Aigars Garais, Edgars Rimša, parcopi.lv. Raksts no arhīva
Vēžu vieta dabā
Tāpat kā citi dzīvie organismi, arī vēzis ieņem noteiktu nišu ekosistēmā. Tas piedalās ūdenstilpes, kas pati par sevi ir kā dzīvs organisms, dzīvības procesos ne mazāk par citiem organismiem. Pietiekams vēžu daudzums sekmē ekoloģisku līdzsvaru ūdenstilpē. Tā dzīvības procesu realizēšanas rezultāti ir tīrāks no piesārņojumiem un ūdensaugiem ūdens, kas ļauj apturēt ūdeņus tik degradējošus procesus kā, piemēram, eitrofikācija – ūdenstilpju aizaugšana, paseklināšanās, ūdens kvalitātes krasa pazemināšanās un (nedod Dievs) pārpurvošanās. Vēži pārtikā lieto pārsvarā augu valsts izcelsmes barību – ūdensaugus, mazāk zoobentosu – kāpurus, gliemjus – un vēl mazāk zivis un abiniekus (vardes) – tikai slimos vai kritušos īpatņus. Vēzis neveido būtisku konkurenci zivīm attiecībā uz barību. Apēdot augus, vēzis līdz ar to veicina skābekļa ekonomiju, kas tiktu patērēts ziemā augu atlikumu sapūšanai. Tas pats arī attiecībā uz kritušajiem dzīvajiem organismiem.
Kad lielu daļu augu masas uzturā patērē vēži, no tā iegūst ūdens kvalitāte – bagātība ar skābekli un tīrība, vēži savukārt daļēji papildina ar sevi daudzu zivju sugu barības bāzi un arī mazina zivju slimību iespējas, apēdot slimās un beigtās zivis un citus atmirušos dzīvnieku valsts organismus. Tādā gadījumā ūdenstilpē notiek pastāvīga masas aprite, neļaujot veidoties grūti izmantojamiem atlikumiem – iepriekš minētajam sapropelim (dūņām). Vēži tāpēc pelnīti tiek saukti arī par ūdeņu sanitāriem. Taču viss ir labs, kas ir ar mēru. Nevar teikt, ka jo vairāk vēžu, jo labāk. Pārliekas kopējās ūdenstilpes organiskās masas svārstības tajā vai citā virzienā izjauc līdzsvaru… Pārlieka vēžu savairošanās ūdenstilpnē var arī radīt negatīvas sekas. Ja tiks apēsti visi augi, tad nebūs, kas ražo skābekli, nebūs barības mikroorganismiem un kukaiņu kāpuriem, kas savukārt ir zivju un zivju mazuļu barība. Piedevām pārlieku liela vēžu savairošanās palielina riskus tiem saslimt ar vēžu mēri un citām vēžu slimībām. Lūk, šeit mēs arī nonākam pie iespējamas problēmas – vēžu pārliekas savairošanās, kas gan ne vienmēr ir problēma, jo, ja ir daudz vēžu, tad tos mēs, cilvēki, varam daudz ķert un lietot pārtikā un citām vajadzībām. Tieši tā arī notiek daudzās pasaules valstīs, tur izmanto šo dabas resursu, un mums par nožēlu jāsaka, ka ļoti veiksmīgi. Kāpēc ir vairumā jālieto no citām valstīm importētās garneles, ja ar mūsu lielo ūdeņu daudzumu mēs paši varētu saražot vismaz tikpat vērtīgu pārtikas produktu. Labāk pilni ezeri ar vēžiem nekā tie paši ezeri pilni ar zālēm un sapropeli, kuru mēs ne tuvu vēl neesam iemācījušies izmantot. Turklāt vēžu pārliekas savairošanās gadījumā daba pati spētu ieviest līdzsvaru, dažādā veidā sekmējot uz kādu laika periodu vēžu skaitu, piemēram, ar vēžu slimībām.
