Makšķerēšana
Spiningošana

Maija līdakas pavelk arī rūdītus forelistus0

Arturs Zabors

Interesanti top šis raksts – sēžu pie Liepājas ezera, man nezināmā vietā, ko ieteica draugs. Uzjaucu Salmo lielā brekša barību, iemetu pludiņmakšķeri un vēroju, kā tas Liepājas draiskajā vējā ezera viļņos dejo.

Ķeras sīka izmēra raudiņas, pieteicās plicītis, norāvās smuks asarītis – emociju buķeti grūti aprakstīt. Kopš atradu savu kaislību – foreļu makšķerēšanu mūsu mazajās upēs un strautos, laikam šī ir otrā reize vairāk nekā 10 gadu laikā, kad esmu pieķēries pie pludiņa makšķeres. Bija laiks, kad mēģinājām pilnīgi visus copes veidus, un bija interesanti, jo katru reizi mācies no jauna, gatavojies, lasi rakstus, skaties video, meklē un ievāc informāciju. Godīgi jāatzīstas, ka rak­stot pārņem tīkamas un spilgtas atmiņas. Ja nepazaudēšu garšas sajūtu, tad raksta beigās pie šī atgriezīšos. Labi. Stāsts ir par to, kā pamodos 1. maija rītā, iesēdos mašīnā, lai dotos forelēs, bet pēc mirkļa jau sēdēju laivā un mētāju mānekli Liepājas ezerā ar cerību piemānīt līdaku. Neiespringsti! Šajā rakstā nebūs tehniska rakstura informācijas, nebūs slepeno mānekļu un tehnikas. Drīzāk viegla lasāmviela pirms miega. Garantēju, ka murgi nerādīsies. Gulēt eju ar domu par foreļu copi upītē, kurā tiku pie savas pirmās foreles. Vienmēr tur dodos ar pateicības sajūtu; skaidri atceros vietu, kur sajutu foreles spēku. Romantiski. Modinātāju gan uzlieku tikai uz 6.00, jo lieliski apzinos, ka nesteidzoties pabrokastošu, sametīšu mašīnā mantas, stundas brauciens ar auto. Rēķinos, ka ap 8 būšu pie upes un tad jau arī varēs kaut ko noķert. Nelielai atkāpei. Vai arī tev pirms copes dienas ir caurs miegs? Man ir. Mostos, grozos un kaut vienos naktī esmu gatavs doties. Arī šajā rītā pamostos pirms modinātāja. Sieva un meita turpina saldi gulēt, un es dodos prom. Nav problēmu izvilkties no gultas, ķermenis gaida mirkli, kad varēs uzsākt kustību un doties dabā. Ieskatos telefonā, vai kāds jau čatos nav sametis līdaku bildes, bet tā vietā ziņa: “Davai celies! Laižam ķert līdakas!” Māri Cīlīti, sveicieni Tev! Piesēžos pie stūres, uzdrukāju ātru atbildes ziņu, vai jau nav kas laivā, un saņemu atbildi, ka nesen tik sācis copēt. Mani sāk tirdīt nemiers. Es zvanu. Šajā mirklī jau esmu mašīnā un braucu paredzētajā virzienā, pēc īsas sarunas cērtu riņķī un dodos mājup. Dažu minūšu laikā plāni mainās par 180 grādiem. Gadās arī tā. Mierinu sevi, ka vēl būs trīs brīvdienas un noteikti paspēšu izrauties arī pie punktainajām zivīm. Vēl gan tāda problēma, ka man Liepājā nekādu līdaku mānekļu nav, kāta nav, spoles nav. Bet noskaidroju, ka Mārim ir laivā rezerves komplekts, apmaiņā pret enkura cilāšanu aizdos. No mājām līdz Liepājas ezera Pērkones kanālam ir 45 sekunžu gājiens, un mani sagaida lepnais Dulkan kuģis ar kapteini. Lecu laivā un vēroju pasakainu, burvīgu rītu. Skaisti skati, putnu bari, rāma ūdens virsma. Neatminos, kad esmu bijis Liepājas ezerā 1. maijā – sezonas atklāšanā. Atceros gan – nekad! Es vispār pirmo reizi devos ķert līdakas sezonas atklāšanas dienā, parasti šī diena tika ziedota forelēm.

Par stratēģiju!

