Laiku pa laikam labprāt piekrāpju spiningu un ietērpjos fīderista lomā. Šajā pavasarī stingri nolēmu atkost breksi, mērķis tika uzstādīts izsenis, bet nekad manas gaitas nesanāca ievirzīt pareizajā gultnē, lai realizētu ieceri. Tad nu šajā pavasarī tas ir visai veiksmīgi izdevies, padalīšos savos novērojumos un pieredzē.
Breksi iesāku medīt visai vēsā ūdenī, zemā gaisa temperatūrā, ne tajos vieglākajos apstākļos. Bet veiksmes gandarījumu vēl vairāk paspilgtina tieši fakts, ka savu mērķi izdodas realizēt sarežģītos apstākļos.
Inventārs
Tam tomēr arī ir savs procents veiksmes koeficienta palielināšanā. Šajā pavasarī esmu izvēlējies Feeder concept Distance sērijas kātus. Viedokļi tika uzklausīti, un izvēle kritusi tiem par labu. Testi, tie nu katram būs savi, jo apstākļi mēdz krasi atšķirties, taču man tieši 80 g testa kātiņš spēj pildīt visas tam paredzētās funkcijas. Uzsāku fīdera gaitas ar budžeta klases rīkiem, kas ir arī pareizi, bet nestrīdēšos un pilnībā piekrītu, ka arī šķietami rupjais fīderis sagādā papildu emocijas, ja darbojamies ar viegliem rīkiem, – cīņa ar zivtiņu paceļas latiņu augstāk un sagādā lielāku prieku.
Āķi un pavadiņas biezums
Katram būs savi favorīti. Manu topu veido āķi izmērā 8–14. Astotā izmēra āķis šķiet milzīgs, bet, ja breksis prasa lielāku kumosu, nākas pāriet uz rupjāka izmēra āķi. Attiecīgi, ja jāizmanto motilis un breksis ir īpaši izvēlīgs, vēlas lēnāk grimstošu ēsmu un mazāku kumosu, tad var nākties izmantot četrpadsmitā izmēra āķīti. Pavadas neesmu slinks sasiet pats, visbiežāk izmantoju pavadas 0,08–0,12 mm, garumā no 50 līdz 100 cm. Taču jāpatur prātā, ka visi minētie lielumi ir mainīgi un pat maināmi, ar tiem nevajadzētu kautrēties eksperimentēt. Viena no šī pavasara sesijām labi parādīja, ka kaimiņa veiksmes atslēdziņa bija vairāk nekā metru gara pavada.
Manā arsenālā mazs nieks, bet tomēr neaizstājams ir grunts marķieris. Tas palīdz precīzāk noteikt vietu, kurā klāšu galdu breksim. Svarīgi, lai marķiera svins turētos labi pret straumi, ja tāda ir, lai marķēšanās būtu maksimāli korekta un veiksmīga. Distances marķēšana ir viens no būtiskākajiem punktiem, lai atrastu atslēgu uz brekša sirdi. Gaužām vienkārši – ja netiek atzīmēta distance un izcils punkts, barība tiek izkaisīta lielākā platībā, un iespēja, ka breksis atnāks līdz ēsmai, kļūst mazāka, jo apkārt ir liels laukums ar barību, kuru lasīt. Pavirša kļūda, bet ar šo grēko daudzi pie ūdeņiem. Ko meklēt ar grunts marķieri? Cietāku gultni, kantīti, dziļumiņu, vietu ar iespējami mazāku zāļu segu uz gultnes. Noteikti veiksmīgāka cope izdosies uz cietākas gultnes, kur breksis var mierīgi mieloties pie galda, un tas nenāks ēst mīksto, dubļaino grunti.