Vēžiem ir daudz ienaidnieku zivju, putnu un zīdītāju vidū, lai gan tas ir ļoti labi aizsargāts ar bruņu. Zuši, vēdzeles, asari un līdakas ļoti labprāt ēd vēžus, īpaši čaulas maiņas laikā. Zuši, kas spēj viegli iekļūt vēžu alās, ir vieni no lielākajiem vēžu ienaidniekiem. Piekrastē dzīvojošajiem jaunajiem vēzīšiem pats bīstamākais plēsējs ir asaris. Vēžu kāpurus un ļoti mazus vēzīšus tāpat lieto barībā raudas, plauži un citas zivis, kas barojas pie grunts. Zīdītāju vidū lielākie vēžu ienaidnieki ir ūdensžurka, ūdrs un ūdele. Šo zvēriņu barošanās vietās, ūdenstilpju krastos, var atrast diezgan daudz vēžu atliekas – čaulas. Putnu vidū vēžus ēd zivju gārņi, stārķi, pīles un citi putni. Tomēr lielāko daļu vēžu nogalina nevis zivis un zīdītāji, bet gan vēžu mēris.
Vēžu sugas
Latvijā mīt četras vēžu sugas – platspīļu vēzis, šaurspīļu vēzis, dzeloņvaigu vēzis un signālvēzis. Platspīļu un šaurspīļu vēži skaitās vietējie. Lai gan sākotnēji Latvijas teritorijā dzīvoja tikai platspīļu vēži un arī šaurspīļu vēži kādreiz tika te ievesti. Bet dzeloņvaigu vēži un signālvēži ir invazīvas sugas no Amerikas, kas te ir ļoti labi iedzīvojušies. Sevišķi signālvēži.
Platspīļu vēži (Astacus astacus)
Šie vēži ir daudz prasīgāki pret apkārtējās vides kvalitāti, nekā daudzi domā. Ūdenim, kurā tie dzīvo, ir ieteicams būt saldūdenim, iesāļūdeņos un jūras ūdenī platspīļu vēži nevar vairoties. Skābekļa saturam ūdenī ir jābūt tādam pašam, kāds nepieciešams lašveidīgajām zivīm. Platspīļu vēžu normālai eksistencei gada siltajā laikā ūdenī skābekļa koncentrācijai ir jābūt virs 5 mg/l. Platspīļu vēži var dzīvot gan dzidrā, gan duļķainā ūdenī, lai tikai ūdens nebūtu pārāk skābs. Ideālai pH vērtībai vēžu eksistencei ir jābūt lielākai par pH 6,5. Šo vēžu augšanas ātrums krātuvēs, kur ūdens satur maz kaļķu, manāmi palēninās. Platspīļu vēži ir ļoti jutīgi pret ūdens piesārņojumu. Ja dzīves apstākļi ir labvēlīgi, tad tie var dzīvot dažādos saldūdeņos – ezeros, upēs, vecupēs un strautos. Tomēr rodas iespaids, ka vēžu mīļākā dzīves vide ir upes… Platspīļu vēžu augšanas ātrums vispirms ir atkarīgs no ūdens temperatūras un sastāva, barības esamības un vēžu biezības konkrētajā ūdenstilpē. Dažādās ūdenstilpēs platspīļu vēžu augšanas ātrums var būt ļoti atšķirīgs. Bet pat vienā un tajā pašā ūdenskrātuvē katrs gads var būt atšķirīgs attiecībā uz vēžu augšanas ātrumu. Daudz kas ir atkarīgs no ūdens temperatūras, tas ir svarīgākais faktors vēžu augšanai. Pirmās dzīves vasaras beigās platspīļu vēži sasniedz aptuveni 1,4–2,2 cm garumu, otrās dzīves vasaras beigās 2,5–4 cm un trešās vasaras beigās 4,5 – 6 cm. 10 cm izmēru tēviņi sasniedz 5–6 gadu vecumā, mātītes ap 6.