Šajā rakstā par divām dažādām rudens copes dienām. Katra pilnīgi citādāka, bet abas copes izdevās. Katra pa savam, bet abas var nosaukt par veiksmīgām! Stāsts būs par agrā rudens līdaku spiningošanu no laivas.
Pirmā rudens pieredze Burtnieku ezerā
Kaut kā ir iegājies, ka uz Burtnieku ezeru braucam katru maiju. Jau vairāku gadu garumā. Vairāk vai mazāk – bet maijā tur ir laba līdaku cope, un viss jau diezgan labi zināms. Tieši tāpēc jau kādu laiku bija doma aizbraukt uz Burtnieku citā laikā. Piemēram, rudenī. Copējot Babītes ezerā policijas mačos ar Oskaru šo ideju apspriedām un vienojāmies, ka septembra vidū aizlaidīsim paskatīties, kāds Burtnieks izskatās uz rudens pusi un ko tur var noķert ierastajās pavasara vietās. Atsauksmes par rudens copi Burtnieku ezerā bija dzirdētas dažādas. Pārsvarā figurēja viedoklis, ka viss ir pilnīgi citādāk nekā maijā, nekas no ierastā nestrādā un pie lomiem tiek velcētāji. Bet bija daži citi viedokļi. Lai vai kā – šādam izbraucienam bija jānotiek. Sarunājām, ka brauks arī Gints ar savu draudzeni un mēs ezerā būsim divas laivas un gan jau kaut ko sapratīsim. Pirmie atbraucām es un Oskars. Ieslipojām laivu un uzreiz devāmies pa labi no Burtnieku slipa – uz visiem zināmo līci. Jau braucot uz to, pievērsu uzmanību tam, ka ūdens ir netipiski (maija pieredzei) duļķains, tāpēc uzreiz nolēmām, ka uzsvaru liksim uz spilgtiem mānekļiem, kas labi redzami duļķainā ūdenī. Sākām slīdēt pa līča nu jau krītošo lēpju malu un mērķtiecīgi apmētāt lēpju ārmalu un arī spraugas starp tām uz krasta pusi. Pirmā cope bija salīdzinoši ātri, kāda līdaka pa tukšo uzblieza pa veco, labo spilgtas krāsas Relaxu. Bet turpinājums nesekoja. Lietā tika liktas gumijas, rotiņi, čaterbaiti, vobleri, šūpiņi (Burtniekā tie parasti strādā) un pat džerki. Bet viss pa tukšo. Izmalām to līci krustu šķērsu, bet vairāk nekā. Varbūt vēl pāris vārgas copītes bija, bet tas nav 100%. Pēc tam nolēmām vienkārši doties pa malu apkārt ezeram un zināmākās vietas kārtīgi apstrādāt. Dažās ierastajās pavasara vietās cope nebija iespējama lielā zāļu aizauguma dēļ. Bet vismaz bija interesanti pavērot, kā tās vietas izskatās, kad ir aizaugušas, un cik tālu ezerā tas zāļu aizaugums aiziet. Īsāk sakot, jau bijām nospiningojuši vairāk nekā divas stundas, bet tā arī pagaidām uz abiem bija viena 100% cope. Iesmējām, ka baisi neierasti Burtniekam. Pavasara pieredze parasti ir citādāka, lai gan ir gājis grūti arī maijā. Kad bija izmēģināti dažādi mānekļu tipi, atcerējos, ka man ir līdz Salmo spoļu meistara Aivara Ločmeļa taisītais plastmasas šūpiņš, spilgti oranžā krāsā. Krāsa šķita piemērota, šūpiņi Burtniekā strādā, neko citu neņem, tāpēc izvēle izmēģināt šo šūpu šķita diezgan loģiska. Un jau visai drīz tas atnesa pirmo zivi. Šoreiz ne līdaku, bet diezgan smuku asari. Forši! Vismaz kaut kas! Pēc pavisam neilga brīža uz to pašu šūpiņu arī pirmā mēra līdaciņa un zemmēra līdaciņa. Hmm, interesanti! Virzījāmies tālāk, un nu jau neko citu vairs nemēģināju likt lietā. 85% metienu izpildīju ar šo šūpiņu. Osim pa to laiku viena tukšā copīte, un viss.
Gints tikmēr arī jau bija ūdenī, un viņam nebija ne copes. Toties oranžais šūpiņš man atnesa vēl dažas mēra līdakas. Piemeklējām šūpiņam vistuvāko pēc krāsas Relax gumiju, un Oskars drīz vien arī tika pie mēra līdakas. Atceros, kad tikko sāku tiesāt spiningošanas mačos, Burtniekā labs skaitījās Lucky John Mr. Greedy oranžajā krāsojumā. Un, kā izskatās, šī krāsa Burtnieka līdakām joprojām garšo un ne tikai pavasarī. Īsāk sakot, pirmā rudens pieredze Burtniekā mums atnesa piecas mēra līdakas, vienu skaistu asari un dažas tukšās copes. Nebija nemaz tik slikti. Toties Gints uz īsu brīdi bija ietrāpījis kaut kādā portālā, un viņam sešos metienos bija piecas līdakas. Izvilka gan tikai vienu un viena no nosprukušajām bija gana liela, bet šoreiz nebija lemts. Toties pirms tā portāla nebija nevienas copes un arī pēc tam nekā! Secinājums par šo copes izbraucienu ir šāds – uz Burtnieku rudenī noteikti ir vērts aizbraukt, bet, iespējams, jābrauc nedaudz vēlākā rudenī, kad zāles krītas vēl vairāk un ūdens paliek dzidrāks. Tā vismaz viens vietējais pie slipa zināja stāstīt, ka ūdens paliek dzidrāks uz vēlāku rudeni. Bet bija interesanti un visnotaļ izzinoši arī agrajā rudens Burtnieka copē!
