Šogad 1. jūnijs daudzās makšķernieku ģimenēs tika gaidīts pat vairāk nekā maija sākums, kad tiek atklāta spiningošanas sezona. Secinājums? Zandartu ķeršana pēdējos gados kļūst aizvien populārāka. Tam ir vairāki iemesli. Šajā rakstā tos aplūkosim, kā arī pievērsīsimies ķeršanas un mānekļu izvēles niansēm.
Manā draugu lokā interese par zandartu uzradās tad, kad parādījās live tehnoloģijas. Pamatā tomēr pelaģijas upuri ir tieši lielie zandarti, un bilžu parādīšanās internetā vienmēr rada ažiotāžu arī citu makšķernieku vidē, kuri pēc dabas ir kaislīgi un ātri pavelkas uz sev nezināmām, jaunām copes tēmām. Otra lieta, kura zandartu ķeršanu padara par populāru, ir zivju kulinārā vērtība. Nevar noliegt, ka tieši zandartu iekaro pat tie makšķernieki, kuri pamatā piekopj ķer&atlaid principus. Par receptēm gan nebūšu tiesīgs daudz spriedelēt, jo neesmu pavārs, bet pameklējiet interneta plašumos recepti – zandarts bekonā. Un varētu noslēgt ar zandarta slaveno knābienu. Atminos reizi, kad bijām kopā ar Arturu Zaboru jūnija sākumā ķert ar dropšotu. Šī viņam bija pirmā zandartu copes reize, un sekoja pirmais sitiens viņa kātā. Vēl kādas trīsdesmit minūtes dzirdēju teikumus ar daudz lamuvārdiem, kuri raksturoja knābiena brīdi. Tik tiešām zandarta cope dropšota tehnikā ir kārtīgs blieziens pa rokām.
Es esmu izmantojis trīs tehnikas, lai noķertu zandartu. Sāksim ar primitīvāko, senāko – dzīvā zivtiņa. Sēžam laivā, ķeram maili un spraužam uz āķa ar pludiņu, pludinām pa upi vietā, par kuru skaidri zināms, ka zandarts šeit dzīvo. Pludiņš pazūd. Sākas cīniņš. It kā gribas teikt, ka ķeršanas tehniku varētu nosaukt par ķeršanu ar dzīvo ēsmu, bet tieši zandarta ķeršana atšķiras, jo tiek izmantota ne tikai dzīva ēsma, bet filejas gabaliņi un daļa no zivtiņas – astīte. Vērot pludiņu ir meditatīvs pasākums, bet nebūs radīts visiem, jo ir visai garlaicīgs pasākums. Teiksim tā, pasīvs. Paveids šim ir ķeršana uz zivs gabaliņu ar grunts makšķeri. Tur, kur ir zandarts, tur metam iekšā smalki sagatavotu sistēmu un gaidām. Lai arī pats neesmu liels grunts makšķerēšanas fans, zinātāji visi kā viens saka, ka zandarts ir ļoti uzmanīgs un pamanīs mazāko aizdomīgo pretestību. Internetā noteikti var atrast labus grafiskos zīmējumus, kuri demonstrē korektu montāžu. Bet šeit ir svarīgi būt tur, kur zandarts barojas. Klasika. Spiningošanā par klasiku sauc ķeršanu ierastās spininga tehnikās, bet ar nosacījumu, ka netiek izmantotas reāllaika tehnoloģijas (eholotes). Džigs, dropšots, vobleri. Šie, šķiet, būs populārākie paņēmieni, lai noķertu zandartu klasikā. Katrai metodei ir savi apstākļi – gan ūdenī, gan diennakts laikā, gan arī gadalaikā. Vēlais rudens un ziema, ja apstākļi ļauj, paredz darbošanos ar mandulām, bet tas jau ir cits stāsts. Par to tuvāk rudenim.