Makšķernieku pilns ezers – tie bradā, mētā mānekļus no krasta un airē laivas. Lai kur arī paskatos, redzu laivas. Jāatzīst, ka mani šis fakts neiepriecina, – nu kā var ķert vietā, no kuras tikko aiztraucas viena laiva un mēs ieparkojamies praktiski turpat. Man kā rūdītam forelistam tāds moments liekas baigi dullais, jo nekas nevar būt sliktāk kā aiziet līdz upei un apjaust to, ka pirms tevis jau kāds ir nogājis. Zūd ticības moments. Atskan vien daži uzmundrinoši saucieni no kapteiņa: “Ezers ir ezers! Tu neesi foreļupē! Te tak ir cits resurss!” “Tavu zivi neviens nenoķers, jo tā vēl nav piedzimusi!” Motivācijas deva, kas neatstāj vienaldzīgu. Jāsaka gan, ka reizi sezonā es Liepājas ezeru cenšos apciemot un puslīdz man tas ir zināms, bet tas parasti notiek jūnijā, kad sazaļojuši ūdensaugi un līdakas tad var ķert ar vizuālu baudījumu – tās ķer virsmas mānekļus un sēž pie niedru maliņām, tāda līdaku cope man ļoti patīk. Liepājas un Babītes ezera zinātāji sapratīs, par ko es rakstu. Bet šoreiz ir pavisam citādi, jo kapteinis saka, ka zaļā sēž dziļumā. Un kā izskaid­rojumu min faktu, ka pavasaris ir aizkavējies, ir auksti, līdz ar to līdaka zālēs vēl nebūs. Pirms vēl esam paspējuši iemest mānekļus ūdenī, netālu no laivas atrādās laba izmēra līdaka, ķerot sīkzivis, tas dod cerību un motivāciju darboties. Un apstiprina stratēģijas pareizību. Metu iekšā un ar katru metienu arvien vairāk gaidu to mirkli, kad skaļā balsī, nu tā, lai arī apkārtnē esošajās laivās sadzird, varēšu nobļauties “IR”! Un es bļauju – IR! Jūtu, ka ir normāla līdaka galā; kapteinis ķeras pie uztveramā tīkliņa, un pirmā līdaka ir laivā. Es saku, ka būs 3 kg, Māris min, ka 2 kg. Svari visu noregulē, un uzvar kompromiss – 2,5 kg. Visai cerīgs sākums. Māris arī tiek pie vienas copes. Bet tas arī pirmajā vietā viss. Mums ar Māri saskan copes stils – mēs negaidām, kad zivs piepeldēs, bet peldam paši, meklējam. Tad nu motora rūkoņa un dodamies tālāk. Pārbaudām zināmas točkas. Piestājam vietās, kur lielāka copmaņu koncentrācija, domu gājiens ir tāds, ka, ja jau kungi te copē, tad zivīm šeit jābūt. Arī mānekļi aktīvi tiek vilkti ārā no kastēm – ūdenī lido vobleri, rotiņi un gumijas. Tiekam pie neizteiksmīgām copēm, bet nesēžas virsū. Sīkaļas! Kā jau minēju, patīk mums meklēt un šad tad arī atrast. Eholote parāda nosacīti dziļāku vietu, laivu apkārt nav. Es veikli nogādāju enkuru ūdenī, un sākam. Mārim piesakās zaļā, arī šī ir stabils mērs. Atkal dodamies tālākos meklējumos; kapteinis, apskatot eholotes ekrānu, saka, ka te ir pilns ar balto zivi. Ātri izfunktierēju, ka tur, kur ir barība, ir arī plēsējs. Metu enkuru ezerā. Mārim pirmais metiens un ir zivs. Es paslavēju sevi un nosaku, ka noliku pareizajā vietā enkuru. Vai zini, cik labi pretojas kilogramīgs breksis, kurš nejauši aizcirsts aiz muguras? Īsāk sakot, neliela vilšanās kopā ar smieklu devu un manu stāstu par to, kā iepriekšējā vasarā šeit pat, Liepājas ezerā, izvilku vēl lielāku breksi, bet tas bija gumiju apēdis un āķis bija mutē. Gadās arī tā. Laiks doties uz māju pusi, lai gan būtībā ir agrs un copi varētu turpināt, bet priekšā vēl trīs brīvdienas. Nolemjam, ka, laikā esot mājās, varēsim ar sievām sarunāt vēl kādu copes izbraucienu. Stratēģi! Bet liela gandarījuma pēc copes nav. Protams, laiks pavadīts lieliskā kompānijā, skaista diena, un kaut ko arī noķērām, bet pēc šī piedzīvojuma ir tāda sajūta, ka kaut ko līdz galam neesam izdarījuši, ka liepājnieka kodu mēs šodien neuzlauzām. Būs jāatgriežas, jo tā tas nevar palikt.

