Makšķerēšana
Pludiņmakšķerēšana

Mēnesnīcas pludiņā raugoties, ķeram zandartus uz dzīvo0

Arvis Ančevskis

Laikā, kad Latviju moka tveice nu jau vairākas nedēļas, arvien aktīvāka kļūst mana mīļākā zivs – zandarts. Dropšoti, džigi, vobleri, džigrigi, tas viss, protams, arī ir forši, bet šoreiz sīki un smalki iziesim cauri zandartu ķeršanai uz dzīvo. Sistēma, kuru esmu izkopis daudzu gadu garumā, veicot ļoti daudz eksperimentu.

Pirmsākumi

Zandartu copei sāku pievērsties no apmēram septiņu gadu vecuma, kad vectēvs sāka mani ņemt līdzi uz copi. Tajos laikos nebija ne ehološu, ne visādu citādu gadžetu, vismaz mums nebija noteikti. Tad vai nu velcējām pa Ķīšezeru, vai ķērām ar bumbiņu – putuplasta saiva, uz kuras virsū kaut kāda vismaz 0,45 monofilā aukla, apakšā padsmit gramu svins, virs tā pavadiņa, kurai vēl piesieta metāla pavada, paliels vienžubura āķis, uz kura tiek uzvērta rauda. Un tad nu šī uzparikte ar roku tika cilāta, lēnām slīdot pa Ķīšezera kantēm. Pārsvarā ķērās lielas līdakas un pa kādam zandartam arī. Laiks gāja, par iekrāto naudu nopirku savu pirmo spininga kātu, bezinerces spoli un kaut kādus loriņus. Bija skaidrs, ka ar bumbiņu var strādāt tikai praktiski bezvējā, jo visa slīdēšana notiek lēnām gar kantēm, bet copēt taču gribas vienmēr. Ko darīt? Savam spiningam piemeistaroju 5 g slīdošu pludiņu, izsvaroju ar svinu, un monofilā pavadiņā vienžubura āķi. Kamēr vectēvs Daugavā bļitkoja asarus, es uzliku uz āķa mazu asarīti un iemetu laivai aizmugurē, lai valkājas līdzi. Pamanīju, ka pluda nav, piecirtu un izvilku skaista mēra zandartu. Man kā puikam acis milzīgas un prieks tāds, kādu aprakstīt nevar – opim asari, bet MAN zandarts!!! Sapratu, ka tajā pludiņā kaut kas ir un to vajag attīstīt. Sākām abi divi braukt uz Valtergrāvi (tajos laikos tāds vēl bija – ūdens zona, kas atradās Kundziņsalā, un pa to varēja izbraukt cauri no Daugavas uz Sarkandaugavu. Tur bija daudz līņu, karūsu, zušu un iepeldēja iekšā arī jūras asari). Uz mazām mailēm pieķert 10 kg ar smukiem asariem galīgi nebija problēmas. Nu jau biju gana pieaudzis, lai man laivu uzticētu vienam pašam. Ļoti labi atceros to reizi, kad aizbraucu uz ezeru, bija pieklājīgs vilnis, un bumbiņu pavazāt bija mocības, tāpēc izmetu enkuru uz vienas no kantēm un domāju, ko darīt. Bumbiņu atstāju nolaistu zem laivas, spinings arī it kā līdzi, bet spiningot slinkums. Uztaisīju to pašu bumbiņu, tikai spininga galā – tagad to sauc par atvadas sistēmu, uzliku uz āķa raudu un vienkārši kaut kur iemetu ezera plašumos. Sēdēju, šūpojos un garlaikojos. Savajadzējās dabiskās vajadzības nodarīt, piecēlos kājās pie borta un procesa vidū dzirdu, ka kāts gar bortu slīd projām. Lieki piebilst, kāds man tur haoss iestājās – ar vienu roku mēģinot apturēt vajadzību procesu, ar otru vēl ķert pēc kāta. Bet viss veiksmīgi un laivā iecēlu ap kilogramu smagu asari. Sapratu, ka tajā ir štelle, bet skatīties uz pliku auklu ūdenī ir garlaicīgi, un kāpēc gan ne pludiņu. Nu un tad sākās mani eksperimenti. Sāku ar to pašu 5 g pludiņu, kuram aukla iet tikai caur actiņu apakšā. It kā labi, bet vilnī to gremdē un arī metot bieži saķeras auklā. Sāku braukāt uz veikaliem un piemeklēt ideālo risinājumu, tad nu arī uzrakstīšu, pie kā es esmu nonācis.

