Atmiņas, kurās kopā ar vecākiem bērnībā esi braucis makšķerēt, esi gājis mežā sēņot, ir vismīļākās un iespiežas atmiņā visciešāk. Laiki mainīsies, bet atmiņas paliks.
Uz sarunu esmu aicinājis Arvīdu Plāteru (6 gadi), puisi, kuram sirdī ir makšķerēšana, zivis un, protams, pati daba, tās vērošana, atrašanās pie tās. Sarunā piedalās jaunā makšķernieka tētis Arnis, kurš dēlam māca un rāda visas copes gudrības un viltības, dažreiz pasaka arī kādu skarbāku vārdu, kad atkārtoti Arvīds iemet mānekli kaut kur dziļi krūmos.
Viss kādreiz sākas pirmo reizi. Vai tu atceries, kā sāki makšķerēt?
– Godīgi sakot, neatceros. Pirmo lielo līdaku es noķēru gadā, kad piedzima māsiņa Austra, tas nozīmē – man bija trīs gadi. Tā bija aptuveni 60 cm gara līdaka, kuru mēs sabučojām un uzreiz atlaidām.
(Šī informācija ir pazudusi no zēna atmiņas. Es atminos, ka pirms četriem gadiem Arvīds kā pircējs kopā ar tēti Arni atnāca pie manis uz veikalu un nopirka spininga kātu, spolīti un vēl tur dažādus knibuļus. Es saliku maisiņā. Mēs ar Arni vēl mazliet aprunājāmies, bet Arvīds maisiņu no rokām neizlaida. Viņš staigāja gar plauktiem un pētīja makšķerlietas, ik pa laikam uzdodot mums kādu jautājumu. – R.S.)
Pastāsti par vakaru pirms izbrauciena. Ko dari? Vai aprunājies un tētim prasi padomu par vietu, par mānekļiem?
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
– Jā, mēs apspriežamies. Mums izveidojas plāniņš, kuru cenšamies realizēt.
Zinu, ka tava vecuma makšķerniekiem dažkārt, nu ko tur slēpt, arī pieredzējušajiem makšķerniekiem, var rasties problēmas ar agro celšanos. Kā tev? Vai uz pirmo aicinājumu uzreiz esi augšā?
– Jā! Tētis pienāk pie gultiņas, un es cenšos celties. Dažkārt jau gribas vēl pagulēt, bet ceļos daudz labāk nekā darba dienās, kad jāiet uz bērnudārzu. Uz makšķerēšanu nav jāpierunā.
Es bieži vien nevaru aizmigt pēc izbrauciena. Nāk prātā domas, ka tajā epizodē nepareizi piecirtu (par ātru vai, gluži pretēji, par vēlu). Kā tev?
– Nē, es neguļu. Tētis aizmieg ātri. Man ir iekšā uzlādētā enerģija. Es dažkārt pārdomāju, ir sevišķi, ja labi veicies un ķēries.
Pastāsti savas atmiņas par kādu no makšķerēšanas izbraucieniem! Kas iespiedies atmiņā visciešāk?
– Šogad, pēdējo reizi makšķerējot, riktīgi nosalu. Ļoti labi atceros, ka pagājušajā gadā kādā no izbraucieniem pa nakti braucām ar laivu pa Lielupi un ārā viss tumšs, problēmas rodas ar laivas motoru, šķita, ka mēs krastu nekad nesasniegsim. Pretējā krastā varēja redzēt, kā stacijā piestāj un tad aizbrauc tālumā vilciens. Tas bija vienīgais gaismas avots. Vilcieni brauca, viņu taures kauca. Mēs tad nemaz nenosalām, jo mums vienmēr līdzi ir tēja un arī uzkodiņas.
Cilvēkā ļoti svarīgs faktors ir emocijas. Kad noķer izbrauciena lielāko zivi vai noraujas, iespējams, vienīgā. Kā tev – pārdzīvo?
– Man tā nekad nav bijis, ka īpaši pārdzīvotu. Pēdējā copē man norāvās divas zivis, es domāju, ka tās bija lielākās.
Kādas zivis tev patīk ķert – plēsīgās vai tomēr miermīlīgās zivis?
– Mazajām zivīm es ņemu tēta inventāru, bet tētis man nupat nopirka trīs metru kātiņu bez gredzeniem, bez spoles, un devāmies uz vietējo “Līķu dīķi”. Tur es varēju izpriecāties. Tur ķeras nelielas karūsas, bet daudz un bieži, tur ir jautra makšķerēšana.
Pastāsti par saviem lomiem!
– Pērn noķēru 1,7 kg smagu līdaku. Līdaka iekāroja zelta krāsas voblerīti. Es spiningojot izmantoju fluorokarbona pavadiņas, tā tētis ieteica.
Esi copējis arī ziemas sezonā no ledus?
– Kad makšķerēju no ledus, tad nosalstu, bet tas nekas, mums līdzi ir tēja, ar kuru sasildīties. Bet man patīk makšķerēt ziemā. Mēs ar tēti bijām aizbraukuši uz kādu ūdenskrātuvi, tētim zivis neķērās, arī citi makšķernieki bija bez loma. Man tētis iedeva kātiņu, lai es mēģinātu kaut ko noķert. Jau pēc pavisam īsa brīža man pieķērās asaris, kuru turēju abām rokām. Es biju laimīgs.
Tev ir pilni seši gadi, un rudenī uzsāksi skolas gaitas. Priekšā vasaras makšķerēšanas sezona. Vai ir kādi plāni, par kuriem tu sapņo un vēlētos kopā ar tēti realizēt? Kur tu gribētu aizbraukt un ko noķert?
– Jā, es gribētu. Es gribētu aizbraukt uz Daugavu un noķert samu. Noteikti gribētu vēl vairāk makšķerēt Bilskas ezerā. Man tur patīk, tur ķeras zivis. Mēs pērn pie tā ezera dzīvojām kopā ar mammu, tēti un māsu visu jūliju. Copēt tajā dīķī var tikai ar pludiņa makšķeri. Dīķī ķeras brekši, asari, raudiņas un līņi. Tētim bija iebarošanas putras, garie kāti, naktstārpi, tētis bija nopietni gatavojies, bet man bija īss spininga kāts, pie kura piesieta aukliņa, lai nekas nesapinas, un iemetu es pie laipiņas. Man ķērās ļoti labi, es izvilku vairāk zivju nekā tētis. Noslēpums bija tajā, ka man uz āķīša bija uzsprausts viens baltais tārpiņš.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
