Ir vasara. Jūlijs. Pats karstākais siena laiks. Upītē uz lielā akmens sēž kāda maza meitenīte ar lazdas maikstīti rokās, makšķerē mailītes. Bērnībā jau tā ir pati vienkāršākā makšķerīte – mizots lazdas kāts, korķa pludiņš ar sērkociņu vidū, tieva aukliņa, mazs āķītis. Tā jau vienmēr nevarēja skriet uz upīti. Savi darbiņi jāpadara – biešu vaga jāizravē, siena vezums jāpiemīda, tomēr upīte, kas tek turpat gar tīruma malu, vilināt vilina. Pamazām pieaugot, nāk arī nopietnāki makšķerrīki – caur blatiem dabūts spinings un bezinerces spole. Copēt man iemācīja mamma Dzintra. Gribas iemēģināt jauno spiningu, tāpēc dīcu mammai atļauju braukt uz Pleskavas kanālu.
Pleskavas kanāls
Pleskavas kanāls savieno Pleskavas ezeru ar Peipusu. Parasti copes brauciens tiek organizēts pirms Jāņiem, lai svētkos būtu garda zivtiņa, ko likt galdā.
Agri no rīta pie mums piebrauc mammas darbabiedrs un copes kolēģis Mārtiņš ar mikroautobusu “Latvija”. Saliekam visu copes bagātību aizmugurē un dodamies ceļā. Mārtiņam ir līdzi arī dēls, citi copes biedri smej: “Paņēmuši jauno paaudzi līdzi, mācīs arodā!” Ceļā jāpavada pāris stundas. Lieli, biezi miglas vāli veļas pa sasilušo asfaltu. Kaut arī cenšos negulēt, iemiegu. Pamostos no viegla būkšķa un apstāšanās. Zaķim nepaveicās, paskrējis zem riteņiem. Taču vai gan mednieks atstās gaļu uz ceļa? Zaķis tiek ietīts kādā plēves gabalā un ielikts bagāžniekā. Būšot vakariņām cepetis.
Mašīnu atstājam pie kādas mājas, kā es viņu saucu – pie kaķu tantes. Šeit dzīvo paveca krievu večiņa ar daudziem kaķiem. Viņa ir smaidīga, laipna un runātīga.
Gar kanāla malām zied dzeltenie īrisi. Cik vien tālu skatiens sniedzas, liekas, krastmalas apjoztas dzeltenzaļām lentēm. Līdaciņas ķeras, kaut nav lielas, līdz trim kilogramiem. Tās tiek liktas brezenta maisā pie nātrēm, lai vasaras karstumā nebojātos. Vakarpusē uz krastu jāairē man. Ir lieli, slaidi viļņi, kas laivu iešūpo. Sparīgi airēju, bet mamma tik smīnot māca: “Skuķi, pieņem labo, labo, tagad kreiso. Neej taisni pretī viļņiem!” Jā, viņai viegli mācīt, bet man šķiet, ka vējš pūš mūs atpakaļ vairāk nekā spēju paairēt. Uznāk šaubas, vai vispār šodien tikšu krastā. Tad vēl tā mucas veida veste, kas jau noberzusi zodu sarkanu. Ik pa laikam jāuzmana arī uz velci iemestās makšķeres, jo tukšā airēt nav jēgas. Un tad – bāc! Uz mana kāta ir pieķērusies zivs! Mamma dod man kātu. Jūtu, ka zivs ir spēcīga, liela. Kāts jau saliecies līkumā, bet zivs nemaz negrib rādīties. Prasu mammai, lai palīdz, bet viņa tik atsaka: “Skuķi, tava zivs, tiec galā pati!” Labi, ja jau spēks ir paairēt, būs spēks arī to ar varu izvilkt augšā. Aukla dzied, kāts liecas arvien līkāks. Zivs paiet kaut kur zem laivas, aiz enkura šņores, un – tinkšķ! Kāts iztaisnojās, aukla plīvo vējā. Esmu dusmīga uz mammu, kāpēc man nepalīdzēja. “Mācies, zivs ir jāizjūt, jāļauj tai izskrieties, jānokausē. Nevar vilkt ar varu,” viņa atbild.
