Jāsaka, ka pilnīgi negaidīti un iepriekš neplānoti radās iespēja aizlidot uz valsti, kur tobrīd temperatūra bija tuvu 30 grādiem un apkārt Indijas okeāns, – uz Šrilanku. Tā kā mans iepriekšējais tālākais ceļojums bija Ēģipte un arī tur biju paķēris līdzi makšķeri, tad būtu pilnīgi muļķīgi nepaņemt kaut ko līdzi arī šajā braucienā.
No kļūdām nemācos
Jau Ēģiptē piedzīvoju to, ka ar spiningu kaut ko noķert var, bet daudz ražīgāk un vieglāk ķeras, ja par ēsmu izmanto kalmāru vai garneles. Bet kas tev deva! Tā kā man pašam ceļojumu kāta nav, atradu Salmo plauktos teleskopisku Blaster kātiņu ar testu līdz 150 g un 2,4 m garumā. Štrunts par kātu, bet no mānekļiem paņēmu līdzi tikai kastmasterus un pilkerus. Domāju jau, ka tikai spiningošu un gan jau saies. Tā kā bija ieplānots diezgan daudz ekskursiju un pārvietošanos, tad bija skaidrs, ka cope būs kaut kur stipri, stipri otrajā plānā un nopietna gatavošanās būtu lieka. BET… nepaņemt līdzi fluorokarbonu, vienžubura āķus, sviniņus un pludiņus bija baisā kļūda.
Pirmie soļi okeānā
Viesnīca, kur apmetāmies, bija pie paša okeāna. Šajā vietā, raugoties uz okeānu, priekšā bija vairāki milzīgi akmeņi, arī sala, kas arī ir kā apskates objekts Parrot rock, un šīs ir vietas, kas zivīm patīk. Pēc brauciena ir skaidrs – jo vairāk dažāda veida akmeņu un koraļļu, jo labāk. Tur būs visādas mazās zivtiņas un attiecīgi arī pieskatītāji. Ieradāmies tur ļoti vēlu naktī un okeānu dzirdējām, bet redzēt baigi jau neko nevarēja, tāpēc rīts gudrāks par vakaru. No rīta jau aina cita – baigā eksotika, un iesākt rītu bez peldes okeānā būtu nožēlojami, tāpēc peldenes kājās un uz priekšu. Ūdens dzidrs, dzidrs, un, iebrienot līdz viduklim, visu, kas notiek zem ūdens, varēja redzēt perfekti, un jau tad ieraudzīju visādas zivju ēnas, kuru izmērs noteikti bija savi 70 centimetri. Bet, kas tās bija vai nebija, kurš to lai zina. Skaidrs, ka zivis bija, un tas jau manu copmaņa prātu darīja nemierīgu.
Pirmajās dienās nekādās tālajās ekskursijās nebraucām, tikai apostījām gaisu par cenām, piedāvājumiem, lai rastos kaut kāda skaidrība un izveidotos plāniņš, kā tad savas 10 dienas te pavadīsim. Tas nozīmēja, ka pēcpusdienās būs iespēja iemēģināt laimi spiningā. Tieši tā arī darīju – kārpījos tajā papagaiļa akmenī tupus, rāpus pa klintīm, lai tiktu maksimāli ērtā vietā, kur varētu paspiningot, un, ja ar pirmo daļu tiku galā veiksmīgi, tad pie zivīm tikt gan man neizdevās. Nākamajā dienā, veicot tuvās apgaitas, atradām tādu kā lagūnu ar akmeņu molu, kas stiepjas iekšā okeānā. Pati lagūna gan diezgan pasekla, mola galā, teiktu, dziļums nepilni trīs metri, bet apakšā “ēnas” kustas, tātad kaut ko noķert tur var noteikti. Ar vienmērīgu ietīšanu mani kastmasteri nevienu neinteresēja, sāku to tvičot ar domu, ka tas varētu piesaistīt papildu uzmanību, un tad tā arī bija. Saņēmu tādu maucienu, ka pat īsti nepaspēju neko apjaust un paliku ar brīvi planējošu auklas galu. Nomauca kā skābeni kaut kur virs metāla pavadas. Pēc tam, parunājot ar vietējiem, uzzināju, ka, visticamāk, laba izmēra barakuda ietesa no priekšas un nogrieza pīteni. Starp citu, man aukla bija 1,5 pēc japāņiem, bet tur prasītos vismaz 2,0, ja ne vēl vairāk. Un 4x, nevis 8 dzīslu. Tur vide ir skarba – akmeņi, koraļļi, un katrs pieskāriens nozīmē, ka labāk ņem un pārsienies.
