Kad pēc gadiem atskatīšos uz savu dzīvi, es skaidri zināšu vienu – kaut kur starp bailēm un laimes mirkļiem pie ūdens es atradu sevi. Man makšķerēšana nav tikai vaļasprieks. Tas ir stāsts par pārmaiņām, par iziešanu no komforta zonas un par to, kā no bailēm var piedzimt mīlestība. Man bija bail pieskarties zivīm. Bail no zvīņām, no slapjās, glumās ādas, no tā visa, kas šķita tik svešs un biedējošs. Bija pat grūti paskatīties uz tām bez neliela šoka sajūtas. Es vēl joprojām atceros to dienu, kad noķēru savu pirmo mazo raudiņu. Māneklis bija iegājis pārāk dziļi, zivs neizdzīvoja. Un es raudāju. Godīgi. Raudāju tā, it kā būtu izdarījusi kaut ko ļoti ļaunu. Tajā brīdī sev teicu – nē, šis nav mans lauciņš. Es nevarēju samierināties ar domu, ka mana darbība var nest tādas sekas. Bet daba mani sauca atpakaļ. Klusie rīti, mierīgie vakari pie ūdens, vēja pieskāriens sejai, laiks bez steigas. Tas miers, ko nevar atrast nekur citur. Es sapratu, ka varbūt makšķerēšana ir vairāk nekā tikai zivs ķeršana. Es pamēģināju vēlreiz. Un vēl. Un tā tas sākās. Visu Sanijas Pronckus rakstu par ceļu līdz makšķerēšanai kā hobijam lasi žurnāla Lielais Loms jūnija/jūlija numurā vai LASI.lv.
10 eiro kāts vs 1000 eiro kāts – kurš noķēra vairāk? Streetfishinga duelis Rīgā
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
