Ar Jāni Stikutu, LMSF eksprezidentu, vienu no kompānijas Salmo dibinātājiem, makšķerēšanas sporta entuziastu, kastinga popularizētāju, vairāku makšķerēšanai veltītu grāmatu autoru, tiekos viņa privātmājā Pārdaugavā. Viņš stāsta, ka pašreiz kavējas atmiņās, palīdz draugiem veidot interneta mājaslapas, arī pats nedaudz raksta un turpina fotografēt, ar ko nodarbojas tikpat ilgi kā ar makšķerēšanu – savi sešdesmit gadi būs. Vēl dārza darbi mājās, kaut kas jāizrok, jāaprok.
Varbūt jāizrok jauns zivju dīķis dārzā?
Nē, viens jau ir kopš mājas celšanas brīža, pamazām aizaug ar dūņām. Šeit nav īstā vieta zivju dīķiem.
Sacījāt, ka joprojām daudz fotografējat. Šodien, kad dažāda veida tehnoloģijas kļuvušas pieejamākas, šķiet, ka zemūdens fotografēšana un filmēšana sniegušas jaunas atziņas par zivju uzvedību.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Tas ir atklājums plašām masām. Agrāk šādas tehnoloģijas bija pieejamas tikai šauram cilvēku lokam. Zinātnieki tāpat daudz ko zina. Visu, kas atklāts, internetā grūti uzzināt. Bet visi tuvplāni, ko šodien nofilmē vai nofotografē, raisa tikai emocijas. Kā, kas un kāpēc notiek – zinātniekiem pamatā tas bija zināms sen, taču tikai šobrīd parādās dažādi vizuālie materiāli.
Bet joprojām spiningotāju vidū nav vienas skaidrības, kādas krāsas mānekļi jāizmanto.
Es jautājumu ievirzīšu citādāk. Kāpēc jums vispār to vajag zināt? Tad atbildēšu. Jo ļoti daudzas atbildes atkarīgas no jautājuma. Ir izpētīts, kā noteiktā dziļumā uzvedas gaisma. Ierakstiet google meklētājā frāzi “par krāsas ietekmi uz zivju apetīti”. Ir simtiem rakstu par šo tēmu. Bet, kā to pielietot, tas atkarīgs no atbildes uz uzdoto jautājumu – kāpēc jums tas jāzina?
Kā tas ir kāpēc, lai zinātu, kādas krāsas mānekli šoreiz izvēlēties – baltu, mašīneļļas vai neona zaļu. Lai vienmēr noķertu zivi.
Nepareiza jautājuma nostādne. Lai vienmēr noķertu zivi, nepietiek ar mānekļa krāsas izvēli. Tā nav atbilde, lai izdarītu secinājumu, ka nu man ir pareiza mānekļa krāsa, ar kuru noteikti noķeršu zivi.
Vēl, protams, zivis jāķer tur, kur tās ir.
Jā, tas ir pirmais un svarīgākais jautājums! Un tikai pats pēdējais varētu būt jautājums par krāsu. Jo, ja izrādīsies, ka zivis ir tur, kur tās ķer, varbūt tās ķeras uz jebkuru krāsu. Pamēģiniet! Man ir bijis tāds gadījums, ka sacensībās uzvarēju tikai tāpēc, ka spiningoju ar saviem foreļu mānekļiem. Tie bija nelieli, līdzīgi Aglia Long Nr. 1, man līdzi nemaz citu nebija. Pārējie izmantoja dažādus šūpiņus, visu ko citu, bet sacensībās uzvarēju es. Man bija divas līdakas, katra ap divi kilo, pārējiem gandrīz nekas. Pēc sacensībām pie manis pienāca vietējais un teica, ka es visu pareizi darīju, jo tajā ūdenskrātuvē līdakas ķer pavisam mazas zivtiņas, jo citu nemaz tur nav. Bet mēs šeit runājam par krāsām. Tāpēc makšķerēšana ir interesanta, ka tā ir daudzveidīga, jo vienmēr jāizdara izvēle, bet izvēle atkarīga no katra zināšanām, kas savukārt prasa laiku, naudu utt. Viens angļu autors uzrakstījis veselu grāmatu par to, ka zivis redz tikai mānekļa siluetu.
