Februāris makšķerniekam tiek uzskatīts par vienu no grūtākajiem mēnešiem. Patiešām, nereti ziemas beigās iestājas brīži, kad zivis par barošanos domā maz vai nedomā vispār. Tomēr tas nevar būt par iemeslu, lai noliktu piederumus plauktā, lai tie pārklājas ar putekļiem. Braukt vajag, ir jākrāj pieredze un nepieciešamās zināšanas, ideāli, ja ir kāda priekšteča pieredze, tad varat veiksmīgi makšķerēt pat februārī.
Februārī mazajos dīķos un ezeriņos cerēt uz brangu lomu nevar, jo zivīm trūkst skābekļa un tās ir pielīdušas pie vietām, kur ūdenskrātuvē ieplūst svaigs ūdens. Un, ja notiks un kāds zirga zobs asarēns paņems mānekli, tad labākajā gadījumā tas jau ir uzskatāms par brīnumu. Zivis jāmeklē ūdens rezervuāros ar pastāvīgi mainīgu ūdens līmeni. Tādās vietās ūdens ir piesātināts ar skābekli, bet zivis jūtas brīvāk, tās ir aktīvas. Tās var būt upes, lieli un dziļi ezeri utt.
Vispirms zivis būtu jāmeklē upju un strautu grīvās, kas ietek lielajā ūdenstilpē. Tieši šādās vietās zivs tusēsies, meklējot ne vien barību, bet arī skābekli, kas, pateicoties ūdens cirkulācijai, būs krietni vien vairāk, taču atcerieties, šādās vietās ledus ir ļoti viltīgs un bīstams.
Kādus mānekļus izmantot februārī
Ziemas makšķerēšana ietver makšķerēšanu ar ārkārtīgi maziem, es pat teiktu, sīkiem piederumiem un mānekļiem. Februārī tiem vajadzētu būt vēl mazākiem, vēl sīkākiem un vēl graciozākiem, pretējā gadījumā jūs par lomu varat aizmirst. Auklai jābūt vistievākajai no arsenālā esošajām, sardziņam jābūt ļoti jutīgam un spējīgam izdancināt visvieglākās un mazākās mormiškas.
Arī ziemā tiek izmantoti pludiņi un pludiņa makšķeres. Ziemas pludiņa makšķere atšķiras no vasaras. Pirmkārt, makšķerei nedrīkst būt nekas no metāla, tikai plastmasa, koks vai putuplasts. Katram makšķerniekam ir savs iecienītākais inventārs, taču man iecienītākā ir makšķere, kuras rokturis ir izgatavots no putuplasta. Ir bijuši vairāki gadījumi, kad kātiņš manis paša neuzmanības dēļ ir iekritis āliņģī, bet roktura dēļ tas veiksmīgi tika atkal izvilkts uz ledus. Pludiņš ir niecīgs, nedaudz iegremdēts zem ūdens līmeņa āliņģī. Tas palīdz novērst tā iesalšanu uz virsmas izveidotajā ledū. Auklas galā ir neliels atsvars, tāds, lai tikai tas varētu nogremdēt pludiņu. Virs atsvara tiek piestiprinātas pavadas ar āķiem jeb mormiškām. Kāds paziņa veiksmīgi ziemā izmanto arī spoguļāķus. Der atcerēties: ja tiek makšķerēts straumē, tad jāizvēlas smagāks inventārs. Jo lielāks ūdens kustības ātrums, jo smagākam un lielākam jābūt inventāram.
Makšķerēšana februārī visbiežāk ir aktīvo zivju meklēšana. Vienkāršāk to izdarīt ar mormišku palīdzību. Katrā ziņā darbošanās ar mormiškām ir daudz populārāka nekā ar jebkuru pludiņu. Prasības joprojām ir tās pašas, visam jābūt pēc iespējas miniatūrākam un graciozākam. Mazās mormiškas vislabāk izmantot no smagiem sakausējumiem jeb volframa. Volframa mormiškas kļūst arvien populārākas makšķernieku vidū, tātad arī zivju uzmanību tās piesaista labāk nekā svina vai alvas.
Šajā laikā iespēja noķert zivis uz bezēsmas mormiškām nav īpaši liela, jo pat vismodernākā spēle ar mormišku ne vienmēr spēj piesaistīt gausas zivs uzmanību. Labāk ir izmantot mormiškas, uz kuras uzsprausti motiļi. Atceries, jo mazāka ēsma, jo ātrāk zivis par to izrādīs interesi.
Bļitkotājiem jāapzinās, ka mazās bļitkiņas un balansieri var būt sekmīgi tikai īslaicīgos zivju aktivitātes uzliesmojumos, taču uz tiem nevajag paļauties, jo februārī zivis ir kaprīzas un iespēja, ka to pievilinās kaut kas spīdīgs un turklāt ātri lēkājošs, ir maz ticams.
