Makšķerēšana
Spiningošana

Kad eholote nav vajadzīga.0

Agrs rīts, saule tikko kāpusi debesīs. Kādam šis ir saldākais miega brīdis, bet es velku zābakus, vesti, iedzeru siltu malku tējas, ielūkojos mašīnā, vai neesmu neko aizmirsis, un dodos krūmos iekšā.
Kaut kur tur ir strauts. Jā, jā, par upīti to grūti nosaukt, tāds grāvis ar straumīti vien ir.
Brikš, brakš! Tā arī nesapratu, kurš vairāk nobijās, es vai stirna. Iestājās klusums, un drīz kā dziesma manām ausīm skan ūdens čalas, jā, tur jau tā ir – mazā, simpātiskā upīte.
“Sveika, kā tev šodien iet?”, un viņa man atbild, tikai jāmāk saklausīt, tur ar dvēseli jādzird, ne ausīm. Pieliecos, noskaloju seju un eju.

Pirmie metieni vienmēr ir tāda apsveicināšanās, lai saprastu meitenes garastāvokli, un, ja tas viņai labs, tad uz skaistu lomu iespējas lielas.
Lēnām dodos pret straumi, bez steigas, ar prieku, ka esmu te un tagad; ievelku dziļu elpu, metu, velku, miers… Te varētu arī nebūt zivju, šādos brīžos process ir svarīgāks par rezultātu.
Vēl pāris soļi, metu, un ir… Auklas galā mazs strīpainis, bet šai upītei tas ir labs izmērs. Atkārtoju metienu, vēl viens, tā lēnām izmānu četrus no vienas vietas.
Mazais kātiņš strādā labi, 1,6 m, 0,8–5 g, aukla 0,06 mm, 0,2 m fluorkarbona pavadiņa, katrs zivs rāviens teicami jūtams.
Turpinu iet, straumīte akmeņu vidū, precīzs metiens, sāku tīt auklu, un IR! Lēciens no ūdens, šļakatas, īsa cīņa, un skaists sapaliņš tīkliņā! Smaids, vēlējums, lai aug lielāks, un laižu vaļā. Šajā vietā visi būs izbiedēti, dodos tālāk.
Kā pie medījuma lavos klāt garam un platam padziļinājumam, precīzs metiens, lēnām tinu auklu, rotiņam seko līdzi vilnis, caps! Spolīte dzied, piegriežu bremzi, skaists līdacēns tiek atbrīvots pie kājām, kur dziļums ir vien nedaudz virs potītēm.
Otrais metiens otrā krasta pusē, vēl viens vilnītis, vēl viena divu sprīžu līdaciņa.
Nākamais līkums, upītes vidū akmens, tēmēts metiens, klusums. Atkārtoju, tik, tik, caps! Kaut kas mazs, bet sparīgāks, forele, vai?! Te taču to nav… Nē, vēl labāk, vēdzelēns! Smaids un skaļš: “VĀAAU!” Pirmā vēdzele uz spininga, negaidīti, necerēti un vēl tādā strautiņā. Ātrs foto un lai peld tālāk.

Pusdienu pārtraukums, dabā pat vienkāršas sviestmaizes garšo daudz labāk. Veries, kur gribi, dzīvība visur, tu tās daļa, dzīvs, brīvs, vienots ar dabu.
Gana atpūsties, laiks turpināt pastaigu.

Strautiņš iegrauzies smilšakmenī un izveidojis dziļu, lēnu gravu, labajā pusē lēzens smilšu sanesums ar mazām lēpēm, un tur bariņiem uzturas sīkzivis. Skats pār plecu, pārliecinos, vai nav zaru virs galvas, metiens tieši pa vidu. Lēna auklas ietīšana, un no dziļuma iznirst tumša ēna, tā mierīgi seko līdzi… Sirds sitas strauji, tā taču divniece līdaka! Ka tikai pavadiņā netrāpa. Aukla nospriegojas, un es esmu bezspēcīgs, ar šādu kātiņu… Tomēr nepadodos, eju pretim, turu spolīti, kātiņš strādā uz savu spēju robežas. Zāles, nē, nē, tur nevajag! Cik jaudas velku prom, atkal dziļumā, cīņa turpinās, padodu auklu, atkal turu, vēl mazliet, vēl, rokā ir!
Šī brauks līdzi, būs gardas vakariņas.
Izņemu svarus, 2,4 kg. Lielākā zivs šim kātam.
Apsēžos uz akmens, skatos uz upi – tik skaista, mierīga, bet mežonīga. Jūtu – pietiks, labāk diez vai būs un pēcgaršu nav ko bojāt. Atvados no upes: “Uz drīzu tikšanos!” un nozūdu egļu biezajā mežā.

Mazupīte, strautiņš, nekas nemaina to, vai esi budžetā ierobežots vai tev ir 300+ zirgspēku laiva, “LiveSkope” un divas eholotes, te visi vienādi un zivis ir, nereti pat cienījama izmēra.
Aprakstīta ir tikai viena diena, ja būsim precīzi, tad 7. augusts, bet tādu ir bijis daudz, kā arī pārsteigumi un atklājumi lieli. Šādās upēs bieži būsi licis kāju tur, kur diez vai kāds pirms tevis to darījis.
Viens no lielākajiem atklājumiem ir upe Zemgalē, vidējais dziļums līdz celim, tur reti, bet var noķert foreli! Iedomājieties manu pārsteigumu pirms diviem gadiem, kad tas notika pirmo reizi, pilnīgi negaidīti.
Kurzemes un Vidzemes upēs tas nav pārsteigums, bet Lielupes baseina upei tas jau ir kaut kas.

Mans aicinājums un izaicinājums jums ir nopirkt 0. un 1. izmēra rotiņus, pāris vieglus šūpiņus, kādu voblerīti un tam piemērotu rīku, doties pastaigā bez mērķa uz lielu lomu, bet lai apraudzītu, kas notiek piemājas upē vai kādā, kurai daudzus gadus braucat pāri, uzmanību nepievēršot.

Tiekamies! Ne asakas.
Jānis Titāns

LA.lv
LielaisLoms.eu aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.