Lai makšķerētu ezeros, der iepazīties ar dziļuma karti.
Nav tik vienkārši, arī kartes dažreiz nepalīdz, jābūt arī sapratnei par zivju uzvedību. Kartēs tu redzēsi tikai bedres, nevis to, kā zivis šodien uzvedas. Babītes, Engures ezerā, kur daudz makšķerēju, dažreiz rītos zivis atrodas aptuveni trīs metrus no zālēm; tiklīdz uzspīd saule, tās salien zālēs. Ko dos karte? Zivis ir zivis.
Reiz spiningošanas sacensībās Engurē piedalījos kā tiesnesis. Vietējie jau ceturtdien visu bija izpētījuši, bet sacensības notika sestdienā. Uzvarēja komanda, kas bija atbraukusi no cita Latvijas novada. Viņi neko par šo ezeru nezināja un ķēra zivis vietās, kurās pēc viņu saprašanas tās varēja būt. Mājinieki mērsradznieki makšķerēja vietās, kur ķērās ceturtdien. Bet pat tik īsā laika posmā mainījās zivju uzvedība. Man Norvēģijā ir bijis tā, ka vienu dienu makšķerēju un visu laiku ķeras, nākamajā dienā tajā pašā vietā neķeras pilnīgi nekas.
Un izdevās saprast, kāpēc neķērās?
Jā! Zivis pārvietojas, tas ir viens no svarīgākajiem argumentiem. Pārējo informāciju nedēļas laikā, jo tik ilgi uzturējāmies Norvēģijā, nemaz nevarējām noskaidrot. Pietika jau, ka sākām saprast paisuma un bēguma iespaidu uz copi. Vienu vasaru aizbraucām, mums teica, ka esam ieradušies pārāk vēlu, lielās zivis aizmigrējušas uz okeānu. Palikušas tikai mazās. Copē visu laiku kaut kas jāmeklē, jāatrod, tas ir pats interesantākais.
Ar jūsu makšķerēšanas pieredzi piedzīvojumu varētu būt bezgala daudz.
Nav nekas tāds, par ko varētu lielīties un stāstīt. Visa makšķerēšana ir kā viens liels piedzīvojums, un ikvienā makšķerēšanas reizē ir kaut kas. Draugi reiz aizbrauca uz Norvēģiju un nevarēja pamakšķerēt, jo bija liels vējš, pareizāk, vētra. Citu reizi notiek NATO mācības un ūdenī nevienu nelaiž. Vienu reizi aizbraucām uz Volgu novembrī. Pāris dienu pirms tam bija uznācis liels sals, un upe aizsalusi.
Āķi kādreiz esat ierāvis rokā?
Esmu ļoti uzmanīgs. Man ir vecā skola drošības tehnikā. Zinu, ko darīt, kā nazis jātur, lai neiegrieztu kājā. Par to jaunie parasti klapē ar ausīm.
Pērn noķēru mežavimbu ap kilo. Kamēr sniedzos pēc knaiblēm, zivs uztaisīja pamatīgu sitienu, pati iekrita upē, bet man āķis pirkstā. Ko es darīju nepareizi?
Nebijāt nokausējis zivi. Ja zivs nav nokausēta, jābūt divtik piesardzīgam, to satverot ar roku. Ja zivij māneklis lūpā, tad ir bīstami; ja māneklis dziļi ierīts, tad nekādu problēmu.
Skaidrs. Vecākas paaudzes makšķernieki nereti ar tādu kā nostalģiju izsakās par Ņevas spoli. Jums noteikti arī varētu būt savs viedoklis par to.
Arī man tā bija pirmā spininga spole, bet tas bija pirms sešdesmit gadiem. Pēc tam, kad tās parādījās tirgū, aptuveni piecu gadu laikā visa makšķernieku elite, tie, kuri piedalījās sacensībās, pārgāja uz bezinerces spolēm. Parādījās tendence lietot arvien vieglākus mānekļus, bet ar inerces spoli nereāli iemest 5–6 gramus smagu mānekli.
Ir spiningotāji, kuri, runājot par dažādām inventāra niansēm, uzsver, ka svarīgs ir ideālais kāta un spoles izsvarojums.