Tā klusējot, sparīgi airējot, esam veiksmīgi nonākušas krastā pie auto. Šķiet, šī ir viena traki neveiksmīga cope – rokās metas tulznas no airēšanas, zods noberzts no vestes, tad vēl mūža lielākā zivs palaista. Vairs copēt nebraukšu!
Taču īstenībā šī bija lieliska mācību stunda, kā prast savaldīt zivi un arī sevi – morāli.
Jau nākamajā vasarā tieši pa kanālu tiek izveidota Igaunijas–Krievijas robeža. Atliek vien meklēt citus ūdeņus.
Peipusa plašumi
Ziemīgā sestdienā modinātājpulkstenis rāda jau otro nakts stundu. Atskan modinātājzvana signāls. Jāceļas. Lai gan viss sākas jau iepriekšējā vakarā – pārskatītas makšķerītes, uzsieti jauni auskari, tas ir, mormiškas. Tāpat sasmērētas maizītes, ietītas pelēkajā ietinampapīrā, un lielajā termosā ielieta kumelīšu tēja. No rīta jāuzvelk apģērbs – pufaikbikses, biezie džemperi, ziemas jaka, jāiekāpj lielajos filčos, galvā jāuzliek trušādas ausaine.
Ir nakts. Pamazām no visiem pilsētas stūriem Baznīcas laukumā cilvēki sarodas kā skudras skudrupūznī. Nes makšķerkastes pār plecu, ledus urbjus pie rokas. Piebrauc uzņēmuma sarkanais “Ikarus”. Vīri saliek kastes, urbjus un pannas autobusa bagāžniekā. Vēl vīriem pēdējā cigarete, un – braucam. Valkas muitā jābūt laikus, lai nenokavētu copi. Katras četras sarkanas uguntiņas tumsā uz ceļa nozīmē, ka pa priekšu brauc autobuss, arī ar copmaņiem. Muitā, kā nu kuru reizi, muitnieki vai nu savāc pases, vai arī turpat autobusā iespiež zīmogu par robežas šķērsošanu.
Braucam uz Kodaveri. Pļaviņā taciņa uz ezeru jau iemīta. Vēl krēsla. No autobusa izbirst vīri, sameklē savu kasti un aiziet iekarot Peipusa plašumus. Kailsals. Aust saulīte – liela, sarkana, zeltaina bumba. Jau šķērsota trešā plaisa jeb toross. Abas ar mammu apmetamies starp balto un tumšo laukumu. Izurbjam āliņģus. Ledus ir biezs, aiziet gandrīz visa urbja vītne. Uz āķa sarkanie tārpiņi, un laižu lejā savu murmulīti. Protams, pirmais piesakās Maskavas zandarts jeb ķīsis. Tie šeit makten lieli. Sardziņš spēji noliecas, piecērtu, un galā spirinās skaists strīpainis asaris. Iesilst diena, ķeras raudas.
Te pēkšņi man makšķerīte gandrīz tiek izrauta no rokas. Jūtu, ka galā pieķēries kaut kas liels, kūleņo un nemaz negrib rādīties āliņģī. Tomēr beigās padodas. Izrādās, zandarts galā. Nu ko, mormišku makšķerīte tiek nomainīta pret mazo bļitkiņu makšķeri. Tā piemānu kādus sešus zandartus.
Pamazām zivju maiss pildās, un laiks doties uz krasta pusi. Plaisas saulītē kļuvušas platākas, bet pārlēkt vēl var, tikai, ejot tuvāk krastam, redzu, ka citi copmaņi bariem vien dodas uz kreiso pusi, ne auto stāvlaukumu. Jā, pēdējā plaisa ir atvērusies plata, pārlēkt vairs nevar. Tad nu cienīgā skudru gājienā visi dodas meklēt plaisas sašaurinājumu. Šoreiz izdodas veiksmīgi tikt krastā. Uz ceļa atkal notiek savdabīgas autobusu skriešanās sacīkstes, lai ātrāk nokļūtu muitā un mājās.
