Un tā mēs trijatā aprīlī laidām vimbās. Laidām uz lielo Kurzemes upi, kuru vārdā nesaukšu, taču gan jau, lasītāj, tāpatiņ zini. Ēsmas bijām sarūpējuši visdažādākās – man bija vispašuniversālākā ēsma, kas saucas sliekas, nāburgu Kažiņš bija atļāvies nopirkt garneļu paciņu, bet Igoročiks vimbu gurmānībai bija sadabūjis pavisam izsmalcinātas lietas – gan baltos tārpus, gan trīsuļodu kāpurus, tautā dēvētus par motiļiem. Jā, jā, tos pašus, ko senos laikos, ērti marlē ievīstītus, uzglabāja tualetes poda skalojamajā kastē. “Uz āķa jāliek gan baltais, gan motiļs!” Igoročiks zinoši noskaitīja. “Mēs nekad neko tādu neesam uz vimbām likuši,” es paraustīju plecus. “Ir jāeksperimentē!” nāburgu Kažiņš prātīgi noteica. “Kā teica Rainis? Pastāvēs, kas pārvērtīsies? Vo, kārtīgam copmanim arī jāmaina zivju ēsmas racions. Igoročiks šajā ziņā malacis.” Galu galā nospriedām, ka triju dažādu ēsmu pieejamība mūsu copes trio radīs lielu konkurētspējas priekšrocību citu copmaņu vidū, protams, ja tādi tur būs. To, ka būs, varēja nojaust jau no ceļa malā stāvošajām automašīnām. Piestājām un ķērāmies pie pričendāļu izpakošanas. “Joppp-pe-re-se-tēēē!!!” Igoročiks iebļāvās, atvēris bagāžnieku. “Kas ta nu?” piesardzīgi noprasīju. “Kātus aizmirsi?” “Kāti ta ir,” Igoročiks izklausījās itin izmisis. “Balto tārpu burka apgāzusies! Un vāks nokritis! Un kur tie tārpi tagad…” Izvācām ārā bagāžnieku. Igoročiks cītīgi sāka pa vienam lasīt tārpus un mest atpakaļ burkā. “Kādu pusi atradu…” pēc darbošanās brīža viņš noteica. “Vai tas atrastais pusi ir ar vienu s vai diviem ss?” ieprasījos. Kažiņš ieķiķinājās. “Kāda starpība?” Igoročiks nesaprata. “Nu par to sulīgo div-essīgo Eirovīzijā mūsu čaļi dziedāja…”
“Da ejiet jūs ar savu ingliš!” Igoročiks noburkšķēja. Lai nu kā, Igoročika zivju ēsmas racions tika daudzmaz saglābts. Un izrādījās – labi, ka tā! No mums trijiem sākumā vilka tikai Igoročiks. Uz sliekām nebija pat copes, Kažiņa garneļmakšķeri pa laikam kaut kas paraustīja, bet galā nekas nepalika. Pārējie krastā sēdošie vīri piedzīvoja to pašu, ko mēs ar Kažiņu, un ar skaudīgu aci noskatījās uz Igoročika kārtējo piecirtienu ar sekojošo kāta gala saliekšanos un raustīšanos, uztinot spoli un velkot zivi. “Nu paņemiet, paņemiet arī šitos!” Igoročiks dāsni atvēlēja. “Tik mazākus āķus uzsieniet, lielie šitam miksam neder!” Atsaucoties Igoročika laipnajam piedāvājumam, pēc brīža arī mēs ar Kažiņu izcēlām pa smukai vimbai.
