Lai arī copes stāžs sniedzas pāri tīra iesācēja līmenim un ar šo hobiju nodarbojos jau gadus desmit, par Peipusa ezera vareno plašumu un neizsmeļamajiem zivju krājumiem bija vien dzirdēts un lasīts. Jau piecas sezonas biju solījies, ka šogad noteikti braukšu, tad nu šogad ziņkāre ņēma virsroku. Ja ir maz informācijas par copes vietu, tad jāsāk ar to, ka vajag izcilu kompāniju. Tad ar šo sadaļu arī sāku plānot braucienu, un viss pārējais salikās gaužām labi.
Kā mēs plānojām jeb Ačgārns sākums no otra gala
Pirmdien atrodam skaistas naktsmājas, kuras ir blakus ezeram. Puse no darba padarīta, un stresa līmenis strauji krīt, esam seši braucēji, līdz ar to palikšanai ir būtiska loma ceļojumā. Šoreiz neveiklā situācija ar Booking rezervāciju nospēlē mums par labu. Esam norezervējuši trīs numuriņus sešiem cilvēkiem, kā vēlāk izrādās – tie ir divstāvīgi numuriņi ar trīs gultām katrā. Šis faktors nāk par labu, jo jau ceturtdienā esam deviņi braucēji un raižu par palikšanu nav nekādu. Brauksim divas kompānijas, katra ar savu transportlīdzekli. Mūsu kompānijā esam veseli četri, kas, tā teikt, zaudēs Peipusa nevainību. Vēl nopietnāku šo faktu padara tas, ka trīs braucēji ik ziemu copei velta vidēji vienu dienu, tas drusku paskaidro faktu, ka labas naktsmājas bija prioritāte, ja nu ar azartu un vēlmi uz ezera paliekam tukšā. Kārtējo reizi paldies Arvim par aprīkojuma sagādāšanu un ieteikumiem, motili visai kompānijai dabūjam praktiski par velti, un pēdējā brīdī iepirktās Peipusa asaru bļitkas izšauj fenomenāli – neko citu pēc uzlikšanas arī nerodas vajadzība mainīt.
Izbraucam
Sestdienas rīts, divos naktī startē Valters un uz sevi nes agrāko cēlienu – no Jaunciema caur Rīgu uz Ciemupi un starts no Ogres, tāda nu mums loģistika! Visi, ērti iekārtojušies Jāņa amerikāņu busiņā, gandrīz vai esam gatavi laisties slīpi, bet pirmscopes uztraukums tā pa īstam ļauj iemigt tikai Valteram, kurš iekrauts starp mantām pašā aizmugurē. Pļāpājot un kaļot plānus, laiks lido vēja spārniem, jau esam pie robežas, kur mums ātri pārbauda dokumentus, muitnieks jau nojauzdams pajautā, vai uz copi saposušies, un esam Igaunijā. Nopētām vēl nedaudz augstākās degvielas cenas, un tad jau līdz Tartu arī nav īsti ko redzēt, tumsa nav vēl atkāpusies. Navigācija mūs izved gar Tartu guļamrajonu ar jaunceltnēm – jāteic, ka moderni un iespaidīgi, mums ir uz ko tiekties, pāris gadu noteikti esam iepalikuši. Bet ko nu par to. Esam 20 minūtes no galamērķa, ārā paliek gaišs, un Arvja copes talismani – stirnas – ir vērojami gar plašajām un sniegotajām lauku malām.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Plašais Peipuss Ninas krastā
Esam stāvvietā pie savas naktsmītnes, kamēr gaidām otru kompāniju, ejam ievērtēt naktsmājas. Saimniece ļoti laipni mums izrāda gan virtuvi ar lielu ēdamzāli vakara pasākumam, gan numuriņus. Jā, ir dārgāk, ja vēlme tikai pārlaist nakti, bet mums vakara pasākums ir nolikts uz vienas latiņas ar pašu copi, nu labi, tikai nedaudz zemāk. Astoņos iebrauc arī komandas biedri, ātri sadalām motili, paņemam jaunās bļitkas un dodamies ezerā, ā, nu jā – kāds gards dzēriens ar tiek ielikts ragutiņās kopā ar mazo grilu un desiņām.