Ja runājam par džigu, kurš visbiežāk apāķots ar silikona mānekli zivtiņas formā, ir dažādas vadīšanas tehnikas. Asaru, līdaku copē ierastā trepe ar spoles ietīšanu un pauzi. Bet ļoti rezultatīvs pasākums ir mānekļa vienmērīga ietīšana ar tieši tādā pašā veidā sagatavotu mānekli, tikai der pievērst uzmanību džiggalvas svaram – tam jābūt iespējami vieglm, lai varētu to lēnām vadīt. Vienmērīga ietīšana ļauj ķert zandartu dažādos ūdens slāņos. Šeit ir svarīgi skaitīt – māneklis nonāk uz grunts uz skaitu 10, nākamajā metienā izspēlējam mānekli uz skaitu astoņi, copes neseko, tad varam celties vēl augstāk no grunts. Tas ir ar domu, ka zandarts atrodas zem zivju bariem, kuri neatrodas pie grunts, tad arī zandarts paceļas augstāk. Valakuša ir vienmērīgas ietīšanas paveids, kad māneklis tiek vilkts tieši pa grunti, kaitinot pie grunts piespiedušos zandartu. Un visam pāri manā arsenālā ir dropšots. Rezultatīvs, nav sarežģīts savā izspēlē, un tas sitiens… Der pievērst uzmanību izspēles ātrumam un kāta raustīšanas amplitūdai. Zandarts reizēm ignorē agresīvas kustības, bet reizēm (īpaši jūnijā pēc nārsta) tās viņu padara traku. Mani iemīļotākie mānekļi dropšotā ir V-astes mānekļi – Lucky John piecu un septiņu collu izmērā. Džigā izmantoju zivtiņas formu. Iepriekšējā sezonā piedalījos jauna manekļa izstrādē – Lucky John Paddle, kurš būs lielisks gan klasiskajam džigam, gan arī vienmērīgas ietīšanas tehnikām.
Reāllaika tehnoloģijas. Necentīsimies iegrimt mūžīgajā diskusijā, vai šis ir labi vai nav. Nav sliktu tehnoloģiju, ir slikti cilvēki, kuri tās izmanto, nepareizu mērķu vadīti. Tas, ka šī iekārta ļauj noķert to zandartu, kuru vairākums makšķernieku nekad pirms tam nebija ķēruši, ir fakts. Daļa makšķernieku joprojām uzskata, ka zandarts ir tāds izteikti dziļumā dzīvojošs zvērs, kurš meklējams bedrēs. Varbūt tā arī ir, bet ķerams viņš arī viena metra dziļumā. Šo parādību dēvē par paleģēšanu. Kā lai 10 m bedrē noķer zandartu, kurš mierīgi var medīt gan piecos metros, gan arī divos? Ja šo īpatni labi redz un pa to var uzmest, tad noķeršanas iespējas no teju neiespējamām kļūst par visai ticamām. Šī tehnoloģija ļauj ķert zivis precīzi tur, kur tās ir. Vai ir sarežgīti? Ir! Darbību kopums, kurš veicams, lai vadītu laivu, elektromotoru, pareizi nostātos, skatītos ekrānā, precīzi uzmestu, izvēlētos pareizi mānekļa svarojumu, ir tikai būtiskākās lietas. Zinu vairākus, kuri atmetuši ar roku pēc dažiem mēģinājumiem. Ja zivs neēd, tad tu vari viņai mest virsū kaut vai īstu zivtiņu – tā tiks ignorēta. Arī šeit visbiežāk mana izvēle krīt uz jau pieminēto V-astes mānekli.
Zandarts bieži grozās viņam labi zināmās vietās gan tehnoloģiskos rajonos (ostās), gan arī pieturas pie dziļuma, bet medīt ir gatavs doties uz seklumu, kur uz vakaru saskrien mazā zivs un mednieks tai pakaļ. Varam meklēt kantis, kuru tuvumā slēpjas visi plēsēji un ne tikai. Mānekļu tēmā noteikti der izvēlēties kādu glītu, toksisku krāsojumu (zaļš, oranžs), bet ir reizes, kad zandartam garšo dabiski mierīgās krāsas, kuras ne līdz galam uzrunā pašus makšķerniekus. Esam saudzīgi! Manos ūdeņos ļoti daudz makšķernieku ķer zandartu jau no spiningošanas sezonas sākuma. Un nav runa par nelikumīgu paturēšanu, bet gan par normāla nārsta procesa atļaušanu. Vietas, kurās notiek nārsts, gadu no gada ir nemainīgas, un daudzi to izmanto, lai ķertu zandartu. Jā, arī man pašam, ķerot asari un līdaku, trāpās pa kādam zandartam, pilnībā no tā izvairīties nevaram, bet mērķtiecīgi gan to darīt nav labais tonis. Un, kā jau minēju sākumā, zandarts ir zem liela makšķernieku presinga, paņemsim tik, cik vajag, nevis tik, cik drīkst, vai vēl sliktāk – cik ķeras.
Tiekamies uz ūdeņiem!
Ronis Ķīšezerā mielojas ar zivi. Ronis apēd līdz 2 tonnām zivju gadā. Aculiecinieka video
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