“Nu, ko es teicu? Pastāvēs, kas pārvērtīsies. Gods un slava Igoročika izdomai!” Kažiņš apmierināti noteica, izdarījis kārtējo piecirtienu. “Nebija mana izdoma,” Igoročiks kautrīgi atgaiņājās. “Par šādu kombināciju izlasīju Lielajā Lomā. Atlika tikai abu veidu tārpus dabūt. Un pēc tam bagāžniekā izbirušos vismaz pusi atpakaļ salasīt.” Tikuši pie itin branga vimbu loma, tinām kopā kātus un devāmies atpakaļ uz Igoročika automašīnu. Tad es pamanīju, ka upe palu laikā bijusi pamatīgi pakāpusies. To varēja noteikt pēc krasta izskalojuma, kā arī pēc makšķernieku atstātajām zemē iespraustajām žāklēm, kas tagad atradās gluži vai neliela stāvkrasta augšā. Stāvkrasta apakšā bija izskalotas krūmu saknes, kā arī dažāda izmēra paši krūmi, kas palu laikā atradās zem ūdens. “Moto Pastāvēs, kas pārvērtīsies ietvaros piedāvāju pilnīgi jaunu copes veidu!” idejas spārnots, ierunājos. “Kurš no mums pirmais atradīs šitajos te krūmos norautus āķus un grunteņu sistēmas!” Nolikām zemē kātus, somas un gājām raudzīt krūmu zarus un saknes. “Man ir!” jau pēc neilga brīža iesaucās nāburgu Kažiņš, turot rokās āķi ar pavadu. Atklājām, ka meklēšanas tehnoloģija ir gauži viegla, – ja zem krasta augšā iespraustā žākļa apakšā bija krūms vai sakne, ar diezgan lielu varbūtību tur varēja atrast ko norautu no copes aprīkojuma. Protams, palu laikā ar ūdeni apklātos ķērājus redzēt nevarēja. Gluži priecīgā noskaņojumā devāmies mājās. Jārullē bija gana tālu, bet kas gan ir attālums pēc veiksmīgas copes? Aha, lasītāj! Jebkurš attālums ir štrunts divos gadījumos – braucot uz copi un atgriežoties no veiksmīgas copes. Ja cope bijusi čābīga, tad mājupceļš var nebūt tik feins, bet tad atkal jau – kā uz to paskatās? Ja cilvēks, sēžot pie upes vai ezera, copes laikā ir sasmēlies upes krastu pavasara smaržu un cīruļu treļļus, vai tad loms ir vairs galvenais? Tak protams, ka ne! Cilvēkam ir tik svarīgi izkāpt no ikdienas rūpju karuseļa, un būšana pie dabas šajā izkāpšanā ir praktiski vienīgais glābiņš. Kādas tad vēl ir alternatīvas? Drope? Stresa gadījumos palīdz nenoliedzami, aber pēc pohām situācija, no kuras tiek mēģināts bēgt, izskatās vēl baisāka. Toties cīrulis tur, gaisos, ar savu beznosacījuma treļļošanu – jo viņam tak pilnīgi vienalga, vai kāds cilvis to dzird vai ne – tā ir cita lieta! Tas uzlādē, tas paceļ virs ikdienas problēmām un nereti ļauj ieraudzīt sasāpējušās situācijas iepriekš nepamanītu atrisinājumu. Kā ir sacījis ģēnijs Einšteins – lai atrisinātu problēmu, cilvēkam esot jāizkāpj no prāta stāvokļa, kas šo problēmu ir radījis. Nu re! Upes plūduma rāmie virpuļi kopā ar cīruli debesīs un pureņu dzeltenumu krastā to lieliski ļauj izdarīt.
Šim stāstam ar pastāvēšanu un mainīšanos ir pavisam īsa otrā daļa. Uzreiz pēc vimbu copes Igoročiks nolikās ar omikronu. Tad saķēra kaut kādu vēdera zarazu, kas, iespējams, bija tas pats omikrons, tikai nu jau citādākā izpildījumā – kā sacīt jāsaka, omikrons bija pārvērties un tāpēc joprojām atradās Igoročika rumpī. Bija maija beigas, kad Igoročiks tika uz kājām, un mēs nolēmām, ka pēc varen aukstā pavasara ir laiks aizšaut līņos. Ar kātiem iegājām Igoročika automobiļa garāžā. Igoročiks atvēra auto durvis. “Joppp-pe-re-se-tēēē!!!” viņš pēkšņi iebļāvās, nometot zemē kātus un gaiņājoties ar rokām. Caur atvērtajām auto durvīm garāžā ielidoja vesels sūdu mušu spiets, kas acīmredzot bija izšķīlies no vimbu brauciena laikā izbirušajiem baltajiem tārpiem.
“Redz, tārpi pārvērtās!” Kažiņš nofilozofēja. “Un tāpēc mušas pastāv!” Laiku pa laikam nez no kurienes izlīduši šie riebīgie radījumi mūs autosalonā pavadīja visu ceļu līdz pat copes vietai. Šādā situācijā brauciens uz copi nudien vairs nebija štrunts. Bet kas tik vien nav paciešams, lai nokļūtu pie upes. Vai ezera. Vai vispār pie ūdeņiem, lai izkāptu no ikdienas karuseļa…
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