Izsvarojums nekad nav spēlējis lielu lomu, tā visbiežāk ir bijusi problēma. Vienīgi tad, ja inventārs ir ļoti smags, varētu būt kāds pamats par to runāt. Arī mušiņmakšķerēšanas kātam, kad spole atrodas roktura lejasdaļā zem rokas, izsvarojums nespēlē gandrīz nekādu lomu.
Vai pats sekojat līdzi inventāra attīstībai?
Pēdējo gadu laikā nesekoju, jo ir fantastiski sajaukta reklāma, mārketings ar praktisko nepieciešamību. Tirgotāji dara visu, lai tikai iestāstītu kārtējos pekstiņus un cilvēks nopirktu preci. Pie labiem lomiem var tikt arī ar reizes desmit lētāku inventāru, par ko pats esmu bieži pārliecinājies. Ir daudz iemeslu, kāpēc tas tā notiek. Piemēram, kāda inventāra ražotāja firma iedod sportistam kātu un saka, tev tas nav jāapmaksā, pietiek ar to, ka visiem stāstīsi, ka tas gatavots no supermateriāliem. Un lasītāji lasa un domā: ja reiz speciālists tā saka, tad jāiet uz veikalu un jāpērk. Ja ir mērķis noķert zivi, to var panākt ar daudz vienkāršākiem līdzekļiem. Ja mērķis ir gūt baudu, vicinot kātu ar noteiktu slavenu uzrakstu, tas ir pavisam kas cits. Mani skolotāji savulaik teica, ka jau gājiens uz upi ir bauda un tas, ka ir prasme iemest mānekli tur, kur vēlies. Ja zivs pieķeras, tad vēl labāk.
Kur pats sākāt makšķerēt? Tas noteikti bija sen.
Cik nu sen, tikai pirms sešdesmit gadiem (smejas). Nopietni sāku makšķerēt tikai pēc augstskolas. Skolas gados brīvajā laikā ar pludiņmakšķeri ķēru ruduļus. Inventārs bija visprimitīvākais. Pēc augstskolas, kad sāku strādāt Zinātņu akadēmijā, tur veidojās makšķernieku pulciņš un nolēmām piedalīties sacensībās. Kad sāku startēt kastinga sacensībās, tad arī vairāk aizdomājos par inventāru – kā tas iespaido rezultātus.
Foto: No Jāņa personiskā arhīva
Kādā intervijā reiz pieminējāt leģendāru ogļraci no Ukrainas, kurš treniņos uzrādīja nepārspējamu rezultātu, kamēr sacensībās uzdeva nervi.
Arī zemāka ranga sacensībās viņam bija labi rezultāti. Kad vajadzēja startēt ar līdzīga līmeņa konkurentiem, sākās nervu spēlīte, un rezultāti kritās.
Basketbolisti, kuriem arī ir ļoti svarīga prasme precīzi mest, saka, ka šādos gadījumos reizēm līdz simtiņš.
Tas ir primitīvs paņēmiens, jo simtiņš var arī nepalīdzēt, bet patraucēt. Katram ir sava norma – vienam grami, vienam nulle. Robeža ir ļoti smalka, un katram cilvēkam tā ir citādāka.
Kad jūsu lomos sāka parādīties lielākas zivis? Kāda bija jūsu kā spiningotāja evolūcija?
Man patīk, ja ķeras biežāk. Nepatīk pa tukšo gaidīt lielo zivi, kad var būt tikai pāris copes dienā. Iesi uz normālu zivi, būs divdesmit copes dienā. Mana nervu sistēma nav tāda, lai visu dienu sēdētu cerībā noķert lielo zivi. Tāpēc tās nekad neesmu speciāli meklējis. Ja gadās, viss kārtībā. Ja nav, tad nav.
Bet kur pats makšķerējāt?
Lielākoties seklajos piejūras ezeros – Babītes, Kaņiera, Engures un Liepājas ezerā. Un Latvijas foreļupēs, kuras 90% esmu izstaigājis kājām. Kad sāku spiningot, gandrīz tikai ar forelēšanu vien nodarbojos.
Interesanta nodarbe, tikai reizēm nevar saprast, kā forelētājs zina, kurā no mazupītēm jāmet māneklis, jo tās nereti ir neliela grāvja platumā.