–7. dzīves gadu. Bet, kā jau iepriekš minējām, vēžu augšana ir atkarīga no daudziem faktoriem un var būt atšķirīga dažādās ūdenstilpēs. Vidusmērā pieaugušo platspīļu vēžu izmērs ir 12,5–13 cm, taču šad tad (ļoti reti) ir sastopami 15–17 cm platspīļu vēži (garums dzelkšņa galvas galā līdz astes galam, neskaitot spīļu garumu). Par vēžu dzīves ilgumu precīzas informācijas nav un viedokļi dalās, bet literatūrā ir sastopamas ziņas par vēžiem, kas sasnieguši ap 20 gadu vecumu. Vēžu augšana notiek lēcienveidīgi – čaulas maiņas laikā. Čaulas maiņa ir svarīgs periods platspīļu vēžu dzīvē, šajā laikā notiek būtiskas to orgānu izmaiņas. Bez hitīna apvalka mainās arī augšējais acs tīklenes slānis un žaunu daļa, kā arī augšējais mutes slānis un daļa gremošanas orgānu. Pirms čaulas (hitīna apvalka) maiņas vēzis uz vairākām dienām slēpjas alā. Taču paša čaulas maiņa notiek atklātā ūdenī – ārpus alas. Čaulas nomešana aizņem tik aptuveni 5–10 minūtes. Pēc tam bezpalīdzīgais vēzis ielien alā uz pāris dienām līdz divām nedēļām, līdz laikam, kad viņa jaunās bruņas atkal kļūs cietas. Šajā laikā vēzis nebarojas, nekustas un, dabiski, ka netiek vēžu ķeršanas rīkos. Čaulas maiņa notiek tikai gada siltajā pusē. Pirmajā dzīves vasarā platspīļu vēzis maina čaulu atkarībā no augšanas apstākļiem 4–7 reizes, otrajā dzīves vasarā 3–5 reizes, trešajā vasarā trīs reizes un ceturtajā divas reizes. Pieaugušie tēviņi sezonas laikā bruņu maina 1–2 reizes, bet mātītes, kuras sasniedz dzimumgatavību, vienu reizi. Tuvāk vēžu izplatības areāla ziemeļu daļai daļa mātīšu maina bruņu katru otro gadu. Platspīļu vēžu tēviņi dzimumgatavību sasniedz 6–7 cm garumā (3–4 gadu vecumā), mātītes 8 centimetru garumā (4–6 gadu vecumā). Šad tad trāpās 7 cm garas mātītes, kuras jau nēsā zem astes ikrus. Platspīļu vēžu pārošanās notiek rudenī – septembrī, oktobrī. Vēži atšķirībā no zivīm nepulcējas kādās noteiktās nārsta vietās, to apaugļošanās notiek parastajās to dzīves vietās. Dažas dienas pēc pārošanās mātīte izdēj ikrus. Vidusmērā viena mātīte izdēj 50–150 ikrus, bet dažreiz līdz pat 400 ikriem. Ikri paliek mātītei zem astes, kur attīstās līdz nākamajai vasarai. Ziemas laikā ikru skaits būtiski samazinās, daļa izkrīt laukā tīri mehāniski, daļa iet bojā no sēnīšu infekcijas. Vasaras sākumā atkarībā no ūdens temperatūras izšķiļas kāpuriņi. Kāpuriņi, jau iznākot ikriem, ir 9–11 mm garumā un ir ļoti līdzīgi maziem vēzīšiem. Kāpuriņi zem mātes astes pavada aptuveni 10 dienas, pēc kā tie atdalās no mātes un sāk patstāvīgu dzīvi. Platspīļu vēzis skaitās augstvērtīgākais Latvijas ūdeņos dzīvojošais vēzis!
Šaurspīļu vēži (Astacus leptodactylus)
Par šaurspīļu vēžiem informācija ir sausāka, jo Edgaram ir lielāka saskarsme ar platspīļu vēžiem, bet Aigaram ar invazīvajām vēžu sugām. Šī ir vēžu suga, kas sākotnēji dzīvojusi Melnās-Kaspijas jūras baseinā, bet mūsdienās tas iedzīvojies ļoti daudz kur, tostarp Baltijas valstīs. Latvijā šaurspīļu vēži biežāk ir sastopami valsts dienvidu daļā. Vizuāli šaurspīļu vēži ir līdzīgi platspīļu vēžiem, bet galvenā, uzreiz pamanāmā atšķirība ir spīļu platums. Šaurspīļu vēžiem ir garas un šauras adatveida spīles. Šaurspīļu vēži mēdz dzīvot arī purvainās ūdenstilpēs (dīķos, purvu ezeros), kur platspīļu vēži nedzīvo. Šaurspīļu vēži ir arī salīdzinoši izturīgāki pret piesārņojumu un zemāku skābekļa saturu ūdenī. Vidējais šaurspīļu vēža izmērs ir 8–16 cm. Maksimālie izmēri mēdz sasniegt līdz 25 cm. Šaurspīļu vēži vienā sezonā nērš 120–250 ikrus. Dzīves ilgums šai sugai ir 15–20 gadi.
