Mežavimbu Latvijas ūdeņos ir ļoti daudz, taču tās prot ķert retais, uzskata spiningotājs un laivu tirgotājs Gints Zeiļa, kurš vairākus gadus veltījis šo kaprīzo zivju dzīvesveida izzināšanai un tagad, atrodoties uz upes, prot nekļūdīgi noteikt vietu, kur mīt šī ikdienas makšķerniekiem teju nenotveramā zivs, kas mēdz pretoties vēl spēcīgāk par spožo. Viņš stāsta, ka līdz šim bijis tik pamatīgi un intensīvi iesaistīts dažādu copes pasākumu organizēšanā, ka tad, kad visa kļūst par daudz, teju vienīgais glābiņš esot atrasties laivā uz ūdens, bet bez sacensību spriedzes un vairāk baudīt dabu.
Sociālajos medijos nevarēja neredzēt ņemtni, kurā veikals Esma Outdoor reklamēja, laikam Latvijā vienīgo baseinu, kurā makšķernieki var notestēt mānekļus. Vai interesentu tagad netrūkst, kuri vēlas kaut ko izmēģināt?
Interese ir liela, reizēm pat veidojas rinda. Jo tikai šādā veidā iespējams redzēt mānekļa izspēli. Kad to mētā no laivas, labākajā gadījumā tā uzvedību ūdenī var redzēt aptuveni metra attālumā.
Vēl jau svarīgi, ka baseinā var izmēģināt arī kātu, ko nevar izdarīt, ja to vienkārši paņem rokā un pavicina.
Protams. Varbūt mūsu baseinā nevar izmēģināt lielos, smagos kātus, bet džiga un tviča kātus var ļoti labi pārbaudīt.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kādam makšķerēšanas veidam tagad esat pievērsies?
Spiningošanai. To esmu darījis visu dzīvi ar nelieliem izņēmumiem, kad pievērsos pludiņam un fīderim. Tagad gan ir pamainījušies zivju veidi, kurus spiningoju. Numur viens ir mežene, bet numur divi ir sams.
Ļoti interesanta kombinācija – tas ir kā ķert sprinteri un smagsvaru.
Spiningošanas manā dzīvē ir bijis tik daudz, ka tagad pievēršos tēmām, kuras vēl neesmu izpētījis. Meženes cope ir viena no interesantākajām.
Interesanta ar to, ka šo zivi grūti noķert?
Jā, tā jāķer pilnīgi citādāk nekā pārējās zivis. Turklāt mežeņu mūsu ūdeņos ir ļoti daudz, bet ļoti maz to, kuri tās ķer. Zivs ir ļoti spēcīga. Pretojas pat niknāk par spožo.
Arī sapalu ir daudz, un daudzi makšķernieki tos ķer.
Sapalus arī esmu ķēris, bet mani tas īpaši neuzrunāja. Sapali ir spēcīgas zivis, bet meženes vēl spēcīgākas, turklāt sastopamas milzīga izmēra meženes. Dzīvoju Gaujas malā un mežeņu uzvedību esmu pētījis, un diezgan labi tagad saprotu, kā tās jāķer, un diezgan labi man tas arī izdodas.
Kas ir interesantākais, ko esat atklājis par meženi?
Vietas, kur tās dzīvo. Slīdot ar laivu pa Gauju, varu samērā nekļūdīgi noteikt, kur mežene sastopama. Vakaros, kad redzu, kā meženes blīkšķinās, es nemetu tieši tajā vietā mānekli, bet pa straumi uz augšu. Vai nu tā ir sakritība, bet šāds ķeršanas paņēmiens man ir ļoti veiksmīgs. Mežene ir arī ļoti tramīga. Ja pieiesim pie krasta un skaļi runāsim, lielās meženes visdrīzāk nedabūsim, mazās gan. Ja kādā vietā noķer meženi virs trīs kilo, visticamāk, tajā vietā vismaz pāris stundu var nemēģināt noķert vēl kādu eksemplāru.
Tradicionāli tās spiningo ar kāstmāsteriem?