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Plāna uzlabojums
Tā kā ar maniem spiningošanas gājieniem tik labi neveicās, tad bija skaidrs, ka jāveic uzlabojumi, jo kaut ko ķeksītim es tur gribēju noķert noteikti. Aizgāju uz vietējo bodi, kur bija svaigo zivju sekcija. Nu par svaigumu var strīdēties, jo tur mazās sardīnītes pēc skata neatpalika no surstroming bundžās redzētā un smaka bija tāda, ka man rāva uz augšu, tikai tur blakus atrodoties. Bet nu tur tiešām par kapeikām varēja nopirkt gan mazos kalmāriņus, gan svaigās garneles, kuras bija ļoti svaigas. Man pat bija bēdiņa, ka mums viesnīcā nebija opcija tikt pie grila, jo milzīgas karaliskās garneles tur maksāja pāris eiro kilogramā. Bet ne par to stāsts.
Tiku pie garnelēm un kalmāriem. Bija jāizdomā, kā lai to visu realizē uz makšķerkāta. Ņēmu mazākos pilkerus, kam noņēmu trīsžuburīti, un uztaisīju tādu kā grunteni – pilkers kā svins un aiz tā metāla pavada, uz kuras trīsžuburītis, uz tā virsū kalmāra miesa, un aidā jūriņā. Copes sekoja praktiski uzreiz, bet… līdzko galā bija zivs, tā metās iekšā koraļļos, un es paliku bez savas varenās sistēmas. Šādi aprāvos reizes trīs, turklāt vienā no reizēm pabaudīju cīņu ar kaut ko ievērības cienīgāku, bet gala rezultāts identisks – aukla plīvoja, bet izvilcis tā arī neko nebiju. Nervi bišķi jau sāka uzdot, jo turpmākās piecas dienas nebūsim pie okeāna, bet pa kalniem un safari blandīsimies, līdz ar to ķeksīša izpildīšanai nāksies paciesties. Ik pa laikam gan satiku kādu copmani, kurš ar mainīgām sekmēm kaut ko tomēr noķēra – sākot ar rifa zivtiņām, beidzot ar barakudām, snaperiem, GT un pat haizivīm. Man bija skaidrs – vajag pludiņu un vienžubura āķus, lai visu to pasākumu noturētu virs asajiem koraļļiem, un copes brīdī jācer, ka paspēšu zivi noturēt virs tiem un tādā veidā tikt pie loma. Bet… man nekā tāda nebija. Skaidrs, ka vajadzēja copes bodi, kas solījās būt izaicinoši, bet ne neiespējami. Vēl arī tas, ko izdevās noskaidrot, ka pie haizivīm bija ļoti liela iespēja tikt arī ar tiem pašiem pilkeriem un kastmasteriem, bet tas notiek pa tumsu. It kā jau gluži vienkārši – iebrien līdz bumbuļiem ūdenī un tad tik mētā riņķī. Bet bija vietas, kur jau pa dienu haizivis – tādas ap 70 cm līdz vienam metram – dikti daudz šiverējās vien metra attālumā no kājām. It kā jau apzinājos, ka tie ir salīdzinoši mazuļi, bet kaut kur brist iekšā un vēl tumsā, neredzot, kas notiek zem kājām, mani neuzrunāja nevienā brīdī. Turklāt bija vietas, kur apakšā bija akmeņains un tur visai daudz bija jūras ežu, uz kuriem uzkāpt nebija vēlmes nevienā brīdī. Tāpēc to haizivju pasākumu atstāju drosmīgākiem, un pats laimi meklēt devos tomēr pa gaismu un no moliņa.