Dzeloņvaigu vēzis (Orconectes limosus)
Latvijā konstatēts 2006. gadā, lai gan domājams, ka tas šeit ir nokļuvis jau dažus gadus iepriekš. Šīs vēžu sugas parādīšanās vēsture Eiropā ir sekojoša. 1890. gadā vācu fermeris Makss fon Borns atveda no Ziemeļamerikas 100 dzeloņvaigu vēžu eksemplārus un ielaida tos Barnuvku dīķsaimniecībā (mūsdienu Polijas teritorija). Par spīti speciālistu skeptiskajām prognozēm, šis Ziemeļamerikas vēzis aklimatizējās, strauji savairojās un izplatījās praktiski visā Oderas upes baseinā ar vidējo ātrumu 10 km/gadā. Pēc pieciem gadiem tika veikts vēl viens šī vēža aklimatizācijas mēģinājums Francijā, taču šinī gadījumā svešzemnieki tur neiedzīvojās. Otrs tāds mēģinājums (1911.–1913. gads) vainagojās ar panākumiem, un svītrainais vēzis iedzīvojās Luaras upē un jau 1925. gadā tika konstatēts Sēnā, Ronā, Burže un Nantua ezeros Francijas Alpos. Kopš šī laika arī sākās šī vēža intensīva ekspansija lielākajā daļā Viduseiropas saldūdens akvatoriju. Piemēram, Nīderlandē šis vēzis pirmoreiz tika oficiāli konstatēts tikai 1972. gadā, lai gan speciālisti lēš, ka reāla tā izplatība šajā valstī notikusi stipri iepriekš. Šobrīd šajā valstī šis vēzis apdzīvo praktiski visas ūdenstilpes. Tas pats tiek vērots arī Vācijā, izņemot Bavārijas apkaimi. Polijā Orconectes limosus ir kļuvis par parastu sugu un ir reģistrēts vismaz 2/3 Polijas teritorijas, izņemot tās dienvidaustrumu daļu. Baltkrievijā konstatēts 1997. gada jūnijā aptuveni 15 km no Šļamicas upes ietekas vietas Nemanas upē, starprobežu teritorijā starp Baltkrieviju, Poliju un Lietuvu. Tā izplatība, visticamāk, strauji turpināsies šo valstu teritorijās. No Lietuvas, visticamāk, nonācis arī Latvijā. Šī suga ir ne tikai ieņēmusi vietējo vēžu sugu dzīves nišu, bet arī veiksmīgi veic dzīvības procesus vietējām sugām nepieņemamos biotopos. Dzeloņvaigu vēzi var raksturot ar ātru atražošanos, kas tam dod kolosālas priekšrocības salīdzinājumā ar vietējām vēžu sugām. Atsevišķos biotopos labvēlīgos apstākļos to populācijas blīvums var sastādīt fantastisku ciparu – līdz pat 77 eksemplāriem uz 1 m2. Tagad par dzīves cikla īpatnībām. Svītrainais vēzis ir aktīvs gan dienā, gan naktī. Dienā viņš vairāk sastopams dziļākās vietās, bet līdz ar tumsu pārvietojas pie krastiem. Viņa barības spektram ir sezonāls raksturs, un tas ir atkarīgs no pieejamās barības veida. Pavasarī vēža kuņģī pārsvarā konstatēta dzīvnieciskas izcelsmes barība, pārsvarā sīki gliemji. Vasaras sezonā vēži pāriet uz augu izcelsmes barību – ūdensaugiem. Rudenī – jaukta barošanās (gan dzīvnieku, gan augu izcelsmes barība). Dzeloņvaigu vēzis vairoties sāk septembrī, apsteidzot vietējos vēžus par 1,5 mēnešiem. Pārošanās brīdī tēviņš ielaiž sēklas šķidrumu mātītes speciālajā sēklas somiņā, kurai ir četrstūraina forma, tā ir izvietota vēderpusē starp 4. un 5. kāju pāriem. Pēc sēklas uzpildīšanas somiņa tiek aizvērta ar speciālu gļotu korķi līdz pat nākamā gada aprīlim – maijam. Aprīlī – maijā atkarībā no ūdens temperatūras mātītes uzsāk ikru dēšanu un apaugļošanu, vienlaikus izlaižot ikrus un spermatozoīdus no somiņas, kuri tur glabājušies 6–7 mēnešus. Ikru attīstīšanās notiek aptuveni sešas nedēļas. Šī bioloģiskā īpatnība dod milzu priekšroku, salīdzinot ar vietējām vēžu sugām, kurām mātītes