Pirmais iespaids – nebeidzams ledus un sniega plašums, kas laistās saules staros. Kur vien veries, ir makšķernieku bariņi – jo tālāk ej, jo vairāk viņi pavīd pie apvāršņa. Mēs visi izbrīnīti, tik Peipusa matadors Jānis min, ka līdz lielam cilvēku skaitam te vēl ir kur augt un augt. Pāris simts metru no krasta ir pirmā plaisa ar saspiestiem ledus gabaliem, kurai iespējams tikt pāri vairākās vietās. Tālāk ezers ir gluds, vietām vēl klāj plāna sniega kārta, kas izpalīdz ar saķeri. Mums līdzi ir trīs eholotes, Deeper bumba un divi koferīši ar mazām laivas eholotēm. Ātri vien sadalāmies četrās grupās, lielākā daļa paliek pirmajā kilometrā, kur zivis ķeras varen raiti un ar patīkamiem asaru bonusiem, bet nu varen retiem. Mēs ar Valteru un Jāni esam nolēmuši iet tik tālu, cik nepieciešams, lai atrastu tos Peipusa izslavētos un nebeidzamos asaru kalnus. Mērķis ir cepami asari un, vēlams, ķerami netālu. Pirmās stundas mēs vairāk staigājam, nekā ķeram, jo vienkārši neķeras, eholotēs arī rāda pilnīgu tuksnesi. Tā nu mēs ejam un urbjam, pa vidu salasām pa kādai makšķernieku nomestai pudelei, vismaz skats jaukāks pēc tam. Esam nogājuši savus četrus kilometrus, kad pulkstenis rāda jau viens pēcpusdienā, izskatās, ka tuvojamies vietai, kur copes ir raitākas un biežākas. Patīkamāki bonusi gan parādās uz ledus, gan aizjož dzelmē pēc kārtīga tesiena pa kātiņu. Nogurums dara savu, arī otrs Jānis ir mums pievienojies no krasta grupas, un nolemjam ieturēt pusdienas, laiks ir fantastisks, no nelielā solītā vēja nav ne miņas, spīd saulīte un tāds pavasaris, ka atliek vien izvilkt mazo grilu un izcept kādu desiņu, ko mēs arī darām.
Foto no autora arhīva
Sākam pa īstam!
Tiklīdz pusdienas ir paēstas, zivis sāk ķerties mums visiem un visur, kur vien urbjam, pāris divsimto asaru no āliņģa, un urbjam gabalu tālāk, jo pēc tām seko nelielie asari cits pēc cita. Īsā laikā saķeru pat 30 asarus vienā lunkā, tā ka katrā laidienā asaris galā, tālāk gluži vienkārši apnīk, jo lielos izlasīt nevar. Un tur mānekļus šie nešķiro, tāpēc motilis ļoti ātri noliekas malā un tiek izvilkti lielāki dzelži, kas ir pieejami. Tā mēs darbojamies līdz kādiem četriem, saule sāk strauji tuvoties horizontam, bet cope rit pilnā sparā. Redzot lielo attālumu līdz krastam (esam aptuveni 5,5 km tālu no krasta, telefonā parādīsies noieti 17 kilometri pa visu dienu), sākam nākamos caurumus jau urbt metrus simts no iepriekšējā, krasta virzienā. Nekas nemainās, vakara iznāciens ir, ķeras izcili daudz, eholotes ekrānā arī viss notiek. Īsi pirms pašas došanās prom starp asariem trāpām arī uz zandartiem, šoreiz maziem, bet pirmo reizi Peipusā, mums tas šķiet uzslavas vērts. Nu gan saule ir knapi virs koku galiem, sakrāmējamies un ļoti raitā solī dodamies krasta virzienā, ejam un ejam, bet tuvāk neliekas, ka tiekam. Pēc nepilnu divu stundu straujas virzības esam krastā, pārējās grupas jau sen mūs gaida, jo vakariņu sastāvdaļas ir mūsu auto, gadās arī tā. Elvijs ķeras pie darba, un jau pēc brīža visi tiek pie gardas maltītes. Tad nu laiks kādai kāršu partijai, ko pavada smiekli, un top jauni makšķernieku stāsti. Pasākums vienkārši lielisks, paldies visiem. Peipusa ezera romantiku arī mēs, jauniņie, esam noķēruši, tiekamies nākamgad!
P.S. Svētdien pēc gardām brokastīm mierīgu garu dodamies netālu no krasta, ķeram ķīšus, pa retai raudai un asarim, jau pusdienlaikā dodamies mājup. Zivju mums pietiek, lielā rauda gribētājiem gan nepieteicās, bet cepti asari būs visiem, un tie tiešām ir ļoti gardi no šī ezera.
– Pārbaudiet informāciju par plaisām un ledus biezumu, lai vispār tiekat virsū, meklējiet sadaļu par ledus stāvokli – politsei.ee
– Licences ir nopērkamas elektroniski – kalaluba.ee
– Par atļaujamo zivju izmēru un liegumiem – kalastusinfo.ee
– Pat ja diena ir apmākusies, iesaku ņemt līdzi saulesbrilles
– Ragavas ir ērtas un noderīgas, it sevišķi, ja plānojat ņemt zivis uz mājām
– Uz pavasara pusi ledus ir ļoti biezs, noteikti pārliecinieties, lai urbis ir ass
– Ja plāns doties tālu no krasta, atlieciet kartē GPS punktu, lai vakarā vieglāk orientēties
– Ja doma ķert tikai asarus ar motili, iesaku paņemt arī makšķeri ar bļitku, kad tie ir aktīvi, tas būs ērtāks veids copēt, arī lielā vējā atvieglos copi
– Mūsu gadījumā bez eholotes varēja iztikt, jo zivis bija ļoti aktīvas, bet uz lielāku cilvēku grupu tomēr viena vai divas var noderēt
– Plaisas mēdz būt garas un platas, ar sastumtiem ledus gabaliem, kuriem pāri netikt, pavērojiet, kur pārējie tiek tām pāri, un lieki neriskējiet
– Ja kājām būsiet aizgājuši četru, piecu kilometru attālumā ezerā un tālāk, neatlieciet došanos atpakaļ uz pēdējo brīdi
Haizivju cope naktī un Šrilankas indīgās zivis ķerot. Arvja Ančevska praktiskie padomi
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.