Mainās valsts ekonomiskā situācija, nomainās uzņēmuma vadība, un mums, makšķerniekiem, arodbiedrība vairs autobusu nedod, taču vai tāpēc smiltenieši paliks bez copes Peipusā? Attīstās busiņu transports, kursē arī autobuss no Rīgas. Bariņš Smiltenes copmaņu nolemjam braukt ar rīdziniekiem. Atbrauc pusotrstāvīgais autobuss. Izkāpj šoferis, saliek mūsu mantiņas. Tiekam ātri muitai cauri un laikus esam pie ezera. Rīdzinieku organizators nosaka: “Izbraukšana plkst. 17!” Labi. Ir pavasaris, viena no pēdējām copēm uz ledus. No rīta uzsalis, iešana pa ledu laba. Tālu abas neejam, līdz otrajai plaisai, te pat āliņģi no iepriekšējās dienas palikuši vaļā, nav aizsaluši. Ķeras lielās Peipusa raudas – kā pastalas, lielām, brūnām mugurām. Ātri paiet copes laiks, saulīte silda, gaisā jūtams pavasaris. Pulkstenis rāda 17.00, kad uzkāpjam krastā. Vēl tikai uzartais lauks jāpāriet. Smagi velkas ragaviņas, zivju maisiem piekrautas, pie kājām līp dubļi. Rīgas puisis bravūrīgi stāv autobusa durvīs. Pulkstenis ir 17.05. Viņš nicīgi paskatās uz mums: “Nebūtu jūs bābas, negaidītu, atstātu! Autobusā jābūt 17.00!” Ātri iespiežam savus zivju maisus kaut kur, jo visiem šoreiz labi ķēries, klusi iekāpjam busā.
Diemžēl citreiz arī pāris cilvēki palika kūņojamies pāri pļaviņai, bet autobuss aizbrauca plkst. 17.00!
Manās aktīvajās copes gaitās iestājas pauzīte. Studijas un bērni. Arī mamma un tētis nu jau gadus desmit makšķerē baltajos mākoņos, zilajos debesu ezeros. Vīrs nav kaislīgs makšķernieks, tāpēc savos copes piedzīvojumos braucu viena.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Alūksnes ezers
Man pavasara pusē uz ledus patīk taisīt savdabīgu maratonu – no saullēkta līdz rietam.
No rīta jau laikus izbraucu uz Alūksni. Spīd pilnmēness, pa ceļam manāmi visādi zvēri – zaķi, stirnas, pie Upeskakta ceļmalā tup viltniece lapsa. Ir ticējums – cik zvēru pa ceļam redzēti, tik zivju būs! Kā ierasts, apstājos Šūpalu stāvlaukumā. Krastmalas koki mēnessgaismā met spocīgas ēnas uz ezera ledus. Visapkārt klusums. Kļūst mazliet neomulīgi, varbūt pat mazliet baisi. “Ūū–ūū!” vecajās Lāzberģa pilsdrupās ūjina pūce. Klusām eju uz sēkli pie sava žagariņu āliņģa, kas te iepriekšējās reizes apciemots. Tumsā īsti nevar saprast, vai kaut kas kustina sardziņu? Kā parasti, ķīsis ir atsaucīgs, nolēmis pagaršot manu sarkano tārpiņu.
Pamazām aust gaismiņa. Sāk ķerties strīpainie spurainīši asari. Ir kāds pat 300 gramu smags.
Krastmalā var redzēt dabas vareno spēku – pa nedēļu ledus bīdījies krastā, veidojot savdabīgas skulptūras.
Saulīte pakāpjas augstāk debesu jumā. Alūksnes kimlakiem tas nepatīk, cope apsīkst. Dodos klejojumā pa ezeru. Aizeju līdz Upeskaktam. Te vietējie sabarojuši brekšus, par to liecina niedru kūlīši āliņģos, dubultie āliņģi, kas nu saulītē izkusuši kā bļodas, ezera ledus saurbts kā siets. Apsēžos pie kāda mazā āliņģa. Te izvelku vien pāris mikroasarīšus. Tagad saprotu, kur radies teiciens – špickastītes loms.
Pamazām saulīte slīd uz rieta pusi. Mans copes maratons būs noslēdzies. Bildēju saulrietu, skatos, mana makšķerīte gandrīz āliņģī ievilkta! Paceļu – un ir! Kaut kas liels. Pa-gaidām tas ir mierīgs, lēnām nāk līdzi augšā. Aukliņa 0,10 mm ar 0,16 mm pavadiņu. Izvilkt līdz pavadiņai, ieraudzīt, kas ir šī zivs! Drīz būs! Tad ir tikai stiepiens, un tas ir prom, pavadiņa tiek pārsista. Vai tā bija šīrīta viltīgā lapsa – forele?