ikrus izlaiž jau oktobrī – novembrī un nēsā tos zem astes aptuveni sešus mēnešus. Dzeloņvaigu vēžu ikru īsais embrionālās attīstības periods ļauj būtiski samazināt to zaudējumus, kas var rasties nelabvēlīgu vides apstākļu, sēnīšu infekciju u.c. dēļ. Pēc izšķilšanās kāpuriņi aptuveni nedēļu dzīvo zem mātītes astes, pēc tam sāk patstāvīgu dzīvi. Izlaisto ikru skaits var sasniegt līdz pat 400 gab., kas pilnībā ir salīdzināms ar vietējām vēžu sugām, lai gan vietējie vēži ir daudz lielāka izmēra. Pirmajā dzīves gadā jaunie vēzīši 6 līdz 8 reizes maina bruņu, garumā sasniedzot 4–6 cm. Nākamajos dzīves gados veic čaulas maiņu 3–4 reizes. Dzimumgatavību tie sasniedz jau dzīves pirmā gada beigās, kad sasniedz 5–6 cm garumu, kas tos būtiski atšķir no vietējām vēžu sugām, kuras dzimumgatavību sasniedz tikai 3.–4. dzīves gadā. Lai gan dzeloņvaigu vēža dzīves ilgums ir tikai četri gadi, sasniedzot šādu vecumu, vēzis izaug 11–12 cm garumā. Tādā veidā dzeloņvaigu vēzim ir vesela virkne bioloģisku adaptēšanās priekšrocību salīdzinājumā ar vietējām vēžu sugām. Olbaltumvielu satura un garšas ziņā dzeloņvaigu vēža gaļa nav ne ar ko sliktāka par citu vēžu sugu gaļu un ir pieskaitāma pie neapšaubāmām kulinārajām delikatesēm. Taču šī vēža izmēri ir būtiski mazāki nekā mūsējām vēžu sugām. Pozitīvais šo vēžu faktors ir tas, ka tie var dzīvot arī piesārņotos ūdeņos, kuros citas vēžu sugas nevarētu dzīvot. Šie vēži ir ļoti kārots barības objekts pie ūdens dzīvojošiem plēsējiem un vērtīgām zivju sugām. Skatoties no šīs pozīcijas, jaunas vēžu sugas parādīšanās, kas spēj ātri pavairot savu skaitu, ir vērtējama visai pozitīvi. Vadošie vēžu speciālisti apgalvo, ka, pateicoties šo vēžu augstajai produktivitātei un izturībai pret nelabvēlīgiem dzīves apstākļiem, Orconectes limosus ir pilnībā piemērots to audzēšanai dīķsaimniecībās. Tomēr līdz pat šim brīdim nav vienota viedokļa par to, kā dzeloņvaigu vēzis ietekmē vietējās vēžu sugas, intiofaunu, parazitāro situāciju, un beigu beigās nav vienota zinātniskā novērtējuma par šo vēžu izmantošanu.
Īss rezumējums ir tāds, ka esam ieguvuši mūsu ūdeņos jaunu vēžu sugu, kas ļoti ātri izplatās, eksplozīvā ātrumā pavairojoties, mūsu ūdeņos. Teorētiski ir vēžu mēra, pret kuru pašiem ir imunitāte, pārnēsātāji. Pozitīvais aspekts ir tas, ka var dzīvot piesārņotos biotopos, kuros mūsu vēži nespēj eksistēt. Lai gan maza izmēra vēzis, tomēr kulināriskā vērtība augsta – ne zemāka kā citām vēžu sugām. To augstā produktivitāte teorētiski pilnā mērā pieļauj to iespējamu audzēšanu dīķsaimniecībās vai slēgta tipa ūdenskrātuvēs, no kurām šie vēži nevar nokļūt plašākos ūdensceļos un apdraudēt vietējo vēžu izplatības areālu. Amerikas dzeloņvaigu vēži vēl pirms dažiem gadiem bija ļoti iecienījuši Rīgas un Pierīgas ūdeņus. Tie visai biezā slānī bija Daugavā, Lielupē, Buļļupē, Vecdaugavā un Ķīšezerā. Bet tad kaut kas notika un šo vēžu palika krietni vien mazāk. It kā izturīgi pret vēžu mēri, bet kaut kas viņus vienā brīdī diezgan stipri izretināja
Signālvēži (Pacifastacus leniusculus)