Otrais dublis. Pēc īsas sarakstes 3. maija vakarā vienojamies par tikšanās laiku un vietu. Šoreiz jādodas agrāk, lai varam pirms citiem apmakšķerēt labākās vietas, bet, no otras puses, saprotam, ka laiks vēl ir vēss un pavisam agrs rīts varētu būt tukšs copes ziņā. Bail, ka būs jau apnikums līdz brīdim, kad zaļajai sāksies brokastu laiks. Stratēģi! Klasiskais pirmscopes miegs – paveru acis, lai pārbaudītu, cik atlicis gaidīt, un ir tikai viens naktī. Un man tā ir katru reizi. Sliktākais ir tas, ka iemigt grūti un tik ilgi jāgaida līdz modinātājam. Kad tiešām pienāk laiks celties, tad sāk nākt miegs. Šis ir ceturtais agrais copes rīts šajās brīvdienās, tas liek par sevi manīt. Nedaudz pastīvējos, bet izripoju no siltās segas apakšas. Pamostos gan tikai tad, kad esmu jau satērpies, un zombija solī dodos uz auto. Tiekamies degvielas uzpildes stacijā. Klasiskas brokastis – hotdogs un kafija. Un esam gatavi atriebties Liepājas ezeram. Migla, pustumsa un salst rokas – tādu 4. maija rītu baudījām laivā, steigā traucoties uz pirmo vietu. Mēģinām seklumu. Māris trešajā metienā tiek pie līdacēna, un rīts ir sācies veiksmīgi. Mums garām ļoti mērķ­tiecīgi paskrien vairākas laivas, un visas dodas uz vienu punktu. Iespējams, ka mēs kaut ko nezinām. Bara efekts pastāv arī makšķernieku vidū, vai ne? Varat saukt mūs par apurbējiem. Piebraucot tuvāk, pamanām, ka laivas izretojušās pa ezera malām, zālēm. Mēs esam lepni un mēģinām atkost shēmu pa savam, lai gan gribas paķert līdaku tā, kā man to patīk darīt. Nu gluži kā foreli, kad pieej pie līkuma un saproti, kur ir zivs. Tiekam pie neizteiksmīgiem copju momentiem, viena zemmēra. Salūstam un dodamies arī mēs zālēs. Meklējam pleķīšus, kuri liekas perspektīvāki. Un te jau viss notiek daudz aktīvāk, ir gan copes, gan arī zivis uztveramajā tīklā, tiesa, izmērs pieklibo. Bet bēdu nav, jo man svarīgāka copes komponente ir zivju skaits, nevis izmērs. Process! Iemetu mānekli pie zāļu pudura un pēc divām sekundēm sajūtu tesienu kātā. Pēc neilgas cīņas – prom ir. Un man pilnīgi pietiek arī ar copi, jo visas realizēt ir praktiski neiespējami. Pie sevis nodomāju: šādas līdaku copes man patīk, šādi apstākļi un vietas mani vilina Liepājas ezerā. Izvelku mānekli un uz āķa redzu divas liela izmēra zvīņas. Nopietni?! Brekšu lāsts turpinās. Piebildīšu vien to, ka viens platais šajā dienā jau ir atbrīvots. Bet viss labi, mainām lokācijas, un process notiek. Pusdienas laiks, un mēs tinam makšķeres, ir svētku diena, un vēlamies laiku veltīt ģimenēm. Rezumējam, ka šī diena bija labāka copes momentu ziņā, to bija vairāk nekā 1. maijā, lai gan tikai viena zivs bija mēra. Bet, kā jau minēju, priekšroku dodam skaitam, nevis izmēram. Nobeigumā vēlos teikt, ka pēc šiem diviem izbraucieniem Liepājas ezerā līdaku medībās došos biežāk. Vasaras rītos un vakaros, kad mierīgā laikā varēs apstrādāt zāļu pudurus, es būšu tur. Ar nepacietību gaidu mūsu nākamo satikšanos gan ar ezeru, gan ar zaļo mednieci. Tips & tricks! Lai tiktu uz copi biežāk, nekas daudz un nekas sarežģīts nav jādara, vienkārši ir jāpavada kvalitatīvs laiks kopā ar ģimeni. Šo tēmu apsolos apcerēt plašāk kādā no nākamajiem Lielā Loma numuriem. Es copēju četras no četrām dienām maija brīvdienās, bet kādam ir sievai jālūdzas izrauties uz vienu dienu. Gandrīz piemirsu, atgriezīšos pie ievadā rakstītā. Mūsu vidū ir tik daudz jaunu seju, daudz cilvēku, kuri makšķerēšanu vēlas padarīt par savu hobiju. Pieļauju, ka pandēmijas ietekmē šis ir izvēlēts kā veids, lai pabūtu ar sevi, atslēgtos, lai vienkārši atpūstos. Un tas mani priecē! Ir tik daudz, no kā izvēlēties, un esmu pārliecināts, ka nebūs grūti atrast sev piemērotu copes tehniku. Meklējiet! Īsāk sakot – dodieties dabā, makšķerējiet un baudiet jaunus izaicinājumus, jo copē pavadītie mirkļi vienmēr ir kas vairāk par tukšu laika nosišanu. Tur slēpjas kas īpašs, un tāpēc mēs copējam – kāds ar spiningu, kāds ar pludiņmakšķeri, fīderi, jūrā vai arī priecājas par karūsiņu piemājas dīķī.

Ne asakas!

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.