Latvijas apdraudēto un aizsargājamo zivju saraksts ir visai garš, un daudzas sugas iekļautas arī Eiropas Savienības direktīvās, Bernes konvencijā un, protams, mūsu pašu Sarkanajā grāmatā. Sev par nelaimi, vienlaikus atsevišķas sugas ietilpst arī ēdamo zivju skaitā, un šo divu interešu sabalansēšana ir grūts uzdevums. Tā savā rakstā portālā Jauns.lv norāda Kārlis Seržants.
Rakstā norādīts:
“Uzreiz jāatzīmē, ka Latvijas Sarkanajā grāmatā ierakstītās zivju sugas atšķiras no Eiropas direktīvām, kurās iekļautas arī tās, kuras mūsu valstī noteiktās vietās un laikos ir atļauts gan ķert, gan lietot pārtikā, piemēram, nēģi, laši, taimiņi, salates un sīgas. Tur gan ir arī Latvijā retas, taču pārtikā neizmantotas zivis – dūņu pīkste, akmeņgrauzis, spidiļķis un kaze.”
Noķert drīkst, bet ne paturēt
Tāpat Latvijas Sarkanajā grāmatā ir vairākas jūras zivju sugas, kuras savukārt nebauda Eiropas līmeņa aizsardzību – melnais jūras grundulis, lentzivs, divpunktu grundulis, jūras dzeloņgalve, taukzivs un plūkšņzivs.”
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Kā neapjukt šajos sarakstos un ko tad drīkst likt uz pannas? Attiecībā uz lašveidīgajām zivīm lasi un taimiņu pastāv īpaša licencēšanas un liegumu kārtība gan makšķerniekiem, gan piekrastes zvejniekiem.
Lielajās lašupēs – Salacā, Gaujā un Ventā – ir ieviesta licencētā makšķerēšana, un gada laikā izsniedzamo atļauju skaits ir ierobežots. Turklāt rudenī, pirms nārsta, noķertās zivis ir atlaižamas, bet pavasarī katrs licences īpašnieks drīkst paturēt tikai vienu zivi – tiesa gan, daudzi makšķernieki copē tikai sporta pēc un noķertos lašus bieži atlaiž.
Izņēmums ir dabīgā veidā izaudzis Baltijas lasis, kuru nedrīkst lomā paturēt nekādos apstākļos. Pārsvarā Latvijas lašu populācija šobrīd tiek uzturēta mākslīgi, katru gadu upēs ielaižot noteiktu skaitu mazuļu, un tie ir īpaši iezīmēti, nogriežot taukspuru. Dabīgā veidā augušajam lasim šādas pazīmes nebūs, un tas ir obligāti atlaižams.
Arī citu aizsargājamo zivju sugu iegūšana ir regulēta – pārsvarā tas ir noteiktais saudzējamais periods nārsta laikā un ierobežoti minimālie paturēšanas izmēri. Arī nacionālajai delikatesei nēģiem ir noteikti atļautās ķeršanas laiki un reglamentēti ķeramo ierīču uzstādīšanas platumi. Tādi paši aizliegumi jāievēro arī jūras piekrastes un lielo ezeru zvejniekiem.
Diemžēl nārsta laikā migrējošo zivju izplatībā negatīvu lomu spēlējuši mazo upju aizsprosti, kas parasti uzbūvēti bez zivju ceļiem. Tā kā iegūtās elektroenerģijas apjomi tur nav lieli, Eiropā un arī tepat blakus Igaunijā ir uzsākta plānveidīga šādu aizsprostu likvidēšana, kamēr Latvijā pagaidām ir likvidēts tikai viens šāds zivju šķērslis.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