Pamazām aiz manis saradusies telšu pilsētiņa uz ledus.
Gaisā virmo pavasara smarža, jūtams cigarešu aromāts. Bezvējš. Piesalst, un pie debesīm parādās pirmās zvaigznes, vēl blāva oranža atblāzma no saulrieta. Paldies ezeram, un uz tikšanos citreiz, viltīgā lapsa!
Vietējā upīte
Bērnības dienu upītē pazīstams katrs akmens, katrs līkums. Agrā maija rītiņā aizskrienu ar roterīti patrenkāt foreles. Lēnajos līkumos klusums. Tad straujtecēs seko skaists uzsi-tiens pa rotiņu. Pieķeras alatiņa, nav liela un veiksmīgi arī atkabinās. Aiz lielā akmens straume griež mutuļus. Iemetu – un ir skaistule galā! Ļauju izskrieties. Viņa dikti grib skriet uz tuvējo sanešu kaudzi, bet es neļauju. Tad piekusušu pievelku pie krasta. Foto, un laižu vaļā, lai dzīvo.
Rudeņos te uz nārstu ienāk foreļu brālēni taimiņi. Vien pāris gadus, kad rudenī mazs ūdens, man ir izdevies redzēt šo skaisto zivju pulcēšanos mīlas dejai. Lielākā mamma kopā ar trim četriem augumā mazākiem papiņiem lēni straujtecē uz olīšiem rada jauno paaudzi. Mazie taimīši izšķilsies tikai pavasarī. Vecāki ar pavasara paliem atkal atgriežas Gaujā un jūrā.
Gaujas pavasaris
Ap ievziedu laiku dodos uz Gauju sapalu puišus lūkoties. Gaujas pļavās zied dzeltenie gaiļbikši, Gaujas krasti slīgst ievu baltajās ziedu kupenās. Pogo lakstīgalas, balodis sūdzas par savu pazudušo puspūru. Virs upes paceļas viegla migla, ūdens burbuļodams traucas pār akmeņiem. Sapali brokasto – ik pa brīdim atskan plunkšķi ūdenī tuvu krastam.
Pludinu slieku pušķi. Iemetu straumē, palaižu un tad lēnām tinu atpakaļ. Slieku pušķis virpuļodams kūleņo pa ūdens virsmu. Bams! Sapalu puisis ir saķēris slieku pušķi un spēcīgi velk to straumē. Lielās zvīņas, košās, spēcīgās spuras un lielā mute padara to par spēcīgu pretinieku. Pamazām tas ir piekusis un padodas. Tā gandrīz katrā upes līkumā ir kāds sapals, kas pagaršo manu slieku.
Lielas un spēcīgas ir arī jūrnieces vimbas. Ceļo vairākus simtus kilometru no jūras uz Gauju, lai nārstotu.
Vimbām piedāvāju sliekas un upes tārpus uzkodām. Ir tik patīkami dzirdēt gruntsmakšķeres zvaniņu zvanām. Tas liecina, ka vimba našķojas ar manu ēsmu. Piecērtu, un galā kūleņo skaistule. Tā triecas pret straumi, cenšas uzsist ar asti, taču savaldu viņu. Šoreiz vimbām labāk patīk gruntsmakšķeres mazkustīgā ēsma. Citreiz pludinu arī pludu, cimperlīgas tās sudrabainās ceļotājas. Kā lai uzzina, kas tām katrreiz garšos?
Tad labāk doties uz vietējo ezeriņu līņu kungu medībās.
Rauzas ezers
Ir vasaras saulgriežu laiks. Pļavas puķes pilnziedā. Vasaras smarža, tikko pļauta siena aromāts. Sisina lielie, zaļie sienāži. Visi zāles stiebriņi pielijuši dimanta rasas lāsītēm. Klusiņām brienu pa krastmalas meldriem un vēroju tos. Manāma meldru šūpošanās, rasas lāsītes nokrīt. Jā, tur staigā sarkanači līņi. Uzmanīgi ielieku slieku bunti starp tiem meldriem. Sākas aktīva kušņāšanās, ošņāšanās, līdz pludiņš ietrīsas. Tā ir zīme, ka līņu kungs ir iesūcis manu ēsmu. Viņš nekur nedomā skriet, jo ir pārliecināts, ka šajā biezoknī neviens viņam netraucēs brokastot. Piecērtu, šis šokā! Stiepj taisnā virzienā uz lielajām lēpju lapām. Aukla gana stipra, griež lēpes kā salātus, un pamazām arī līņu kungs piekūst. Tajā pašā laikā cits, no lielā trača izbaidīts, ieskrien man starp zābakiem un paslēpjas. Pēc kāda laiciņa atkal meldros atgriezusies harmonija, pamazām tie atkal tiek kustināti, un es varu nolūkot, kurā meldru pudurī uzmanīgi ielikt sliekas.