Veikalu epopeja
Pēc vairāku dienu ekskursijām un pilnām plaušām visādu spilgtu emociju atlika pēdējās trīs dienas bez dižiem plāniem kaut kur doties. Tātad vajadzēja copes veikalu. Ņēmām talkā google maps un atradām pusotras stundas brauciena attālumā ar sabiedrisko autobusu (ar kuru braukt vien ir vesels piedzīvojums) pilsētu ar trim copes veikaliem. Nebija ko daudz domāt, no rīta uz autobusu, un aidā. Aizbraucām, izkāpām, neliela pastaiga, un bija jābūt pirmajam veikalam. Veikals ir, bet izskatās slēgts pirms padsmit gadiem. Sākums graujoši cerīgs… divu kilometru attālumā jābūt vēl vienam. Pēc nesteidzīga gājiena sasniedzām arī nākamā veikala lokāciju, bet scenārijs ļoti līdzīgs – arī slēgts, un ne tikko. Parādījās jau tāda kā mazā depresija, bet jābūt bija vēl vienam pēc kilometriem pieciem. Ņēmām talkā vietējā autorikšas palīdzību un par pāris eiro nokļuvām pie nākamā veikala, bet arī tas neģēlis bija slēgts. Šajā brīdī vissslikti.lv. Pa lielam pilnīgi bezjēdzīgi izbojāts rīts. Vienīgi pēc tās pašas google uzrādījās, ka netālu atrodas pludmale, kur varēja kopā ar milzīgajiem jūras bruņurupučiem papeldēt. Aizgājām līdz turienei, un tur tik tiešām tie bija sastopami, un tas zvēru izmērs bija episks. Īpaši to visu piedzīvot savvaļā un pat pieskarties tiem, un pabarot ar jūras zālēm, nevis kādā zoodārzā vien bija tā vērts, lai aizkultos tur, kur bijām aizkūlušies. Neko darīt. Ņēmām atkal google palīgā, un no mūsu viesnīcas uz pretējo pusi arī atradām pilsētu ar teorētiski vēl diviem copes veikaliem. Tas bija tikai 40 minūšu brauciena attālumā ar autobusu. Pēc kārtējām garšīgajām jūras velšu vakariņām saulrieta okeāna krastā varēja doties pie miera un nākamo dienu jau sākt ar jaunu iedvesmu un cerībām, ka tikšu pie sava pirmā okeāna loma. Rīta cēliens, un bez brokastīm pa taisno uz autobusu, un aidā uz noskatīto pilsētu. No autoostas arī drusku jāpaiet, kājas pašas dzina tempā uz priekšu, bet visu laiku iekšā tāda riebīga sajūta, ka ļoti iespējams arī šis veikals būs slēgts. Par laimi, bija vaļā. Par copes veikalu gan to nosaukt grūti, un tur vairāk bija visādi tīklu pričendāļi un virves. Un arī pēc visādām žestikulācijām ar pārdevējiem sapratu, ka pludiņu viņiem nav. Tiku tikai pie vienžubura āķiem un 0,5 monofilās auklas. Āķus gan, kā vēlāk izrādījās, nopirku par lieliem, kas liedza tikt pie vēl dažādāka loma, bet par visu pēc kārtas. Skaidrs, ka man vajadzēja pludiņu, bet tajā brīdī biju jau gatavs kaut vai čību sagriezt gabalos, lai panāktu vēlamo efektu – noturēt ēsmu virs grunts. Būtu jau gan iepriekš provējis šo atrisināt ar kādu šampanieša korķi, bet arī šampanieša viņiem nebija, un, ja arī bija, tad cenas kosmiskas, un riskēt, tiekot pie plastmasas korķa, diži lielas vēlmes nebija. Bet bija vēl viens copes veikals netālu, tāpēc gājām uz to. Tur, kā izrādījās, pludiņi bija, tikai 10 gramīgi. Paņēmu trīs gabalus, bet svini viņiem bija tikai 15 gramīgi, nekas – paņēmu arī tos un kaut ko jau sadomāšu. Priekšā vēl ceļojuma pats pēdējais brauciens sabiedriskajā autobusā, tad gājiens uz bodi pēc kalmāriem un garnelēm, un jāķeras klāt makšķerēšanas būvniecībai.