Tas ir ļoti normāls jautājums. Esmu izstaigājis ļoti daudz upju. Ir bijis tā, ka es ne visai veiksmīgi darbojos pa skaistu posmu, bet paziņa aiziet pa krastu pāris kilometru augstāk, kur upe patiešām ir kā grāvis, un noķer skaistu foreli. Tas makšķerēšanā ir tas skaistākais. Agrāk jau nebija nekādu karšu. Tagad ar auto var piebraukt gandrīz visur. Atceros, draugs ar auto mani veda uz Aronas upi Madonas novadā. Lejtecē izkāpu, pēc tam gāju kādus divdesmit kilometrus uz augšu. Dienas beigās izgāju uz ceļa un stopēju, lai nokļūtu mājās. Tāda toreiz bija tehnoloģija. Toties mēs nogājām padsmitiem kilometru. Šodien to dara tikai nopietni forelisti.
Tagad, cik saprotu, vairāk pa Skandināviju makšķerējat.
Tur, ja aizbraucu, sanāk makšķerēt nedēļu no vietas. Latvijā copes reizes kļuvušas īsākas. Aizbraucu, noķeru un braucu mājās. Pēdējos trīs gados lielākoties tikai tā.
NOT google-places-scripts.mobile-all-kvadrats6
Tie, kas nemakšķerē, kad saki, ka brauc copēt, to uzskata tikai par laisku atpūtu. Bet tas jau ir arī darbs.
Darbs tas ir tad, ja inventārs nav sagatavots, ja neesi tehniski sagatavojies. Ja visu dienu airē, nepārtraukti mētā, tad varbūt to sauc par darbu. Ja nogursti, met mieru, kurini ugunskuru vai dari citu, kas patīk. Tāda ir mana attieksme. Varbūt tāpēc, ka tagad man ir gana daudz gadu.
Dzirdēju jūs reiz sakām, ka 90% spiningotāju neprot pareizi turēt kātu. Bet ja zivis ķeras?
Saproti, te ir divas puses. Varbūt ne gluži 90%, šodien teiktu, ka 80%. Kad pie manis interesenti nāk mācīties mešanas tehniku, esmu novērojis, ka ļoti daudzi nezina elementāras lietas. Kaut vai pareizu kāta satvērienu. Tas ir pirmais. Kad veikalā pircējs paņem rokā spoli ar kātu, kārtīgs pārdevējs uzreiz saprot, ar ko viņam darīšana, un, ja pamana nepareizu satvērienu, zina, ka tādam var iestāstīt visādas pasakas.
Viens no pretargumentiem varētu būt, ka makšķernieks stāsta, ka viņš met, ķer zivis, mānekļus kokā neiemet.
Tur varbūt būtu vietā citi argumenti. Es neizslēdzu, ka cilvēki, pats esmu redzējis, ar galīgi greiziem paņēmieniem met kā dievi. Citam būtu ļoti grūti to izdarīt. Savukārt es pievērstu uzmanību ne tikai trāpījumam, bet arī mānekļa lidojuma trajektorijai. Visiem tiem, kas spiningo no laivas, tas neinteresē, jo no laivas ezerā iemest var un zivis ķeras. Ja metiena laikā nav pareizas trajektorijas, tā ir ar lielu loku, mazākais vējš var mānekli aiznest uz sāniem. Un, ja netrāpi tur, kur vajag, makšķernieks var secināt, ka zivis neķeras, zivju nav, tīklinieki vainīgi.
Vai pats esat gatavojis mānekļus?
Jā, pirms aptuveni 50 gadiem. Esmu arī viens no Salmo dibinātājiem, un uzņēmuma dibināšanas sākumā es un mana ģimene taisījām mānekļus paši. Vēl tagad ir daži paštaisīti mānekļi, kurus dažkārt rādu forelistiem. Taisījām rotiņus, jo bijām atraduši visoptimālāko materiālu – apsudrabotu misiņu –, to ne šodien, ne tad nevarēja nopirkt. Lietojām to galvenokārt divās krāsās – sudrabotu un melnu. Lai būtu efekts, par kuru saka, ka vabole skrien.
Ja tālaika domāšanu mānekļu izgatavošanā salīdzinātu ar šodienas zināšanām?