Kāti

Šeit galvenais ir jauda. Ja zandarts nebūs kārtīgi ierijis, tad āķis ir jāizsit cauri viņa kaulainajai ģīmotnei, tāpēc mikrodžiga kātus atstāsim tam, kam tie ir paredzēti. Kāti nav jātur rokās, tāpēc tie droši var būt smagi, stikla šķiedras kāti, attiecīgi arī lēti. Es izmantoju 2,4–2,7 m garus kātus, jo ar tādiem laivā ir viegli operēt un, ja copē divatā vai pat trijatā, tad tie viens otram netraucē. Kāti man ir veci, ar testiem līdz 70–80 g, tos pašus kātus izmantoju, arī copējot ar gruntenēm vulgaris uz vimbām, vēdzelēm un pat jūrā uz butēm ar tiem esmu braucis. Mierīgi var aizdoties uz tirgu un pa lētām naudiņām ko līdzīgu atrast. Arī Salmo ir tieši tāda paša tipa kāti nopērkami, kas nemaksā daudz, bet ar uzdevumu tiek galā perfekti. Var jau, protams, to darīt arī ar ikdienas spiningiem, bet tas vienkārši nav vajadzīgs – cope kātā nav jāsajūt, metieni nav jāizdara daudz un bieži.

Spoles

Te katram pašam jāskatās, kas ir arsenālā. Mierīgi var likt virsū ikdienas spininga spoles, var likt fīderspoles ar baitrunneriem, bet, tā kā visi kāti man vienmēr stāv salikti un gatavi copei, tad visu laiku mainīt spoles turpu šurpu esmu par slinku. Tāpēc visiem pludu kātiem man virsū ir vidējas klases Salmo spoles vai lētā gala Daiwa. Arī auklas uzklāšanas perfektums te nav tik būtisks – visa cope ir maksimāli 20–25 metri no laivas, lai visu varētu saprast un pareizā brīdī izdarīt piecirtienu. Galvenais, lai spolei bremze ir gatava darbam un pie liela loma neizdomā ieķīlēt, jo nu tad gan būs auzas.

Aukla

Sākumā makšķerēju ar monofilo pamatauklu, bet diezgan ātri sapratu, ka tas ir galīgi garām. Stiepšanās ir viena lieta, kas noteikti traucē piecirtienu, bet ne būtiskākā. Ja ir vējš vai straume, aukla taisa buru, monofilā aukla slīkst. Brīdī, kad ir cope un zandarts pludu ir nostiepis zem ūdens un uzsācis vien sev zināmu kursu sev izvēlētā virzienā, tev kā makšķerniekam tas kurss ir jāsaprot. Ar nogrimušo monofilo auklu to izdarīt nevar, tajā brīdī var likties, ka viņš velk vienā virzienā, tu it kā padod viņam auklu, lai nesajustu pretestību, bet patiesībā viņš ir pavisam kur citur un piecērtot tu vienkārši piecirtīsi tukšu auklas buru, un zandarts būs prom. Es izmantoju TIKAI pītās auklas, šī nav tā tehnika, kur ar plānumu vajadzētu aizrauties. Atkal tievās auklas lai paliek tam, kam tās ir domātas. Man auklas varētu būt ap 1,2# izmēru pēc japāņu klasifikācijas. Rupjums un skaļums arī šeit nav būtisks, attiecīgi tās droši var būt lētā gala auklas.