Jā, ir dažādi mānekļi, bet es tās ķeru ar vobleriem ļoti agresīvā tviča tehnikā. Tik agresīvā, ka, no malas skatoties, varētu padomāt, ka ar mani kaut kas nav kārtībā. Galvenais, lai māneklis neizlido ārā no ūdens. Voblers ir aptuveni deviņus gramus smags, zem ūdens to vadu 15 cm dziļumā. Mans bizness ir saistīts arī ar Ukrainu, katru gadu, kad tur notika izstādes, tajās piedalījās divi meistari, kuri ražo mānekļus tikai meženēm. Un pie viņiem stāv rinda. Arī ar viņu mānekļiem esmu ķēris meženes, tie ir līdzīgi kāstmāsteriem, ļoti līdzīgas variācijas. Kā tādi mazi metāla šūpiņi.
Galvenā mežeņu ķeršanas īpatnība ir ļoti ātra mānekļa vilkšana, agresīva, kas meženi satracina. Viena no interesantākajām lietām, ko esmu noskaidrojis, – meženes nebaidās no SUP dēļa, esmu piebraucis klāt pat pieciniecei. Tikai divas meženes neesmu izvilcis, ķēru no krasta, zivis nespēju noturēt, jo nebija iespēju pārvietoties pa krastu aizauguma dēļ. Lielākā manis izvilktā – 4,6 kg, bet nedaudz virs četriem kilogramiem daudzas ir izvilktas. Atkārtošu, tās ir nenormāli spēcīgas. Tā ir viena tēma.
Otra – sami. Man ir lauku īpašums Koknesē, pie Daugavas. To ķeršanā gan izmantoju live tehnoloģijas. Stundām esmu sekojis divmetrīgiem samiem un vērojis to uzvedību. Lielākais sams, ko esmu izvilcis, – 1,56 m.
Stundu bija jākausē?
Nē, nē, kādas desmit minūtes. Bet adrenalīna deva tāpat bija pietiekami liela. Man nepatīk ķert zivis ar tādiem kātiem, ar kādiem var izforsēt ārā jebkuru zivi, man patīk baudīt procesu.
Tagad ar jaunajām tehnoloģijām var zivis vērot un gūt baudu no paša vērošanas procesa. Esmu redzējis tādas kā samu nārsta vietas, kurās uzturas četri pieci divmetrīgi sami, un stundām vērojis viņu uzvedību.
Kā ķinītis uz upes.
Tieši tā! Lai gan šim procesam ir arī ēnas puses, ja runājam par live tehnoloģijām. Daugavā pie Kokneses ir zināmi personāži, kuri dienā noķer vairākus lielos samus un ved ārā. Skaidrs, ka sams ir viena no garšīgākajām Latvijas zivīm, es neesmu pret to, ka dažreiz zivi var apēst, bet jābūt kaut kādai samērībai.
Un tehnoloģijas kļūst arvien lētākas.
Domāju, ka viss vēl priekšā. Tehnoloģijas kļūs vēl lētākas, un tad viss būs atkarīgs no tā, kas mums galvā un kā mēs cits citu pieskatīsim, lai neiztukšotu ūdenstilpes. Piemēram, Ķīšezerā pirms pieciem gadiem, kad tikko sāka parādīties live tehnoloģijas, lielo zandartu bija, ka mudž. Tagad lielo zandartu noķert vairs nav stundas jautājums. Mans rekords savulaik bija pieci zandarti stundas laikā, un visi bija virs trīs kilo.
Bet ko tirgotājs var darīt, lai veicinātu šo tehnoloģiju atbildīgu izmantošanu?
Domāju, ka jāsāk ar skaidrošanu, cenšoties mainīt makšķernieku uztveri. Ja stundas laikā noķer piecas zivis, nu neņem visas. Bet daudzos makšķerniekos esmu novērojis tādu kā negausīgumu. Tā ūdenstilpes tiek tukšotas.
Vai šī negausība vairāk nav sastopama padomju paaudzei, gados jaunāki cilvēki tā kā ar lielāku pietāti izturas pret dabas vērtībām?