Parasta rudens līdaku cope Ķīšezerā
Otra cope, par kuru vēlos padalīties, patiesībā bija tikko. Dienā, kad top šis raksts. Kas tajā bija īpašs? Tūlīt sapratīsiet! Tātad parasta ikdienas cope Ķīšezerā. Par copes kompanjonu tika izvēlēts mans čoms Rolands, kuram tā sanāca sezonas atklāšana spiningošanā no laivas. Agrāk viņam nebija sanācis iebraukt. Tā kā pūta diezgan stiprs vējš, nolēmām braukt līdakās. Sākām ar tuvajām vietām un nekur tālu arī neplānojām braukt. Sākums bija stipri līdzīgs kā Burtniekā. Pirmās divas stundas ne copes. Man iekrita viens nejaušs asaris 30+ cm, un tas arī viss. Toties vējš sāka pieņemties spēkā vēl vairāk un pazuda saule. Tas viesa optimismu, ka līdakas vēl izšaus. Un mēs nekļūdījāmies. Parādījās pirmās tukšās copītes. Un te vienā brīdī Rolanda mānekli (Arvja Ančevska iemīļoto Lucky John Basara 5” izmērā un PG10 krāsojumā) paņēma līdaka. Jau uzreiz pēc kāta saliekšanās bija skaidrs, ka būs laba. Pēc īsa brītiņa uztveramajā tīkliņā iesmēlu skaistu līdaku. Rolands riktīgi priecīgs, jo jau pirms nomērīšanas bija skaidrs, ka tas viņam būs personīgais līdakas rekords. Trofeja bija gandrīz 82 cm! Rolands priecīgs, es priecīgs, un norunājām, ka laba atklāšana viņam sanākusi. Uzreiz ar personīgo rekordu. Cope bija izdevusies, bet mēs vēl turpinājām. Nomainīju Rolandam saplēsto Basaru pret jaunu, un drīz vien to atkal iekāroja līdaka. Un atkal lielisks izmērs. Skaista cīņa, un iesmēlu uztveramajā vēl vienu līdaku. Nomērījām – 81 cm gara! Emocijas, prieks un vēl viena saplēsta Basara. Nomainīju Rolim atkal Basaru un teicu, ka trīs lietas ir labas lietas, ka vajag trešo! Un ko jūs domājat? Kamēr es dzēru karstu tēju, Rolands bļauj, ka atkal ir! Tēja tika nolikta malā, un es biju kaujas gatavībā iesmelt Roļa trešo līdaku. Jau bija redzams, ka izmērs atkal labs! Iesmeļot līdakai izlidoja māneklis no mutes, un Rolands jau paspēja sašļukt, ka šī ir prom, bet viņa omu izdevās vēlreiz uzlabot, parādot, ka es paspēju zivi iesmelt! Nomērījām – 80 cm gara! Iedomājaties, cilvēks šosezon vēl nebija spiningojis no laivas, tāda izmēra līdakas viņam vispār nebija vēl bijušas, bet te vienā copē (turklāt sākums neliecināja par labu copi) viņam izdevās noķert trīs 80+ cm līdakas! Kosmoss! Es šajā copē biju lielisks asistents un uzsmēlējs. Pašam tikai tas asaris un dažas tukšās copītes. Toties prieks par Rolanda veiksmi man bija tikpat liels kā viņam pašam. Ilgāk vairs arī neuzkavējāmies, jo tā bija parasta ikdienas cope un uz ūdens bija nolemts pavadīt mazāk par pusi dienas. Toties kāda šī nepilnā pusdiena izdevās! Manuprāt, šo copi Rolands atcerēsies ilgi!
Copēt ir forši! Copēt ir jābrauc vienmēr un visur, nav jābaidās izmēģināt kaut ko jaunu. Nekad nevar zināt, kad fortūna pagriezīsies uz tavu pusi, un varbūt tieši šī cope paliks īpašo atmiņu vācelītē! Vēl gribu ieteikt pieredzējušiem makšķerniekiem, ka nevajag baidīties paņemt uz kādu ikdienas copi līdzi mazāk pieredzējušu draugu. Var viņu pamācīt, iedrošināt, paskaidrot, ko nezina, un, ja viņam izdodas, tad prieks ir gandrīz lielāks nekā tad, ja pašam kaut kas izdodas. Ne asakas visiem, un tiekamies pie ūdeņiem!
Ledus urbis, kam pāri var braukt ar mašīnu? Lietas, bez kurām ziemas copē neiztikt
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