Pludiņi

Lūk, šī, manuprāt, ir visa šī pasākuma galvenā sastāvdaļa. Un arī problemātiskākā sastāvdaļa. Vairs nevienā Latvijas veikalā nevaru atrast perfektos pludiņus. Tam ir jābūt tievas formas, auklai ir jāiet korpusā no sāna un no apakšas jānāk ārā. Ir jābūt opcijai pie spices pielikt fīdera jāņtārpiņu vai vēl labāk, ja to var ielikt spicē iekšā. Ideālais svars 10 g. Jo smagāks un platāks būs pluds, jo lielāks svins jāliek apakšā, jo, zivij velkot, būs lielāka pretestība, vairāk aizdomas par to, ka kaut kas nav tīrs, lielāka iespēja, ka zandarts ēsmu izspļaus. Ja viņam nebūs baigā apetīte, tad izdabāt viņa kaprīzēm ir ļoti grūti. Kaut ko līdzīgu no pludiņiem vēl var nopirkt Salmo, bet tie ir ūdenī grūtāk saskatāmi un arī pie spices piemontēt spīdeklīti ir izaicinājums. Pats nupat atradu ideālas formas pludiņus Ķīnā. Pasūtīju, tad nu redzēs, kas tur beigu beigās atnāks. Pati cope ir sekojoša – svins atrodas uz grunts, dziļums ir noregulēts ap pusmetru virs faktiskā dziļuma – respektīvi, pludiņš guļ. Tādējādi pluds paliek vietā, kur tas ir iemests, un vējš vai straume to nenes virsū citiem kātiem. Šādas formas pludiņi vilnī stāvēs smuki, slīpi un būs lieliski redzami. Copes brīdī pluds piecelsies stāvus un pēc tam pazudīs dzelmē.

Svins

Ja pludiņš ir ar 10 g celtspēju, tad svinu es lieku par diviem gramiem vieglāku. Pie šāda scenārija, pirmkārt, zandartam jāvelk mazāks svars un viņš nebūs tik aizdomīgs, otrkārt, mailei būs daudz grūtāk izkustināt pludiņu un maldināt tevi par iespējamu copi. Svinu izmantoju slīdošo, ar kembriku pa vidu. Tātad kas mums sanāk. Mums ir makšķere, spole, aukla, uz auklas ir uzvērts pludiņš, zem tā svins, un zem svina uzsiets parasts griezulītis. Vēl viena būtiska nianse – slīdošais mezgls, kas regulēs dziļumu. Nekādā gadījumā neizmantojiet silikona stoperus – ja stoperis būs ievērts kātā, tad metiena brīdī tas aizķersies aiz gredzeniem un maile gluži vienkārši aizlidos. Mezgls jāsien no monofilās vai fluorkarbona auklas ar tādu mezglu, kā mēs sietu āķi, kuram nav cilpiņas, bet mezgls būtu uz kātiņa. Mezglam atstājam 1,5 cm garas ausis, tādā veidā tas bez piepūles izskries cauri gredzeniem.

Pavadiņa un āķi

Arī ar pavadām esmu daudz eksperimentējis. Esmu licis gan metāla, gan fleksonīta, gan titāna un ko tik vēl ne. Jā, vietās, kur ķeru zandartus, ir daudz līdaku, bet tas tev pašam ir jāsaprot, ko gribi. Ja vēlies izvilkt līdakas, tad liec metāla pavadu, bet uzreiz rēķinies, ka zandartu copju realizācija krietni samazināsies. Protams, ir izvilkti arī zandarti ar metāla pavadām, bet tad viņam ir bijis galvenais paēst un nav pievērsis uzmanību sīkumiem. Es izvēlos ķert zandartus, tāpēc lieku fluorkarbona auklu ap 0,28 mm diametrā. Tievākas noteikti nerekomendēju. Droši var likt arī monofilo auklu, bet man kaut kā ir iepaticies fluorkarbons. Pavadas garums ap 70 cm, galā Owner vienžuburis 1/0 vai 2/0 izmērā atkarībā no mailes izmēra. Gala rezultātā sanāk, ka svins ir uz grunts un mailīte 70 cm rādiusā ap svinu ballējas un sauc zandartus ballītei pievienoties. Biju izmēģinājis arī riktīgi resnu fluorkarbonu ar domu tikt arī pie līdakām. Arī tas nestrādā, jo tad maile ir kā tauvā iesieta un normāli pakustēties nevar.