Vislabāk plēsējas februārī ķert ar ūdām, jo nav nekā labāka par dzīvu, kustīgu dzīvo zivtiņu. Labāk ņemt dzīvo zivtiņu no tās pašas ūdenskrātuves, kur jūs gatavojaties makšķerēt plēsējas. Vislabākā dzīvā ēsma, kas strādā gandrīz jebkurā ūdenstilpē, bija, ir un būs mazās karūsas, raudas, ķīši, asarēni, ruduļi.
Asaru makšķerēšana februārī
Labākais asaru ķeršanas līdzeklis bija, ir un paliek mormiškas (vismaz man). Ja zivis ir aktīvas, tad sevi apliecinājušas tādas mormiškas kā kaziņa un velniņš, savukārt, ja zivs ir kūtra, tad labāk izmantot parasto banāniņu, uz kura uzsprausti motiļi. Ir bijuši izbraucieni, kad asari izrāda interesi par uz banāna uzspraustu sliekas gabaliņu vai vībotnes kāpuru. Asaru copes februārī uzlabojas apmēram no mēneša vidus. Strīpainais laupītājs jāmeklē pazīstamās vietās:
– kur ūdenskrātuvē ietek upīte vai strautiņš;
– zemūdens biezokņos, arī starp nogrimušiem žagariem;
– vietās, kur mainās dziļums vai ir bedres.
Šajā laikā asariem simpatizē vertikālās bļitkas. Nevajag ņemt lielos un smagos mānekļus, tos uzbudina mazie mānekļi, vēlams, iegarenas formas. Labāk būs, ja karotīte ūdenī haotiski neraustīsies, bet gan gludi slīdēs pa ūdens slāni, piesaistot tuvumā esošā asara uzmanību. Visbiežāk pieteikšanās seko pēc tam, kad karotīte nogrimst uz gultnes. Makšķerniekam ir jāpagaida dažas sekundes nogulties, pirms sāk to celt ūdens virsējos slāņos.
Jau sen makšķernieki veiksmīgi izmanto balansierus, asariem vislabāk patīk vidēja izmēra. Tiesa, balansieriem ir viens liels mīnuss, jo tiem patīk aizķerties ar apakšējo trijžuburi aiz visādiem zemūdens šķēršļiem, nogrimušiem kokiem, aiz pērnajiem ūdensaugiem u.c. nogrimušiem priekšmetiem. Šajā gadījumā ieteicams noņemt apakšējo āķi, kas dabiski ietekmē copes daudzumu.
Līdaku makšķerēšana februārī
Februārī pat mūžīgi izsalkusi līdaka iekrīt sava veida miegā, taču tas nebūt nenozīmē, ka zobainais plēsējs pārstāj baroties, nē, tām vienkārši nav nekādas vēlmes skraidīt pakaļ kustīgām zivīm. Tieši šī iemesla dēļ nevajadzētu paļauties tikai uz bļitkām un balansieriem, lai gan ilgstošu atkušņu laikā, bez vēja un nokrišņiem, līdaka var aktīvi medīt sīkumus, un tikai šajā gadījumā ir jāizmēģina veiksme makšķerēšanā ar mākslīgo ēsmu.
Vienīgais inventārs, kas vienmēr, nu gandrīz vienmēr, ir devis pozitīvu rezultātu ziemā, ķerot zobaino plēsēju, ir ziemas ūda. Tiesa, ziemā, kad zivis ķer ēsmu ar ļoti gariem zobiem, dzīvo ēsmu vēlams nolaist plēsējai gandrīz pie pašas mutes. Kuru zivtiņu labāk izvēlēties? Copmaņu domas dalās: vieni uzskata, ka nav nekā labāka par karūsu, citi saka, ka labāks par raudiņu vai ruducīti nav nekas, es savukārt vislabākos panākumus esmu guvis uz ūdenskrātuves saimnieka – ķīša. Zivtiņa reti kad samudžina auklu, dzīvojas galvenokārt pa ūdenskrātuves gultni, vienīgais mīnuss – ķīsis ar savām gļotām nosmērē visu pagastu. Uz upēm zobainās mednieces turas ne tikai bedrēs, bet arī vietās ar atšķirīgu dziļumu, upju grīvās, starp niedru brikšņiem u.c. zemūdens slēptuvēm. Ja nav ledus, iespējams, ir vērts pamēģināt noķert līdakas, piemēram, uz velci. Tāpat vērts pievērst uzmanību līdakas agrīnajam nārstam, kas savukārt nozīmē, ka plēsoņa pastiprināti meklē barību.