Agresīvākā no visām Latvijā dzīvojošajām vēžu sugām! Amerikas signālvēži nekad neatteiksies no iespējas izkauties. Šo vēzi ar rokām var paņemt tikai no aizmugures, jo spīles tas ceļ uz augšu gandrīz par 90 grādiem un spīles tam ir gana jaudīgas, lai negribētos sajust tā kampienu. Amerikas signālvēži ir visbīstamākā invazīvo vēžu suga, kas būtiski apdraud vietējo vēžu populāciju un izplata vēžu mēri. Tajos ūdeņos, kur tie ir iedzīvojušies, to skaits ir prātam neaptverams! Viņi vairojas kosmiskā ātrumā un ļoti ātri okupē upi visā tās garumā. Mēs uzskatām, ka šos vēžus vajadzētu atļaut ķert ne tikai licencētās vietās. Šī suga tik ātri vairojas, ka izķert tos tāpat ir praktiski neiespējami. Turklāt vēl nav īsti saprotams, kā šī agresīvā vēžu suga ietekmē ūdenstilpes ekosistēmu ilgtermiņā. Jau tagad skaidrs, ka vietējos vēžus signālvēži izspiež momentā un principā uzreiz iekaro teritoriju visā ūdenstilpē. Nekontrolēta šo vēžu izplatīšanās un agresīvā maniere var slikti iedarboties uz ūdeņu ekosistēmu, kur tie ir iedzīvojušies. Amerikas signālvēžiem ir ļoti raksturīga pazīme: pie spīļu savienojuma pamata tiem ir liels bālgans līdz violets plankums, kāda nav nevienai citai Latvijā sastopamai vēžu sugai un kas labi redzams kā jauniem, tā pieaugušiem īpatņiem. Dzimumgatavību signālvēži sasniedz apmēram trešajā dzīves gadā. Vienā metienā signālvēžu mātītei ir 200–400 ikri. Signālvēži dzīvo 15–16 gadus, bet, ja viņus viss apmierina, tad var nodzīvot arī līdz 20 gadiem. Vidēja izmēra pieaudzis signālvēzis ir 7–13 cm garš, bet mēdz būt arī gandrīz 20 cm gari signālvēži. Tā kā vēži ir ļoti agresīvi un bieži kaujas arī savā starpā, tad bieži vien trāpās vēži ar vienu spīli vai ar vienu normālu spīli un otru krietni mazāku, kas vēl nav līdz galam izveidojusies zaudētās spīles vietā.
Kā atšķirt vēžu sugas un būtiskākās to atšķirības
1. Platspīļu vēža galvenās pazīmes – gluds ķermenis, tikai pa vienam dzelonim katrā sānā starp galvas un krūšu savienojuma vietu (atšķirība no šaurspīļu vēža, svarīgākā atšķirība no dzeloņvaigu vēža);
• zobainas spīļu iekšmalas (atšķirība no šaurspīļu vēža);
• sarkans plankums spīļu atvēruma savienojuma vietā (svarīgākā atšķirība no signālvēža);
• gludas pieres dzelkšņa rievas (svarīgākā atšķirība no šaurspīļu vēža).
2. Šaurspīļu vēža galvenās pazīmes – dzeloņains ķermenis (atšķirība no platspīļu vēža un signālvēža);
• gludas spīļu iekšmalas (atšķirība no platspīļu vēža);
• pieres dzelkšņa rievas ar zobiņiem (svarīgākā atšķirība no platspīļu vēža).
3. Dzeloņvaigu vēža galvenās pazīmes – dzeloņains ķermenis un izteikti dzeloņi uz galvas sānu daļas (“vaigiem”) (svarīgākā atšķirība no platspīļu vēža un signālvēža);
• sarkanbrūni svītrveida plankumi uz vēdera daļas segmentu virspuses (norāde “b”) (atšķirība no šaurspīļu vēža).
4. Signālvēža galvenās pazīmes – gluds ķermenis bez dzeloņiem (atšķirība no dzeloņvaigu vēža un šaurspīļu vēža);
• raksturīgs gaišs plankums spīļu atvēruma savienojuma vietā (svarīgākā atšķirība no platspīļu vēža, dzeloņvaigu vēža un šaurspīļu vēža).
Attēli no makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumiem
Attēli no makšķerēšanas, vēžošanas un zemūdens medību noteikumiem
Žanis vēl nav iemācījies, kas ir LT13 Keitech? Atskats uz BAM laivu līgas 3. posmu
Jūsu Safari tīmekļa pārlūkprogramma ir novecojusi! Iesakām to nekavējoties atjaunot, lai saturu šajā portālā varētu lietot pilnā apmērā. Vai varat izmantot kādu no populārākajām pārlūkprogrammām, piemēram, Google Chrome vai Firefox.