Mailītes

Par mailīšu ieguvi jādomā pašam. Daudzi ķer ar mazām pludiņmakšķerēm kaut kur pie meldriem vai lēpenēm. Man tāds čakars nepatīk. Es izmantoju castnetu, un, ja zini vietas, kur mailītes uzturas, tad tikt pie tām nav problēmas. Ideāli, ja tiksi pie dažādām sugām un dažāda izmēra. Vīķes, raudas, pliči, mazi asarīši, tas viss der. Ir dienas, kad viņam gribas raudu, citu – vīķi. Likumsakarības tur gan es diemžēl neesmu atradis, tāpēc katru reizi taustos, lai saprastu, ko tad kundziņš vēlas šodien. Pliči ļoti bieži nestrādā vispār, bet ir, kad tieši izšauj un tieši rupjam zandartam patīk pliči. Kad viss gatavs, laižam copēt.

Par pašu copi

Sākumā noteikti būs jāpastudē vietas izvēle. Tagad gan tā nav problēma, jo dziļuma kartes ir teju katrā eholotē. Par to bišķi sirds sāp, jo kādreiz viss ezers tika iztaustīts ar tām pašām bumbiņām un dziļuma karte bija prātā, vadoties tikai pēc krasta orientieriem. Ja zināji vietas, tad arī pie loma tiki. Tagad vietas atrašanai nepieciešamas minūtes, nevis gadi. Zandarts ir nakts radība, bet tas nenozīmē, ka viņu nevar ķert pa dienu, tikai uzturēšanās vietas jāzina. Tagad gan karstumā daudzviet ir termoķīlis un zandarts stāv ūdens augšējos slāņos. Bet tas nenozīmē, ka tos var tikai ar velci noķert. Arī pludiņu var noregulēt pāris metru dziļumā, laist pa vējam un cerēt uz veiksmi, bet nu tā tomēr bišķi citāda cope. Es parasti uz copi dodos pēc darba ap 17 vai 18. Vietu izvēlos uz kantes. Respektīvi, laiva man stāv 3,5 m, bet tieši blakus aiziet dziļums uz padsmit metriem. Pa dienu zandarts parasti būs dziļumā, un ja viņš nestāvēs tur pelaģiski, tad ir lielas iespējas tikt pie viņa atsaucības, iemetot makšķeri ap 6–7 m dziļumā. Otru makšķeri vienmēr lieku 3,5 metros, jo tur bieži pa dienu ballējas lielie asari un nereti izdodas arī uz tās makšķeres tikt pie zandarta. Uz vakaru, kad saule jau sāk domāt lejā iet, tad gan ar abiem kātiem pāreju 3,5 m dziļumā. Un, ja ir doma nakti pacopēt, zvaigznes pavērot un tikt ne tikai pie kāda zandarta, bet arī zuša, tad aprīkojam pludiņus ar spīdekļiem un uz priekšu. Naktī es vienmēr pārbraucu uz vēl seklākām vietām – 1,5–2 m, jo tieši tur viņš iziet medībās. Tie var būt sēkļi, bet tikpat labi arī ezera vai upju krasti. Naktī ļoti veiksmīgi ķeru zandartus 1,5 m dziļumā, 5 m attālumā no krasta, pie pašām lēpenēm. No tā nevajag baidīties, bet vajag eksperimentēt. Ne visur viņš ies medīt, bet, ja viņa taku būsi uzgājis, tad loms ilgi nebūs jāgaida. Bet nu ar pacietību ir jāapbruņojas. Un, tici man… Brīdī, kad pludiņš pazūd zem ūdens, arī tevi pārņems adrenalīna trīsas, jo tu nekad nezini, kas tur apakšā cīnās ar tavu maili. Tas varbūt mazs asaris, mēģinot apēst mūža lielāko maltīti, bet tikpat labi tava mūža trofeja zandarta paskatā. Tas ir tā vērts – pamēģini un nenožēlosi. Ne asakas, un tiekamies uz ūdeņiem!

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.