Aizauguma neesamība nodrošinās breksim iespēju lokalizēt supergardo, mūsu pasniegto ēsmu. Mētājot marķieri, jāpaskaita līdzi pie sevis, lai saprastu dziļumu, lai atrastu piemērotu vietu, kurā pasniegt gardumus. Atrodu ticamu punktu un klipsējos. Klipsis izpilda vienādas distances metiena funkciju. Vienmēr izdodas galdu papildināt vienā vietā, tā ir neatsverama fīderēšanas sastāvdaļa – atrasties atzīmētajā punktā. Ne mazāk svarīgi ir iekārtoties uz krēsla, jo marķēties un barot noteikti būtu vēlams no vienas pozīcijas, lai saglabātu precizitāti. Izvēlieties pretējā krastā kādu pamanāmu lietu, pret kuru mest un turēt vienu leņķi. Izcili, ja to var ievērot arī nakts tumsā. Uz galda noteikti jābūt gardākajai sviestmaizei. Auksts ūdens, jābūt prātīgam, lai, labu gribot, nesanāktu pārspīlēt. Kad ūdens iesilst, tad var paspēlēties ar ožu kairinošākām smaržām. Šeit es izlīdzos ar dažādām mērcēm no Sensas. Tās var jaukt gan pie barības, gan arī tajās iemērkt ēsmu pirms metiena. Vienmēr līdzi spainis ar kurmja rakuma, sijātu zemīti. Kurmja rakuma zemīte ir lipīgāka un smagāka, taisni tas, ko upē vajag, – barība tik ātri neskalojas ārā un neaiziet pa straumi, kā arī zemes barības sastāvam spēj dot neitrālāku krāsu, kas tieši vēsā ūdenī nav mazsvarīgi. Barības dažnedažādas, ko ņemt? Aukstā ūdenī noteikti vēlama ir smalkāka barības frakcija, lielus kumosus slinkam breksim negribas, svarīgi ir ar barību zivi neaizdzīt no punkta. Arī smaržai ir liela nozīme, jo īpaši aukstā ūdenī nebūtu vēlama barība ar spēcīgu smaržu. Plauktos noteikti vajadzētu izskatīt barības tieši aukstam ūdenim. Tās galvenokārt atšķiras no pamata barībām ar to, ka to frakcija ir smalkāka un aromāts neitrālāks. Aukstā ūdenī gadās barību maisīt attiecībā 1 kg barības pret 2 kg zemes, šī attiecība gan ir nosacīta, jo barības ir dažādas, tādēļ katram pašam noteikti jāatrod sava zelta ādere un taps skaidrs, kā maisīt barību. Barību vēlams samaisīt un sagatavot pareizi, lai tās potenciāls būtu maksimāls. Iesāku ar bāzi, spainī saberu pamata barību, kura paredzēta ķeršanai. Pievienoju ūdeni tā, lai barība turētu formu. Pēc barības samiksēšanas ļauju tai atpūsties 10–15 minūtes. Kad barība ir padzērusies un piebriedusi, jāpārliecinās, vai nav nepieciešama atkārtota mitrināšana. Kad bāze ir gatava, barībai pievienoju zemi. Laiku pa laikam pasmaržoju un pēc sajūtām pievienoju papildus zemi. Atkārtoju mitrināšanu, ja nepieciešams. Šajā etapā ar ūdeni jābūt prātīgam, lai nepārcenstos un nebūtu barotavā jāstūķē dubļi, pārmitrināta barība nav labi! Bet! Skatieties, kas notiek ar sīkzivi. Reizēm no tām var atkauties, lietojot mitrāku barību, kura pa ceļam radīs mazāku barības sliedi. Atkal ļauju barībai ievilkties 10 min.
Kad barība ir sasniegusi savu pareizo konsistenci un krāsu, pievienoju krāsainos cepumus, kurus pirms tam nedaudz sasmalcinu, lai tie neveido pārāk lielu un rupju frakciju. Cepumu mērķis – izraisīt interesi breksim, lai tam ir jautrāk un ir ko palasīt no grunts. Strādā tie cepumi, strādā! Nereti, izvelkot breksi no ūdens, tas izlaiž ārā tieši cepumu krāsas izkārnījumus. Tas ir izcils kārums breksim un signāls, ka galds ir uzklāts kungam pa prātam. Kad ūdens kļūst siltāks, barībai noteikti pievienoju gaļu (smalcinātas sliekas, mušu kāpuri un motilis), izmantoju rupjāku frakciju, pievienoju mazāk zemes un izmantoju papildu atraktorus no Sensas. Veicu pirmos barošanas iemetienus marķētā vietā. Parasti cenšos neforsēt startu, ja zinu, ka cope paredzēta ilgāka vai apkārt konkurentu mazāk. Ja apkārt tautas vairāk, nekā gribas, tad sākuma galdam metu vairāk barības – ar domu atvilināt zivtiņu pie sevis. Sākuma iebarošanas punktā lieku 10–15 barotavas. Protams, jāņem vērā barotavas izmērs. Ietilpīgāka barotava – mazāk metienu, mazāka – vairāk metienu. Barotavu ieteiktu iegādāties, tā lieliski pilda funkciju un taupa dārgo laiku.