Raudu makšķerēšana februārī
Galvenais – atrast raudu atrašanās bedri, tad jau var iekārtoties un baudīt makšķerēšanas priekus. Parasti līdz ziemas beigām zivis jau ir atradušas savus ziemas mājokļus un pieredzējušiem makšķerniekiem atrast šīs vietas nebūs grūti. Taču iesācējiem vai makšķerniekiem, kas nokļuvuši sev svešā ūdenskrātuvē, būs diezgan jāskraida pa ledu, jāurbj āliņģi un raudas jābaro. Ja bars atrasts, tad nav problēmu, vari sākt tās makšķerēt.
Sākumā man šķiet lietderīgi iebarot zivis. Ziemas makšķerēšanai var izmantot komerciālās ēsmas, taču neiztikt arī bez dzīvnieku ēsmas sastāvdaļām. Tiks izmantots viss, ko var dabūt: sasmalcinātas sliekas, baltie motiļi, sānpeldes u.c. kukaiņu kāpuri. Galvenais nosacījums – visam jābūt ar mēru, zivis nekādā gadījumā nedrīkst pārbarot, bet, ja ēsmas ir par daudz, tā var pat atbaidīt zemūdens iemītniekus. Nevar izmantot visu veidu graudaugus, maizi, lielas granulas, neapēstā barība zem ūdens sāks pūt un ilgstoši atturēs zivis no tuvošanās šai vietai.
Kā makšķerēt ir atkarīgs no paša makšķernieka temperamenta, vēlmēm un prasmes. Kādam patīk sēdēt uz kastes, skatīties uz pludiņu un gaidīt, kad tas iegrims, citam tīk skatīties uz sardziņu, gaidīt, līdz ēsma nogrims līdz nepieciešamajam dziļumam, bet, nedaudz paspēlējot ar mormišku, gaidīt, lai sardziņš noliecas.
Zandartu makšķerēšana februārī
Pēc pieredzējušu makšķernieku novērojumiem, zandarts ir viena no retajām zivīm, kas sala laikā ķeras labāk nekā atkušņa laikā. Lai vai cik tas jocīgi skanētu, bet zandarti pieder pie zivju bariem, tas nozīmē, ka tie ir jāmeklē, urbjot āliņģus dažādās ūdenskrātuves vietās. Plēsējs dod priekšroku dziļumam, kantītei un straumei. Makšķerējot zandartus, copmanim jāatceras, ka tie aktīvi ir agrā rītā un vakarā, pa dienas vidu tie ir visai kūtri.
Makšķerējot ar dzīvo ēsmu, jāatceras, ka zandartam rīkle ir šaura un cieta, tātad plata ēsma tajā vienkārši neielīdīs. Vislabākā dzīvā ēsma zandartu makšķerēšanai būs mailītes, rudulēni un raudiņas.
Zandarts ir tas plēsējs, kas neatsakās arī no bļitkas un balansiera, pat līdaka nav tik azartiska savu medību laikā, kas vienmēr dos priekšroku dzīvai zivij, atšķirībā no zandarta, kas, ieraugot košu un skaistu dzelzs gabalu, jūk vai prātā.
Vēdzeļu makšķerēšana februārī
Iespējams, ka tieši februāris ir tas labākais laiks, lai tiktu pie vēdzelēm. Kā jau mēs zinām, tad tām patīk slikti laika apstākļi. Un jo sliktāki laika apstākļi, jo mazāka patika ir pašam makšķerniekam uz ūdenskrātuves, taču vēdzeles jūtas vienkārši perfekti. Pamatā februārī vēdzeles ķer ar speciāliem vizuļiem.
Vēdzeļu makšķerēšana ziemā, proti, februārī, kad zivs ir nonārstojusi, tātad zivij jāatgūst spēki, tā aktīvi barojas. Lai makšķerētu, jums jāatrod akmeņaina bedre. Vislabākie panākumi ir ar bļitkiņu, kurai dots īsteni latvisks vārds Trobelis. Šajā bļitkā iekšā iemontēta skrots, kas rada īpašu skaņu. Ar šo bļitku jāpieskaras gultnei ar 5–10 sekunžu intervālu. Troksnis, ko rada Trobelis, piesaista vēdzeles. Pie mazākās auklas raustīšanās nekavējoties jāpiecērt.
Zivis ir aktīvas un labu copi var sagaidīt šādos gadījumos, ja:
vairākas dienas nebija ne nokrišņu, ne vēja, kā arī gaisa temperatūra nenoslīdēja zemāk par 10 grādiem;
nebija pēkšņu atmosfēras spiediena svārstību;
dienā bija siltāks nekā naktī;
laiks mierīgs, ja vējš pūta, tad tikai vienā virzienā, nemainot virzienu.
Nav gaismas, nav zandartu. Madars Millers! “Ķeram lielo!” #29 epizode
Jaunākais žurnāla Lielais loms numurs!