Tam es piekrītu. Un vēl pēc maniem novērojumiem, jo makšķerēšanas procesā esmu iekšā daudzus gadus, cilvēki, kas attīstījušies līdz makšķerēšanas sportistu līmenim, par viņiem neesmu dzirdējis nevienu problemātisku gadījumu, ka kāds tirgotu zivis. Bet tie, kas tikko sākuši makšķerēt un viņiem tas sāk izdoties, vēl nopērk eholotes un burtiski sāk slaktēt zivis. Ieiet azarta neprātā, krāmē zivis laivā un tikai pēc tam domā, kur tās liks.
Foto no Ginta arhīva
Ar kādu summu jārēķinās iesācējam, kurš vēlas noķert samu?
Samu var noķert ar īrētu Pellas tipa laivu un paštaisītu kvoku. Jo summa lielāka, jo lielāks ekrāns, jo pašam kļūst interesantāk. Eholoti, kaut elementārāko, vajag, jo ar to samu nevar neieraudzīt vai sajaukt ar kādu citu zivi. Ja sams atrodas uz grunts, nevis pusūdenī, tad gan būs grūtāk. Bet tāpat ir iespēja to piemānīt un noķert. Vēl tāda interesanta lieta par samiem, kad ar live tehnoloģijām skatos, kā sams reaģē uz kvoka skaņu. Jā, zivs nāk uz augšu, bet vēl interesantāk, ja redzu, ka sams sāk attālināties, iedarbinu laivas benzīna motoru. Viņus tas interesē, un sams nāk skatīties, kas notiek. Un tad ir cits stāsts – vai viņš vēlas ēst vai nevēlas. Pārsvarā gadījumos viņš nevēlas ēst. Pēc manas pieredzes, lai samu noķertu, māneklis tam ir teju jāiemet mutē. Lai gan esmu noķēris vairākus samus arī novembrī, kad tie bija ļoti agresīvi un burtiski uzbruka māneklim.
Māneklis bija paprāva gumijzivs?
Samus makšķerēju ar sešcollīgām gumijzivīm. Manuprāt, māneklis nav svarīgākais, drīzāk tā pasniegšanas veids. Ja izdosies samu satracināt, tas apēdīs jebkāda izmēra mānekli.
Samu ir samērā viegli ievilkt laivā, man ir sagatavots cimds, jāsatver aiz apakšžokļa un jāvelk. Ir gan bijis tā, ka čomam, kuram nav tik lielas pieredzes ar samiem, kad pieķērās paliels eksemplārs, prasīju, vai viņš ievilks to laivā. Viņš teica, ka neņems, bail.
Ja reiz runājam par laivām, laikam jau jāpiekrīt tiem, kas bijuši ārpus Latvijas un novērojuši, ka pie mums laivu parks ir ļoti labā, lai neteiktu, ka teju krietni virs vidusmēra līmenī. Acīmredzot makšķernieki laivām naudu nežēlo.
Laikam jau tā ir. Latvijā makšķerēšana ir ļoti populāra un augstā līmenī salīdzinājumā ar citām valstīm. Jāsaka, arī es pie Latvijas laivu līmeņa esmu savu roku pielicis. Makšķerēšanas laivu jomā esmu iekšā no pašiem pirmsākumiem. Pats esmu izgājis cauri visiem posmiem, sākot ar piepūšamajām līdz nenormāli glaunām laivām. Es biju pirmais Latvijā, kas sāka ievest no Amerikas jaunas copes laivas. Izbraukāju Ameriku, izpētīju, kā pie viņiem darbojas copes industrija, un sapratu, ka šī niša ir brīva. Tas bija aptuveni pirms 15 gadiem. Pirms tam Latvijā bija labi ja desmit šāda veida laivas.
Ar ko amerikāņu copes laivas atšķiras no parastajām laivām?
Mēs tagad runājam par pirmajām laivām, kuras sāku tirgot Latvijā. Līdz tam ne Eiropā, ne Skandināvijā tāda tipa laivas nemaz nebija pieejamas. Amerikāņi ļoti sen sāka ražot laivas, kas bija aprīkotas ar zivju aeratoriem, kātu novietnēm. Eiropā neviens šādas laivas neražoja. Padzīvojos pa Ameriku un sāku domāt, ka jāmēģina. Atvedu četras laivas un tās uzreiz pārdevu. Tad sapratu, ka cilvēkiem ir interese. Sāku ar tām startēt Latvijas čempionātos spiningošanā, tādā veidā tās netieši popularizējot, un klientu kļuva arvien vairāk.