Gandrīz trofeja
Augusta pēdējās dienas. Pērkontēvs aiziet dudinādams, ir nolijis vasarīgs lietus. Ar meitām aizskrienam tepat uz ezeru pavizināties ar laivu, paspiningot kādu asarīti. Mācu meitām airēt, kā to reiz darīja mana mamma. Agnesei izdodas noķert skaistu asari – 580 gramu, Andai tiek ap 300 gramu smags strīpainītis. Iemetu uz velci savu sarkano gumijzi-vi. Airējam uz ezera upes galu. Ūdensrozes kā dzeltenbaltas pogas sapogājušas ezera virsmu. Kaut kas man pieķeras. Jūtu, ka kukainis ir nopietns pretinieks, nemaz negrib nākt uz laivas pusi. Protams, enkura un ķeseles nav, jo atbraucām tikai izklaidēties. Redzu, ka trofejzivs sāk mūs vilkt ar visu laivu sev vēlamā virzienā. Lieku meitām airēt pretējā vir-zienā. Tajā pašā laikā meklēju izdevīgāko krastu, jo uz cietzemes savaldīt lielo zivi būs vieglāk. Beidzot zivs uzpeld blakus laivai. Uh! Ir vismaz metru gara, bail rokas likt žaunās. Tuvojās krasts, lēnām, padevīgi līdaka seko laivai. Izkāpju krastā, iegrimstu dūņās. Būsi mana! Un tad seko taisnvirziena kustība uz tuvāko bebrulāju. Nelaidīšu, turu ar varu. Tinkš! Atbrīvojas aukla. Šoreiz pievīla pavadiņas griezulītis. Tā nu mana trofejzivs ezerā skraida ar sarkano pīrsingu mutē! Kāpju atpakaļ laivā, ar dūņām nomālējusies kā dūņu rūķītis. Viegli dreb rokas, un acīs gandrīz sariešas asaras. Adrenalīns! Vēl joprojām mācos copēt un mācu to arī savām meitām. Varbūt izdosies izaudzināt makšķernieces trešajā paaudzē.
Citu vakaru aizbraucam uz tuvējo dīķi makšķerēt karūsiņas. Ko gan bērniem vairāk vajag, kā prieku, ka nepārtraukti ķeras zivtiņas. Meitām parastās makšķerītes bez spoles, viegls pludiņš, tieva aukliņa. Lai jau izjūt copes garšu! Agnese lēnām paceļ makšķeri, tā saliecas līkumā. Ir kaut kas smags galā. Esmu satraukusies vairāk nekā meita. Neļaušu tak viņas trofejzivij aizbēgt! Iebrienu ūdenī, un lēnām pa visām arī tiekam pie trofejzivs – līņa. Esam ļoti priecīgas! Pēc laiciņa arī Andas pludiņš sāk slīdēt lēpju virzienā. Šoreiz jau es esmu kaujas gatavībā. Andai arī līnis. Iesācēju veiksme! Man mazliet skauž. Tikmēr tur aiz mežiņa, draudīgi dudinādams, nāk virsū negaiss. Pietiek, braucam mājās!
Katra copes reize man ir kā piedzīvojums dabā. Uz upi vai ezeru nebraucu pēc kilogram-iem vai metriem. Arī ja nepieķeras neviena zivs, tā ir atpūta dabā. Katru reizi var mācīties, kas bija pareizi vai nepareizi. Pie ūdeņiem aizmirstas visas negatīvās domas, sakārtojas prāts un tiek uzņemta dabas enerģija. Makšķerēšana ir sava veida meditācija.
Lai visiem ne asakas!
Sports sākas tad, kad parastie copmaņi dodas mājās! Oskars Dzelzkalējs. “Ķeram lielo!” #31 epizode
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
