Mēs visi zinām par makšķerēšanu ar pludiņu, spiningošanu un citām metodēm, kas pieņemtas mūsu kultūrā kā veidi, kas ļauj iegūt zivis. Taču pastāv arī citi veidi, kas mums var šķist neparasti, pat neētiski, daudzi ir pat aizliegti ar likumu, un tomēr citu kultūru cilvēki citās valstīs tos piekopj. Medību un makšķerēšanas medijs The MeatEater ir apkopojis dažus no tiem.
Spridzināšana
Filmas Krokodils Dandijs II sākuma ainā Dandijs met sprāgstvielas ūdenī un pavisam drīz ar rokām no ūdens sāk vilkt apdullinātās zivis. Lai gan smieklīga un šķietami absurda aina, tā ir balstīta reālā makšķerēšanas metodē. Šī metode sākotnēji izplatījās Peru, kur raktuves nodrošināja sprāgstvielu pārpilnību, un to popularizēja Otrā pasaules kara karavīri ar granātām un dinamītu. Iemetot sprāgstvielu ūdenī, kur tā eksplodē, rodas zemūdens triecienvilnis, kas burtiski apdullina zivis, ļaujot makšķerniekiem tās vienkārši savākt, kad tās uzpeld.
Makšķerēšana ar rokām
Ir dažāda veida makšķerēšanas aprīkojums – auklas, mānekļi, kāti, taču daudzi uzskata, ka tas viss ir lieks. Šie makšķernieki izmanto tikai savas rokas, lai ķertu tādas sugas kā, piemēram, samus un lašus. ASV dienvidos šo metodi sauc par Noodling. Makšķernieks ieliek roku zemūdens alā, kur visticamāk ir sams, un agresīvā zivs uzbrūk, dodot iespēju satvert to un izcelt virspusē. Sākotnēji šo tehniku praktizēja Amerikas pamatiedzīvotāju ciltis, taču tā ātri tika pārņemta un popularizēta daudzu 18. gadsimta skotu, īru un angļu imigrantu vidū, kuri atklāja, ka tā ir ļoti līdzīga viņu pašu makšķerēšanas metodei, ar kuru tiek ķerti laši. Tajā makšķernieks liek roku zem ūdens, lai viegli pakutinātu vai maigi paberzētu laša vai foreles vēderu līdz zivs nonāk transa stāvoklī. Pareizi veikta kutināšana galu galā pilnībā imobilizē zivi, ļaujot makšķerniekam to satvert un uzmest uz krasta. Šī tehnika bija izplatīta nabadzīgo zemnieku vidū 14. gadsimtā, kad viņiem nebija pieejams makšķerēšanas aprīkojums. Lai gan mūsdienās Lielbritānijā tā ir nelegāla, tā bija populāra vēl līdz pagājušā gadsimta trīsdesmito gadu beigām, kad tā daudzām ģimenēm palīdzēja tikt pie pārtikas.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Indēšana
Zivju indēšanas prakse tiek izmantota jau gadsimtiem ilgi Dienvidamerikā, Āfrikā un pat Amerikas Savienotajās Valstīs. Līdzīgi kā spridzināšana, šī tehnika nav paredzēta, lai noķertu vienu konkrētu zivi, bet gan lai vienlaicīgi apdullinātu lielu daudzumu zivju, ļaujot tās mierīgi savākt. Parasti tas tiek veikts, saberžot vai izspiežot toksisku sulu no noteiktiem augiem un iepludinot šo šķidrumu upē. Toksīni filtrējas caur zivju žaunām, tās paralizējot vai dažkārt pat nogalinot. Lai gan daudzās pasaules daļās šī ir pretrunīgi vērtēta tehnika, zivju indēšana joprojām ir plaši izplatīta tur, kur noteiktas ciltis vai iedzīvotāju grupas dzīvo izdzīvošanai nepieciešamu dzīvesveidu. Šie cilvēki uzskata, ka vienlaicīga liela daudzuma zivju iegūšana ar indi, nevis pa vienai, izmantojot āķi un auklu, ir daudz efektīvāka pārtikas ieguvei.
Zivju piesaukšana
Medībās dzīvnieku pievilināšana ir samērā poulāra un interesanta metode. Taču arī dažās pasaules vietās vai noteiktos ūdens apstākļos populāra ir zivju pievilināšana. ASV Austrumu piekrastē makšķernieki jau gadiem pievilina asarus, sitot ar makšķeres spicēm pa ūdens virsmu vai padauzot pie laivas sāniem ar gumijas āmuru, tādējād imitējot asaru barošanās skaņas. Vēsturiski zivju pievilināšana ir īpaši izkopta Papua-Jaungvinejā. Tur haizivju pievilināšanas māksla tiek praktizēta jau simtiem gadu, izmantojot speciāli veidotas haizivju pievilināšanas ierīces, kas izgatavotas no kokosriekstiem un tiek nodotas no paaudzes paaudzē. Haizivju pievilinātāji izmanto šos rīkus, kratot tos īpašā veidā pa ūdens virsmu no kanoe laivām, pievilinot haizivis laivām, kur tās saķer un nogādā krastā.
Zivju ieguve ar dzīvnieku palīdzību
Jau gadu tūkstošiem cilvēki izmanto dzīvnieku palīdzību, lai panāktu vēlamo rezultātu. Zirgi velk ratus, suņi meklē un dzen medījumu.
Āzijā dzīvniekus, piemēram, jūrasgārņus un ūdeles, gadsimtiem ilgi ir apmācījuši ķert un atnest zivis, kā arī sadzīt tās tīklu virzienā. Šīs metodes izrādījās tik veiksmīgas, ka 16. gadsimtā arī Eiropas jūrnieki sāka sagūstīt ūdeles un ūdensputnus, lai apmācītu un izmantotu tos makšķerēšanai. Tomēr līdz ar moderno tīklu attīstību, šo dzīvnieku izmantošana kļuva lieka. Aļaskā un Krievijā suņus apmācīja ķert un atnest lašus. Papildus tam Portugālē radās vesela suņu šķirne, kas tika izveidota tieši makšķerēšanai – Portugāles ūdenssuns. Šie suņi tika apmācīti gan atnest makšķerēšanas aprīkojumu, vilkt, sargāt laivas un glābt peldētājus, kā arī pievadīt zivju barus pie krasta, kur zvejnieki tās varēja viegli noķert.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.