Pirms desmit gadiem parādījās Ukrainā ražotas copes laivas Finval. Nebūs melots, bet šodien tās ir labākās pasaulē, pat amerikāņiem ir grūti ar tām konkurēt. Cepuri nost ukraiņu priekšā, viņi ar savām laivām ir iekarojuši visu Eiropu, Skandināviju, arī Amerikas tirgū cenšas iekļūt. Zinot Finval kvalitāti, domāju, ka viņiem viss izdosies. Amerikāņu laivas, kādas tās bija pirms piecpadsmit gadiem, tādas ir arī šodien, nekas nav mainījies. Turklāt tagad zinu arī to nepilnības, viss nebūt nav tik smuki, kā sākumā šķita. Pirms kara arī Krievijā sāka ražot copes laivas, bet jāatzīst, ka bija ļoti daudz ārkārtīgi nekvalitatīvu produktu. Skandināvi arī ražo copes laivas, bet vairāk orientējas uz savu tirgu, viņu laivas ir vairāk pozicionētas uz atpūtu, nevis copi. Turklāt viņi mēdz iegādāties pašmāju ražoto.
Daudzi copmaņi mēdz atjaunot savu laiku it kā nokalpojušas laivas, kas ir gan praktisks, gan ļoti aizraujošs hobijs.
Savulaik man arī bija tāds hobijs, bet tagad esmu metis tam mieru. Kādas četras laivas esmu atjaunojis. Burtiski sētas malā atrastu laivas graustu atjaunoju par foršu copes laivu. Process ir ļoti interesants, turklāt, ja salīdzina piecdesmit gadus vecu auto ar mūsdienu, atšķirība ir kā diena pret nakti. Ar laivu korpusiem atšķirība nav tik milzīga. Līdz ar to, ja piecdesmit gadus vecai laivai korpuss ir labā stāvoklī, to ir vērts atjaunot. Lai gan šodien praktiski vairs nav iespējams atrast tādu tīrradni, ko būtu vērts atjaunot. Ja arī kāds ir, tas ir pārāk bēdīgā stāvoklī. Ko es uzreiz varu teikt – nevajag pārspīlēt un no 50 gadus vecas laivas veidot megakuteri. Tad labāk uzreiz nopirkt normālu laivu un nemocīties.
Cik esmu redzējis dažādos copes video, ASV ir samērā izplatītas laivas ar jaudīgiem motoriem, bet ar rumpeļa vadību.
Daudz konsultēju klientus par laivām un, ja kāds atnāk un saka, ka vēlas laivu ar 60 ZS motoru, bet ar rumpeli, saprotu, ka runāju ar profesionāli, kurš ir sapratis lietas būtību. Jo visi, kas braukuši ar rumpeļa vadību aprīkotiem dzinējiem līdz 20 ZS, zina, ka roka piekūst. Tiklīdz dzinējam ir vairāk par 30 ZS, garais rumpelis, par nogurumu varam vispār nerunāt. Turklāt, kas ir svarīgākais – rumpeļa vadība nodrošina to, ka laivā atbrīvojas daudz vietas, kas ir ļoti svarīgi, lai varētu komfortabli makšķerēt. Man pašam ikdienas copei ir 510 cm gara laiva ar 60 ZS motoru un rumpeļa vadību. Pērn, kad pasaules spiningošanas čempionātā palīdzēju Ungārijas izlasei, visu dienu nobraukāju ar rumpeļa vadītu laivu no rīta līdz vakaram, izrādot viņiem Pierīgas ūdenstilpes, un roka nebija piekususi. ASV bieži ir pat 200 ZS laivu motori ar rumpeli, tos vada ar hidraulikas palīdzību. Latvijas makšķernieku slavenība Alex brauc ar 115 ZS dzinēju ar rumpeli.
Bet sakiet, kāpēc Latvijā vajadzīgs 115 ZS motors?