Kad starts ir iedots, var lēnu garu sasiet pavadas un sakārtot sistēmas. Ne mazāk būtisks moments ir galda papildināšana. Viena no iespējām ir pasniegt papildu gaļu. Traukā ieberot mušu kāpurus un ar šķērēm tos sakapājot, izveidojas putra, kuru pievienot pārmešanas brīdī klāt barībai barotavā. Taču šis moments ir jākontrolē, lai gaļu neiedotu par daudz un nezustu interese par piedāvāto ēsmu uz āķa. Ja zupa ir gardāka par saldo, tad paliks pie zupas. Nelielās porcijās var pievienot motili, spiestu vai dzīvu. Šķipsna barībā, un iespiežam barotavā. Šī ir kā papildu opcija, lai zivtiņu savāktu tuvāk galdam un mazliet paprovocētu uz labāku ēstgribu. Gaļa tik tiešām ir jādod, ja gribas noķert vairāk un aktīvāku copi. Zinu, ka pastāv sentēvu metode un kādreiz ķēra ar klasiskajām gruntenēm, bet, ja blakus ir darbīgi konkurenti, tad no makšķerēšanas prieka paliks vien skaisti skati upes krastā.
Ne mazāk svarīgs ir temps. Lēna un slinka cope, visticamāk, nesīs vājus rezultātus. Sākot copi, tempu turu 3–5 minūtes starp pārmetieniem. Tālākais jau ir pēc sajūtām, ja zivs ir aktīva, ēd un copē, tad ar tempu viss ir kārtībā. Taču, nākot tumsai, tempu samazinu līdz septiņām minūtēm starp pārmetieniem. Temps noteikti ir svarīgs – lai nezustu uzklātais galds un uzturētu ēdāju interesi pēc iespējas ilgāk.
Ir jāatceras, ka panākumu atslēga nav viena, to ir daudz. Viena no tām ir vienkārši fakts, ka zivis konkrētajā vietā ir, uzturas vai negatavojas nārstam. Noteikti nevajadzētu mest plinti krūmos ar brekšošanu, ja vienu vai divas reizes konkrētajā vietā nav izdevies gūt panākumus. Apstākļu kopums un copi ietekmējošu faktoru ir ļoti, ļoti daudz. Labākais laiks, lai dotos uz copi, ir tad, kad ir iespēja to darīt. Zivis apsolīt nevar neviens un nekur. Tikai un vienīgi eksperimenti un nekautrēšanās mainīt pieeju spēj veiksmīgi atvērt copi. Arī mums šajā pavasarī sagadījās tā, ka vienu vakaru sagadījās palikt ar garu degunu, lai arī viss, šķiet, tika darīts pareizi. Ierodoties nākamajā vakarā un atkārtojot darbības, mēs tikām pie ļoti labiem brekšu lomiem. Šogad breksis Kurzemes pusē ir nekontrolējams, sarežģīts un it nemaz nedodas rokās tik vienkārši, kā reizēm to gribētos. Bet vai tik tur neslēpjas daļa no copes azarta? Meklēt, atrast, noķert!
Viss ir tikai priekšā! Laiks līdz šim bijis vēss, ūdeņi mainīgi, un vasaras sākums varētu būt gana labs labiem, lieliem brekšu lomiem. Koferīši jau gaida! Saliec savu veiksmīgo komplektiņu, mazliet pārliecības un šķipsnu pacietības – viss izdosies!
Tiekamies pie ūdeņiem! Ne asakas!
NOT google-places-scripts.desktop-all-raksts1
Cīņa līdz pēdējam, 1 asaris maina visu un emocijas kā amerikāņu kalniņos. Garmin Predator Cup 2025
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