Neko šodien nemainītu. Konstrukcija bija perfekta, un arī šodien tāda tā ir. Tas bija roku darbs, bija izgatavotas speciālas presformas lapiņām. Kompānijas Salmo dibināšanai bija divi galvenie iemesli – astoņdesmito gadu vidū sākās kooperatīvu kustība, un man bija ļoti labas attiecības ar žurnālu Ribolovstvo i Ribovodstvo. Mēs sūtījām preces pa pastu, un pēc pirmā kompānijas dibināšanas gada, kad Latvija vēl nebija atjaunota, mums jau bija 20 000 individuālu klientu pa visu Padomju Savienību. Reklāmai pietika, ka žurnāla redakcija uzrakstīja rakstu, ka Jānis Stikuts Latvijā nodibinājis kooperatīvu un pie viņa var pasūtīt mānekļus. Bet žurnāls iznāca aptuveni miljons eksemplāru tirāžā.
NOT google-places-scripts.mobile-all-kvadrats7
Tad jau pēc tam jukāt prātā no pasūtījumu apjoma?
Prātā juka pasta darbinieki, kuri smējās, ka strādā tikai ar mūsu pasūtījumiem. Bija periodi, kad to skaits dienā bija ap simts. Toreiz viss bija relatīvi vienkārši. Cilvēki atsūtīja papīra gabaliņu ar pasūtījumu un naudu. Naudas pārvedumu izņēmām, saņēmām vēstuli, ko klientam vajag un atpakaļ sūtījām preci. Vēlāk smējāmies, ja Latvija nebūtu atguvusi neatkarību, kādā ceturtajā gadā pēc uzņēmuma dibināšanas mēs būtu miljonāri. Tāds bija sākums. Pasūtījumi bija pat no Krievijas otra gala. Kādas simts pateicības vēstules joprojām esmu saglabājis. Reiz mums piezvanīja un sacīja, lai kāds no uzņēmuma pārstāvjiem aiziet uz lidostu pēc paciņas. Kāds makšķernieks no Taimiras pussalas pateicībā par saņemto sūtījumu mums ar lidmašīnas apkalpes palīdzību bija atsūtījis delikateses – kūpinātas zivis, sīgveidīgās. Viss, ko piedāvājām, gāja uz urrā. Mēs pirmie sākām ražot mepsveidīgos rotiņus.
Neviens vien makšķernieks saka, ka ar rotiņiem nespiningo, jo uz tiem vienmēr ķeras.
Joks, kurā ir daļa patiesības.
Japānā ražoti kāti joprojām lielai daļai makšķernieku ir absolūts fetišs. Neņemot vērā, ka par to pašu naudu var nopirkt pat augstākas klases kātu, ko pārdod ar pašmāju kompānijas zīmolu. Kāpēc tā?
Šodien daudzi piesauc kritisko domāšanu, kas patiesībā ir tikai viens no paņēmieniem, kā tikt vaļā no muļķībām, aizspriedumiem, un šķiet, ka arī šajā jomā tā jāpielieto. Labi, ja esi ar smadzenēm, agri vai vēlu pats izdarīsi secinājumus. Bet daudzi makšķerēšanai pieiet kā svētdienas atpūtai. Un makšķernieks nezina, kam ticēt. Sāk ticēt pasaules brendiem. Ja visā pasaulē tos pārdod, kāpēc jāņem Salmo, labāk paņems Loomis. Savulaik Dienvidkorejā biju rūpnīcā, kur taisa tos pašus kātus, tikai ar citu preču zīmi. Tas bija pirms 25–30 gadiem, kad vēl bija kāti ar manu preču zīmi – JST. Rūpnīcā mani pārliecināja, ka var man uztaisīt tādu pašu kātu kā toreiz jau slavenajai firmai Eagle Claw. Tikai ar citiem uzrakstiem, proti, manu logo JST. Beigu beigās izrādījās, ka JST kāti bija tikpat labi kā tie, kas ražoti ar amerikāņu firmas logo.
Kāds kāts būtu ieteicams tiem, kas grib spiningot foreles?
Manā uztverē universāls kāts forelēm ir 2,10 m garš ar ātru akciju.
Ar tādu nav neērti brist cauri krūmiem?
Nu tad nelien krūmos! Jo izvadīt ar tādu var ļoti labi.
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