Ja jauda ir, visu laiku tā nav jāizmanto uz maksimumu, ja ir jaudas rezerve un brauc uz vidējiem apgriezieniem tādā kā komforta režīmā. Ja salīdzina 60 ZS un 115 ZS motoru, pie vienādiem ātrumiem jaudīgākais motors darbosies pusgāzītē un komforta režīmā. Nomocīts sešdesmitnieks patērēs pat nedaudz vairāk degvielas nekā 115 ZS motors. Vēl ir tāds mīts kopš seniem laikiem – daudzi domā, ka laivu motors nenormāli tērē degvielu. Tas ir tādā gadījumā, ja runa ir par divtaktu motoriem. Visi mūsdienu četrtaktu motori patērē daudz, daudz mazāk. Ja uzliktu 175 ZS divtaktu, tad gan jābūt līdzi vagonam ar benzīnu. Turklāt, ja grasies piedalīties mačos, tad motora jauda ir ļoti svarīga, lai paspētu uz savām labākajām copes vietām. Bet Latvijas apstākļiem es ieteiktu 4,7 m garu laivu ar 40–70 ZS motoru, lai var izbaudīt procesu.
Kāpēc Latvijā nav iegājamas pakavlaivas?
Tās ir foršas mazām ūdenstilpēm, kur nav vēja. Daugavā ar tādu nelīdīsi iekšā. Bet ir jau makšķernieki, kuriem tādas ir.
Tirgotāji acīmredzot nav saredzējuši gana perspektīvu tirgus nišu šiem produktiem. Lai gan nav noslēpums, ka daudzas tendences copes tirgū ir pašu veidotas.
Latvijā šobrīd copes tirgus sabiedrība nav nemaz tik liela, un tirgotāji caur sociālajiem tīkliem paši var noteikt modes lietas. Savulaik, ja raidījumā Copes garša fonā pavīdēja kāds māneklis, nākamajā nedēļā tie visā Latvijā tika izpirkti. Ir veiksmīgi copmaņi, kuri sociālajos tīklos liek savus guvumus un ar tiem iespaido sabiedrību, vēl kaut ko no ārzemēm paskatās. Pēdējā laikā esmu novērojis čaterbaitu popularitāti. Tas ir no ārzemēm nācis. Bet tur ir stāsts, ka viens makšķernieks Daugavā ar tiem veiksmīgi sāka ķert asarus, un pāris gadu laikā tie kļuva ļoti populāri. Pats kādu laiku Daugavā no krasta ar tiem veiksmīgi vilku pamatīgus asarus.
Kā pats sākāt makšķerēt?
Kopš bērnības, jo visus vasaras brīvlaikus ar pludiņu sēdēju pie Gaujas, tur arī noķēru savu pirmo līdaku. Ar tēvu esmu daudz makšķerējis, braucis ar laivām pa upēm. Arī dzīvesvietu meklēju pie ūdeņiem. Visiem ir tāds sapnis, lai darbs un hobijs būtu apvienojams. Bet man reizēm uznāk tāda sajūta, ka visa kā ir par daudz. Man ir uzņēmums, kas tirgo laivas, biju Makšķerēšanas sporta federācijas valdē, kur organizēju pasākumus, man bija viena no lielākajām spiningošanas komandām, kuru vadu, vēl brīvajā laikā copēju. Bet tad iestājas brīdis, kad saproti, ka ir tā kā par daudz. Esmu ieguvis arī trešo vietu pasaules kausā spiningošanā. Tagad varu paiet malā. Sākt baudīt dabu, ķert meženes un samus.
NOT google-places-scripts.mobile-all-kvadrats6
Parasti saka: ja visa kā ir par daudz, tad jāpāriet uz pludiņu.
Nupat ir tāds brīdis, kad sāku atgriezties pie fīdera. Bet pasēdēt pie dīķa ar pludiņu – tā ir sava veida meditācija.
Vēl man ļoti patīk braukt uz Skandināvijas ziemeļiem ķert foreles, baudīt dabu. Tagad vairs negribas 90 km/h ātrumā ar laivu braukt uz savu zivīgo vietu, bet labāk paskatīties saulrietu.
Bet kas ir bijis pats neaizmirstamākais?
Savulaik nopietni nodarbojos ar makšķerēšanas sportu. Anglijā 2018. gadā ieguvām bronzu spiningošanā no laivām. Brīdis, kad uzzinājām rezultātus, bija notikums, ko atceries visu dzīvi.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
