriem.

4. YouTube kanāli. Mūsu pašu – Copes Garša, Parcopi.LV, N. Grabovskis, M. Olte, E. Zveja, Pro Fishing Team Latvia, JanboArt u.c. Ārzemju – kanalgratis, volga baits, canal outdoor, proAnglers League, AnglersZoom u.c.

5. Paša izvirzītie mērķi, neatlaidība un disciplīna. Tas dzen pašu uz priekšu, un ar katru sasniegto mērķi ir vēlme vēl vairāk pilnveidoties un kļūt labākam.

 

Mārtiņa Top 5 kāti

Lašu/taimiņu/jūras foreļu kāts – Souls Trout Finalist Explorer 92HS

Tviča kāts – St.croix legend extreme 7’ LX570MF2 6–12 Lb

Mikrodžiga kāts – Graphiteleader corto prototype 7.9’ 1–12 g

Džiga kāts – Evergreen poseidon squidlaw magnumjerk 8,4’ 3–4,5EGI

Bigbaita kāts – Abu Garcia Beast Pro 862xh 60–225 g

 

Mārtiņa Top 5 mānekļi

Zipbaits Orbit 110

Duo Realis Jerkbait 110

Deps Balisong 130

Strike pro – Buster Jerk

Mepps Aglia 3

 

Oskars Vizbulis

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.