Improvizējam ar to, kas ir
Lai maksimāli izvairītos no pītās auklas saskarsmes ar jebkādu struktūru, piesēju tai galā vismaz 10 metrus ar monofilo auklu, uz kuras tad attiecīgi arī taisīšu visu pārējo montāžu. Tā kā svins vienam pludiņam ir stipri par smagu, izdomāju, ka uz auklas vēršu virsū divus pludus, kas, kā vēlāk izrādījās, bija ļoti pareizs gājiens. Tātad divi stacionāri pludi, pēc tam slīdošais svins, griezulis no kastmastera un no tās pašas auklas ap 50 cm pavada ar vienžuburi. Aukla un āķi, jāteic, izcili. Man liekas, ka pat krievu laikos tie bija asāki un kvalitatīvāki. Āķim, protams, pat cilpiņas nebija, tikai saplacināta pēdiņa, bet nu par to uztraucos vismazāk. Bet pietiek ņemties – jādodas kaujā. Gāju uzreiz uz molu, jo likās – tur varētu būt visperspektīvāk. Pludinot šito visu uzparikti gar molu, copes sekoja praktiski uzreiz, bet tās zivis tur tik viltīgas, ka pat pēc mazākā pieskāriena āķis palika pilnīgi pliks un garnele tika nolocīta bez variantiem pat uztaisīt piecirtienu. Pēc ēnām, kas apakšā grozījās, bija redzams, ka zivis nav lielas, attiecīgi manis izvēlētais āķis bija stipri par lielu, bet vairāk opciju kaut ko pamainīt nebija. Provēju likt garneles gabaliņus ar visu čaulu, bet zivis pamanījās noēst garneli, atstājot tikai čaulu uz āķa. Kas interesanti – uzliekot kalmāra gabaliņu uz āķa, kurš ir gumijotāks un uz āķa turas ļoti labi, copes nesekoja vispār. Nekas cits neatlika, kā mocīties ar garnelēm. Pēc kādas pirmās nesekmīgās stundas, bet nepadodoties BEIDZOT tiku pie savas pirmās okeāna zivs – krāsaina un pat drīzāk atgādināja kādu vobleru, ne zivi, bet man prieks neaprakstāms. Viss, kam izgāju cauri, lai tomēr kaut ko piešmauktu, atmaksājās, un varu savā copes kalendārā ielikt ķeksīti, ka arī, esot tur, tiku pie savas zivtiņas. Skaidrs gan ir tas, ka rokās tās ņemt nedrīkst, jo mēdz gadīties indīgākas par indīgām. Pēc neilga brīža tiku pie vēl vienas krāsainas brīnumzivs, kas bija grūperīts – garšīga ēdama zivs, bet nu ne tas man tur bija prātā. Ļoti daudz, velkot ārā, norāvās, bet ar to āķa asumu un izmēru labi, ka vismaz kaut ko izdevās izmānīt. Saule gan arī bija riktīgi uzkarsējusi, un bija skaidrs, ka dienas copei jāmet miers un jāatgriežas pirms saulrieta ar cerību tikt pie kaut kā nopietnāka.
Punktiņš uz “i”!
Pienāca pēcpusdiena, uzpildījos ar svaigām garnelēm, aukstu aliņu, un aiziet vēl vienā sesijā. Tā kā tas mols bija gana populāra vieta, kur tūristi devās saulrietu skatīt, tad savā top vietā netiku, bet baigi arī nebēdāju. Šoreiz izdomāju, ka uz āķa likšu praktiski visu garneli, bez galvas, bet ar visu čaulu, attiecīgi ar lielāku kumosu gribēju neizaicināt mazās plucinātājas un cerēju, ka pienāks kas drusku lielāks. Tā arī bija. Tiku pie brašas cīnītājas un pavisam dīvainas zivs, kādas tiešām tikai akvārijā skatītas.
Saulīte jau taisījās čučēt, sāka mazliet krēslot, bija jau jāmet miers, bet sekoja jaudīga cope. Piecirtu, un IR. Drusku cīniņš, un izvilku zivi, par kurām gana video redzēti, – fugu. Vēl gan neuzpūtusies, bet skaidrs, ka tā bija viņa. Turēju aiz auklas ar domu, lai nomierinās, un gribēju uzlikt uz akmens, lai nobildētu, bet šamā pārkoda manu auklu un nokrita uz akmeņiem. Skaidrs, ka vēl viens lēciens un neizdosies to nobildēt, un kaut kā automātiski, bet ar lielu piesardzību satvēru to aiz skausta, lai izdotos vismaz bilde piemiņai. Tajā brīdī arī zivs sevi “uzlādēja” ar gaisu, un paskats arvien vairāk sāka atgādināt bumbu. Dažas bildes, un lai peld atpakaļ savā stihijā. Par laimi, man nekādu seku nebija, bet brīdī, kad tā uzpūšas, zivs izdala ļoti indīgus toksīnus, kas galīgi nenāk par labu veselībai. Bet labi, ka viss labi. Es biju laimīgs. Mierīgi varēju doties atpakaļ uz viesnīcu un ar pacilātu garastāvokli gaidīt atgriešanos mājās. Mācieties no manām kļūdām! Tāds nu man tas brauciens izdevās. Katrā ziņā visiem iesaku paņemt līdzi copeni un arī visādus loriņus, lai, esot uz vietas, varat pielāgoties apstākļiem un tik tiešām arī izbaudīt eksotiskāku copi, pat ja tās nav trofejas. Ne asakas!
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
